Uldis Ģērmanis
LATVIEŠU STRĒLNIEKU V KONGRESS
Vilhelms Šteinhards − Latviešu strēlnieku V kongresa priekšsēdis.Laikrakstā Brīvais Strēlnieks 1917. gada 11. decembrī (28. nov.) parādījās paziņojums, ka 20. (7.) decembrī pīkst. 10 no rīta kinoteātŗa „Kolizejs” telpās Cēsīs sāksies Apvienotās Latviešu Strēlnieku Deputātu Padomes sēdes. Tas bija pēc kārtas piektais latviešu strēlnieku kongress, bet pirmais, kas notika pēc Krievijas pagaidu valdības (Kerenska) gāšanas.
Latviešu lielinieku vadītā Latvijas Sociāldemokratija (LSD) kopš 1917. gada maija bija ieguvusi stipru ietekmi latviešu strēlnieku pulkos, un tai piederēja noteicējs vārds šo pulku Deputātu Padomes Izpildu komitejā, t.s. Iskolastrelā. Latviešu strēlnieki bija aktīvi un ar ievērojamiem panākumiem piedalījušies lielinieku valsts apvērsumā. Viņi bija okupējuši svarīgākos dzelzceļa mezglus 12. krievu armijas darbības rajonā Ziemeļu frontē, neļaujot nosūtīt uz Pēterpili Pagaidu valdībai lojālas kaŗaspēka daļas. Pēc Ļeņina aicinājuma decembŗa sākumā (pēc „vecā stila” − novembŗa beigās) Pēterpilī ieradās no sevišķi uzticamiem vīriem saformētā latviešu strēlnieku Apvienotā rota („Smolnija rota”) Tautas Komisāru Padomes un Viskrievijas Centrālās Izpildu Komitejas (VCIK) apsardzei. Tai pašā laikā uz Pēterpili „revolūcionārās kārtības uzturēšanai” tika nosūtīts arī 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulks.
Balstoties uz latviešu strēlnieku pulkiem, latviešu lielinieki pilnīgi pārņēma varu neokupētajā Vidzemes daļā, kur par augstāko izpildu orgānu (valdību) kļuva Latvijas strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomes Izpildu komiteja, t.s. Iskolats. No sabiedriskās un polītiskās dzīves, tika izstumti „buržujiskie elementi”, sākās represijas pret latviešu pilsoņu un mazinieku laikrakstiem. Pret lielinieku ietekmi latviešu sabiedrībā un strēlnieku pulkos centās cīnīties 1917. gada augustā dibinātā Latvju Kareivju Nacionālā Savienība un pilsonisko demokratu 30. (17.) novembrī izveidotā Latviešu Pagaidu Nacionālā Padome, bet 1917. gada beigās šo organizāciju darbības iespējas bija ļoti ierobežotas.
Apvērsuma laikā („Oktobŗa dienās”) bija arestēts lielāks skaits latviešu virsnieku, kas bija atteikušies piedalīties revolucionārajās operācijās Ziemeļu frontē. Viņus gan pēc dažām dienām atkal atbrīvoja, bet attiecības bija saasinājušās, un daudzi virsnieki sāka atstāt strēlnieku pulkus (1).
Dažas nedēļas pirms strēlnieku V kongresa notika Krievijas Satversmes Sapulces vēlēšanas, kuŗās LSD Vidzemes vēlēšanu apgabalā ieguva 72% no nodotajām balsīm (2). Vēl lielāku uzvaru latviešu lielinieki izcīnīja latviešu strēlnieku pulkos, kur par viņu sarakstu bija balsojuši apm. 95% vēlētāju (3). Lielinieki bija ieguvuši strēlnieku simpātijas ar savu ietekmīgo revolucionāro miera propagandu, ar prasībām pēc sociālas taisnības un nacionālas brīvības. Strēlnieku lielais vairums kopš 1917. gada vasaras balsoja par viņiem, bet no otras puses strēlnieki paši maz interesējās par polītisko darbu un „polītmācībām” (4). Apzinīgie biedri atkārtoti žēlojās, ka „biedri strēlnieki” pavada savu brīvo laiku kāršu spēlēs, rīko deju vakarus („ballītes”) un dzied bezkaunīgas dziesmas (5). Taču šāda izturēšanās vēl tieši neapdraudēja partijas pozīcijas „revolūcijas bruņotajā avangardā”, kā lielinieki mēdza dēvēt latviešu strēlniekus.
Nopietnākas rūpes partijas darbiniekiem radīja citi apstākļi: V kongresa priekšvakarā strēlnieku pulkos bija vērojams nemiers ar slikto apgādi un atpūtas trūkumu, bija dzirdama kritika pret „vadošajiem orgāniem”, to rīkojumiem un prasībām (6). Sevišķi asi un organizētā veidā šī neapmierinātība izpaudās 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulkā, kā to rāda pulka padomes 18.(5.) decembŗa sēdē pieņemtā rezolūcija (7). Šajā dokumentā izteikti šādi secinājumi un prasības:
− latviešu pulki līdz šim vēl nav apvienoti, nav pietiekami apgādāti un apbruņoti ar visiem vajadzīgiem ieročiem, kāpēc pašreizējā momentā tiem nav iespējams iziet uz priekšējām pozicijām;
− latviešu pulkiem ir morāliskas un juridiskas tiesības, izlietot sen apsolīto un gaidīto atpūtu;
− sakarā ar nevēlamām parādībām armijas aizmugurē (laupīšanām, slepkavībām u.t.t.), kā arī ievērojot gaidāmo demobilizāciju, latviešu pulkiem jāpaliek Baltijā garnizonu dienestam un kārtības uzturēšanai;
− nekavējoties jādibina latviešu korpuss, lai apvienotu latviešu strēlniekus, īstus demokratijas aizstāvjus;
− nekavējoties jāieceļ korpusa komandieris;
− no visām krievu armijām visu ieroču šķiru latviešu karavīri līdz ar attiecīgo apbruņojumu un inventāru jāpārvieto uz latviešu korpusu. Rezolūciju parakstījuši priekšsēdis Griška un sekretāra biedrs K. Zaļkalns.
Jāpiezīmē, ka sevišķi nepieņemama latviešu lielinieku vadībai bija prasība, lai latviešu pulki paliktu Baltijā, jo padomju vara Krievijā tai laikā nevarēja iztikt bez latviešu strēlnieku aktīvas palīdzības.
Latviešu strēlnieku V kongress (oficiālais nosaukums: Apvienotā Latviešu Strēlnieku pulku Lielā Padome) notika Cēsīs, 1917. gada 20. (7.) un 21. (8.) decembrī (8). Tajā piedalījās 244 delegāti, no kuŗiem 42 bija Iskolastrela (strēlnieku pulku Izpildu komitejas) locekļi. Bez tam bija ieradušies 18 viesi − LSD Centrālkomitejas un vairāku revolucionāru organizāciju pārstāvji.
Par kongresa priekšsēdi ievēlēja Vilhelmu Steinhardu, par sekretāru − Alvilu Cepli. Viņi abi bija Iskolastrela locekļi un LSD biedri. Raugoties no partijas viedokļa, sēžu vadība tātad bija drošās rokās. Jāievēro arī, ka delegātu lielais vairums bija partijas biedri un partija bija ņēmusi valsts varu savās rokās.
Ar visu to kongresa noskaņojums nebūt nebija triumfātorisks. Lietojot lielinieku terminoloģiju, tas nebija arī „saliedēts”, jo sēžu gaitā vairākos jautājumos atklājās dziļas domstarpības, un balsošana nenoritēja bez pārsteigumiem.
Strēlnieku kongresos debates gan vienmēr bija bijušas spraigas, dažkārt asas un vētrainas, un tur pieņemtie lēmumi atbalsojās tālu ārpus latviešu sabiedrības loka. Ja I kongresā par diskusijām gādāja toreiz nelielā sociāldemokratu grupa, tad II un III kongresā opozīciju veidoja galvenokārt virsnieku pārstāvji, bet IV kongresā par spraigumu gādāja „jūlija dienu” izraisītās represijas pret lieliniekiem, un armijas vadības prasības pakļauties tās rīkojumiem. V kongresā opozīcija turpretī rekrūtējās no delegātiem, kas pauda „strēlnieku masu” neapmierinātību un vērsās pret lielinieku vadīto Iskolastrelu, t.i. pret partijas prasībām un direktīvām. Bet šai opozīcijai trūka plašākas organizatoriskas bāzes.
Bez labojumiem tika pieņemta Iskolastrela izstrādātā darba seka:
1) Ziņojumi no vietām,
2) Tekošais moments,
3) Ziņojumi no Izpildu komitejas prezidija un komisijām,
4) Papildu vēlēšanas Izpildu komitejā,
5) Dažādi priekšlikumi un pieprasījumi.
20. (7.) decembŗa priekšpusdienas sēdi aizņēma ziņojumi par stāvokli strēlnieku pulkos. Vispārējā aina visnotaļ bija negatīva. Pulku pārstāvji žēlojās par slikto apgādi un norādīja, ka strēlniekiem trūkst apģērba un apavu, ka transports ir tuvu sabrukumam. Tādā situācijā neesot iespējams iziet uz pozīcijām. Pat tāds partijas uzticības vīrs, kā I brigādes komisārs Cimermanis, atzina, ka „stāvoklis brigādes pulkos ir šausmīgs un tagad nevar būt runas par iziešanu uz pozicijām.” Vienīgi 1. Daugavgrīvas pulka pārstāvis apgalvoja, ka pulks nepieciešamības gadījumā būtu ar mieru doties uz fronti.
Pozitīvākā garā izteicās 6. Tukuma pulka pārstāvis: strēlnieki Pēterpilī apsargājot Taurijas pili (tur bija paredzētas Satversmes Sapulces sanāksmes. U.Ģ.) un ieņemot daudzus sargposteņus visā pilsētā. Neviena nakts nepaejot mierīgi, jo jāķerstot dažādi huligāni un laupītāji. Taču pulks nekurnot un esot uzticīgs padomēm.
Ziņojumos vēl izpaudās nemiers par dažādu iestāžu nenoteiktajiem un pretrunīgajiem rīkojumiem un par strēlnieku svaidīšanu no vienas vietas uz otru. Ar lielu vienprātību tika uzsvērta prasība, ka nekavējoties jādibina latviešu strēlnieku korpuss.
Debates par ziņojumiem tika atliktas uz pēcpusdienas sēdi. Delegātu uzmundrināšanai prezidijs deva vārdu apsveicējiem − biedram Oto Kārkliņam no Iskolata un biedram Jurim Mežiņam no LSD Centrālkomitejas. Tie abi jūsmīgos vārdos cildināja latviešu strēlniekus par viņu revolucionārajiem nopelniem. „Visas Krievijas revolucionārās demokratijas skati ir vērsti uz jums,” izsaucās Kārkliņš, bet Mežiņš apzīmēja strēlniekus par „sociāldemokratijas drošāko priekšpulku”.
Priekšsēdis Šteinhards savukārt pateicās „mūsu vadošajām iestādēm, kas ir darījušas visu, lai mums, mājās pārejot, nebūtu jāliec mugura svešu kungu priekšā un lai mēs būtu brīvi”.
20. (7.) decembra pēcpusdienas sēde sākās ar VCIK pārstāvja apsveikumu, kuŗā viņš cildināja latviešu strēlniekus − „sociāldemokratijas balstu un tās drošākos priekšpulkus”. Pēc tam atklāja debates par pulku delegātu ziņojumiem, kas izvērsās sevišķi asas par maiņas jautājumu, t.i. par iešanu uz pozicijām. Partijas viedoklis bija, ka jāiet nomainīt krievu vienības.
Pret to skarbi uzstājās rezerves pulka delegāts Šūmanis, kas izteicās: „Jūs nezināt, ko domā masas. Es tādēļ esmu pret to, ka mums būtu jāiet uz pozicijām un jāmaina krievi. Lai maina tie pulki, kuŗi astoņus mēnešus nav bijuši pozicijās un tirgojas aizmugurē” (pēc atkāpšanās demoralizētie krievu kareivji Vidzemē plaši nodarbojās ar laupīšanu, kā arī tirgojās ar salaupītajām mantām. U.Ģ.)
Viņš nolasīja rezolūciju, ko bija parakstījuši pieci rezerves pulka pārstāvji un kuŗā teikts, ka latviešiem jāapsargā Latvija un tādēļ viņi pozicijās nevar iet. Līdzīgu rezolūciju, kā zināms, bija pieņēmusi 7. Bauskas pulka padome. Arī 5. Zemgales pulka pārstāvis, lielinieks Ādolfs Rēders, atzina, ka „par maiņu grūti runāt”.
2. Rīgas un 8. Valmieras pulka delegāti izteicās svārstīgi: vēlēto iestāžu pavēlēm jāpaklausot, bet ko gan par to teikšot nogurušie strēlnieki, jo pulki esot pret maiņu. Daži partijas līnijas aizstāvji pēc tam it īpaši uzbruka Šūmanim, kam vairs neļāva tikt pie vārda.
Sociāldemokratu (lielinieku) frakcija iesniedza rezolūciju, kuŗā maiņas jautājums nebija tieši minēts, bet bija norādīts, ka sakarā ar kontrrevolūcijas draudiem nepieciešama disciplīna un vienprātība, un bez ierunām jāizpilda revolucionāro iestāžu rīkojumi. Strēlnieku nomierināšanai rezolūcijā bija prasīts „izmantot visus līdzekļus pulku saimnieciskā stāvokļa uzlabošanai”. 7. Bauskas pulka pārstāvji savukārt iesniedza kongresam savu iepriekš minēto rezolūciju, kas nozīmēja atklātu izaicinājumu partijai.
Ar 181 pret 37 balsīm un 8 atturoties (16 delegāti balsošanā vispār nepiedalījās) tika pieņemta LSD frakcijas rezolūcija. Ja ievēro, ka delegātu lielais vairums bija partijas biedri un kongresa vadība pilnīgi atradās lielinieku rokās, tad balsošanas iznākums nevarēja partiju apmierināt. Šādā vai tādā veidā 26% no delegātiem šai gadījumā bija nostājušies opozīcijā.
Sekoja 12. armijas Izpildu komitejas (Iskosola) priekšsēža S. Nachimsona apsveikuma telegramma, kuŗā bija paziņots, ka atļauta latviešu korpusa formēšana.
Par korpusa vajadzību nekādu domstarpību nebija (skat. iepriekšminētos pulku delegātu ziņojumus). Sociāldemokratu frakcija steidzās iesniegt rezolūciju ar formulējumu, ka „revolūcijas interesēs nepieciešams tūlīt dibināt latviešu strēlnieku korpusu”. Rezolūcijai bija pievienots norādījums, ka „korpuss stāvēs savu uzdevumu augstumos tikai tad, ja tas nenovērsīsies uz tīri nacionāla ceļa, bet vienmēr stāvēs uz šķiru cīņas viedokļa”. To pieņēma ar visām pret vienu balsi, trim atturoties.
Sakarā ar miera sarunām Brestļitovskā (decembrī ar Vāciju bija noslēgts pamiers) bija gaidāma armijas demobilizācija, bet kādā veidā tā notiks latviešu pulkos, par to vēl īstas skaidrības nebija. Apspriežot šo jautājumu, kongress vienprātīgi pieņēma rezolūciju, kuŗā teikts, ka demobilizētiem strēlniekiem jāuzņemas daudz cietušo (Vidzemes) iedzīvotāju apsardzība un tāpēc jāiestājas Sarkanajā gvardē.
Vēlu vakarā kongresa apspriešanā nāca „tekošais moments”, t.i. aktuālā polītiskā situācija, par ko referēja lielinieks Oto Kārkliņš (kongresa viesis). Viņš nosodīja pilsoņu un mazinieku polītisko darbību un sevišķi asi vērsās pret Krievijas Satversmes Sapulci. Viņš izteicās: „Tie elementi, kuŗi tagad vairākumā ieiet Satversmes Sapulcē, ir ne tikai strādniecības pretinieki, bet ir sliktāki par noziedzniekiem. Satversmes Sapulce tādā veidā vairs nevar revolūcijas ieguvumus nostiprināt. Šie noziedznieki ir jāarestē, bet nevis jāļauj tiem runāt.”
Kongress bez ierunām pieņēma Kārkliņa iesniegto rezolūciju, kuŗā prasīts aktīvs atbalsts padomju valdībai un uzsvērts: „Nav pielaižama neviena grupa un partija pie nākamās valsts iekārtas radīšanas likumdošanas iestādēs, kuŗas darbība aktīvi izpaužas šādi vai citādi pret padomju varu.” Bez tam prasīts padzīt Latviešu Pagaidu Nacionālo Padomi, aktīvi atbalstīt revolūciju ne tikai Latvijā, bet arī Krievijā, kā arī veicināt revolūcijas uzliesmošanu Rietumeiropā.
21. (8.) decembŗa priekšpusdienas sēdē Iskolastrela prezidija vārdā Pēteris Bārda ziņoja par strēlnieku Izpildu komitejas darbību, ar ko tai laikā strēlnieki bija stipri neapmierināti (skat. iepriekš minētos pulku delegātu ziņojumus). Bārda arī atzina, ka „darbinieku trūkums radījis vienu otru kļūdu, ko tomēr nevar saukt par apzinīgu.”
Kongresa prezidija loceklis K. Bergs iesniedza pārējas formulu, kuŗā izteikta atzinība revīzijas komisijai, bet nekas nebija teikts par Iskolastrela darbību. Kongresa protokola izrakstā nav minēts precīzs balsošanas rezultāts bet atzīmēts: „Šo pārejas formulu ar niecīgu balsu vairākumu principā pieņem.”
Bija noticis kaut kas nedzirdēts: strēlnieku kongress faktiski bija izteicis neuzticību strēlnieku Izpildu komitejai. Tā bija „strēlnieku opozīcijas” asākā izpausme kongresa gaitā. Tā rādīja, ka jautājumos, kas skāra strēlnieku tiešās intereses, delegātus (partijas biedrus) bija grūti pakļaut partijas disciplīnai. Pēc šī negaidītā iznākuma priekšsēdis pārtrauca sēdi.
21. (8.) decembŗa vakara sēdē sociāldemokratu (lielinieku) frakcija, apcilājot pie partijas biedru lojalitātes, iesniedza jaunu pārejas formulu, kas bija sacerēta kompromisa garā: tajā bija atzīti „lielāki vai mazāki trūkumi Izpildu komitejas darbībā” un „atsevišķu personu nosodāmā izturēšanās”, bet visā visumā komitejai izteikta atzinība. Pret to asi protestēja Šūmanis, uzsvērdams, ka „Izpildu komitejas darbs nav bijis derīgs nekam”. Pēc īsas un skarbas diskusijas šī kompromisa formula tika pieņemta. Ar pūlēm partijai bija izdevies novērst atklātu konfliktu, bet tas nenozīmēja, ka likvidētas domstarpības šajā lietā.
Pēc ilgākām debatēm nolēma dot vārdu diviem Satversmes Sapulces locekļiem, sociālrevolūcionāriem Bjabovam un Bonšnitam. Pēterpils chaotiskajos apstākļos liela nozīme bija disciplinētajiem un kaujas spējīgajiem latviešu strēlniekiem − Smoļnija rotai un 6. Tukuma pulkam, kas cita starpā apsargāja Satversmes Sapulces sanākšanas vietu, Taurijas pili. Sociālrevolūcionāru pārstāvji tad arī griezās pie strēlnieku kongresa delegātiem ar aicinājumu „iet kopā pa vienu ceļu uz Satversmes Sapulci”. Taču kongress jau bija pieņēmis lieliniecisku rezolūciju Satversmes Sapulces lietā (skat. rezolūciju par „tekošo momentu”), un kongresa priekšsēdis Šteinhards savā atbildē nosauca sociālrevolūcionārus par vilkiem avju ādās. Viņš arī deklarēja: „Satversmes Sapulce vairs nav mūsu sapulce.” Jāpiezīmē, ka četras dienas vēlāk 6. Tukuma pulka padome Pēterpilī savukārt pieņēma pret Satversmes Sapulci vērstu rezolūciju (9). Līdz ar to tās liktenis bija apzīmogots.
Sēdes nobeigumā pulku delegāti iesniedza savu pārstāvju sarakstus jaunajā Iskolastrelā (10). Telegrāfiski nolēma apsveikt Tautas Komisāru Padomi, armijas virspavēlnieku, LSD vadoņus P. Stučku un F. Roziņu, kā arī dažus ārzemju sociāldemokratus.
Šķiŗoties delegāti nodziedāja nacionālā rakstnieka J. Akurātera sacerēto dziesmu „Ar kaujas saucieniem uz lūpām”.
Kongresa diskusijas un lēmumi rādīja, ka partijai (LSD) joprojām nesagādāja grūtības tīri polītiski jautājumi, bet tai bija jārēķinās ar pretestību lietās, kas skāra strēlnieku dzīves un dienesta apstākļus, ieskaitot strēlnieku nevēlēšanos atstāt Latviju, lai iesaistītos „revolūcionārās kārtības uzturēšanā un aizstāvēšanā” Krievijā. Taču šai ziņā situāciju pārmainīja vācu ofensīva, kas sākās 1918. gada februārī.
Piezīme: Laikrakstu datumi norādēs ir „vecajā stilā”, ko Krievijā lietoja līdz 1918. gada 14. (1.) februārim.
1) Par to skat., piem., „1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka virsnieku protesta rezolūcija”, LKNS laikrakstā Laika Domas, 9.12.1917 nr 2(56), 4. lp. (rakstā norādīts, ka pulkā no 120 virsniekiem palikuši tikai 12-18 cilvēki); skat. arī Lupatiņš, „Virsnieku sabotāža 2. latviešu strēlnieku pulkā”, Iskolastrela laikrakstā Brīvais Strēlnieks, 14.12.1917 nr 43 (150), 4. lp.
2) „Satversmes Sapulces vēlēšanu rezultāti Vidzemē”, Brīvais Strēlnieks, 28.11.1917 nr 29 (136), 1. lp.
3) Par vēlēšanu rezultātiem latviešu strēlnieku pulkos skat. šādus rakstus laikr. Brīvais
Strēlnieks: „Vēlēšanu iznākums 6. Tukuma pulkā”, 22.11.1917 nr 24 (131), 3. lp.; „Vēlēšanu iznākumi 1. Daugavgrīvas, 3. Kurzemes, 4. Vidzemes un 8. Valmieras pulkā”, 23.11.1917 nr 25 (132), 3. lp.; „Vēlēšanu iznākumi 7. Bauskas un 5. Zemgales pulkā”, 24.11.1917 nr 26 (133), 3. lp.; „Vēlēšanu iznākums II latviešu strēlnieku brigādes štābā”, 25.11.1917 nr 27 (134), 3. lp.; „Vēlēšanu rezultāti 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulkā”, 28.11.1917 nr 29 (136), 3. lp.; par to skat. vēl P. Vīksne, „Latvju strēlnieku vēsturiskā loma”, Darba Kalendārs 1928. gadam, red. P. Stučka, izd. „Prometejs”, Maskavā 1928, 58.-60. lp., vai ari idem., „Latvju strēlnieki un Satversmes Sapulces vēlēšanas” , Latvju strēlnieku vēstūre, I:2, izd. „Prometejs”, Maskavā 1928, 706.-708. lp. (Šis raksts ir izvilkums no iepriekš minētā P. Vīksnes apcerējuma).4) Skat., piem., rakstu „No Daugavgrīvas pulka 5. rotas”, Brīvais Strēlnieks, 17.11.1917 nr 20 (127), 4. lp., kur teikts: „Daudzi no strēlniekiem negriež vērību uz to, ka katrā mūsu pulkā pastāv soc.-dem. organizācijas. Viņu biedru skaits samērā ļoti mazs, kaut gan visi mēs piekrītam lieliniekiem. Mūs, latvju strēlniekus, dēvē par Krievijas revolūcijas avangardu. Mums jācenšas attaisnot šis lepnais nosaukums, (...) iestājoties par biedriem mūsu darba ļaužu partijā−Latvijas Sociāldemokratijā. (Paraksts:) K.”
5) Skat. šādus rakstus laikr. Brīvais Strēlnieks: F. Markus, „Dzīres mēra laikā”, 17.11.1917 nr 20 (127), 2. lp.; Jūlijs Juliāns (Balodis), „Diezgan”, 23.11.1917 nr 25 (132), 4. lp. (rakstā kaunināti 5. Zemgales pulka 1. rotas strēlnieki, kas nobalsojuši, ka „attiecībā uz kāršu spēli jābūt pilnīgai spēles brīvībai”); Re., „Uz acīti”, 5.12.1917 nr 35 (142), 4. lp., kur nobeigumā teikts: „Biedri, zemgalieši! (...) Kārtis un neķītras dziesmas nav strēlnieku cienīgas! Šis netikums nokauj apziņu, aptumšo garu un padara cilvēku par sabiedriskās dzīves invalidu. Laiks to atmest.”; Valmieriešu ložmetējnieks Daviads, „Uz kurieni mēs šādi ejam...”, 14.12.1917 nr 43 (150), pielikuma 2. lp. (Daviads žēlojas, ka Krievijas revolucionārās armijas avangards, brīvie latvju strēlnieki, pavada brīvo laiku kāršu spēlē un ballītēs).
6) Skat. rakstu par 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulka 3. rotas sapulci, Brīvais Strēlnieks, 14.12.1917 nr 43 (150), 4. lp., kur kritizēta Iskolastrela darbība, „kas ejot pēdējā laikā bieži vien pretēji masu domām”.
7) „7. Bauskas latviešu strēlnieku pulka padomes sēdē 1917. g. 18. (5.) decembrī pieņemtā rezolūcija”, Brīvais Strēlnieks, 14.12.1917 nr 43 (150), pielik. 2. lp., vai arī Latvju strēlnieku vēsture, I:2, 624.-625. lp.
8) Pārskatam par Latviešu strēlnieku V kongresu izlietoti šādi Materiāli: „Izraksts no Apvienotās Latviešu Strēlnieku pulku Lielās Padomes sēdes protokola (Cēsīs, 1917. g. 7. un 8. dec.)”, Latvju strēlnieku vēsture, I:2, 625.-635. lp.; „Apvienoto Latviešu Strēlnieku pulku Lielā Padome (7. dec. sēde)”, Brīvais Strēlnieks, 15.12.1917 nr 44 (151), pielik. 1.-2. lp., „Apvienotā Latviešu Strēlnieku pulku Lielā Padome (7. dec. sēde)”, Baltijas Vēstnesis (pilson. laikr. Pleskavā), 17.12.1917 nr 166, 2. lp.
9) Skat. „6.Tukuma latviešu strēlnieku pulka Padomes sēde 1917. g. 13. dec.”, Brīvais Strēlnieks, 20.12.1917 nr 48 (155), 3. lp., kur cita starpā teikts: „Satversmes Sapulce nevar tikt uzskatīta par augstāku nekā mūsu šķiras Padomju Valdība. Tā kā Satversmes Sapulce arī ir revolūcijas auglis, tad uz viņu ir tiesības tikai revolucionāriem. (...) kontrrevolūcionāriem tur nav vietas. (...) Ejot roku rokā ar pārējo revolucionāro krievu armiju un darba tautu, mēs visās vietās, pat ar ieročiem rokās, pabalstīsim Padomju varu. (...) Lai dzīvo revolucionāro spēku vienība! Lai dzīvo nemantīgo diktātūra − darba uzvara pār kapitālismu!”
10) „Apvienoto Latviešu Strēlnieku Pulku Deputātu Padomes Izpildu Komitejas jaunais, 8. decembŗa Padomes sēdē papildinātais, sastāvs”, Brīvais Strēlnieks, 12.12.1917 nr 41 (148), 4. lp., vai arī Baltijas Vēstnesis, 14.12.1917 nr 163, 3. lp.; publ. arī Latvju strēlnieku vēsture, 1:2, 636. lp.
