KOMMENTĀRI • PIEZĪMES • AKTUĀLITĀTES • REPLIKAS • ĪSRECENZIJAS
ARDIEVAS ANGELIKAI
Katram no mums ikviena diena izplānota, padomā šis vai tas, kas noteikti būtu padarāms un paveicams, kaut arī par mūsu sekmēm spriedīs vakars. Bet pēc tam būs vēl viena diena, kad paveikt nepaveikto, un vēl un vēl. Tomēr šorīt man paliks rēķini nemaksāti un draugiem vēstules nerakstītas. Tai vietā sēžu klusi pie rakstāmgalda un raugos uz avīzes lapu, kas vēstī par Angelikas Gailītes nāvi: „Viņa šķīrusies 91 gada vecumā”. Cik daudz raženu darba dienu, cik daudz dāvinātu rītu! No mums šķīrusies īsta grande dame, diža dāma. Par Angeliku domājot, tomēr vedas teikt cēla dāma. Tāda viņa allaž rādījās manām jaunajām acīm, no skolas sola perspektīvas raugoties. Nemainīgi ģērbusies melnā uzsvārcī ar baltu apkaklīti, slaika, atturīga, mierīga. Viņas seja un matu sakārtojums − arī tas nemainīgs un viņai vien piederīgs − man atgādināja portretus uz antīkās pasaules monētām. Viņas galva būtu iederējusies šai galerijā.
Tie nebūt nebija mierīgi laiki, kad Angelika trīs gadus mums mācīja Eiropas vēsturi − tie bija vācu okupācijas gadi. Franču licejs tika pārcelts uz šaurām telpām Brīvības ielā, starp Ģertrūdes un Stabu ielu, sētas namā Kalta kafejnīcas pusē. Caur mūsu klases istabu gāja ceļš uz skolas ēdnīcu, un mēs ikdienas dabūjām noskatīties pārējo klašu parādi. Vienu gadu Angelika bija mūsu klases audzinātāja. Laiki bija slikti un apstākļi trūcīgi. Bet man bija lemts tikties ar Angeliku vēl sliktākos apstākļos − par to vēlāk.
Mums nebija vēstures mācību grāmatas; Angelika pavadīja pusi katras stundas, diktējot nākošās uzdevumu. Skaidri, īsi, viņa mums nodaļu pa nodaļai nodiktēja savu pašas vēstures grāmatu. Izsaucot un pārbaudījumos viņa sagaidīja, lai mēs to atkārtotu gandrīz vārdu pa vārdam. Bet viņai arī ļoti rūpēja, lai mums rastos plašāks priekšstats par vēstures plūsmu, par tās pamatvilcieniem. Viņa mums mācīja nemaldīgi izšķirt vēsturisko notikumu dziļākos cēloņus no virspusējiem, gadījuma rakstura iemesliem. Viņa neatlaidās, kamēr ikviens, pat laiskākie tālajā „Kamčatkas” solā sēdētāji, prata nobērt: Das heilige römische Reich deutscher Nation, par entente cordiale nemaz nerunājot. Angelika un viņas vēstures stundas veidoja stabilu kodolu juceklīgajiem vācu laikiem, ar kuŗiem man un dažam labam skolasbiedram bija jātiek galā bez tēva padoma.
Bet, kā teikts, mēs tikāmies vēl juceklīgākos apstākļos − Hanavas bēgļu nometnē Vācijā. Tur Angelika bija mana klases audzinātāja pēdējā ģimnāzijas klasē. Viņai rūpēja un sāpēja apstākļi meiteņu kopmītnē. Mums pašām šīs divi lielās istabas ar divstāvu gultiņām, kuŗās mita pāris duču meiteņu, nemaz nelikās tik sliktas, bet Angelika tikai kratīja galvu. Man šķiet, viņas skaidrību un kārtību mīlētājs gars atteicās pieņemt bēgļu gaitu chaosu. Viņa mums attēloja kādu savas agrākās pieredzes kopmītni − slaveno Smoļnija institūtu Krievijā. Man ilgi no prāta neizgāja piemērs, ar ko viņa mums vēlējās parādīt šī institūta un šo meiteņu izsmalcinātību − tās nedrīkstējušas citādi sukāt matus, kā vien pār ūdens pilnām mutesbļodām pārliekušās. Un mēs savā Hanavas istabā ēdām, mācījāmies un gulējām uz salmu maisiņiem!
Kaut arī Angelikas skaidrajam garam bija pretīgas jukas; viņa prata ar cieņu un pieticību, nesūdzoties panest bēgļu un trimdas laikus. Mūsu pēdējā tikšanās bija 1973. g. martā Toronto. Voldemāram Avenam tur bija gleznu izstāde un mums abiem kopējs dzejas vakars. Angelika atnāca − drusku sirmāka, drusku kalsnāka, bet tikpat stalta un atturīgi sirsnīga. Es būtu vēlējusies viņai dāvināt savu dzejoļkrājumu, bet viņa to bija jau iegādājusies, man atlika tikai ierakstīt. Pie kafijas galda mēs sēdējām blakus. Vērīgi viņa papētīja mani un pateica skaistākos uzslavas vārdus, ko jebkad tik cienījama personība man teikusi. Bet tie man jāglabā pie sevis, lai reiz kā vēlēšanās piepildītos. Paldies un ar Dievu, manas jaunības cēlā dāma!
Astrīde Ivaska
RAKSTNIEKS AR VIDZEMES AUNA RAGIEM CIEMOJAS KALIFORNIJĀ
Mūsu pusē ciemosies rakstnieks Oļģerts Liepiņš. Viņš ir seniors, ar Latvijas brīvības dienu vēstījumu, mūsu rakstos, mākslās, polītiskā kommentārā. Viņam ir arī jurista grads, iegūts Latvijas Universitātē. Viņa asajai un karstajai spalvai pieder vairāki liela vēriena romāni, kā Vēlā liesma, Stirnas pār kalniem, Gustavs Vāza trimdā. Viņš rakstījis apceres un grāmatas par teātri, baletu, glezniecību, vēsturi, polītiku. Oļģerta Liepiņa grāmatas − monografijas par Vidbergu un Oliveru Kromvelu un stāsts par mūsu pirmo ārlietu ministru Zigfrīdu Meierovicu ir atzīti kā vienreizīgi darbi. Nesen redaktora Osvalda Akmentiņa sakārtojumā iznāca grāmata Vidzemes auna zīmē. Tā ir grāmata par Oļģerta Liepiņa mūža darbu un cīņām, no kā viņš nav vairījies agrā jaunībā, nevairās arī tagad. Kāpēc tāds virsraksts grāmatai? Oļģerts Liepiņš ir dzimis auna zīmē un arī Vidzemē, Malienā, no kuŗienes Latvijai ir nākuši spēcīgi, stūrgalvīgi un varonīgi dēli: mūsu pirmais armijas virspavēlnieks Oskars Kalpaks, slavenais diriģents Teodors Reiters, latviešu noveles nodibinātājs Jānis Ezeriņš, balādists Jānis Medenis, dzejnieks Andrejs Eglītis. Arī Oļģerts Liepiņš ar viņa slavenajiem „ragiem” jau kopš viņa 20.-tā mūža gada.
Jurisprudences students būdams, Latvijas sākuma gados, viņš ar savu aso spalvu griež uz sevi lielo redaktoru un arī Saeimas vīru uzmanību. Redaktoriem viņš patīk, „kungiem” nepatīk. Drīz vien viņš kļūst par Saeimas notikumu, teātŗa, mākslu redaktoru īpaši nacionālajā dienas avīzē Latvis, ko vada Arveds Bergs. Šo avīzi pēc 15. maija apvērsuma drīz vien slēdz. Viens no grēku āžiem ir Oļģerts Liepiņš. Viņš pāriet strādāt par atbildīgo redaktoru dienas avīzē Pēdējā Brīdī. Viņš nevarēja rimties ar humoru un satiru ielēkt „kungiem” acīs. Arī šo avīzi drīz slēdza. Oļģerts Liepiņš atstāja Rīgu un aizgāja atpakaļ uz tēva mājām Malienā un tur pavadīja līdz 1938. gadam, kad viņu „apžēloja”.
Šim vispusīgi apdāvinātajam cilvēkam ir bijis grūti ieslēgt sevi kaut kādā rāmī, jo gan romānā, gan apcerēs par mākslām, gan kommentāros par polītiku viņam ir bijis jārunā par lietām tā, kā tās ir. Arī tagad viņš Bostonā izdod savu avīzi Vēstnesis, kuŗā dabū pērienu arī visi tie, ko „lielā prese” tikai paslavē un apglāsta. No mūsu puses autoriem šinī avīzē tika iespiests mūsu apdāvinātā skatuves rakstnieka Gunāra Griezes darbs Bez siltām vakariņām. Šai avīzei ir nacionāli konservatīvs virziens.
Zinaīdas Lazdas Fonda kārtotajā sarīkojumā Oļģertam Liepiņam par godu savus darbus lasīs un atmiņas pastāstīs rakstnieks pats. Par viņa darbiem pastāstīs Gvīdo Augusts un Jānis Klīdzējs.
Redakcijas piezīme: Šo rakstiņu Jānis Klīdzējs bija iesniedzis Zelta Vārtu Vēstnesim sakarā ar O. Liepiņa neseno turneju, bet redakcija „nokavējusi” ievietošanu, jo padzirdējusi, ka O.L. uzstāšoties arī Z. Lazdas fonda sarīkojumā, pret ko pašlaik norit sīva kampaņa.
