Osvalds Akmentiņš

1906. GADS AMERIKAS LATVIEŠU MĀKSLINIEKA SKATĪJUMĀ

Kādu maz zināmu mākslinieku atceroties

 

Ne mums, ne mums, bet Tev − Latvija! Notikumi 1905. un 1906. gadā dziļi saviļņoja tos latviešus, kas jau pirms revolūcijas dzīvoja Amerikā. Toreizējie dzejnieki, piem., Kr. Nātra un Fr. Freidenfelds šai tautas tra­ģēdijai veltīja savus dzejoļus. Sākumā visa Amerika taču simpatizēja cīnītājiem. Šis dziļo pārdzīvojumu pilnais laiks mums, vēlākiem ieceļotājiem, maz zināms. Maz zināms, kā Piektā gada revolūcija atbalsojās Amerikā. Katrs to pārdzīvoja vairāk vai mazāk.

Vienīgais gleznotājs autodidakts Georgs Āboltiņš pārdzīvojumus attēloja krāsās, gan drusku vēlāk, pēc tam kad revolūcijas liecinieki jau paši bija ieradušies Amerikā. Viņa tēlotā aina ir drūma. Centrā kāda māte izmisusi sāpēs lauza rokas pie nogalināta dēla vai arī sieva pie vīra, kas sastindzis raugās Latvijas debesīs. No māju jumtiem sprēgā liesmas, gaisos šaujas dūmu mutuļi. Pa ceļu aizjoņo jātnieki ar šautenēm plecos. Deg dzīvojamās mājas, rijas; to liesmas vēl pēdējo reizi apgaismo kritušo latvju dēlu sejas, asiņu atspulgas, kas sūcas no ložu caururbtām miesām. Tā ir kā pati pirmā baigā gada diena, ko piedzīvo latviešu tauta.

Šīs ainas mākslinieks ievijis ozola zara vītnē kā piemiņas vainagu brīvības cīnītā­jiem. Šie ilgi neredzētie skati atsedz mūsu priekšā kādu drausmu vēstures liecību. Ne jau visi varonīgi griež krūtis pretī kazaku lodēm, daudzi puiši nāves bailēs lūdz saudzēt dzīvību... Nežēlībai nav robežu, jo noskan virsnieka komanda: uguni, šaut!

Šos G. Āboltiņa darbus savā laikā ir savācis Kārlis Bauders Kembridžā (Mass.), kas savu agro bērnību pavadījis kopā ar Jāni Goldmani, vēlāko latviešu strēlnieku dibinātāju. K. Bauders no Āboltiņa zīmējumiem bija izgatavojis krāsu diapozitīvus uz stikla kvadrātiem, mazliet līdzīgus tagadējiem diapozitīviem, skaitā pāri par 50 un tos rādīja publiskos sarīkojumos 1919. g., vēlāk šai sērijai pievienojot I pasaules kaŗa un Bermonta kaŗa ainas. Šie stikliņi kādreiz bija nosūtīti Goldmanim, tad tie ceļoja pie manis, bet pastā daudzi no tiem bija saplīsuši un tā tad gājuši bojā.

Georgs Āboltiņš. ASV prezidenta Vudro Vilsona portrets simboliskā, bērztāsainā logatā.

Ir zināms, ka G. Āboltiņš īsu laiku mācījies Stiglica skolā Pēterpilī, kur viņu sūtījis kāds vācu muižnieks, latviešu zēnā saskatī­jis gleznotāja talantu. Filadelfijas Brīvo latvju biedrība, liekas, 1920. g. rīkoja G. Āboltiņa plašu gleznu skati. Toreizējā Amerikas latviešu presē par to parādījās no­vērtējumi. Viņa spēcīgi veidotais Aša Kronvalda portrets vēl tagad rotā šīs biedrības bibliotēkas telpas Filadelfijā. Viņš gleznojis arī prezidenta Vilsona portretu un to dāvinājis Latvijai. Māksli­nieks dzīvoja līdz tautas liktenim, piedalījās demonstrācijās pret ķeizarisko Vāciju, zīmēja plakātus, piedalījās latviešu kongresos, un gaidīja atgriešanās brīdi dzimtenē. Pretēji piektgadnieku un Amerikas latviešu vairākumam tas nebija kreisi noskaņots, bet mīlēja pilsoniskos uzskatus, kariķēja sociālistus, komunistus, žīdus... Liktenis viņam, vienam no retajiem, pavēra ceļu uz Latviju; divdesmito gadu sākumā viņš ieradās Rīgā un apmetās uz dzīvi Zasulaukā, atstājot pārējos trimdas biedrus Amerikā.

Laimīgā kārtā mums saglabājušās dažas no Georga Āboltiņa vēstulēm, kuŗas viņš rakstījis saviem draugiem Ernestam un Annai Minkai Filadelfijā. Vēstuļu oriģināli, kam tie bija uzticēti, tagad gājuši bojā, bet šī raksta autoram iepriekš bija izdevies izgatavot vēstuļu kopijas, tā pasargājot sevišķi zīmīgas liecības ne vien par šo mākslinieku, bet arī izjūtas, ko un kā pārdzīvoja repatriants, kas atgriezās no Amerikas dzimtenē pēc vairāk nekā 20 svešumā nodzīvotiem gadiem. Tādu liecību dokumentu veidā mums ir gaužām maz. Jau Filadelfijas un Ņujorkas dzīves laikā Āboltiņš saskatījis sevī Ed. Vulfa varoni lugā Svētki Skangalē − vecā Bumbieŗa personā, kāpēc vēstulēs blakus Āboltiņa vārdam lieto „Veco Bumbieri”.

Ernests Minka (1873-1940) ir pazīstams darbinieks M. Valtera, Akurātera, Rolava grupā, kāpēc mums ļoti svarīgs šīs personas tālākais dzīves gājums pēc Anglijas atstāšanas (1915. g.) un darbība Filadelfijā.

Āboltiņš dzimtenē atgriezās īsi pirms lielās saimnieciskās krizes Amerikā. Dažus gadus vēlāk tā smagi skāra arī Latviju, tāpēc nav jābrīnās, ka mākslinieks sūdzas par trūkumu (varbūt arī to pārspīlē), sūta vēstules uz Ameriku bez pastmarkām, ko toreiz vēl varēja, un kritizē kreiso iespaidu toreizējā Latvijas polītiskā dzīvē. Āboltiņš redzējis pasauli vairāk nekā daži citi Latvijas republikas pilsoņi, nosliecās labā spārna pusē un nosodīja pilsoņu gļēvumu, nevarību, kad par tiem kauliņus meta minoritātes un kreisie. Kā paradokss skan vēl tas, ka Āboltiņš apsveic Hitlera nākšanu pie varas Vācijā un vēlas, kaut arī Latvijā no tautas nāktu līdzīgs „Hitlers”, kas likvidētu neauglīgās Saeimas darbību un konstitucionālos trūkumus. Arī pēc 1934. g. 15. maija pārmaiņām mākslinieks nebija apmierināts, jo − „atliekot tikai cerēt”... Sarūgtinājumi Amerikas latviešu gleznotājam radās galve­nokārt tāpēc, ka Latvijas mākslas autoritā­tes neatzina šo autodidaktu, tāpat kā dažus veclatviešu teātŗa aktieŗus, kas ar lielām cerībām no Bostonas un Ņujorkas brauca uz Rīgu pēc angažamentiem, bet vīlušies − un noraidīti atgriezās Amerikā.

G. Āboltiņš ar saviem darbiem atstājis vēs­turiskas liecības, ko varam attēlu veidā nodot tālāk citām paaudzēm. Šie dokumenti liek mums atcerēties drausmīgos notikumus pirms 70 gadiem mūsu dzimtenē.

 

 

 

 

GEORGA ĀBOLTIŅA VĒSTULES ERNESTAM UN ANNAI MINKAI FILADELFIJĀ

 

1907 Page Street
Phila., Pa.
Apr. 17 d. 1919. g.

Mr. E. Minka
300N 22nd Street
Phila., Pa.

Kā sacīt jāsaka: Labvakar

Tik daudz tika runāts pēdējā vakarā un visu „svarīgāko” aizmirsu Jums izklārēt, un tas būtu visā īsumā šis: Acumirklī manā „slavenajā galerijā” ir izstādītas divas gleznas, kuŗas visā drīzumā ies „tautās”. Viena no tām ir Latvijas ampštāte Rīga, otra ir „augļi”, kā vienu, tā otru Jūsu saimniece jau tādas pusgatavas ir redzējusi, bet nu abas ir gatavas. Tad nu, kā Jums iznāk, pa vērienam tā „garām iedami” piečāpotu pie manis un tos pēdējo reizi apskatītu, jo tās abas ir tādas, kādas vēl nav ausis dzirdējušas un acis redzējušas. Tā tad, kā jau teicu, jā ir patikšana un laiks, pieturiet abi vai nu piektdien jeb sestdien. Svētdien to vienu laikam vairs neredzēsim, jo tā būs jau projām.

Visiem pa sveikām

Jūsu Bumbieris (Saukts Āboltiņš)

Piezīmējums. Jā arī man Līdums to brīnuma karti, Latviju, piesūtīja. Ak dievs, to labo dvēselīti. Šodien tam arī cirtīšu feinu vēstuli uz Ņujorku. G.A.

 

 

 

Rīgā, 29. augustā 1931. g.
Krūzmuižas ielā 3/5
Zasulaukā

Sveiki

Kā labi pārbraucāt uz Ameriku, vai ar „āpšiem” 1) arī bija darīšanas? Nu, es domāju, ka ne, un tas būtu O.K. − Kādu iespaidu atstāja uz Jums Latvija un tās ļaudis? Domāju ka labi, bet kad te jādzīvo ilgāki, tad redzam pavisam citu gleznu.− Bet lai nu kā −

Ja Mr. Minka domā braukt un palikt uz dzīvi, tad visādā ziņā lai tas iegādājas sarkanas bikses, jeb vismazākais sarkanu šlipsi. Ja tas jautātu man, kāda nodarboša­nās būtu ieteicama, es tam liktu priekšā − glezniecību, bet kā jau minēju, tam jābūt sarkanam. No šī „mākslinieka” 2) kas ir traki sarkans, Rīgas pilsētas sarkanie tēvi nopirka par 1500 latiem šo „slaveno” gleznu. Esmu pilnīgi pārliecinājies, ka Mr. Minka arī varēs tādus darbus saražot. Vēl sarkanie Latvijā spēlē lielu lomu, lai pasteidzas drīzi.

Zināms, ka „ar kaujas saucieniem uz lūpām” to jau viņš vēl prot no 1905. gada, tāpat „internacionāli”. Lai labāku efektu tas uz sevi griestu, būtu ieteicams, lai tas Latvijas robežās iebraucot, tūliņ uzvelk te minētās peršas. Tas nu būtu tik tālu.

Ja kādreiz iznāk Jums, atrakstiet šo to, piem: Kā iet Kozlauskam Kurzen? Vai pie Laviņiem arī bijāt? 3) Vai bijāt arī pie Siliņa? Kā atradāt savu „Department Store”, 4) vai tie Jūsu tirgotāji nebija apēduši visu „Icecream”? alu izdzēruši utt.

Pie mums viss iet kā pa šņorīti, dziedam visādas peršas, bet visvairāk „Ar kaujas saucieniem” utt, jo no tām kaušanām mums grūti atradināties, tāpat mums patīk lūpas ar sarkanām krāsām.

Par sevi man nekas nav ko rakstīt − vispamazam. Āboli drīz visi būs nobiruši, ogas noēstas, rudens zīmes jau rāda: kokiem nāk dažādas krāsas, utt.

Latvijā ir jauka dzīve, gaiss labs, maize arī laba, šņabītis arī labs, tāpat alutiņš. Dzīvot var, kamēr nav jāmirst.

Sveikas Mr. Vītoliņam, Mr. Jansonam un visiem citiem.

Vecais Bumbieris

 

27.maijā, 1933. g.

Sveiki!

Kā nu pie Jums tur labi sviežas un griežas? Būtu es pie Jums kādu vakaru piegājis, bet par daudz tāli. − Ir tiešām daudz, kas sakrājies, kas būtu mums kopīgi pārrunājams, sevišķi par tagadējiem notikumiem Vācijā.

Kā Jūs skatāties uz tām lietām, kas tur notiekas? − Domāju, ka arī Jūs simpatizējiet Hitlera varoņa darbiem, kuŗam ir tā drošība reiz ķerties žīdiem pie bārdām un marksis­tiem pie sarkanām „šlipsēm” − Lai Pērkoņtēvs tam palīdz! − Kaut arī mūsu Mīļai Latvijai kādreiz pienāktu tie laiki, kad rastos starp mums tāds Hitlers. Arī mums žņaudz un spiež nost mūsu mazo tautiņu šie divi pūķi marksisti un mozisti (žīdi).

Pie mums notiek lietas, kas tiešām ķeras pie nerviem, jābūt kramam līdzīgam nerviem. Sarkaniem baroniem ir visur priekš­rocības, par žīdiem jau nav ko runāt, tie ir sarkano dvīņu brāļi.

Kad izglītības ministrs Ķeniņš 5) gribēja ievest skolās, kuŗas valsts uztur, lai būtu arī valsts valoda, bet žīdi un mūsu „strādnieku partija” ar kājām un rokām pretīm. Amerikā gan laikam nevienu amerikānieti neatradīs, kuŗš vēlētos lai Amerikas žīdus, vāciešus, krievus, itāliešus utt. valdība pabalstītu ar naudas līdzekļiem, kā tas pie mums notiekas. Te tiek nauda kaisīta uz visām pusēm, itkā sējējs kviešus sējot. Visām tautām mūsu valdība piešķir teātŗiem, skolām, un visādām izpriecām milzu summas. Sevišķi mūsu sociķi dzīvo lepni, tiem ir tāda izpriecas pils, no granīta celta, kas maksās vairāk kā simts tūkstošus latus, kad tas pilnīgi būs gatavs. 6) Uz torņa 1. maijā plivinājās sarkanais lupata gabals, lai gan tur būtu jāplīvinājas Latvijas valsts karogam jo valsts un tauta to cēla, bet tur valdība nekā nevar darīt, sarkaniem ir tā vara. Tad pie Grīziņkalna 7) uz valsts rēķina ierīkoja sociķiem izpriecas laukumu, kas maksāja „tikai” 30 tūkstošus latus. Tagad atkal kautko līdzīgu ceļ, velns zina cik tas valstij izmaksās?! Zināms, uz kāda cietēja rēķina!

Nu par tiem bada cietējiem nav ko rūpēties, tie tā kā tā iet mazumā: pakaras, nošaujas, noģiftējas, noslīcinājas, metas zem ejoša vilciena utt., ar tām lietām mēs esam pieraduši, tas ir uz dienas kārtības. Bet zaļi mums ir tak jādzīvo, lai put nauda, gan vēl meklēsim, kur tautai nodokļus uzlikt, piemēram uz smiešanos, žāvāšanos, klepošanu, dziedāšanu, raudāšanu utt. Mūsu simts ķeizariņi 8) vairāk neko nespriež, ka tikai kur vēl varētu nodokļus uzkraut strādnieku šķirai. Un kas arī ir pareizi, vai strādniekam jāiet jūrmalā vasarā atpūsties? Vai tam jābrauc uz ārzemēm palustēties, fui − ne! Ko tāds zin no kultūras lietām? Vai tam nav diezgan lieli prieki un atpūta 1. maijā iet zem sarkaniem karogiem un dziedāt „Ar kaujas saucieniem uz lūpām!” un ja vajadzīgs izkauties ar nezociķiem. Uz ielām gandrīz katru svētdienu redzam ar bundžiņām staigā naudas lasītāji, gan priekš bērniem, gan dažādām vajadzībām.

Visu to redzot un zinot jānāk pie slēdziena, ka Latvijai ilgs mūžs nebūs. Valsts katru gadu vairāk krīt parādos, budžets katru gadu lielāks un lielāks, tauta tiek izsūkta kā citrons.

Jā, mums jāpiekopj kultūra, tā tak mēs nosaucam visas izpriecas (sportus).

Kā jau minēju, divām šķirām te labi − žīdiem un sociķiem. Pilsoņiem „mugurkaula” nava, tie locās uz visām pusēm. Vienīgais, kas Latviju varētu glābt, ja rastos mums kāds Hitlers, bet kur mēs ņemsim, jo kāds tam līdzīgs parādās, ķurmī iekšā! Slepeni gan jau gatavojas, bet vai kāds panākums mums būs, grūti ticams, esam par daudz pacietīgi. Bet lai nu šā vai tā, kaut kam ir jānāk, rūgst pa „visiem kaktiem”, ir par traki, viena daļa dzīvo vienos priekos, turpretīm lielam vairumam nav ko ēst. 9)

Jā, tā iet Latvijā!

Sveikas visiem!

Vecais Bumbieris

Vēl šis un tas:

Kā redziet atkal sūtu vēstuli bez markas, 10) bet ko būs darīt? Te jābūt turīgam cilvēkam, kuŗam iespējams 35 sant. samaksāt par marku. Jūs laimīgie, variet pa visu pasauli sūtīt vēstuli par 5 kapeikām. Zināms, mana vēstule Jums izmaksās saņemot 10 kapeikas − Ja nu uz priekšu, piezīmējiet, lai bez markas nesūtu, tad „stopēšu” to darīt, nerakstīšu, jo naudas trūkums man lielisks!

 

 

 

A. Minkas kundzei Filadelfijā

Rīgā, 20. janv. 1935

Sveiki

Jūsu vēstuli saņēmu 7. janv. 1935. g. Liels paldies par to, jo ļoti vēlos zināt, kā iet pa manu veco tēviju, tamdēļ priecājos par visām ziņām, lai gan visumā bēdu ziņas pastāstīt. Nu zinu, kā veciem paziņām iet. Kā redzu no Jūsu vēstules, tad adresi esiet mainījuši. Vai esiet atkal iesākuši citas „Bizenes”. Vai no vecās vietas bija jāaiziet? Kā redzams no Jūsu vēstules, tad slavenā Amerikā ir pavisam uz „Bānu”. 11) Zināms, mums Latvijā arī diezgan bēdīgi, bet pa druskām mūsu valdība arī atmet pa kaulam, to gaļu jau apēd paši lielie vīri kuŗiem lieli vēderi, kuŗi ēd priekš desmit vīriem. Bet ko būs darīt, viss iet pēc svētiem rakstiem:

„Tam kam ir, tam taps dots, kam nav, no tā taps ņemts”.

Uz to mūsu valdība stingri raugās, ka lai iet pēc svētiem rakstiem, jo tie bagātie tiks ellē bet mēs tie nabadziņi debesīs pie tā kunga labās rokas. (Es, zināms, pie Marijas labās rokas) 12)

Tad vēl:

Tā jau es nemaz nedomāju no Jums kādus aizlienējumus taisīt, jo zinu ļoti labi, ka arī Jums ļoti grūti jāsitas, ka var tikai virs ūdens turēties, tāpat arī no citiem maniem paziņām, jo zinu kādi laiki pienākuši slavenā zelta zemē. 13) Es tikai tā garām iedams pieminēju ari savu tagadējo stāvokli. − Jācer ir uz labākiem laikiem. Bet lai nu kā, sakožu zobus un cerē, cerē, un cerē un paskaties spogulī, un vecums tev skatās pretīm!

Bet lai nu šā, jeb tā.

Vēlētos arī no Mr. Minkas kādas garākas vēstules sagaidīt, kā viņam ir gājis pa visu šo laiku atrodoties Latvijā un kas viņam ir iznācis ar tām Londonas šeftēm? 14)

Latvijā jau tāda paraža, ja nav kāda „onkuļa”, te dzīvot ir grūti. Darbus dabūt tikpat grūti kā visur citur. Onkuļa būšanas te ir pilnos ziedos, lai gan mums jaunā valdība 15) solīja daudz labas lietas, bet − bet tas tikai „pēperskraps” − Bet jācer, jācer un atkal jācer!

Tā tad uz Jaungadu atkal tikai jācer.

Visu labu vēlēdams

Vecais Bumbieris

 

 

 

OSVALDA AKMENTIŅA PASKAIDROJUMI

1) Anna Minka viesojās Latvijā un par „āpšiem” varbūt būs domāti muitnieki.

2) G. Āboltiņš, būdams reālistiskās skolas pārstāvis, nekādi nespēja saprast citus modernākus mākslas virzienus.

Te domāts gleznotājs Jānis Tīdemanis (1897-1964) un viņa glezna „Lāsts”, kas bija iespiesta arī žurnālā Atpūta. Šo gleznas attēlu no žurnāla G. Āboltiņš piesūtījis ar šo vēstuli arī E. Minkam. Vēstulei vēl viņš pie­vienojis Atpūtas lapu ar Rīgas tautas augstskolas darbu izstādes attēliem Rīgas pilsētas mākslas muzejā. Tur tiešām repre­zentējās sarkanākie latviešu mākslinieki, kas savu stāju apliecināja 1940. g., ko jau agrāk paredzējis G. Āboltiņš. Tur ir Segliņš − „Galdnieki”, V. Piesis − „Ievaino­tais kareivis” un „Zābaku tīrītājs”. Starp viņiem vēl ir J. Plēpis, R. Jansons un V. Ciesnieks ar saviem darbiem .

G. Āboltiņš zem šiem attēliem licis šādu pašrocīgu piezīmi: „Sociālistu mākslas darbi. Šī izstāde no valsts uzturēta, lai tauta mācītos pazīt, kāda pareiza māksla. Te redzami Latvijas tipi.”

3) Domāti Filadelfijā dzīvojošie tautieši.

4) Ernesta Minkas pārtikas veikals.

5) Atis Ķeniņš, (1874 - miris Rīgā) rakstnieks, diplomāts un izglītības ministrs .

6) Sākumā saucās Tautas nams, bet pēc 1934. g. 15.V. Aizsargu nams.

7) 1905. g. parks Rīgā.

8) Ķeizariņi − domāti Saeimas deputāti.

9) Toreiz bija iespējams vēstuli nosūtīt uz nomaksu adresātam bez pastmarkas.

10) Mākslinieks te savos spriedumos apšaubāms.

11) „Viss uz bāne” − izteiciens, ko lietoja Latvijā un nozīmē nestabilitāti.

12) G. Āboltiņš bija vecpuisis.

13) Tolaik ASV valdīja smaga saimnieciska krize.

14) E. Minka cerēja Londonā nodibināt kādu Latvijas eksporta nozari.

15) Kā redzams, G. Āboltiņš kritiski vērtē arī K. Ulmaņa 1934. g. 15. maija valdību.