Jaunā Gaita nr. 109, 1976

 

 

Roberts Mūks

  NO "TRANSCENDENTĀLĀS EROTIKAS CIKLA,
VELTĪTA STUČKAS KOMISĀRA MEITAI UN
JĀŅA RAIŅA NELIKUMĪGAI KRUSTMEITAI
G.A."

* * *

 

Es Tevī iemīlējos jau toreiz,

kad Tu biji maza un apaļa un no viena gabala.

Tas bija tad, kad Herberts Cukurs pārlidoja

                   Sahārās tuksnesi vienā virzienā

Un Jānis Daliņš ieguva sudraba medaļu Losandželosas

                   olimpiadā viena pirdiena laikā

 

(Jo laiks ir relatīvs).

 

Bet tagad, kad Tu esi pieaugusi un skaista

Un mazliet izlaista –

Es, sēdēdams vienā no Timbuktu bāriem,

(Kur es paliku kopš Herberta Cukura liktenīgā

                   brauciena)

Un vaļīgi turēdams savā klēpī vienu no lokālām

                   skaistulēm, domāju:

 

Tev ir jānāk man palīgā

 

Jo, hiperboliski runājot, Tu esi mana nāve un

                   augšāmcelšanās,

Centrs kādā vēl neizzīmētā mandalā –

Ne sieviete, ne dieviete.

Varbūt Tu esi tā vieta, kurp es došos

Kopā ar vējiem, dzīvniekiem un savu kārno

                   dvēseli padusē atdusēties.

                          *

P.S. Šinī brīdī man nāk prātā ola – tik gluda,

                   cieta un maiga

Kā oļi Baltijas jūŗas krastos.

 

* * *

Es vairs nevaru Tevi mīlēt kā senāk,

Jo lapas uz kokiem, ielu asfalts un kalni šodien

                   ir savādāki nekā viņu brīdi.

Tad kāpēc lai es būtu savādāks par šīm lietām

                   un veidiem!

Visdziļākais miers un „mūžīgā mīlestība”

ir tikai pārmaiņā,

Mirklī, ko mēs nemēģinām iebalzamēt savās

                   atmiņās vai putnu dziesmā,

Kas nav nekāda ārija, bet skan līdzīgāk suņu

                   rejām un zāles augšanai pavasarī.

 

* * *

Kad visas zvaigznes ir sakārtotas alfabētiskā

                      rindā,

Tad man ir grūti pateikt,

Kuŗš burts Tu esi šo zvaigžņu rindā,

Jo es esmu apburts.

 

Tad man ir grūti pateikt, vai tu esi varavīksna

Vai gaisma, kas piedzima no aizlaiku kustoņu un

                        cilvēku dziesmām

Vai ēna no faraonu piramidām,

Kad viņi, būdami vēl dzīvi un spirgti,

Atdusējās ar cilvēku meitām.

 

Es Tevi iebalzamēšu savā dvēselē kā putnu

                        dziesmu

Un kā vēju no Nevadās vai Gobi tuksnešiem.

Es tevi iebalzamēšu sevī kā liesmu.

 

Es būšu Napoleons un Nebukadenedzers,

Kas ir apsolījies

Vairs nekad nedzert.

 

Bet man ir jāiekaŗo kādi kontinenti,

kuru senos, nebijušos veidos

Es varētu pastaigāties kā pa Raiņa bulvāri,

Vai pasēdēt tai parkā netālu no Pulveŗtorņa.

 

Es būšu fūrmanis ar melnu zirgu priekšā,

Un, no mīlestības un nāves apsēsts,

Apstāšos Brīvības ielas labākās mauku

                   mājas „Alhambras” priekšā

Un neiešu iekšā.

 

* * *

Kad debesis ir vistumšākās

Un liekas, ka gaismas vairs nebūs nekad

Es dzirdu Tavu balsi

It kā atbalsi no citas pasaules –

Dažreiz pa telefonu

Vai no grammofona, ko Tu esi iebūvējusi

          manās iekšās pa tām naktīm,

Kad mēs bijām tikai divi un bezdievīgi.

 

Par tām naktīm man vēl ir jāraksta kāda

                      pasaka

Vai kāds ducis dzeju, kuŗu rindās ir ievīti

Tavas miesas viesuļi, lielceļi un neceļi.

 

Bet mīļā no Nīlas upes apkārtnes, paliec par

                      manu statuju,

Kad es būšu akls un stīvs no nāves bēdām,

Lai es zinātu, ka tie vēji, kas Tevi glāstīs

Arī man stāstīs par Tavas miesas

                      savienošanos ar bezgalību

Un par kādu perambulāciju sniegā, kas nekad

                  nenotika, kā Tu gribēji,

Izņemot mūsu mīlestības nakšu murgainā

                      miegā.

 

Bet kad visas pasaules gultas būs izgulētas,

Tu būsi mana bulta,

Ko es šaušu pret zvaigžņotām debesīm,

Kad mēs abi, cēli un svinīgi, tajās ieiesim

        Pa pakaļdurvīm.

 

Tad es Tevi mīlēšu kā tikai debesīs mīl:

Bez greizsirdības lēkmēm

Bet, cerams, arī ne bez sekmēm.

Jo tādiem kā mums

Būs palicis tikai viens jautājums:

Vai arī debesu kambaŗos var gulēt dubultgultā

 

* * *

Tu esi miesa no manas miesas.

Un kad eņģeli pārlido šo pasauli – bez miesas

Vai kad Konfūcijs sarunājas caur gadsimtiem

                      ar Maotsetungu –

Es Tevī dzirdu kādu dziesmu par senām

                          zaudētām kaujām

(jo toreiz es biju citu meitu skaujās)

Par pilsētām, kuŗu drupās tikai karogi vēl

                      liesmo –

Nepadošanās karogi.

 

Tu esi zemes lode bez formas

Jeb prima materia,

Kuŗā Tas Kungs iedēstīja pirmo līliju,

Būdams noreibis un lai tikai palielītos.

 

Tu esi planētu riņķošana bez jēgas un mēra,

Bet – arī šo viesuļu dvēsele.

Un kad man gribas pastaigāties mēnessērdzīgā

garastāvoklī pa Jeruzalemes vai Babilonas

                        jumtiem

Tad, mana vismīļākā,

Tu esi mans punkts.

 

Tu esi circulum cuius centrum est ubique

            circumferentia autem nusquam

Un kuŗas zvaigžņu caurstrāvotā miesā

Varētu apmaldīties Horātijs,

Nebūdams musketieris pēc dabas.

 

* * *

Es gribētu ar Tevi aplidot Himalaju kalnus

                      un Gaiziņa kalnu

Vienā elpas vilcienā vai – ja Tev tas liekas

                  par ātru –

Mēs varētu paņemt vilcienu, kas svilpo,

It kā atbalsodams koka stabuļu skaņas,

Un piestājas katrā stacijā,

Kad konduktors saka:

„Lūdzu iekāpiet vai izkāpiet bez jebkādas

                      steigas,

Jo starp mušu pasažieriem ir arī Himalaju

     kalnos braucēji, Tālavas tauŗu taurētāji

Un citi komūnisti.

 

Es gribētu Tevi apvīt ar rožu kroni

Un aplaistīt ar svētu ūdeni no Noasa plūdu

                      laikiem,

Kad krokodīļi, lidojot pagaisu, mums

                      cilvēkiem par piemēru,

Cerējās ar savām mātītēm – tām brūnzaļgani

                      spīdīgām princesēm

No aizviņa laika.

 

Es gribētu Tevi iedēstīt Paradīzes dārzā

Kā galveno puķi,

Un es pats būtu koks, kuŗa ēnā

Tas Kungs pastaigājas, nogrimis filozofiskās

     domās par savu pasaules radīšanas nedarbu

Un, paskatīdamies uz Tevi, domā:

            „Not too bad.

       Šīs puķes dēļ

       Es pārradīšu šo pasauli vairākas reizes

       Vēl.”

 

* * *

Es Tevi apskaušu ar 333 rokām,

Es Tevi uzcelšu savas mīlestības Everestos,

Es Tevi glabāšu kā tādu,

Kuŗas rokās un kājās un acu līnijās aug

                        dažādi stādi:

Daži no Tibetas kalnu ielejām,

Daži no aizmirstiem kapiem, kuŗos staigā it

     kā mēnessērdzībā vai kā saulespuķu viesnīcā

Tavs aizmūža tēls.

 

Bet neesi, mana dārgā,

Tik jauka, tik jauna, tik skaista,

Jo arī Tu esi izlaista.

 

* * *

Svētā Valentīna dienā manai mīļajai, kad

viņa ienāca ar samovaru padusē atdusēties.

(Bet par šo samovaru ir jāraksta cita dzeja –

varbūt par Sibīrijas stepēm, vai kā japāņi

dzeŗ tēju vai, kā tas nākas, ka mana mīļākā

ir cēlāka, vieglāka un bezdibenīgāka par šīs

tautas tējas ceremonijām).

 

 

I Pirms pasaules radīšanas

 

Es Tevi mīlēju jau tad, kad Tu vēl nebiji

                      piedzimusi,

Es Tevi mīlēju, kad – kā bībelē rakstīts –

     pasaules pirmviela chaotiskos joņos

      mēģināja pārveidoties šo laiku veidos.

Jau toreiz es Tevi apskāvu kā savu otru pusi,

Kā staru vai kā vēju vai kā kādas neatklātas

                      impērijas galvaspilsētu.

 

 

II Pēc pasaules radīšanas

 

Es Tevī iegāju kā pa debesu vārtiem

Un pie Tavu acu avotiem pakavējos,

                      nesacīdams nekā,

jo Tavas acis bija kā zvaigžņu ritmi,

                      zāle pavasarī,

Vai varbūt kā mūžīgs neizdibināms jautājums –

Kā jautājums, kas ir arī atbilde.

 

 

III Pēc pasaules un Tevis bojā ejas

 

Atkal bija nakts un nepanesams, it kā ar

                      cirvi cērtams klusums.

„Hosanna un pie velna!” es tad iekliedzos,

„No šo acu pīšļiem es uzcelšu jaunu pasauli

Viņsaulē.

Vai kā Fricis Bārda jebšu Johanness Poruks saka:

‘mīlestība nekad nebeidzas’”.

 

 


 

Ivars Lindbergs

 

 
KAS IR TĀ
BURVESTĪBA....

Kas ir tā burvestība?

Tā ir tā dziedāšana apmātās balsīs,

iziešana vēlajos gājienos,

bāru sasaukšanās bāros,

senu dziesmu izdziedāšana

svešu viesnīcu istabās.

Tā ir akla taustīšanās atpakaļ,

tā ir piederēšana tur

kur tev nepieder nekas

un viss ir akmens sievas sāpēs

un viss ir vecā tēva kapa smilgās.

Tā ir akla taustīšanās atpakaļ,

līdz mute jūt atkal īstās zemes garžu

un acis īstās jūŗas sāļumu.

 

 

1973/1975.

 

 


 

Aina Zemdega  
 

ATGRIEŠANĀS

(Tēva piemiņai)

 

Beidzot pienāca vēstule:

vakar bijām Rīgā

viņu saņemt.

 
 

Tu atgriezies pie savas mīļās

nevienam nezinot,

neviens vairs nepateiks,

cik ilgi biji viņas viesis

kā senāk –

 

              viņā klausīdamies,

              viņu mīlēdams,

              viņas pulsam līdzi pulsēdams

                      pēdējo reizi.

 

Un viņa tevi turēja savos dārzos

un namos,

gleznās un skaņās

un ilgi neatlaida –

              mīlēdama tevi

              dienās un naktīs

              kā senāk.

 

Piestājām Talsos

un pussešos vakarā

braucām tālāk

uz kapsētu.

 
 

Pa salijušu zemes ceļu,

to pašu seno, mīļo,

tu beidzot atgriezies

uz palikšanu.

 

Piestājiet Riepaldu ciemā,

            lai atvadās slieksnis!

 

Tad lēni pret kalnu

pa nekaltu bruģi,

gar skolu , gar ezera malu,

kur vējš niedrēs tev spēlēs

kā bērnības ziemās,

pa izbrauktu lauku ceļu

lēnām,

      tālāk,

          uz zemē atvērtu

                        vietu.

Tā mums bija

norunāts –

tur visiem radiem

sapulcēties.

            Un tā

arī notika.

 
 

Smagām rokām

akmens mūŗos smagos vārtus

veŗ tavi nosirmojušie brāļi,

 

smagām rokām

kaisa skujas

nolīkušiem pleciem tava māsa.

 

Tevi sagaidīt,

tevi pavadīt,

tēvtēvu irušos audos iedēstīt,

mātes klēpī par jaunu iesēt

            nāk tava dzimta –

 

pārlauztā cilts lokā

uz laiku laikiem

ieslēgt.

Laiks bija sērīgs,

debess apmākusies,

un līņāja sīks

lietutiņš.

 
 

Zvani lai nesašūpojas

baznīcas tornī

un netraucē klusumu –

citiem nav jāzina.

Runājiet pusbalsī,

dziediet pusbalsī

       par ceļu, kas galā –

lai svešie nedzird

       un neatrod to, ko krēsla

       un kapsētas mūŗi

              grib pasargāt.

 

Vien lietus lai klusi spēlē

ganiņa dziesmu, to pašu seno,

uz tavas līgavas mirtēm

un tavu mīļo krustiem.

Tad dziedājām:

„Lai saldi dus

šis pārbaudītais vīrs”,

un lasījām svētos

rakstos :

„Mans tēvs man ir

licis zvērēt, teikdams –

Tur, manā zemē, tev būs

mani aprakt!”

 
 

Asins piederībā

balsis auž dzimtas kapa dvieli,

apsedzot sāpi ar sāpi,

rētu ar rētu

Un ir kā zvērēts :

zemei – pelni, garam – gars, mīlestībai – mīlestība.

 

Tāds bija svētbrīdis

kapsētā.

 

Un kaps

pušķojas ziediem –

     rakstīja tēva māsa.

 

Neskumstiet

              tālā malā.

 

 

1974.

 

 

 


 

Richards Rīdzinieks

 

 

Divi dzejnieki Florefā:
R.Rīdzinieks (trimda)
un J.Peters
(Latvija).

(U.Graša uzņēmums)

RĪGAS BRAUCIENA

CIKLS

(Pirmie astoņi dzejoli un epilogs)

 

(Dzejnieks Juris Kronbergs ar kundzi

Regīnu 1975. gadā no 24. janvāŗa

līdz 1.februārim ciemojās Rīgā.

Fakts)

 

23/1–1975

Pasveicini.

Pasveicini akmeņus un liepas,

Pasveicini tos, kas mani vēl atceras –

zvirbuli Grīziņkalnā,

vēsmu Vērmanītī

un visus tos, kas nav nosaluši

lielajā salnā.

 

Sveicini zāli, kas nākamgad dīgs

un to, kas puvusi trūd,

ja piesienas ļaundaris riebīgs un sirdīgs,

tam mani par ēsmu grūd.

 

Sveicini akmeņus, liepas.

-----------------------------------------

Es pats laikam nepārnākšu.

 

PIRMDIENA
ZIEDOŅA DĀRZĀ

 

Juris un Regīna Ziedoņa dārzā

elpo, pulsē un dzeŗ,

katru skaņu un miglas pilienu

karsušās plaukstās tver.

Balsu sanoņā burvīgā klausās,

veļas no klēpja uz klēpi,

aizsargbruņas kā ziedlapas pagaist,

šūpojas, grimst tie un ceļas.

Apmīļo viņi, dvašo un skata

Mārupes bērziņu līku,

Daugavu, ļaudis – veselu miljonu,

katru putekli sīku.

Asaras, asaras satek un krājas,

sausas kaist gurušās acis,

cik daudz gan apmīļot viņi ir spējīgi,

to tik nākotne sacīs.

Mirkļu zvaigznes kā sacīkstēs joņo,

sabrūkot priekškara mītam,

skarba vētra ir maigākā vēsma

stādam, lecektī dzītam.

 

IDEJA

Kādēļ nepārnākt? Seglošu Pēgazu,

seglošu ātri un aši,

pārjāšu jūŗu, peļķi tik mazu,

ka jūt tai pāri pat dvašu.

 

Apciemošu, ko gribēšu,

okupantus ne pārāk,

brālīgiem gaŗām paiešu,

ja ienāks kāds – iziešu ārā.

 

Satikšu mīļos, staigāšu ielās,

žuļiku nopirkšu bodē,

apskatīšos, kā balodis lielās,

un vai karogā nemetas kodes.

 

Nav par nāvi valodu dzirdēt,

latviskās sejās vērties;

mūsējām rakstā pukst viņu sirdis,

kopā der pirtī pērties.

-------------------------------------

Tā es pārjāju zirdziņu savu,

piesēju Arkadijā,

kājām pats devos uz Rīgu savu.

 

Tālākais – stāsts, kā tur bija.

 

VĀJUMA BRĪDIS

Daudz ko redzu, ir gluži kā kādreiz,

stāvējis laiks ir uz vietas.

Visas šīs dzegas, ietves un ielas,

kādreiz zēnībā ietas!

 

Pa šīm pašām pelēkām kāpnēm

esmu tik daudzreiz kāpis,

pagājības sērīgais skaistums

iesmeldz, un viss es sāpu.

 

Pie šī paša Pulksteņa Jāņos

torīt dejojām valsi,

smaržoja kalmes un grammofonu

aizstāju es ar balsi.

 

Pa šo ielu, kur trolejbuss

pašreiz iegoras lēni,

puķotā kolonnā aizgāja

pasaulē Rīgas zēni.

 

Niekkalbis tikai pagātnē paliek,

tādēļ tālāk es eju,

noglāstu operu vērodams

vēsu un mierīgu seju.

 

RADU PULCIŅĀ

Un nāk un apmīļo, sērīgi smaida

(cik vecmāmiņai šai gadu?),

un apņem tevi kā smaržojošs siens

pulciņš pūkaini mīlīgu radu.

Tu mulsti, dzirdi, tu zūdi un stāsti,

uz galda aizdars tik bagāts;

ir pudeles, glāzes un acīm tu glāsti

nianses, krāsas un smaržas:

te nēģis, tur lucis, tur baravika

un sīpoliņš apaļš un niecīgs,

tur galerts, te desa, tur baltmaizes rika

un pīrādziņš sviestā cepts, priecīgs!

Un bišu strops apkārt tev san un skan,

pret visu godīgs tu esi,

un, galvai reibstot, nezini vairs,

no kā kuŗam sveicienus nesi!

Mazs skuķēns ar bizītēm, nopietns, kluss

tevi pētī ačtelēm maigām,

un blakus tu klausies nostāstus

par grūtajiem laikiem taigā.

Tu desmitiem mūžus dzīvo uzreiz,

ik sekundi desmitiem gadus,

jo tagad nu esi sastapis reiz

tālu mīlētos Latvijas radus.

 

 

NO RĪTA VIESNĪCĀ

Daugavas vēji izmazgā galvu.

Daugavas vēji dvēselē iedzeļ,

vecgada vakarā izlieto alvu

sidrabā pārvērš un liktenī ieceļ.

 

Daugavas vēji mākoņus plosa,

rītu būs vētra un nesīs līdz;

kafijas tasītei aizlauzta osa,

Daugavas vēji aiz loga īdz.

 

Jāpošas atkal ir jaunai dienai,

jāapmīļo viss, kas ļauts,

jāizstaigā no sienas līdz sienai,

vakarā jādzeŗ – būs kolosāls rauts.

 

Daugavas vēji ieper un glāsta,

aizsit elpu, ja iepatīk tiem,

ausī par nākotni iečukst un stāsta

par varoņiem seniem un nākamiem.

 

PASTAIGA PARKĀ

Ir pelēka diena,

blakus mēs ejam,

un katrs teikums ir svarīgs;

pat zvirbulis kailajā krūmā sparīgs

pārvēršas skanīgā dzejā.

 

Tu strupi runā, nopietnu balsi,

un es ik vārdiņam ticu,

jo zinu, ka sirdi tu bruņās kalsi

un nemainīsi pret picu.

 

Pret picu, dāču, dārgākiem vīniem,

dzīvi, laisku un sīku,

jo zini, par spīti gudreļu smīniem,

dzeju tu nemirstīgu.

 

Tad aizmirsies stāstu, kas mani nospiež,

un paša vārdi man griež:

 

Uzraudzība. Nodevība, Mazdūšība.

Dvēseliska netīrība.

Hotelis jaunais,

kas glīts būtu Čikāgā, varbūt pat Kauņā,

te panorāmu tik traucē!

 

Svešie, ielās, kas lielās,

un manīti esot pat Aucē!

Citādi Rīga, kas Rīga.

Mīlīga

un patīkami nemierīga.

 

Tu klusējot piekrīti,

abi mēs zinām,

abi mēs celiņa oļus minam.

 

Ar kreiso kāju tu uzmin zaram,

to pasper, apsper un grozi,

saki: „Bet tagad mēs varam

teikt, ka mums labāka proza.”

 

Pret tumsu jau krēsla ir gaisma spilgta,

brāli, mans mīļotais brāli,

kaut ikdienā dzīvoju bezgala tāli

un robeža starpā mums vilkta.

 

Klusējām abi, bij izstaigāts parks,
tu nopūties, teici: „Bet Markss...–”

 

Uz kamiešiem nogūlās smacējošs smagums

un jutu,

cik grūti ir mums.

 

UZ IELAS

Koļa ar Aņu gaŗām iet,

it kā būtu tie mājās;

Aņai patīk čalot un smiet,

zābaciņi pat kājās.

 

Gar pieminekli, gar kanālu,

tie gaŗām man aiziet gar plecu,

vai tādēļ bij ceļot ceļu tik tālu,

lai izjustu naidu vecu?

 

Nē, laika tik maz, tādēļ steigšos es,

man jāsatiek Māris un Jānis.

Neviens nevar izžēlot nelaimes;

un no steigas man sāp pat jau sāni

 

EPILOGS

Tā labi izciemojies

viskiju dzeŗu. Aiz sienām bezsniega ziema.

Smēķēju daudz.

Gaidīdams Regīnu, Juri,

īkšķi turu un pulkstenī skatos –

ziniet

          trimdā lēni iet laiks.

 

Kad šie atbrauks, jautāšu vienaldzīgs:

          Nu, vai labi būt mājās?

 

Un:       Kā tad jums gāja?

 

Te nekas nav ne noticis, ne bijis.

Jā – varbūt, pāris reizes ir lijis.

 

 

 

(Visi šie dzejoli, atskaitot pirmo,

sarakstīti no 1975.gada 27.janvāŗa

līdz 30.janvārim.)

 

 

 

 

Jaunā Gaita