Astrīde Ivaska

PAVASARIS

(Ziemeļitalija)

Ūdens pļavās un bieza, lekna zaļzaļa zāle. Jaunas apses rindām vien, rindām vien − taisnas, slaikas, simmetriski un stīvi turētiem zariem. Sarkanbrūnas sīciņas lapiņas zaru galos, pušķīšos. Pavasarim ir jauno apšu taisnais mugurkauls un augstu paceltā galva: ne domas par rudens drūmajām jausmām. Visa vasara vēl priekšā, laiks plaukt, stiepties, starot un augt. Sīkās brūnganās lapiņas jāaudzē lielas, apaļas, grozīgas un zaļi pelēkganas.

Pat upe tek citādi pavasarī − tā atnes, tā nenes prom kā lapkritī. Tā ir brūngani duļķaina, satraukta, burzguļaina − ne tumši dzidra kā rudenī.

Vītoli, apcirpti kā puiku pauri, dzen spītīgus spurainus dzietus. Un ceļmales dvašo ķiršu un krēķu mandeļoto rūgtumu.

Pavasarī koki plīvo, plīvuro un plīvojot dzīvo. Stingri audzinātie augļukoki, kā pie sienas nostādīti bērni, aug sāniski izplēstiem zariem kā paceltām rokām. Tanīs rudens saliks augļu ražu.

Šur tur zaļuma viļņos izsitas pa baltu vai rožainu putu plīvuriņam − jauno augļu kociņu pirmie ziedi. Kā rasas šļāciens tie iemirdzas un zvīļo − citas īstenības sūtņi. Tādi paši arī jēriņi. Drebelīgām pūkainām kājiņām tie staigā mātēm līdz un pat svaigās zāles valgais zaļums nešķiet tiem samtains diezgan − gribētos paklāt debestiņu. Kazlēni turpretī tūlīt jau māk spēlēties, kāpelēt un justies zemes virsū kā mājās.

Pavasari, dievišķā primavēra! Kā gan jebkad kāds varējis teikt, ka rudens ir viņa mīļākais gadalaiks?!

 

1975. g. martā

 

 

 

 

Astrīde Ivaska

ĪslandE

Melns liedags. Jo tālāk no ūdens ieloka, jo prāvāki zvirgzdi. Soli pa solim mēs virzāmies jūŗas melnajai mūžībai pretī. Pašās ūdens skavās vissmalkākā melnā smilts.

Melnīgsni, bet dzidri vilnīši laiza liedaga iekavu. Nav nekur nekā, neviena. Ne krāsas, ne skaņas ārpus melnā dzidruma valodas. Nekā, izņemot mūžības nemainību ir pa labi, ir kreisi. Jo šeit bez cilvēka var iztikt.

 

*

 

Virs galvas šķautnainas lavas radzes, sa­stingušas tumšpelēkas bangas. Zem kājām mitra melnīgsna smilts negribīgi līp pie zolēm. Kā atraidoša roka izslejas šī ainava tev priekšā. Tevis te nevajag, dzīva te vienīgi sūna un ķērpji. Tu ej un ar katru soli ieej tālāk tukšumā. Ne tava laika vairs, ne tavas telpas. Šī ainava reiz radīta, bet pamesta nepabeigta. Tukša tā plēšas zem pelēkiem debešiem. Ainava ālava, bez dzīvības dvesmas, neapaugļota. Pār to kūp vēl un virmo pirmsākuma miglas, vēl meklē savu vietu laika un telpas šķiedras. Un prātu sagrābj pirmatnīga baisma, rīkli sažņaudz chaosa drausmas. Es gribu atpakaļ! Nekur kur pieturēties, nekā ierasta, zināma. Vienīgi lava un virmojoša migla. Bet tur − tur aug sūna. Apaļīgs lavas cilnis kā galds, apaudzis biezumbiezu, mīkstinmīkstu zeltainzaļu sūnu. Vienīgā dzīvā radība šai ainavā ir šī sūna. Glāstu to un uzmanīgi iespiežu pēdu − kā gan citādi lai uzzina sūnas mīkstumu. Pēda iegrimst līdz potītei. Es aizeju, un pāri zemes sūnai pārveļas debess sūnas − miglas lēveris. Tur ir ceļš, ir citi. Es atgriezos, šoreiz vēl es nepaliku viena.

 

*

 

Ceļš tek kā aiza starp lavas šķautnēm. Tad atkal tā ir kunkuļaina kā pērnie arumi. Ir vēl noplacinātāki lavas līdzenumi − papuves, kur sūna nolīdzina asumus. Pamalē pakalni ar sniega rūtīm. Nav vēl nekā zaļa. Īslande esot vienīgā zeme, kur svin vasaras sākuma svētkus. Tie esot bērnu svētki, un tie iekrīt ap Jurģiem. Pēc seniem pagāniskiem ticējumiem bērni atvedot vasaru. Bet pati šī diena allaž esot auksta. Dzidra ir šī zeme un dzedra. Nav košu krāsu, vienīgi palsais, pelēcīgais, melnbrūnais un baltais. Nav zaļuma, vienīgi sūnu zaļganums. Pēkšņi bālganbrūnā zeme kust − tad tās ir aitas. Gaŗu vilnu līdz zemei, tās ir akmeņu un lavas ciļņu līdzinieces. Lēnas; vienīgi šāgada jēriņi, allaž pa pārītim, lēkā. Gaišai aitai pagadās melnbrūns un pelēkbalts jēriņš reizē. Melnā un baltā zeme Īslande. Tur gaisā spārnus sit un stāv uz vietas melns ūdensputns. Pēkšņi tas aizlido baltiem spārniem. Melns ūdens baltām mākoņu salām.

Mēs esam nonākuši pie Īslandes lepnuma Tingvellira, Eiropas vecākās saeimas vietas. Te nav nekā, tikai dabiska lavas siena visgaŗām aizmugurē un tukšs, sūnām apaudzis un akmeņiem apbiris laukums priekšā, neskarts. It kā cilvēks te vēl nebūtu kāju spēris. Visklusākais pieminek­lis pasaulē − tukšums. Melnbaltā tukšuma zeme Īslande, Mēs stāvam uz koka tiltiņa pār tumši dzidru ūdens teci Tingvellira priekšā. Ne upi, ne strautu, īsu dzidruma dzīslu lavas miesā. Dzelmē zvīļo neskaitā­mas naudiņas. Vēlējumies zvaigžņotā debess. Tik tuvu virsmai, kaut tik dziļi zem tās. Bet atstatums sarūk šai skaidrībā. Ūdens ir tik dzelksnīgi dzestrs, ka tanī ielecot apstātos sirds. Acumirklī sastingtu asins. Cik dzidra nāve tā būtu.

 

*

 

Zeme vārās mums zem kājām. Ar dobju, pērkonīgu grandienu šaujas tvaika strūkla no pazemes. Mutuļi kāpj pret krauju, un visa šī ieplaka klinšu ielokā kūp un cilājas baltos garaiņos. Dienu un nakti, ar neaptura­mu, neizmērojamu spēku sprūk tvaiks no pazemes. Pārāk stipra esot strūkla, lai to spētu iegrožot, pārāk nedroša visa apkārtne. Un tā šī neaptveŗamā parādība turpinās tiem retajiem par prieku, kas šeit atmaldās.

1975. g. maijā