KALEIDOSKOPI SIDNEJAS LATVIEŠU TEĀTRĪ

 

Kaleidoskops - Spodŗa Klauverta skečs. Foto: V. Motmillers

Ed. Ozoliņa svešvārdu vārdnīcā lasām: Kaleidoskops ir optisks instruments, kas sīkus krāsainus priekšmetus parāda skaistās simmetriskās figūrās. Tāpēc arī Sidnejas latviešu teātris ikgadējo raibo vakaru, kas savus skatītājus nesen ieprie­cināja jau četrpadsmito reizi, nosaucis par Kaleidoskopu. Skatuvisko formu šādai izrādei varētu apzīmēt ar vārdu rēvija, kuŗā šos mazos sīkos kaleidoskopā iestrādātos priekšmetiņus aizstāj skeči, dziesmas un dejas, kam reizēm piemīt ironiska nokrāsa.

Pasaules mērogā kā pirmo min Sīmora Hika (Seymour Hick) un Čārlza Brukfīlda (Charles Brookfield) rēviju Under the Clock 1893. gadā. Anglijā rēvijās One to Another un Pieces of Eight 1959. gadā, kas arī ironizēja par sabiedriskiem notikumiem, skečus rakstīja tādi drāmatisti kā Haralds Pinters un N.F. Simpsons. Sešdesmitos gados vārdu rēvija sāka aizstāt ar vārdu šovs (show). Varbūt nebūtu nepareizi, ja sacītu, ka rēvija ir saturā viengabalaināka, inscenējums vairāk saliedēts, kamēr šovs ir saskaldītāks, raibāks. Pēdējiem tagad jo nozīmīga vieta televīzijā, kuŗā pie mums dominē angļu-amerikāņu humors, kas reizēm latvietim ir diezgan pasvešs, jo humors ir cieši saistīts ar kādas tautas mentalitāti. Mūsu humora sākumi meklējami senajās apdziedāšanās − tautasdziesmās, ko mūsu senči dziedāja dažādos godos, bet jo sevišķi kāzās, kur tad īsti uzdzirkstīja latviešu asprātība un ironija. Vēlāk šo zobgalības dzirksti varam sameklēt arī vecajās ziņģēs, (skat. A. Johansona Vecrīgas ziņģu grāmatu, izd. Grāmatu Draugs 1967. g.) 20. gs. sākumā R. Tautmīlis Bērziņš (Baltijas Vēstnesis Nr. 103. 1905. g.) raksta par skroderu un vanderzeļlu rīkotām „tautas izrādēm”, kur joki bijuši jocīga dziedāšana, kas skārusi dienas notikumus, vietējos ļaudis un apvidus sadzīves parādības. Diemžēl mākslinieciskā ziņā tas viss bijis zemā līmenī. Toties vēlākos gados Ādolfa Alunāna kuplejas jau bijušas ar zināmu mākslas vērtību, jo sevišķi paša autora sniegumā, kas pratis atrast kontaktu ar skatītājiem. Kuplejās Alunāns zobojies par latviešu sabiedriskās dzīves notikumiem, mūsu pārtautošanos, līdējiem, glaimotājiem u.tml. Nav taupīti arī baznīcas cienīgtēvi un reakcionārie biedrību vīri. Aktieris Teodors Podnieks, kas šīs kuplejas jaunībā dzirdējis, nosaucis Alunānu kā kuplejistu par sava laika sabiedrības tiesātāju. Pāršķirstot Anšlava Eglīša grāmatu Lielais mēmais (izd. Grāmatu Draugs 1972. g.), 31. lp. lasām:

Divdesmito gadu sākumā dažos kinoteātŗos starp filmu seansiem sniedza arī „divertismentu”. Jo iecienīti bija kupletisti brāļi Laivinieki. Vecākais resns un omulīgs, jaunākais lunkans, švaukstīgs, dīdīgs, abi palaikam ģērbušies gaišos, rūtotos uzvalkos, dzeltenām salmenīcām galvā. Viņi, veikli un atjautīgi, lai arī reizēm parupji tērzēdami, teica jokus un piedejodami dziedāja par dienas notikumiem. Pieskardamies polītikai, viņi netaupīja ne labos, ne kreisos... Citreiz divertismentā darbojās ducīgais kupletists Āre.

Kādreiz, sevišķi partiju laikos, Salamonska cirku Rīgā, klauni Ripsis un Pipsis savos jokos skāra polītiskos notikumus. Tāpat arī Strādnieku teātris dažās lugās, piemēram, Jū-jū iepina kādas aktuālitātes. Trimdā, Amerikā ansamblis „Čikāgas piecīši”, (autors A. Legzdiņš) savos skečos kariķē mūsu sabiedriskās dzīves kļūmes un neveiksmes, reizēm gūstot lielisku kontaktu ar skatītājiem.

Ja divertismentos un cirkū sabiedrības kritikai pievērsās pāris cilvēku, tad Sidnejas latviešu teātŗa Kaleidoskopā ir iesaistīts vesels ansamblis. Tur reizēm astoņi aktieri 3 stundās sniedz piecpadsmit skečus, iedzīvodamies pat septiņās dažādās lomās. Tāpēc šāds skatuves uzvedums kļūst aktieŗiem par gatavības pārbaudi, kur tiem jārunā, jādejo un jādzied, reizēm iegūstot ar skatītājiem „slepenu” saprašanos, kas ir ironijas pamatnoteikums. Inscenējumu dažādības dēļ reizēm viss kaleidoskops, atskaitot divus starpbrīžus, norisinās nepārtrauktā plūdumā, kur skečs pāriet dziesmā, dejā nemanot. Reizēm skečus vairāk akcentē kā viencēlienus. Lai būtu kā būdams, kaleidoskopi nav domāti tikai laika kavēklim vien, bet ar ironijas palīdzību iespējams ierosināt skatītāju domāt un vērtēt. Šai ziņā tam līdzība ar Brechta episko teātri. Tikai retā teātŗa izrāde, apmeklētāju skaita ziņā, spēj sacensties ar šo raibo vakaru, jo mums visiem patīk smieties. Ne velti Ķencis sacījis: „Uz otra nelaimi izstie­pies, uz savu saraujies!” Viens no mūsu kaleidoskopu autoriem Uldis Siliņš 1969. g. Austrālijas Latvietī rakstīja „Sidnejas Kaleidoskops ir slavens ar to, ka netiek respektētas ne personības, ne organizāci­jas, ne arī svētās govis.” Jāatzīst, ka pēdējo 5 gadu laikā sabiedrība ir kļuvusi daudz jūtīgāka un autori daudz bailīgāki. Tam jau gan tā gluži nevajadzētu būt, jo asprātīgie skeči atklāj skatītājam ne vienu vien aizlaistā gada kļūmīti.

Sidnejā ir divi galvenie kaleidoskopu autori: Uldis Siliņš − labsirdīgs jokdaris, viņa humors itin kā izaug no viņa personības, vienalga tēlojot savu lomu uz skatuves, vai rakstot. Turpretim Spodris Klauverts ir ass sabiedrības vērotājs un vērtētājs. Kur U. Siliņš smejas, Sp. Klauverts smīn. Līdzīgi pēdējam ir arī Ernas Lēmanes Melburnā rīkotais Zobgalis. Nesen dzirdēts, ka arī Stokholmas latviešu teātrī autors, aktieris un režisors Jānis Gulbītis-Viesiens sniegs savu pirmo kaleidoskopu šinī gadā. Lai viņam labi veicas! Smieties ir veselīgi!

 

Ņina Luce