Kuŗš ir populārākais un slavenākais komponists pašreiz latviešu tautā? Liekas, būs tikai viena atbilde: Raimonds Pauls. Vismaz trimdā koncertu un kabarē apmeklētāji no sajūsmas pat slauka asaras un dzimšanas dienās viens otru apdāvina ar Paula platēm. Nesen trimdā svinēja komponista Jāņa Norviļa 70 g. jubileju. Apsveikumu daļā vārdu ņēma kāds Daugavas Vanagu Kanadas valdes daļas vadītājs, blakus Norviļa mūzikai nostādīdams Paula sasniegumus, pieminot, ka viņa bērni saldi iemiegot pie Paula mūzikas skaņuplatēs. Arī Mārtiņa Zandberga Minsteres ansamblis savā Amerikas koncertturnejā cienīgu vietu savā repertuārā ierādīja Paula mūzikai. Parafrazējot Karmenas āriju varam teikt:
Pār visu zemi Pauls nu valda,
visiem likumiem tas pāri iet.Kā Latvijā, tā trimdā slavens ir arī Marģers Zariņš. Latvijā, protams, par savu mūziku un grāmatām, bet trimdā tāpēc, ka viņš ir aizliegts. Lielāku ievērību komponists patiesi nevar vēlēties. Būt aizliegtam patiesībā nozīmē iegūt milzīgu popularitāti. Nesen pats komponists it kā viesojies Ziemeļamerikā. Citur visur mierīgi, bet patriotiski modrajā Čikāgā it kā sākusies „sakaru uzņemšana.” Par to ziņo laikraksts Laiks 1976. g. 3. aprīļa numura pašā pirmajā lappusē:
NESLĒPSIM!
Pagājušā gada 10. un 11. novembrī Čikāgā ir bijuši A. Liepa un M. Zariņš no Rīgas. Kāds tautietis ziņoja Čikāgas latviešu organizāciju apvienības priekšsēdim, ka šie Rīgas kungi viņu mēģinājuši pierunāt Čikāgā noorganizēt komiteju kultūras sakariem ar okupēto Latviju. Bet cik citus mūsu ļaudis šie okupantu kalpi arī apmeklējuši mājās ar līdzīgu priekšlikumu? Čikāgas latviešu sabiedrībai ir tiesības to zināt. Vai šīs ziņas mēs dabūsim paši − jeb saņemsim tās no FBI? Neslēpsim šādus apmeklējumus un aģitāciju! Neviens nevar aizliegt maitu krauklim pārlidot pār galvu, bet gan var aizliegt tam matos lizdu pīt!
Čikāgas Ziņas
Nav minēts soda apmērs par neatzīšanos, tāpat nav teikts, cik ilgā laikā jāpiesakās un kur. Bet Čikāgas latvieši jau paši sapratīs, kur un pie kā pieteikties.
Šinī sakarībā varbūt būtu interesanti palasīt arī paša Marģera Zariņa liecību par piedzīvoto Amerikas kontinentā. Rakstā viņš piemin arī komponistu Koplenda (Copland) un Raimonda Paula savdabīgo nozīmi dzimtenē.
Te daži izvilkumi no Padomju Jaunatnes 1976. g. 20.numura:
Starp padomju un amerikāņu komponistiem notiek apmaiņu vizītes. Šai sakarā divdesmit piecas dienas kopā ar PSRS Komponistu savienības sekretāru A. Flarkovski un Grūzijas PSR Tautas mākslinieku S. Mavelidzi biju ASV Valsts departamenta viesis.
Frenks Hegemans bija PSRS Komponistu savienības atsūtītajās anotācijās izlasījis, ka misters Zariņš pa druskai nodarbojas ar rakstniecību, tāpēc mūs visus trīs aizvilka uz autortiesību pārvaldi ASKAP (American Society of Composers, Authors and Publishers), lai demonstrētu, kā amerikāņu liriķi un mūziķi kopīgiem spēkiem cīnās par augstākiem honorāriem un savu vietu dzīvē, kā apspriež gan financiālas, gan mākslinieciskas problēmas. ASKAP debesskrāpis atradās turpat pretī mūsu Ņujorkas viesnīcai − Brodveja un 62. ielas stūrī. Tai rītā tur bija sapulcējies prezidijs uz sēdi. Mūs ieaicināja pasēdēt, paklausīties, ko viņi tur spriež. ASKAP prezidijā ir 12 mūziķi un 12 liriķi. Gada apgrozījums − 85 miljoni dolāru. Procentu atskaitījums par labu organizācijai, taču tā ir nevis valsts, bet privāta organizācija. Pēc karstām debatēm nolemts ievērojami pacelt autorhonorāru likmes simfoniskās un kamermūzikas darbiem uz kamermūzikas rēķina (mēs teiktu: uz vieglās, uz estrādes mūzikas rēķina). Ienāca prātā Rīgas filharmonija. Simfonisko koncertu deficītu sedz Raimonds Pauls, REO un Margarita Vilcāne. ASKAP nekā jauna nav izdomājusi. No bagātā ņem, nabagam dod. Un raugi: ASKAP goda prezidents, patlaban ievērojamākais, visu godinātais ASV komponists A. Koplends, manu ģīmi ieraudzījis, iegrima dziļās pārdomās... Pēkšņi atcerējās: O, yes! Mister Zarin?
Tas notika sešdesmito gadu sākumā. Būdams toreizējais Latvijas PSR Komponistu savienības priekšsēdis, ielūdzu A. Koplendu kopā ar L. Fosu viesoties mūsu savienības telpās Kr. Barona ielā 12. Tā vispār bija pirmā reize, kad Padomju Savienību apciemoja amerikāņu komponisti. Demonstrējām toreiz viesiem latviešu komponistu darbus. Vakarā filharmonijas zālē notika Koplenda un Fosa autorkoncerts. Nākamajā dienā ciemiņus izvadājām pa Jūrmalu, parādījām Mežaparka dziesmusvētku estrādi, Brāļu kapus. Pēc tam Mūzikas fonda apaļajā kabinetā − atvadīšanās dineja.
Šī viesošanās Koplendam spilgti palikusi atmiņā. Viņš saka;. „Divas jaukas meitenes tur bija ... Pie galda. Viena sēdēja pa labi, otra pa kreisi.. Skaistas meitenes. Un orķestris jums Rīgā labs. Diriģēju savu „Apelaču svītu” un Fosa klavierkoncertu, vai nav tiesa?”
„Meitenes jau sen pieaugušas,” saku. „Pagājis turpat divdesmit gadu. Tikpat skaistas, bet pieņēmušās prātā. Viena, piemēram, taisās aizstāvēt kandidātes disertāciju, bet tā otra jau profesore!”
„Žēl gan...” nopūšas sirmais meistars. „Bet liktenim jau neizbēgsi...” ASKAP prezidija sēde beidzās, un mēs teicām: paldies un uz redzēšanos !
Tai pašā vakarā Ņujorkas Linkolna centrā bijām ielūgti uz Koplenda godināšanu. Viņam 75. gadskārta, taču par jubileju amerikāņi to nesauc. Saka: „Svinīga pieņemšana ar tostiem un runām”. Ieradies Ņujorkas muzikālais krējums, vaigu vaigā skatām slavenības. Dažus jau agrāk pazīstam, piemēram, Džūljarda skolas prezidentu komponistu Pēteri Mennīnu (Mennin), viņš nesen viesojās Padomju Savienībā, komponistu un diriģentu Igoru Buketovu (pirms trim gadiem lasīja lekciju Komponistu savienībā Rīgā). Tur ir arī Linkolna centra operas vicedirektors misters Džeimss Smits, kas kopā ar mums nonīka operas „Elektra” (R. Strauss) izrādē un pēc tam Metropolitēna direkcijas kabinetā rīkoja dineju − pieņemšanu. Iepazināmies ar komponistu Mario Bonaventūru, Kolumbijas universitātes elektroniskās mūzikas katedras vadītāju. Pēc tam klausījāmies Ņujorkas filharmonijas orķestra koncertu, ko diriģēja Viljams Steinbergs.
Vai komponists Koplends ir pieteicies latviešu organizāciju pārstāvjiem, par to man ziņu trūkst. Bet ja jau te tiešām iejaukta FBI, tad sagaidāma visā drīzumā arī viņa apcietināšana un atzīšanās. Bet nu tālāk − pa Brodveju:
Brodveja teātŗa slieksni pārkāpdams, iegāju agrāk nepazītā un neapjaustā pasaulē. Kādi vien zemeslodi satricinoši grāvēji nav savas pirmizrādes piedzīvojuši šajā necilajā, apdrupušajā trijstāvu namā! Šeit dzimis mūzikhols, šeit noskanējuši pirmie Ņuorleānas džeza dārdi, iemirdzējušās pirmās rēviju zvaigznes, šeit diktēta mode divdesmitā gadsimta popmūzikai. Reizē zaņkis un dievnams. Daudz slavenību šajās pelēkajās sienās dzimušas un mirušas. Taču Brodveja teātris pastāv joprojām, pats nemaz netaisās mirt. L. Bernsteina jaunākā mūzikla „Kandids” inscenējums to pierāda. Vecais labais Brods, mūžam mainīgais, kļuvis nemirstīgs. Sevī uzsūcis un sintezējis cirka izrādi, rēviju, komisko operu, baletu − un radījis īpatni aktieri, kas visu to veic.
Vēl tikai pirms gada valdošais stils te bija roks. Bet tagad roka mūzika vairs nav modē. Dziedonīši ar elektriskajām ģitārām (izņemot basu) aizbēguši atpakaļ uz Liverpūli. Uz turieni, no kurienes nākuši.
„Roks ir pārāk homogena, pārāk primitīva mūzika, lai noturētos džeza zemē Amerikā,” teica Bostonas konservatorijas džeza profesors. „Vakuumu piepildījusi kantrī mūzika.” Man iekrita prātā kāda dzejoļa parafraze:
− No Anglijas šī forma nāca,
Kad džezu vielas smagums māca...Modē jauns sauklis: atpakaļ pie pirmavotiem! Pēta un atjauno agrīnos džeza ierakstus skaņu platēs (ar tiem mēs vēlāk iepazināmies Vašingtonas Kongresa bibliotēkas mūzikas ierakstu nodaļā), godā celti senie spirituāli, organizēti ansambļi uz „klimperējošām” klavierēm, tromboniem un solo vijolēm. Džoplīns, sen mirušais komponists, atkal nācis modē. Visur skan naīvais, mazliet spocīgais „Jazz band”. Nācis modē! Tāpat kā vecās mēbeles (katrā bagātā amerikāņu mājā redz antīkas mēbeles, jo modernāka māja, jo antīkākas mēbeles).
Arī L. Bernsteina „Kandids” Brodvejteātrī ir tāda antīka mēbele. Šokējoši vecmodīga, pret avangardistu mūzikas tendencēm un svētumiem ironiski nevērīga.
Reiz bijām pieraduši pie smailiem kurpju purniem. Tad nāca modē tie kantainie − buldoga purni. Es labu laiku kurpes nepirku − laboju vecās. Nespēju tikt pāri slieksnim, kuŗu sauc par jaunās modes izpratni.
Tāpat gāja ar „Kandidu”. Tikai ap izrādes vidu salauzu sevī klotiņisko pārliecību par mūzikas dziļdziļo jēgu un kā jaunpiedzimis bērns atvēru sirdi seklseklajām banālitātēm, kuŗas varbūt nemaz nav daudz banālākas par dziļajām banālitātēm.
Atbraucis Rīgā, steidzos pārlasīt Voltēra „Kandidu” pēc kuŗa veidots mūzikas librets. Tad arī izpratu komponista nodomu − atslogot no dziļdomīguma, teatralizēt, improvizēt. Klausītāji sēž amfiteātrī, bet darbība norisinās arēnā un uz četriem, krustām pārmestiem tiltiem.
„Kandidā” saskatīju vienu otru detaļu un paņēmienu, kuŗus agrāk biju naivā prātā uzskatījis gandrīz vai par saviem „atradumiem”. Tā, piemēram, kustīgas svētbildes (koris), apustuļu un eņģeļu čarlstons. Par laimi, „Kandida” pirmizrāde notikusi 1975. gadā, tātad gadu pēc mana „Maurīcija”, un tas mani nomierināja.
Nesaprotu vien, kā tādas lietiņas uzvest atļauj Ņujorkas archibīskaps? Kur ir viņa modrās acis? Atbildi dod Vašingtonas Forda teātrī redzētā opera ar nosaukumu „Rokas par īsām, lai cīnītos” („Your arms too short to box”).
Pārsteidzoši pievilcīga baletopera, pēc seniem nēģeru spirituāliem veidota. Komponists un režisors − Aleksis Bredfords. Centrālais tēls − dejojošais Jēzus Kristus (baleta solists) un jaunava Marija. Blakus personāžs − nēģeri Billijs, Tomass un Ronalds. Notikumus komentē koris un teicēja. Orķestrī − elektroniskie instrumenti.
Jaunavas Marijas lomas izpildītāja Salome Baija − Ellas Ficdžeraldas tipa dziedone, apveltīta ar apbrīnojami plašu balss diapazonu. No kontralta re līdz augstajam si! Operas muzikālā dramaturģija cieši saistīta ar vokālo partiju improvizācijām (līdzīgi džeza instrumentālo improvizāciju paņēmieniem). Salomes Baijas dziedātās improvizācijas atstāja gluži fascinējošu iespaidu. Ar aplausiem klausītāji viņu piespieda āriju atkārtot trīs reizes. Un ar katru reizi improvizātoriskā dala kļuva spilgtāka un brīvāka, līdz dziedone nonāca gandrīz vai ekstāzē. Nobeigumā operas darbībā tika iesaistīti arī klausītāji (lielākoties nēģeri), izrāde beidzās kā hepenings par dziesmas „Your arms too short to box” tēmu. Negaidīts fināls! Modernā opera radījusi jaunu dziedoņa tipu: improvizētāju, līdzautoru. Kā viņi tur sadala honorārus?
Marģers Zariņš arī apskata universitāšu mūzikas fakultātes no viņa redzes skatiena:
Man sapnī nebija rādījies, ka trijās dienās Amerikas Savienotajās Valstīs iepazīšos ar piecām mūzikas augstskolām (Berklija, Bostonas-Jaunanglijas, Īstmena, Džūljarda un Menhetenas) un divām universitātēm, kuŗās ir patstāvīgas mūzikas koledžas (Hārvarda un Indiānas štata universitātes). Sākšu ar Bostonu. Berklija koledžā mūs laipni uzņēma pats prezidents Berks (Lawrence Berk) ar savu dēlu − viceprezidentu (Lee Eliot Berk). No viņu abu vārdu salikuma radies „Berklee” kolledžas nosaukums (nesajaukt ar rietumkrastā pazīstamo Berklijas universitāti).
Koledža ir milzīgs privāts uzņēmums, kuŗā var iestāties katrs muzikāli apdāvināts jaunietis (ar minimālām zināšanām), ja vien spēj samaksāt 2000 dolāru mācības maksas gadā. Jaunpieņemtos sadala grupās (ņemot vērā viņu sagatavotību), viņi izvēlas profilu − paidagoģisko, zinātnisko vai māksliniecisko. Koledžā studē 2400 jaunieši. 600 studentiem paredzētas kopmītnes (istabās pa divi), protams, par atsevišķu maksu. Ir sava virtuve par pazeminātām cenām, jo virtuvi apkalpo, produktus sagādā un vāra paši studenti (tā pelnīdami skolas naudu). Pirmais solis − bakalaura grāda iegūšana mūzikas paidagoģijas, mūzikoloģijas un vēstures, elektroniskās mūzikas inženieŗu sintezatoru, akustiku un džeza nodaļās. Izglītību tālāk turpinot, zinātnieki, komponisti, instrumentālisti un vokālisti var iegūt diplomu un doktora grādu.
Prezidents (tā ASV sauc mūzikas iestāžu vadītājus) mūs laipni izvadāja pa milzīgo namu (vēl divi korpusi esot sānielā). Nezin kāpēc, bet man visa tā telpa atgādināja cāļu perinātavu-inkubātoru. Gaŗi lokveida koridori. Abās pusēs kameras ar četrstūŗu lodziņiem. Tur studenti vingrinās klavieŗu un dažādu pūšamo un stīgu instrumentu spēlē. Visās šajās viennīcās − kondicionēts gaiss. Aiz sienām čiepst, dūc, pūš un spēlē. Koridora galā − liela zāle. Pie taustiņu instrumentiem sēž bars jauniešu un spēlē pēc notīm. Tie esot mūzikoloģijas studenti, mācoties obligātās klavieres. Bet telpā − kapa klusums. Tikai tagad ievēroju, ka visi spēlmaņi uzlikuši radio austiņas. Vienīgi viņi paši dzird, ko pirksti uz taustiņiem sagrabinājuši. „Lieliski!” nodomāju. „Man bijusi tā laime dzirdēt dažu labu mūzikas zinātnieci un kritiķi klavieres spēlējam. Lai dievs nedod!”. Racionalizēta arī instrumentācijas mācīšana kompozīcijas studentiem. Viņi sēž pie skaņu aparatūras, uzlikuši stereoaustiņas. Ar slēdžiem izslēdz un ieslēdz orķestŗa grupas, atsevišķus instrumentus, bet priekšā − ekrāns ar partitūras attēlu, no kuŗa savukārt izslēdzas orķestŗa grupas, t.i., mainās diapozitīvi. Šo aparatūru būvējuši paši studenti − elektroniķi. Par to grupa nodrošinājusi sev mācību maksu līdz studiju beigām. Vēl vairāk, kāda firma ar viņiem jau noslēgusi darba līgumu. Mani īpaši interesēja kompozīcijas pasniegšana. Lai cik paradoksāli tas izklausītos, bet Berklija koledžā kompozīcijas mācīšanu sāk ar džezu. Prasība, lai katrs nākamais komponists pārvaldītu kādu instrumentu. Pirmajā kursā studentiem ļauj improvizēt, iepazīstina ar elementārajiem harmonijas likumiem, analizē melodiku. Koledžai ir desmit dažāda lieluma skaņu ierakstu studijas, kuŗās apmāca sintezatorus un skaņu inženieŗus. Džeza kompoziciju mēģinājumus tūlīt ieraksta un stundās analizē. Izpildītāji − vai nu paši komponisti, vai daudzie koledžas instrumentālie ansambļi. Diskotēkā sakrājies milzīgs daudzums tādu ierakstu. Labākos no tiem publicē Berklija koledžas skaņuplatēs. Tās arī pārdod, turklāt studenti saņem autorhonorāru ar ASKAP starpniecību.
Man uzdāvināja pagājušā gada džeza fakultātes beidzēju darbu ierakstus skaņu platē ar partitūrām. Ļoti interesants materiāls.
Tālāk M. Zariņa plašā raksta nobeigums:
Taču man žēl, ka ASV plašajos sabiedrības slāņos garīgās kultūras un mākslas līmenis (varbūt labāk teikt − vajadzība pēc tā) neaug un neattīstās līdzi sadzīves ērtībām, techniskājām iespējām. Toties plaukst lepna mietpilsonība, pašapmierinātība, kas ar laiku var novest pie garīgas deģenerācijas. Kāds ņujorkietis teica: kāpnēs un liftos es aizvien ieklausos, par ko ļaudis runā. Dzirdu tikai vienu: dolāri, dolāri ... Gan prieka, gan izbaiļu intonācijas... Nekad man nav izdevies dzirdēt sarunu par kādu teātŗa izrādi, dzejoļu krājumu, rakstnieku vai komponistu... Laikam esam pārāk dziļi naudas un sadzīves tīklos sapinušies.
Esmu pārliecināts, ka amerikāņiem tāpat ir savi apdāvinātie un čaklie poēti, bet tie ir sabiedrības vientuļnieki, un diezin vai viņi pieredzēs garīgas kultūras ziedoni. Ja nomācošajā masā izzūd daiļuma slāpes, tad mūzas sāk sirgt ar bālasinību un pesimismu. Sākas atsvešināšanās, noslēgšanās sevī.
„Svešās zemēs esot jauki, daudz dažādu brīnumu”.. Ekskursantam gan labi: baudi svešas zemes labumus, paklejo pa jaukām pilsētām un kalniem, pēc tam sakravā mantiņas, sēdies lidmašīnā un − sveiki! Ne mana cūka, ne druva! Braucu atpakaļ uz Piebalgu Ineša saulītē pasildīties, jo Čikāgā nosalu kā pepiņš.
*
Apgāds „Liesma” Rīgā 1975. g. izdevis grāmatu Emīls Dārziņš, rakstus un atmiņas par Emīlu Dārziņu Arvīda Darkēvica sakārtojumā. Plašajā grāmatā pieminēts arī šo rindu autora vārds 356. lp. sakarā ar Dārziņa nāves motīvu, ko savukārt publicēšu Latvju Mūzikas nākamajā numurā.
Līdz ar to arī es esmu pieteicies, tā sakot „abās pusēs”. I dzimtā zemē, i trimdas ku-kluks-klanam.
*
Arvien vairāk latviešu jaunatnē trimdā iesakņojas vecāku potētais vācu un muižas gars dziedāšanā. Mārtiņa Zandberga Minsteres vīru koris „aber anštendīgi” reprezentējās nupat Toronto ar „tālu sveicienu no gaismas pils” (t.i. It kā ērglis gaisā − Wie ein stolzer Adler) tāpat citām „krūmu ziņģēm” un Paula „grāvējiem”. 1976. g. Laika 14. aprīļa numurā lasām ALJA-s īskursu Kalamazū sludinājumu, kas beidzas ar uzaicinājumu:
Lai kopā sanākam un uzdziedam!
Ir jau skaista švābu dziesma, bet noleijerēta pa trimdas dzīŗu galdiem, kur trimdas bērniņi nopurduļojušies to klausījušies un arī − iemācījušies. Vel gan nav tikuši līdz minētās dziesmas trešajam pantam, kas skan šādi:
Lai vecā tumsība pārvēršas gaišībā!
Imants Sakss
