JG109 Laimonis Zandbergs, Vilis Lācis, Jānis Doniņš. Sports Latvijā

KO NEVIENS NEBIJA GAIDĪJIS

Pār stadionu plīvoja karogi, vēstīdami pilsētai par lielajām cīņām, kuŗām šodien vajadzēja notikt laukumā. Uz afišām lieliem burtiem bija iespiesti slaveno viesu vārdi: Vācija sūtīja vienu no saviem labākajiem sprinteriem, kuŗa sasniegumi 100 un 200 metru skrējienos bija tuvi pasaules rekordam; igauņi − savus lieliskos lēcējus un metējus; Somijas krāsas aizstāvēt bija ieradies viens no tiem gaŗgabalu skrējējiem, kuŗa vārdu pazina visa sporta pasaule. Soms bija šīsdienas sacīkšu nagla, viņa viena pietiktu, lai stadiona tribīnes pildītos līdz pēdējai vietai. Kuŗš sporta cienītājs gan negribēs redzēt uz skrejceļa meistaru, kas spējis apdraudēt pat leģendārā Nurmi uzvaras? Kas par to, ja viņam te nebūs neviena cienīga pretinieka! Viņš ir pasaules klases atlēts un parādīs rīdziniekiem, kā jāskrien 5000 metri. Uzvarētājam šajā skrējienā bija paredzēta īpaša balva − sudraba kauss. Ka soms to iegūs, par to nevienam nebija šaubu, bet, kā viņš to izdarīs, kādā laikā, − tas bija jautājums, kas jau ilgi pirms sacīkšu sākuma nodarbināja skatītāju prātus...

Skaļi aplausi sveica somu, kad viņš īsiem, lēniem soļiem, kā domās iegrimis, uzrikšoja uz skrejceļa. Vidēja auguma, kalsnējs, tumši iedegušu seju viņš nelikās manām glaimojošā saviļņojuma. Šim vīram Rīga bija tikai lielās sporta pasaules province, un, ja viņš te apstājās parādīt savas spējas, tad tā bija liela laipnība no viņa puses. Viņš bija redzējis pasaules lielākos stadionus un pieradis, ka no tribīnēm viņā raugās tūkstošiem acu pāru, brīnuma gaidās vērojot katru viņa kustību. Apskrējis pusapli no tribīnēm līdz kreisajai līknei, viņš nogāja no skrejceļa un izdarīja dažus straujus ķermeņa locījienus, tad apsēdās uz sola un sāka viegli masēt kājas, Godbijīgā attālumā no soma pulcējās pārējie skrējēji. Latviešu puišiem bija pārāk liels respekts pret slaveno viesi, viņi neuzdrošinājās tuvoties tam un kaut ko jautāt.

Pārējos skrējējus publika labi pazina. Visi zināja, ko tie spēj un ko no katra var gaidīt cīņas iznākumā. Neviens no viņiem nebija skrējis 5000 metrus ātrāk par 15 minūtēm, un tikai divi soma pretinieki kaut cik spēja tuvoties šim laikam. Pārējos − to bija četri − varēja uzskatīt par dekorāciju, lai uz viņu vājuma fona labāk izceltos uzvarētāju pārākums. Cīņai, kuŗā piedalās tikai divi vai trīs dalībnieki, nav īsta iespaida.

Pavisam startēja septiņi skrējēji. Katram publikā bija savi pazīstamie, draugi un cienītāji. Daži, beiguši iesildīties, aizgāja pie barjeras un sarunājās ar paziņām.

− Kā tu domā, kas šodien būs otrais?

kāds students jautāja republikas meistaram.

− Vai Latvijas rekords kritīs?

− Vajadzētu krist, − meistars sprieda. Laiks ir izdevīgs un mūsu zēni loti labā formā.

− Kā tu skrēji pēdējā treniņā?

− To pagaidām neteikšu. Ja es šodien to varētu... Kāds bija pamanījis pie starta svešu seju.

− Sakiet vai arī tas skrien? − viņš griezās pie meistara. − Tas, ar 37. numuru... Meistars paskatījās norādītajā virzienā un piekrizdams pamāja ar galvu. − Jā, tas ir kāds iesācējs, laikam Līdumnieks. Startē no nomaļnieku kluba. Tas viņam pirmais starts.

− Šodien cīņā ar somu nevajadzēja laist iesācējus. Tā mēs radām nepareizu priekšstatu par mūsu sporta līmeni.

− Ko lai dara... − meistars paraustīja plecus.

− Augstajiem kungiem ir savi aprēķini. Jaunajiem vajagot skolas, lai viņi mācoties cīņā ar vecajiem.

− To viņi varētu darīt tāpat, noskatoties cīņā no malas...

Starteris īsumā iepazīstināja skrējiena dalībniekus ar cīņas noteikumiem, pateica apļu skaitu un izlozēja starta vietas. Tad visi nostājās pie baltās svītras. Kā pirmais, iekšējā celiņā, Latvijas meistars, otrais bija soms, tālāk cits citam blakus nostājās pārējie. Arējā malā stāvēja 37. numurs.

− Visi gatavi? − starteris jautāja. Skrējēji viegli saliecās ar ķermeņa augšdaļu uz priekšu.

− Uzmanību! − startera roka ar uzvilktu pistoli pacēlās gaisā, īss klusuma mirklis, septiņi ķermeņi sasprindza pirmajam solim, tad šāviens − un rinda salīgojās uz priekšu. Sākās cīņa.

Zeme viegli dunēja zem skrējēju soļiem.

Pirmos divdesmit metrus visa grupa skrēja kamolā. Vājākie mēģināja ieņemt labāku poziciju, tūlīt aiz soma vai Latvijas meistara, lai skrietu soli solī aiz tiem un izmantotu vešanu. Sasniedzot pirmo taisni tribīņu priekšā, skrējēju kamols izira, izveidojot metrus desmit garu virkni. Vešanu bija uzņēmies Latvijas meistars, divi soļus aiz viņa skrēja soms, bet cieši aiz tā, gandrīz blakus cits citam, četri pārējie. 37. numurs no paša starta bija palicis pēdējais, nemaz nepiedalīdamies sākotnējā cīņā. Piedzīvojušam, labi trenētam sportistam tas nav bīstami; viņš izvairās no drūzmas, pasarga kājas no varbūtējiem ievainojumiem un vēlāk viegli novietojas savām spējām atbilstošā pozīcijā. Iesācējam tāds manevrs var maksāt daudz, palicis pēdējais un paļaudamies priekšskrējēju lēnajam tempam, viņš nelaikā atkrīt par tālu no vedēju grupas un vēlāk, kad sāk atgūt zaudētos metrus, spiests skriet savām spējām nepiemērotā ātrumā.

Pirmo apli noskrēja loti nevienādi, saraustītā tempā. Skrējēju kārtība nemainījās, tikai soms bija piegājis Latvijas meistaram cieši aiz muguras, bet četrinieku grupa atkritusi no soma par vairākiem metriem. 37. numurs tikmēr bija pieslēdzies četriniekam un turējās kopā ar to.

Drīz somam sāka likties par lēnu vedēja temps. Otrajā taisnē viņš paātrināja soli un aizgāja Latvijas meistaram garām. Tas nemaz nepūlējās paturēt vadību. Palaidis somu garām, viņš pieslēdzās tam un centās neatkrist. Atstatums starp abiem vedošajiem skrējējiem un pārējo grupu bija palielinājies līdz desmit metriem. 37. numuru no soma šķīra apmēram divdesmit metru. Tagad arī viņam likās, ka četrinieks skrien par lēnu, un, tikko taisnē bija beigusies soma un Latvijas meistara poziciju maiņa, skrējiena astē sākas cīņa. 37. numurs izgāja uz otrā celiņa un, paātrinādams tempu, viegli aizgāja četriniekam garām. Sasniedzot kreiso līkni, viņš jau bija nostājies otrās grupas priekšgalā un, nemazinādams ātrumu, devās uz priekšu, metru pa metram atraudamies no saviem sekotājiem.

Publika zināja, ka tā ir parasta iesācēju kļūda.

− Skrien vien, skrien, gan tu izpumpēsies! − no malas atskanēja puiku saucieni.

Tie, kas kaut ko saprata no skriešanas sporta, redzēja, cik vieglā, elastīgā un pareizā solī skrēja šis pārgalvīgais iesācējs. Roku kustības, ķermeņa stāvoklis, elpošana − viss bijā pareizi, tādā stilā neskrēja neviens cits latvju gargabalnieks. Likās, it kā skrējiena temps viņam neprasa nekādas pūles.

Trešajā aplī 37. numurs panāca Latvijas meistaru, kas tikmēr bija atkritis no soma par vairākiem metriem. Pusapli viņš skrēja aiz tā, it kā atpūzdamies − un uzkrādams spēkus spējam rāvienam, kas arī nāca pēkšņi un neatvairāmi simt metru taisnē, pašā tribīņu priekšā. Kad viņa plecs aizvirzījās priekšā meistara kamiesim, tas nemierīgi paskatījās sāņus uzbrucējā, bet, pārliecinājies, ka darīšana ar iesācēju, nomierinājās un ļāva 37. numuram aiziet sev garām.

„Skrien vien skrien, gan tu izpumpēsies...” meistara smaids likās atkārtojam publikas secinājumu.

Ticis Latvijas meistaram garām, 37. numurs vēl drusku sakāpināja tempu un tagad redzami tuvojās skrējiena vedējam − somam. Ceturtā apļa beigās viņš to panāca, mazliet īsināja soli un apmēram 300 metrus skrēja aiz tā. Līknē soms mēģināja nokratīt nelūgto sekotāju, lai nodrošinātu sev vešanu taisnē, bet, tiklīdz viņš paātrināja gaitu, raitāks kļuva 37. numura solis, un atstatums nemainījās ne par centimetru. Taisnē viņš nemēģināja apdzīt somu. Visiem bija skaidrs 37. numura nolūks: pieslēdzies „ somam, viņš nevēlējās uzsākt cīņu par vadību, bet centās turēties līdz, cik ilgi vien būs iespējams. Dažos apļos viņš tādā kārtā varēja stipri atrauties no pārējiem un nodrošināt sev ja ne otro, tad vismaz trešo vietu.

To pašu laikam domāja arī soms, jo, sasniedzot taisni tribīņu priekšā, viņš turpināja skrējienu, neuzmanīdams vairs savu pretinieku. 37. numurs it kā to tikai bija gaidījis: iemidzinājis soma uzmanību, viņš taisīja pēkšņu spurtu, uzņemdams īstu 1500 metru skrējiena tempu, un aizgāja somam garām. Soms atguvās par vēlu. Kamēr viņš paspēja paātrināt gaitu, 37. numurs bija ieguvis sev par labu vajadzīgo atstatumu un aizvirzījās somam priekšā uz skrejceļa.

Iesācējs neapmierinājās ar izcīnīto vadību. Skriedams tādā pašā ātrumā, kas bija par strauju 5000 metriem, viņš soli pa solim attālinājās no soma. Pirmo reizi publika uzgavilēja 37. numuram. Vienalga, izturēs viņš līdz galam vai, distanci nebeidzis, noies no celiņa, bet tādā cīņa bija skaistums, drosme, risks. Tā bija augsta spēle, un, ja iesācējs spēj piektā apļa beigās noturēties priekšā pasaules klases sportistam, tad tas vien jau ir ko vērts.

Sestajā aplī viņš mazliet lēnināja gaitu − tā tagad līdzinājās soma tempam. Manīdams, ka atstatums starp vedēju un viņu vairs nepalielinās, soms saprata, ka kulminācijas punkts ir garām: iesācējs izdzinis sevi, devis augstāko, ko spēj, un tagad sāksies izlīdzinājums. Soms savu ātrumu izturēs līdz galam, bet 37. numurs kļūs arvien lēnāks, un iegūtā priekšrocība iznīks bez cīņas.

Līdz astotajam aplim stāvoklis nemainījās. 37. numurs veda, metrus piecpadsmit aiz viņa skrēja soms, divdesmit metrus tālāk Latvijas meistars, bet pārējie bija jau vienreiz apriņķoti.

Skaļrunis vēstīja starplaika rezultātu 3000 metros: tas bija par divi sekundēm labāks nekā pastāvošais Latvijas rekords. Preses fotogrāfi beidzot atzina par vajadzīgu fiksēt 37. numuru skrējienā. Publikas simpātijas bija viņa pusē, visapkārt laukumam, kā lēni veldamās atbalss, iesācēja skrējienu pavadīja atzinības un uzmudinājuma saucieni. Bez smaida, sastingušu seju viņš joprojām turējās priekšgalā. Līdz finišam vēl bija jāskrien trīs apļi.

Velti izgaidījies, ka izlīdzinājums nāks bez cīņas, soms kļuva nemierīgs. 37. numurs netaisījās gurt, viņa solis nekļuva īsāks un gaita smagāka. Soms saprata, ka pārrēķinājies un otru reizi kļūdījies. Iesācēja taktika bijusi pareiza: tikt priekšā un izrauties, lai beigās viņu vairs nevarētu iedzīt. Pasaules klases sportists zaudēja aukstasinību, lai gan 20 metri nav nekas sevišķs trijos apļos, ja darīšana ar vājāku pretinieku. Bet ja nu 37. numurs ir līdzvērtīgs ?

Soms tūlīt mainīja taktiku un, tempu kāpinādams, sāka tuvoties 37. numuram, lai līdz pēdējam aplim to panāktu un iesāktu beigu cīņu.

Lēnām mazinājās atstatums starp somu un 37. numuru. 20 metri... 15... 8... Publika izbrīnā sekoja cīņai. Visi juta, ka notiek kaut kas neikdienišķs. Redzot, ka soma augums centimetru pēc centimetra tuvojas vedējam, publika nojauta briesmas, draudu, nemierīgākie steidzās brīdināt savējo

− Uzmanies ! Pievelc drusku − soms tūlīt būs klāt!

Pusotra apļa pirms beigām soms panāca 37. numuru. Līknē viņš nemēģināja paiet tam garām, jo cīņa tur daudz grūtāka nekā taisnē. 37. numurs savukārt necentās izrauties, taupīdams spēkus cīņai taisnē. Uzskrejot uz simtmetru celiņiem, abi reizē kāpināja tempu. Lai tagad aizietu pretiniekam gaŗām, somam būtu jāpatērē pārāk daudz enerģijas, bet uzsākt beigu rāvienu vēl bija par agru. Viņš savaldījās.

Pirmā līkne aizslīdēja gaŗām. 300 metrus pirms skrējiena beigām abi reizē sāka finišu. 100 metrus viņi skrēja blakus, plecu pie pleca. Pēdējā līknē soms vairs nevarēja noturēties līdz, skrienot pa ārējo celiņu. 37. numurs atrāvās divi metrus, un, publikas saucieniem brāzmojot, sākās izšķirošā cīņa. Neviens neticēja, ka iesācējs izturēs soma graujošo beigu rāvienu. Tas tagad attīstīja lielāko ātrumu, kāds vēl vispār bija iespējams, uz brīdi tuvojās 37. numuram līdz vienam metram, bet pēkšņi atslāba un sāka atkrist. Publikai gavilējot, 37. numurs aizvien vairāk attālinājās no soma. 5 metri... 6 metri... 7... un viņš jau rāva mērķa lenti kā uzvarētājs.

Mežonīgs rēciens pāršalca laukumu. Tūkstošgalvainais skatītāju pūlis sakustējās. Sākumā lēnāk, nedroši, pa vienam, vēlāk jau grupās publika pameta savas vietas un sabruka laukumā. Pirmie sakustējās tie, kas stāvēja kājās, kāpa pāri barjerai un iejauca savā drūzmā skrējējus, kas vēl nebija beiguši distanci. Veltīgi kārtībnieki metās pūlim pretī,

veltīgi sacīkšu vadītājs skaļrunī aicināja publiku palikt savās vietās − lavīna bija sākusi velties un kļuva aizvien lielāka. Šķēpa metējiem un augstlēcējiem vajadzēja pārtraukt sacensību, kamēr publika atbrīvos cīņas vietu. Sveši cilvēki, kas pirmo reizi redzēja viens otru, sita cits citam uz pleca, uzsmaidīja un dalījās jūsmā:

− Malacis! Noskrēja somu!

− Velna puika, viņu vajag uzurrāt! Lavīna virzījās uz finiša vietu, tur, kur minūti atpakaļ 37. numurs bija rāvis lenti jauna Latvijas rekorda laikā.

Sporta žurnālistika neatkarīgajā Latvijā bija uz augsta līmeņa. Tomēr šis 5000 metru skrējiena apraksts nav vis sporta žurnālista, bet gan rakstnieka darbs. Tas ir sākums no Viļā Lāča 1935. gadā publicētā stāsta „Pūļa elks”.

Katru dienu avīžu slejas, radio un televīzija sniedz mums jaunākās ziņas par sasniegumiem un notikumiem sportā. Sports, tāpat kā māksla, mūzika un zinātne, kā arī ikdienas darbs ieņem svarīgu vietu ikviena cilvēka dzīvē augsti attīstītā sabiedrībā. Sportiskā cīņa, azarts un milzīgā griba uzvarēt aizrauj visus sporta cienītājus. Atmodina sporta mīļotājos veselīgus pirmatnējos spēkus un neviļus bieži liek pašiem ņemt dalību sportiskajos pasākumos, gūstot baudu no ķermeņa paklausības gribas sasprindzinājuma brīžos. Dabiskā spēka un gribas izpausme ir jo svarīgāki tieši mūsdienās, kad strauji augšupejošā technika un komforts atrauj cilvēku no dabas.

Ikvienas tautas kultūras attīstības līmeni nosaka ne tikai pēc sasniegumiem zinātnēs un mākslas laukā, bet arī pēc panākumiem sportā, kas liecina par tautas fiziskā veselīguma harmoniju ar radošo garu. Sājā ziņā mazā latviešu tauta daudzmiljonu nāciju un tautu vidū ieņem redzamu vietu. Jau no paša gadsimteņa sākuma Latvija diezgan aktīvi piedalās Eiropas sporta dzīvē. Der atminēties izcīnīto Eiropas čempiona titulu vīriešiem basketbolā un ievērojamus sasniegumus vieglatlētikā, kā ari brīvajā cīņā un boksā.

Bagātās sportiskās tradīcijas turpināja attīstīties un pilnveidoties arī pēc 2. pasaules kaŗa. Republika vēl nebija atkopusies no kaŗa cirstajām brūcēm, bet saglabājušos sporta laukumos un tāpat kaut kur tīreļos jau rosījās sporta entuziasti. Tika noorganizētas pirmās sacensības futbolā, vieglatlētikā, basketbolā, volejbolā. Sports bija viens no ietekmīgākajiem līdzekļiem tautas dzīvesprieka un gara možuma atgūšanā. Tas lielā mērā veicināja radošo jauncelsmes darbu. Kas gan neatceras pirmās futbola un hokeja meistarvienības, kas pirmajos pēckaŗa gados ieņēma godalgotas vietas citu republiku starpā. No malu malām brauca uz Latviju skatīties un mācīties, kā spēlēt futbolu un hokeju. Kas gan vēl šobaltdien neatceras A. Jēgeru un H. Mellupu − tālaika slavenos futbola un hokeja spēlētājus. Tāpat daudzus citus. Šie sporta entuziasti palīdzēja sportam atdzimt republikā. Tāpēc šodienas sportisti var pateikties par ātrāku sporta ideālu atgriešanos ļoti grūtos apstākļos. Sporta entuziasti spēja samērā īsā laikā organizēt un atjaunot sporta dzīvi Latvijā. Viņi bija tie, kas palīdzēja atdzimt sportiskajam garam mazajā tautā un augošajā entuziasmā ar sabiedrības financiālu un morālu atbalstu dot pasaulei ne mazums slavenu sportistu vārdu.

Latvijā strauji atjaunojās sporta biedrības un nodibinājās jauni sporta klubi pie lielākām rūpnīcām un fabrikām. Izveidojās sporta biedrības „Daugava”, ASK, „Dinamo”, „Darba rezerves” un lauku sporta biedrība „Vārpa”. Katra no šīm biedrībām ir devusi lielā skaitā slavenu sporta spēļu komandu un ievērojamus sportistus individuālajos sporta veidos pat internacionālā mērogā. 50.-tos gados sāk izvērsties sporta skolu tīkls, kur bez noteiktajām fiziskās kultūras nodarbībām skolās, labākie zēni un meitenes varēja papildus pilnveidot sportiskās iemaņas izvēlētā sporta veidā. Tagad jau katrā pilsētā ir sava sporta skola ar vairākām nodaļām. Bez tam sāk nodibināties un nostiprināties sporta internātskolu sistēma, kur jau uz zinātniski pamatotas bazes un labāko treneru uzraudzībā trenējas bērni no republikas malu malām. Šie bērni ar vecāku ziņu un vietējo sporta organizāciju palīdzību tiek atlasīti labāko starpā un dodas un noteiktām sporta internātskolām, kur viņi var labāk pilnveidot savas dotības izvēlētajā sporta veidā līdztekus mācību zināšanām.

Līdzīgi norisinās arī talantīgāko bērnu izlase matemātikas un fizikas, kā arī valodu laukā. Šīs skolas vairāk ir tieši Rīgā, kur apdāvinātie bērni apgūst paplašinātu programmu, kas ir turpat augstskolas līmenī. Kā vienu no labākajām var pieminēt Murjāņu sporta internātskolu Siguldas tuvumā. Šajā skolā ir vieglatlētikas un volejbola sekcijas, kas arī pulcē tieši šo sporta veidu talantīgākos lauku rajonu un pat lielāko pilsētu meitenes un zēnus. Tas ir vesels mācību-treniņu komplekss, kas iekļauj sevī pašu skolu ar moderniem mācību kabinetiem, ērtām kopmītnēm, sporta zālēm, samontējamu manēžu ar 250 m gaŗiem skrejceļiem, mešanas un lēkšanas sektoriem, kuŗu vairāk lieto ziemas apstākļos, jo tā ir apsildāma. Nemaz nav jārunā par dušām, ģērbtuvēm un kopgaldu, kur produkti vienmēr tiek piegādāti svaigi no apkārtējām saimniecībām. Sporta piederumi un apģērbs arī nāk no skolas. Dzīvošana, mācīšanās, trenēšanās audzēkņiem nemaksā neko, jo tas viss ir valsts gādībā. Tas ir ārkārtīgi svarīgs faktors mūsdienās, kad visā pasaulē rezultātu līmenis sportā ir augsts un nemitīgi aug. Un tādā mazā tautā, kur talantu iespējamība ir daudz mazākās robežās salīdzinājumā ar pārējām lielām nācijām, valsts un sabiedrības uzmanība ir nenovērtējama. Rezultātā, pirmkārt, Latvijas vārdu tagad dzird visās pasaules malās un, otrkārt, jaunatne, plaši iesaistīta sportā, aug fiziski veselīga un apgūst sporta treniņos sistematizēta darba iemaņas un neatlaidību spraustā mērķa sasniegšanā, kas lieti noder arī tālākajā dzīvē, kur sports varbūt jau neieņem svarīgāko vietu dzīvē.

Lai aprakstītu Latvijas sportistu ieguldījumu vispasaules olimpiskajā kustībā, nevar nepieminēt cēloņus, kuŗi labāk ataino zināmos panākumus. Šie cēloņi arī ataino sporta varoņu tuvību un piederību tautai un to vēsturisko nozīmi daudzveidīgajā, kultūras attīstībā laikmetu griežos. Tikai tautas apzinātā vai instinktīvā saliedētība spēj pasaulei dot īstus māksliniekus, zinātniekus un arī lielus sportistus.

Ārste Inese Jaunzeme - pirmā zelta medaļniece, latviete saka:
Manuprāt, mums ir izveidojusies laba šķēpmetēju skola, kuŗas labākās audzēknes, neraugoties uz īslaicīgiem vājuma brīžiem, sevi spoži pierādīs.

Tāpēc arī nekāds brīnums, bet reizē tomēr liels pārsteigums un lepnums bija saņemt ziņu 1956. gadā no Melburnas olimpiadas, ka latviešu meitene Inese Jaunzeme saņem olimpisko zelta medaļu un lauru vainagu. Basketbolisti − slavenie ASK puiši J. Krūmiņš, V. Muižnieks un M. Valdmanis pārved mājās sudraba medaļas. Reizē ar prieku nostiprinās pārliecība, ka arī mēs varam teikt svarīgu vārdu olimpisko medaļu sadalē. Olimpisko spēļu varoņi atrod simtus jaunu sekotāju ne tikai šķēpa mešanā un basketbolā, bet arī citos sporta veidos.

Jāatzīmē arī 1952. gada Helsinku olimpiada, kur Latvijas sportisti pirmo reizi ņēma dalību pēckaŗa periodā. Tikai neatliekama operācija neļāva toreizējam daudzkārtējam pasaules rekordistam Liepaskalnam saņemt iespējamo pirmo olimpisko zelta medaļu Latvijas sporta vēsturē. Aizbrauca soļotājs P. Zeltiņš, basketbolists M. Valdmanis un 400 m skrējējs E. Pīlāgs. Mājās tika atvesta sudraba medaļa basketbolā. Šī šķietamā
it kā neveiksme sportiski patmīlīgai latviešu sporta saimei deva jaunu sparu rezultātu uzlabošanai. Piedalīšanās vien olimpiskajās spēlēs ir katra sportista sapnis. Un ka 3 Latvijas sportisti ņēma dalību olimpiadā, pārstāvot lielu valsti ar pāri par 220 miljoniem iedzīvotāju, tas jau kaut ko liecina. Tāpēc jau arī nākamajā, Melburnas olimpiadā nāca viens no lielākajiem Latvijas sportistu devumiem.

Aiz visiem šo sportistu sasniegumiem stāvēja arī liels treneru darbs, kas nemitīgi meklēja un meklē jaunākos ceļus rekordu kaldināšanā. Cik daudz grāmatu nebija jāizlasa cilvēka anatomijā, fizioloģijā, bioķīmijā, sporta medicīnā! Jāiepazīstas ar pārējo pasaules un pašu māju treneru novērojumiem un technikas jauninājumiem visos sporta veidos. Visu to apkopojot un izsijājot pašu pieredzes un radošā darba procesā, treneri ieguldīja nenovērtējamu darbu čempionu un rekordistu veidošanā. Šo zināšanu rezultātā pasaulē runā par Latvijas šķēpa metēju skolu, kuŗas pamatlicēji ir Oto Jurģis, kas ieveda lielajā sportā Inesi Jaunzemi, Valiju Bondari-Eiduku, Mārīti Alaini, Ināru Osiņu un iespējams lielāko talantu sieviešu šķēpa mešanā Leolitu Bļodnieci. Oto Jurģis izaudzināja PSRS čempioni T. Žigalovu un palīdzēja atgūt čempiones un rekordistes titulu Elvīrai Ozoliņai.

Valentīns Mazzālītis ir viens no ievērojamākiem Latvijas visu laiku treneŗiem, kuŗa treneŗa meistardarbs ir Jānis Lūsis. Viņš bija tas, kas deva dzirksti, es ceru, ka nemaldos, Latvijas slavenākajam sportista talantam viņa apbrīnojamā darba mīlestībā. Atdeva viņam visas savas zināšanas un pirmatklājumus treniņu metodikā, kuŗus pēc tam Jānis Lūsis pilnveidoja, vadoties jau no savas pieredzes un savu iespēju iepazīšanas. Treneri savā ziņā var salīdzināt ar dārgakmeņu meistaru, kas veido no talantu dimantiem čempionu un rekordistu briljantus. Katrs talantu dārgakmens ir jāapstrādā savādāk, jāievēro tā īpatnības un skaistums, ko pati daba tam jau ir devusi. Mazākā kļūda un talants-dārgakmens jau daudz vai arī pavisam zaudējis savu vērtību. Varbūt tas ir mazliet par skaļu teikts, bet tā tas ir. Katrs ir sava amata meistars. Tāpēc jāsaka liels paldies šo cilvēku zināšanām, iejūtībai rūpēs par augstas klases sportistu izaudzināšanu ne tikai sporta laukā, bet arī dzīvē.

Valentīns Mazzālītis izaudzināja tādus sportistus - republikas rekordistus Z. Grauduli, J. Lankarovski, J. Nāzeru, J. Doniņu, M. Grīvu, kas visi sasniedza meistara nosaukumus. Jānis Lanka − republikas rekordists desmitcīņā un Mehiko olimpiadas dalībnieks − arī ir V. Mazzālīša audzēknis. Kopš viņa laika šeit arī sāka runāt par Latvijas šķēpa metēju skolu. Viens no ievērojamākiem šīs skolas pārstāvjiem treneru saimē ir arī E. Krūze, kuŗa audzēkņi V. Feldmanis, J. Zirnis, U. Doniņš spodrina Latvijas šķēpa metēju slavu. Bez tam viņam pieder liels ieguldījums arī pārējās vieglatlētikas disciplīnās, kā vesera mešanā, diska mešanā un īso distanču skriešanā. Vēl varētu nosaukt veselu virkni slavenu treneŗu, kas palīdzēja kaldināt Latvijas sporta slavu kā I. Liepiņu, I. Gaili, V. Kumušku, I. Lapiņu, I. Ozolu, Z. Noskovu. Tie visi ir cilvēki, kas palīdz sapņus pārvērst par īstenību vieglatlētikas sporta veidā.

Slaveni Latvijas basketbola treneŗi A. Krauklis un H. Gomelskis, kuŗi izveidoja ASK Eiropas kausa, čempionvienību, O. Altbergs, kuŗa vadībā TTT meitenes aizsāka vēl līdz šim neapturēto uzvaras gājienu visos iespējamos turnīros un ko tagad sekmīgi turpina Karnītis un Dz. Karamiševa. Pieminams svarcelšanas treneris M. Fraifelds, kuŗa vadībā uzauga pasaules čempions un rekordists I. Ivančenko, pasaules rekordists A. Pumpuriņš, Latvijas un biedrību rekordisti-čempioni A. Sliede, V. Bračs un daudzi citi. Tāpat riteņbraucēju treneri P. Strads un H. Lapiņš, kas deva pasaules mēroga riteņbraucējus trekā I. Bodnieku un Dz. Lāci. Tā ir tā nelielā daļa no tiem daudzajiem, kas ziedoja savas zināšanas un sūro darbu jaunu atziņu meklējumos, lai mūsu republikas pārstāvju vārdi tālu skanētu.

Protams izšķirīgs vārds piederēja pašiem sportistiem, lai treniņos sūri lietos sviedrus, pārvarot paši sevi un līdz ar to pretiniekus, iegūtu visaugstāko sportiskās sajūtas balvu − uzvaru. Ne katru reizi cīņa vainagojas ar panākumiem. Bet sports paliek sports. Tikai izjūtot zaudējuma rūgtumu var spēt izvērtēt uzvaras saldumu. Tā arī 1960. gadā uz olimpiskajām spēlēm Romā no Latvijas aizbrauca tikai viens pārstāvis riteņbraukšanā trekā − I. Bodnieks. Bet 1964. gadā Tokijā jau atkal 4 Latvijas pārstāvji. J. Lūsis izcīnīja savu pirmo olimpisko medaļu − šoreiz vēl tikai bronzas. Tas pats I. Bodnieks izcīnīja jau sudraba medaļu. E. Zāģeris guva lielu pieredzi olimpiskajās spēlēs un nākamajā gadā izcīnīja PSRS čempiona nosaukumu 400 m barjerskrējienā. Renāte Lāce piedalījās īsajās sprinta distancēs un stafetē 4 x 100 m.

1968. gada Mehiko olimpiadā ir visvairāk dalībnieku no Latvijas. Vieglatlētikā − J. Lūsis, N. Ringa, J. Lanka, I. Verbele-Barkāne; akadēmiskā airēšanā − E. Rubīns, V. Barkāns; riteņbraukšanā − I. Bodnieks. Šī olimpiada ir Jāņa Lūša sportiskā triumfa augstākais mirklis. Ilglolotais sapnis ir piepildījies ne tikai viņam pašam, bet arī trenerim V. Mazzālītim, republikas šķēpa metējiem un sporta mīļotājiem. Latvijas sporta vēsturē var atkal ierakstīt ar olimpiskajiem zelta burtiem neaizmirstamos panākumus.

1972. gada notika olimpiskās spēles Minchenē. Tagad jau četrkārtējais Eiropas čempions - pasaules rekordists J. Lūsis dodas uz olimpiadu kā neapšaubāms favorīts. Bet sports paliek sports. Sprīža tiesas zaudējums apēno izcīnīto olimpisko sudrabu. Bet tas ir tikai uz laiku.

Un kas zina, vai mēs tik nebūsim acu liecinieki sportiskās meistarības un neatlaidības varoņdarbam, ko paveiks Jānis Lūsis Montrealas olimpiadā. Tāpat arī Biruta Hercberga, kuŗai Minchenes olimpiadā bija pirmā mutuļojošā un sarežģītajā ūdens slaloma trasē. Iegūtā pieredze un sportiskā apņēmība vienmēr nes agri vai vēlu uzvaras augļus.

Šajā aprakstā vairāk bija pieminēti olimpisko spēļu dalībnieki. Bet viņiem līdzās stāv vesela rinda pasaules un Eiropas čempionu, kas izcīnīja savus titulus starp olimpiadām. Ir neskaitāmi daudzi PSRS godalgoto vietu ieguvēji un citu starptautisku sacīkšu laureāti. Viss tas liecina par lielu sporta mīlestību Latvijā. Jo sports ir tas veselības un možuma avots, no kuŗa pasmelties nevienam nav liegts. Sports ir tas, kas tuvina cilvēkus. Tas liek, skanot pērkondimdošajam „sarauj!”, pārvarēt sevi un pretinieku. Tas liek arī skaistas uzvaras brīdī sporta cienītājiem priekā apkampties un pārdzīvot visskaistākos brīžus mūžā un justies mūžīgi jauniem.

Sports ir ne tikai rekordu un uzvaru kalve, bet tas ir arī cilvēka personības kalve. Gandrīz visi mūsu ievērojamākie sportisti parallēli sporta sasniegumiem ir apguvuši arī zināmu profesiju, kur viņi ir cienījami sava amata meistari. Olimpiskā čempione Inese Jaunzeme ir medicīnas zinātņu kandidāte (šeit tas ir doktora grāds). Basketbolists Jānis Krūmiņš ir daiļamatnieks kombinātā „Māksla”. Valdis Muižnieks ir atbildīgs sporta darbinieks Latvijas Valsts Fiziskās kultūras komitejā. Daudz labu ārstu, inženieru, mākslinieku ir devusi Latvijas sporta saime. Caur sportu cilvēks atklāj sevi, atmodina savu radošo garu un stiprina gribu, kas lieti pēc tam noder pašam un tautai.

Pasaules redzēšana iegūto iespaidu un vērojumu rezultātā bagātina arī visas tautas zinību un kultūras krātuvi.