Imants Sakss
DZIESMU SVĒTKUS SAGAIDOT
Bieži vien mēs paši nepamanām savas dzīves pārmaiņas. Mirkli apstājoties, padomājot vai paskatoties spogulī redzēsim, ka daudz kas notiek citādi, kā bija domāts un iecerēts. Pārmaiņas ir skārušas arī mūsu dziesmu svētkus jau nesenajā pagātnē. Atcerieties 1973. g. dziesmu svētkus Klīvlendā, kur degpunktā bija prezidenta Niksona meitas dievināšana, un kāds jauns latvietis izsaucās: „Par viņu es katrā laikā savu galvu noliktu!” Kas tajā momentā plosījās šī latviešu cilvēciņa galvā, tālāk nepētīsim, tikai konstatēsim, ka daudz galvas latvieši atdevuši svešinieku interesēs un taisās to darīt arī tagad. Tāpat mums nepārtraukti tiek atgādinātas „varonīgās” deklarācijas, ka latviešu kultūra iznesama ārā no Latvijas zemes sakarā ar Ķelnes dziesmu svētkiem tanī pašā 1973. g. Arī 1976. g. latviešu dienu kultūrpolītiskos kongresos skanēs solījumi un pieprasījumi par „galvu nolikšanu”. Būs daudz skaistu un cildenu runu, būs tautas pārstāvji, būs jaunatnes pārstāvji, būs demonstrācijas un sardzes. Varbūt tiks apsolīta pat zeme nākamajiem cīnītājiem − jauniešiem. Būs trejdeviņas balles trejdeviņām paaudzēm. Tur jaunie grozīsies pie ģitāru, mandolīnu un balalaiku skaņām, bet akordeons iežūžinās vecos, kur „šamais štīmē šīberēs ar šamo”. Kāds, varbūt, apmulsis jautās: „Vai te ir dziesmu svētki vai latviešu karnevāls?”
Starp daudzajiem krāšņajiem dziesmu svētku sarīkojumiem, kā, piem., simfonisko koncertu, kamermūzikas koncertu, garīgo koncertu, tautas deju uzvedumu, teātŗa izrādēm, rakstnieku cēlieniem u.c. pašās beigās ieraudzīsim arī kopkoŗu koncertu. Ar to kādreiz sākās latviešu dziesmu svētki, un tas arī apmēram bija viss. Daudz citu sarīkojumu tagad sazaļojis ap šo koŗu dziedāšanu, tā kā kopkoris varētu izlikties kā vientuļš brūklenājs. Bet ne jau „nekopts klusā meža malā,” jo koŗu vadoņi daudz strādājuši un cīnījušies par latviešu koŗa dziesmas pastāvēšanu svešumā. Cik daudz laika un pūļu ziedojuši koŗa dziedātāji, to bailes pat iedomāties. Vai klausītāji šoreiz uzgavilēs saviem dziedātājiem, to vēl paagri spriest. Vai atsauksies balto lakatiņu vēdām, arī to nezinām. Daudz neko vairāk arī dziedātāji negaida, jo lauru vainagus šķīs svētku runātāji. Taču dziedātāju sirdis sils P. Barisona dziesmā:
Dzimtene! kā gaišas liesmas
tev lai mūsu sirdis kvēl,
tev lai izskan mūsu dziesmas
pretim zvaigznēm vēl un vēl.Tik daudz ir latviešiem dziesmu, cita skaistāka par citu. Lai runā Melngailis:
Pūt, vējiņi, nostājiesi,
ļauj ievai noziedēt.
Jājat, tautas, pagaidati,
ļaujat pūru pielocīt.Kad runu, demonstrāciju un balles vēji nostāsies, svētku vietā soļos latvju meitas un dēli, par kuŗiem pauž Latvijas valsts himna. Tie dziedātāji, kuŗus vēros aizsaules koŗi jau no I vispārējo latviešu dziesmu svētku laika aizteces. Tie dziedātāji, kuŗi nekad nepiekusa, bet līdzīgi gāju putniem laidās uz norādīto pulcēšanās vietu − trejpaaudžu korī, kas nerims, kamēr vien latviešu tauta dzīvos. Viņus vēros un viņos klausīsies bērni, kam pieder tā nākotnes latviešu dziesmu valstība. Vietā būs Imanta Ziedoņa vārdi no viņa Epifānijām ar dažiem pārfrazējumiem, „trimdas apstākļiem” rakstu iekavās.
„Bērniņ, mēs esam ēdēju tauta, bet noliec karoti bļodiņā, kad dziesmu dzied, bērniņ mans. Neskaties, bērniņ, ka tas onkuls ēd, no viņa nemācies. (Neklausies daudz, ko tas onkulis runā vai kliedz.) Viņš ir apēdis visas savas dziesmas (viņš ir izrunājis visas savas dziesmas), viņš neatšķiŗ dziesmu no salātiem (viņš neatšķiŗ runu no dziesmas − tā ir tā „kultūrpolītika”).
(Dziesmu svētkos ieņems daudz naudas, bērniņ mans, bet tu tās labumus nebaudīsi. Nauda vajadzīga tiem runātājiem − onkuļiem fondu taisīšanai un iesaldēšanai.
Tavai latviešu skoliņai no tā nekas netiks. Un tev tikpat grūti būs savu valodiņu mācīties, bērniņ mans.)
Katrai dziesmai ir sava dvēsele, bērniņ mans. (Bet ir cilvēki, kam nav vairs dvēseles, bērniņ mans.) Bet neraudi, bērniņ mans, klausies dziesmu par Kurzemīti. Nu dziesma nāk dziedādama.”
Nu liec dziesma meža galus, šo dieniņu daudzinādama.
Un nu beidzot, visbeidzot ir klāt arī dziesmu svētki.
Trimdas latviešu dziesmu svētki mākslas fotografa Bruno Rozīša skatījumā.