Modris Zeberiņš
VAI MĪLESTĪBA DZĪVO?
Romāna Man tas viens velliņš 2.nodaļa
Moto: „...Man tas viens velliņš dikti patika!” (Birkerta Latviešu tautas anekdoti)
Vai mīlestība dzīvo? Dīvaini, bet man ļoti gribas par to rakstīt. Ir visādi gudrots un visādi rakstīts, bet tās īstās lietas, acīmredzot, vēl nemaz nav salikušās kopā. Tās saulainās dienas. Ja iesāk ar tām. Mūža piecdesmitie gadi ir tie, kad brīv runāt visādus niekus. Cilvēka četrdesmitie gadi ir tie, kad viss iekšā un ārā maģijas pilns, mūzikas pilns, krāsainu gaismu apņemts. Eju pa aizmirstiem, pusē aizaugušiem Amerikas ceļiem, kur zied ķirši, ābeles. Iznāku vietās, kur bijis parks un tagad atkal meža mednieces dieves Diānas valsts. Un iznāk no kuiteņa ne viena vien stirna, bet vesels pāris. Tā stirnu dāma skatās, es skatos, es viņu pazīstu. Vakar viņa bija vēl bibliotēkas seminārā un teica: Ja mēs Dienvidamerikā gribam ko zināt, mēs vaicājam, vai ne?
Mūsu pašu cilvēka četrdesmitie gadi „iekšā ir, bet ārā nenāk.” Dienvidniekiem citādi. Trīsdesmit gadu veci tie aiziet tuksnesī - dvēseles dzīvē tā tas ir, un dvēseles dzīvē tā tas paliek no mūžības uz mūžību. Bet es ieeju Tompkins County, vai latviski - Tomiņu apriņķa Itakas pilsētas meža dieves, mūzikas dieves, mēness dieves Donnas Diānas pusaizmirstā parkā. Un uz mani skatās stirna gluži tāpat, kā skatījās stirna Pētera Rozeggera Mežskolmeistera rakstos. Viss, kas noticis mana mūža četrdesmitajos gados, viss ir - tikai vakar. Piecpadsmit līdzdzīvotas operas, pa pusei paša gleznotas. Pietiek istabu apkārt ar paša gleznotiem skatuves aizkariem tā, lai stūri un krāmi pazūd, aizlikt rožainu mazu prožektoru aiz galvas tā, lai gaisma ir tā kā medniekam naktī. Vai kalnracim.
*
Sidraba Donna Diāna vijīgi noskrien pa tumšzila samta kāpnēm; aizlido baleta soļiem tālu manis gleznotajā skatuvē. Tur perspektīvā ir vismaz astoņdesmit pēdu platība... Tas ir - apaļā spogulī man labajā pusē. Sidraba Donnas Diānas prototips ir četru collu figūriņa. Taisīta skatuves maketam. Donna Diāna stāv uz zila samta rāmja man priekšā, drusku augstāk par kreiso aci. Skatuves elementi spogulī rodas no 16X18 collu gleznotas skices - tur ir Kartagas osta, jūŗa, kalni, mākoņi. Priekšā klasiskas ēkas. Pēc franču akadēmijas metiem... Ja Donnai Diānai patīk, viņa no priekšplāna ēkām spogulī uztaisa parketa grīdu - sešdesmit līdz astoņdesmit pēdu - un dejo pāri... Gleznotā skice ir no manis pa kreisi, bet redzama pa labi. Virs tās pa kreisi - dažkārt arī redzams spogulī pa labi – ir mūsu Operas priekškara mets, gleznots pēc atmiņas. Labajā pusē galvenais ir pusotras pēdas diametra apaļš spogulis, kuram centrā astoņu collu diametra iedobts spogulis. Tuvāk pie labā pleca - grozāms pusmēness iedobts spogulis. Tumšzilas, zelta, violetas draperijas. Cilvēka labā acs grib prozisku realitāti, kad kreisā sintezē un dzejo tā kā sapņos... Labā acs tad spītējas - tālab spoguļi... ...un atgriež viņus atpakaļ - apvārdotāja dzied Skroderdienu trešajā cēlienā. Spogulī redz ar dvēseles acīm, tālab redzēšana ir cilvēkā pašā. Līdz ko acis sastrīdas un kreisā ņem pārsvaru, dvēsele sāk meklēties atmiņas bildēs - lai saprastu, ko redz viena acs, ko otra... Kustībai palīdz man Polifēma acs. Liela konjaka glāze ar zila samta un violeta samta vairodziņiem. Lai iedobto spoguļu atstari neizdedzina tīkleni. Tālab lampa ir aiz manis, virs galvas, virs samta jumtiņa. Dullas vecenes lien ar lielu palielināmo stiklu tīri vai lampā iekšā. Tad, protams, ir bingo. Ne vien velk gaismas punktu uz tīklenes, vēl dullāk. Ar vienu aci redz otras tīkleni kā mikroskopā (Tā ko var fotografēt.) Tā radušies slavenie Marsa kanāli: astronoma tīklenes palielināts attēls uz optiskas konstantes... Ka tas nav melots - zinās katrs, kas redzējis milzīgu aci - vismaz lietussarga lieluma aci - atspoguļotu briļļu iedobtā stikla iekšpusē. Vēl dullāk. Maiņstrāvas inducēta, lēcas biezajā stiklā plaiksnās zaļgana blāzma. Kaut kas līdzīgs katodstariem. Tiem pievienojas spektra krāsu lauzums stikla lēcas un acs lēcas malās. Vēl dullāk.
Pūlēdamās brīnumus redzēt, vecenes savelkas greizas un vai nu spiež aortu aneurismas audzinādamas, vai guļus nokar galvu pāri vāļas vai gultas malai. Narkotiski tā jau ir gan, bet tā taisa trieku. Ikviens dzejolis, ikviena bilde ir brīnumspogulis. Salīdzināmā valodniecība, trīs balsu akords ir brīnumspogulis. Vienīgais brīnums ir personiskā sinteze: bilde plus bilde plus perspektīva...
*
Gar sienu ir manis paša laukskati, paša skatuves meti. Esmu atklājis, ka mana galva ir diezgan uzticama illustrēta enciklopēdija. Dažu labu lietu var redzēt, kad sarīda acis vienu pret otru... Dialektika. Tēze, antiteze, sinteze. Tuvredzība un tālredzība labu tiesu ir disciplīna, treniņš, pasaules uzskats. Nav jau nemaz tik slikti, ja piecdesmit gadu vecs cilvēks - tuvredzīgs, ar brillēm - tai pašā laikā top arī tālredzīgs. Skatuves telpa ir telpa. Skatuves laiks ir laiks. Un tikai, ja esi nojautis, kāda pasaules telpas iekārta skatuvei, vari sākt brīnīties par filozofu - īpaši Immanuēla Kanta patiesībām un pretpatiesībām. Viņam ir viena eseja par spoguļiem. Bet viņš nekā nesaka par to, kāds treniņš balerīnai vajadzīgs, lai pašas un citu kustības kontrolētu spogulī...
Dieviņ augstais, ko tad visu tur neredz! Es saku burtiski: ko tad visu tur neredz... Tas ir Mopasana Horlas centrālais baiss. Pilnīgi tukšs spogulis. Līdz sāk kaut kas tā kā astrāls receklis noplūst pār spoguļa malu. Līdz atkal ierauga - vismaz paša attēlu... Kaut kas astrāls iestājies starpā? Paša psīchoze. Es pagriežu lielo, apaļo konjaka „snifteri” acu priekšā. Tuvredzīgo briļļu un tālredzīgo acu priekšā. Pēc atmiņas gleznotais Rīgas operas priekškars uzkāpj augstāk - nujā, pa diagonāli tur iet zilas linu drēbes debesis, uz mata tā kā skatuvē. Un labajā pusē, tur, kur cilvēkam ir tā glūniķa, mērķī šāvēja acs - tā, ar Minchauzena vārdiem, kas ieurbj skatu sienā tā kā svārpstu, nolauž, un uz tā skata tā kā uz naglas pakar mēteli - labajā pusē spoguļu par daudz vis nebūs... Tad dikti nāk smiekli, kad nevienā no spoguļiem nekā neredz - vēl trakāk, Draperijas stirkš, plīst, spoguļi nīks vien, naglas lūzt, skrūves griežas vaļā. Kustināmi spoguļi nolīkst uz leju. Elektriskās spuldzes saka -pop! uzliesmo un izdeg... Cilvēks sajūt div- līdz trejkāršu zemes pievilkšanas spēku... Ārā brauc, kliedz, sit auto durvis...
Bet ja zini skatuvi - iespējams sev apaliski priekšā bildes un perspektīvas attīt un palaist, ka pašam brīnums. Kas ir perspektīva? Kas tas ir - patmīlība? Kas ir - Vecā Stendera vārdiem - priekšmālēta bilde, labas mācības dēļ izdomāta? Ak tu tētīt, cik še jauks! - gavilē cilvēki, pār pasaules gala mūri lēkdami. Un Lāčplēsis, virvē iesietu, tādu priecīgu lēcēju un kliedzēju parauj atpakaļ. Stāsti, stāsti, kas tur bija tik jauks? Neteica. Kuģinieki nospriež - esot vai mēms kļuvis, vai? Bet ja nu tikai - patmīlīgs? Un nemaz negrib izteikties? Ja nu tas jaukums un tā lēkšana ir visiem, bet, ja viens, drusku palēcies, dikti kliedz: vai, kur še jauks! Un tie citi sāk plaukšķināt un gavilēt ritmiski: Vai, kur še jauks, vai, kur še jauks... Sākotnējais pirmais palēcejs un iekliedzējs atiet nost, ņurdēdams: zini, nu ir nejauki...
- Turieties pie plāksnes! - sauc Jonass Miesnieks Melīgajās illūzijās. Tur tā māja negatava, pa trepēm kāpjot, pie saplākšņa jāturas.
*
Trešajai līkumāi...
Kozi', vai tā dziesma jokodamās neieteic trejbalsu dziedāšanu jaunām meitām? Trešais - likums, nevis līkums?
*
Nevar visu sev uzlikt uz nabas. Ko uzliek uz nabas, to pamet gaisā. Gravitācijas spēks velk visu uz nabas mezglā un krāsu gaismas dzeltenā miglā. Bet ar nabu teātri netaisa, tāpat kā ar puikas resgali vai rezgaļa puiku ne.
Sprīdīti un Kerubīno un trīs zēnus Burvju flautā spēlē sievieši. Metropolitēnā mēģināja ar trim puikām. Eins, zwei, drei - geschmissen! Bija tik muļķīgi, ka slikta dūša sametās. Nabaga Mocarts... Tās lomas tikai sieviešiem. Trejbalsu dziedāšana jaunām meitām...
*
Tur meitām labā vieta. Kas, lūdzu, bildē ir augstums? Gaŗums vai platums? Glezno stāvu sienu un jūŗas tālumu - tai sienai ir tā viena lieta: gaŗums un augstums, un tā otra lieta ir trīs dažādi platumi. Priekšplāns, jūŗa, debess.
Kārli Melbārzdi sauca par tālumnieku. Viņš skaisti gleznoja tāles. Bet tāls bildē ir dziļš. Kur, lūdzu, Euklida ģeometrijā ir dziļums? Platums vai augstums vai gaŗums?
*
Tikai vienu nezin dvēs'le:
Cik tā pati dziļa, liela.
Zinās vēl ij nezināmo.
*
Eče: tas, kas viz zili, tas dinamiski iet uz augšu. Un tie ir kalnu sili. Un kas no sidraba zeltā erotiski iet uz Lētu, kas viz tā kā šiliņi, virši violeti - tie slīd no tālumiem šurp un lejup. Un tie ir dziļumi kalnu ēnās: nakšņaini zili. Tas rupjais triepiens lidojis tālē, un atpakaļ nākdams sastop to priekšplānu, ko visi bālēdami mālē vai mālēdami bālē. Un nu tas rupjais triepiens ir koloristiski gaisīgs un tā kā tauriņš maigs. Tas ir tur, kur gleznotājs dūšīgi pārtriepj trīsdimensionāli ģeometriski pareizu lapu vai puķi ultramarīnam vai sidrabzilai tālei pāri... krāsu zieds. Blūma, Štiglica laikos bija pindzeles vilciens. Maderniekam bija otas triepiens, tagad visnotaļ: krāsu zieds.
*
Cras, cras! - ait corvus:
Mutabo colorem...
Toreiz krauklim bija taisnība. Kas šodien krāsu zieds - iežūst sauss un melns. Akrilika krāsas skaisti ož pēc kūkām un konfektēm. Akrilika krāsas nomierinot nervus.
*
Kur paliek zaļš un dzeltens un sarkans - sāpīgi vaicāja Blūma skolas audzēkņi. Horla norij. Tāpat kā attēlu spogulī... Ai, brīnums, cik zaļi koki un nezaļas gleznas! Un tie, kas karogā zaļu vien liek, tie visnotaļ smiltīs un tuksnesī trakuma ugunī dzīvo ...gan nopluks viss tas sarkanums, viss tas zilums - baŗas slātavieši uz čangaliešiem Mērnieku laikos.
*
Sarkanos toreiz sauca par melnajiem. Un zaļumballēs pa tumsu, alus putām pasarkanās ūsās un gaišās biezās bārdās, puiši dziedāja:
Pēc kaut kā cēla, nezināma
Sirds ilgojas, sirds ilgojas!
*
Kā no tumša egļu meža. Veŗoties uz gaišiem laukiem... Egļu meža zaļums ir dziļš. Ieej iekšā - gaisma ir violeta, zaļais apkārt atspīd brūns un melns un viegli žilbst. Kā māla krūze. Tu lūkojies no alas. Jaunsudrabiņš ir gleznotājs un dzejnieks. Perspektīva un mīlestība un ilgas ir viens un tas pats un tomēr trīs dažādas platuma joslas tā kā jūŗas gleznā. Zilā puķe un zilie augstumi un tālumi reizēm ir un reizēm nav viens un tas pats. Adalbertam Štifteram tālumi ir „zila smarža.” Blauer Duft.
Zili meži, zaļi meži
Zelta caune ozolā!
Skalbe ir dzejnieks. Tā nav glezna, tas ir eidols. Svētbilžu gaismu gaisma. Kaut kas centrāli pārcilvēcīgi dzīvi svešs. Ko darīsi ar to zelta cauni? Ko Kivi septiņi brāļi darīs ar to zelta cauni? Tas redzams Ingmāra Bergmaņa filmā Virgin Spring.
Iznāk trīsi tēva dēli
Dzelteniemi matiņiem...
Kas tādiem nekaitēja, ko? Divi mani pašu veda, trešais veda kumeliņ'. Un tad tu palecies uz kungu sētas. Izraujies no viņu rociņāmi un palecies uz kungu sētas, lai redzētu tālāk par viņu pasarkaniemi deguniema galiemi un resnajiema dibeniema. Izraujies no viņu rociņāmi un palecies uz kungu sētas.
Un tur žilbst zelta caune zilos mežos, zaļos mežos, tur auļo sidraba jātnieks, tur tvīkst zeltoranžas starp tumšām lapām, tur veŗas dažs brīnumtēls...
Kennst du das Land?
Vai zini to? Vai zini to?
Neba nu pie Lāčplēša kuģī bija tik jauks. Kuģus airēja. Un kas airēja un kā? Palaid vienu tādu uz ostas sētas. Anglijas flotes vēsture. Kuršu jūras braucēju vēsture. Daudz angļu pirātu kuršu senčos, man šķiet. Palaid vienu tādu uz ostas sētas. Tā ir apmēram Jāņa Poruka nostāja. Drēzdenes gads un Pērļu zvejnieks. Tie mani divdesmit gadi bibliotēkā ir bijuši galvenokārt emigrantu spoku kuģu airēšanas gadi. Ne par velti angliski nav izšķirības starp korrektūras loksni un vergu kuģi. Abi saucās galley. Galley ship and galley proof. Un ar viņas acīm tagad vēroju skolu - veŗas kā zaļi stikli, tur ir Zenta, Vilma, Rasma, Rūta... Ja es Amerikā 1975. gadā ņemos diskarēt, tā kā 1945.gadā dzejnieki Zviedrijā - turpat jau viņas visas ir, turpat tekā, tasītes, kafijas tasītes nēsādamas. Apteksnītes, kalponītes. Un viņas nav mainījušās nepavisam, no tām saulainajām dienām... Bet kas tu esi un kas tu biji, mana klavieŗu skolotāja? Vienmēr pati - vidū tām, kuŗas nāk un iet pa visiem varavīkšņu tiltiem. Mēness meitiņa ir tā pati. Viņa smaidot iebērs man zilās - gluži reālās sapņu eglēs veselu riekšavu Marlenes Dītrichas vai Ža Ža Gaboras briljantu.
Vai! Bet tas viss ir īsts,
manu veco brāli, vai tu redzi?
Tik tiešām es, pēc pusnakts nākot no grūta darba mājās kā riju nokūlis. Tās egles ir īstas, tas mēness īsts, un tās zvaigznes debesīs un man acīs. Tikai nu es zinu, ka tās ir arī tās īstās sapņu egles un tie īstie zvaigžņu dimanti un reālā pasaule jau nav redzama, bet mana paša - vienmēr un kādās vien krāsās un skatuves zaigās vēlos. Teica - mana klavieŗu skolotāja tā protot pavest, ka cilvēks dzīvo kā viens Zardanapāls un vairāk tā vien starp ziediem, ar muguru uz vāļas. Burvju spoguļi visapkārt.
Un kad es ilgi pēc pusnakts atjēdzos, ka esmu gājis un strādājis dekorāciju darbnīcā bez mēteļa, uz sešpadsmit pēdu augsta audekla mēnesi un vīnogas un zaļu krūzi gleznodams - raug' - tur uz vadža ir pusnakts zila samta mētelis ar visu šalubi - dāmas mētelis, Donnas Diānas nakts avantūru mētelis... Manas skolotājas tumšzilā samta vakara kleitai tā kā radinieks... Venezia e Napoli... Tajā ietinies, gaidu uz lauku ceļa, rijas ceļa taksometru, kas mani aizvedīs no dekorāciju šķūņa vienpadsmit jūdzes mājās. Ir tā kā Spēlēju, dancoju rija - tur - pāri kalniem zaigo Itakas kolledža - mūzikas augstskola vienā zeltā un vienos zelta uguņos kā zelta pils - un kas par to, ka stāvu uz rijas ceļa? Pērnvasar - pagājušajā pavasarī biju tur - kas tur ir, ir galvenokārt tevis paša. Lai gan tur ir brīnišķīgas stikla pergolas, zāles, un ne mazais gods ar primadonnām kokteili sadzert, un to Spāniju uz lielas skatuves biju taisījis es. Un debesīs paveŗas logs un spīd sidraba spogulis. Donna Diāna smaida, smēķē cigareti un laiž zilipērļainus dūmu mākonīšus. Tāpat esam sasmēķējuši, kad es uz vāļas - viņa - spogulī, ja aktrisei vēl minūte laika, pienākas ar viņu kopā izsmēķēt cigareti - saka Kronins Citadelē. Mēness gaisma un zilais samts ir tik pat dvēseliskas lietas kā iekšā, tā ārā. Un zilais samta mētelis ap mani, mājā braucot, glaužas pavisam mīļi. Tāpat kā tā stirna ir īsta, kuŗa iznāk gluži kā modes nama modelis tieši, kad man patīk un bildē vajadzīgs. Tāpat kā mana Klavieŗu skolotāja ir īsta, kuŗa toreiz sēdēja uz vāļas - tā vāļa tagad šķiet, gleznota ceriņu ziedu zaigā - vai tad gana neesmu ceriņus gleznojis? Sev - un skatuvei... Tās lietas visas liekas kopā no pavisam citas puses. Donnas Diānas sidraba spoguļa... ...mēness lodziņa puses... No tās puses, kur sašķeltie sapņi un lietas atkal tiecas salieties kopā. - kairīgi, jauni un veseli. Es esmu ar jums līdz pasaules galam.
...tur, uz viņām brīnišķām salām
Kur ir piesprausta zvaigžņotā sākts.
Tā tas ir bijis allaž. Mēs ejam sevī piepildīties.
-Dzirkstīs viļņi līgo,
Zvaigznes mirgas met kā zivis...