CAURI UGUNS VĀLIEM

Velta Toma, Pēc uguns. Dzejoļi 1969 - 1975. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1975. 127 lp. $5.00.

Skriet cauri dzīvei, degt un pelnu plēvēm nogulstoties traukties aizlaicībā, pārlaicībā, cauri uguns vāliem, cauri liesmām, no jauna atdzimt, noskaidroties un atnākt atkal - to var tikai Velta Toma, un viņas devītais dzejoļu krājums Pēc uguns to apliecina jaunā gaismā, krasākā iztēlē, kur reizēm pat ēnām ir savas kontūras. "Pēc uguns" viņa iet "savas bēdas izklāstīt" un tur, kur "ugunskaps ar sauju pelnu", tur viņa, latvju sieva, skrien un saredz skaidrā vīzijā, "no gala atkal viss no gala" .

Rainiskie sākuma un gala motīvi, kur viena dzīvība beidzas un nākamā jau sākas, tie ir tie iejūtīgie, dziļie balsti, dzejiskie ticības apliecinājumi, kuŗu koncentrētajā noslodzē izplaukst vārdu drīksnas kā leduspuķes, dažkārt kautri vāras, caurspīdīgas, bet reizēm koši trieptas, taču esenciālas un tiešas.

Cauri bēdu pelniem nāk jauna atdzimšana, galam jauns sākums, jauna saule lēc un pēc uguns "atzeļ zeme zaļā". Zaļš, zeme zaļā, zaļā zeme. Žaļš zāles krāsa, augšanas krāsa, dzīvības tālākveidošanās, augsnes labiekārtošanās - te ir tas optimiskais iesākums, cerība, skats uz nākotni, vispirms jau dzejniecei pašai, bet simboliski visai latvju tautai. Velta Toma ir daudz cietusi sakarā ar saviem braucieniem uz zemi, kur Daugava un Gauja tek, kur dzejniece ir tikusies ar sev līdzīgiem, dzejas dziesmas dziedātājiem un savu piederību šiem trauksmainajiem lidoņiem viņa neslēpj; to viņa arī nevarētu slēpt, ja gribētu, jo viņa respondē kā stīga, kas vibrē un citādi to nevar, ja par dzeju ir pārliecība. Un Veltai Tomai tāda ir allaž bijusi, bet ne jau droši un pašpārliecinoši, jo ikkatrs īsts mākslinieks arvien atkal apšauba savas spējas. Ir reizes, kad šie šaubu gruzdi kļūst par personisku ugunskuru. Velta Toma ir gājusi cauri savai personiskai tveices kveldei un ir degusi ar liesmu, savā personiskajā Golgātas ceļā, kad trimdinieki viņu piesita krustā... Tas viss zīmīgi parādās problēmatiskajā, par balādi turpat jau saucamajā dzejolī par "Kailumu". Drosme atsegties un iziet tautā: "tāda es eju patiesībai acīs skatīties, bet jūs varbūt mani iedomājat traku esam", un tur ir tas kailums, ko "pazīst vienīgi māte", un tālāk, kad dzejniece saka, "ko slēpa kailums, atsedza ietērps", te slēpjas atslēga tai personiskajai uzvarai, kas nāk pēc ciešanām, kad pie savas miesas brūces izjutusi, viņa atkal atdzimst jaunā, stiprā kailumā, tas ir, īstenībā, neviltotā, organiskā vienībā, riskējot ar visu un nebaidoties no it nekā. Te dzejnieces pašas liktenis savā veidā ir arī viņas tautas - liktenis. Latvija stipra var būt tikai kaila. Skaidri redzama pasaulē, ar skaidrām robežām, upēm un kalniem, skaidrā stiprumā, jo citādi ģeografiski-fiziski tā ir tikai maza zemīte kaut kur Eiropas austrumos. Tas, kas monolitiski izriet no Veltas Tomas dzejas, ir nacionālās morāles kailums, spēks, vienība, kaut kas paliekoši un nesatricināmi veidots, pārlaicībai ieskatīts un atskaitīts. Savā sirreālajā dzejolī "Lepra" notiek trauciens prom, slimo salā, kur dzejniece tā pietuvojas slimajiem, "ka viņu acīs ieraudzīju sevi pašu". Ar slimajiem rodas nesaraujamas saites, jāriskē viss, un var sajust kādu dziļu, iekšēju pienākuma balsi, kas pavēl... un arī šādos apstākļos top dzeja, asi izvīlēta, stiegraina, bet tai ir jānāk, un arī šai balsij ir jāizskan un vaidam jāatbalsojas visos pasaules stūŗos. Ar šiem smagajiem sākuma dzejoļiem dzejniece atbrīvojas no nastas, kas to velk zemē, bet jāpasaka bija viss, pasaules likteņi to pieprasīja.

Velta Toma atbildēja un tā tapa rakstīts, tas ir epizods mūsu likteņa gaitās, ceļa stabi, mūsu gājiens cauri šai un citām nākamības dzīvēm. Šādā priekš-aizlaiku telpā varam lasīt tālāk pārējos Veltas Tomas dzejoļus, kur atdzīvojas un atplaukst tas, jau agrāk iepazītais, dzejas prieks, Sēlijas sestdiena, tie ļaudis un tās vietas, kas vada dzejnieci cauri viņas pasaulei, cauri nebeidzamām Jāņu naktīm, kur līgo dziesmas atbalsojas pakalnu ugunīs. Kalvju zobensmēles glauda mūsu sajūtas, kad tālāk ieejam tālās vietās. Tā ir dzīves nepieciešamība, kas Veltai Tomai pavēl atgriezties viņas dzimtajā vietā:

Nesauciet, neaizturiet -
esmu zemes sērdzīgā,
eju nomirt atdzimstamā vietā.

Un lasītājs ierodas Vecrīgā, "kad Rīga svētdienā kļūst dzeja." Te runā akmeņi, seno dienu liecinieki, un kāda skulptora pēdējais cirtiens un kalums ir

Meistara pēdējais darbs,
dainu bārene smalkā -
skumja kā mīlestība
savās mūžības alkās, (46)

un te dzejniece ir atnākusi neatskatoties. Kādu citu reizi nonākot no Daugavmalas Mūksalā, tur vēju nesalaužamās smilgas "Māj man no mājām ilgi". Savu zemes sērdzīgo mīlestību savai zemei dzejniece apliecina pavisam lakoniskā, dairi esenciālā tvērumā;

Es mīlu tavu
kluso lepnumu
uz TU (60).

Dzimtene - visu lietu sākums paliek par nomirstamo vietu un arī par atdzimstamo vietu, un šo sakarību Velta Toma saprot tās nopietnajā jābūtībā.

Mūsu kustību uz šis zemes lodes dzejniece saredz kā aplisku aiziešanas un atnākšanas nebeidzamu gājienu telpā un laikā, un te skaidri varam ieraudzīt to dzejas spēku, kas nav apstādināms, enerģiju, kas nav smacējama vai sprostojama un konvencionālā robeža starp t.s. dzīvi un nāvi kļūst nenozīmīga. Tāpēc vārsmā "Aizejot un atnākot" viņa saka:

- Nesērojiet manis,
es esmu pāri,
es esmu visā
neapdzisusi -

un tālāk

Vaigu vaigā ar mīlestību,
aplim galā un iesākumā,
aizejot un atnākot.

Un aplī iegājusi, visumu skatījusi, atzinusi, Velta Toma ierauga savas "jaunības senatni".

Vai mēs viens otram ko teiksim
vairs? - Vēl ne.

Pēdējie divi vārdi ir dziļa atklāsme kādā monumentālā laika dimensijā, gan pār-, gan aizlaicīgā, te varētu būt runa par senlatviski reliģisku apģiedu, paužot to intuiciju, kas latvju tautu pavadījusi daudzus gadu simteņus, norādot tās vērtības, kas nemainīgi turpinās un ietriecas nākotnē kā ķīlis. Jāņu dienas, Jāņu zāles ar latvisko līgo kļūst šajā dzejas atskaitē par kulmināciju tam personiskajam pārdzīvojumam, kad

Mēs norijām asaras,
kļuvām bērni. (101)

Atplaiksnās ainas no bērnības, kad ar Jāņu zālēm mēs "skrējām un klupām" un kādam, jau kopš jaunības, ilgi lolotam, neizdziedātam, neizsauktam "līgo" beidzot nāk tā tālā atbalss, jau daudzus gadus vēlāk, bet tā tomēr nāk, kad sadreb pakalni un iešvīkojas debesīs kā asa šautra, kad

izkliedz kliedziens,
izvaid vaidi -
pusi mūža ilgi gaidīts:
Līgo! Līgo! (107),

atskan atkal atbalsodamies tālu tālumā.

Ļaut izskanēt, ļaut no jauna iegailēties, izplaukt liesmās un vārdos, kas drebina tiešamību un parāda jaunu vizmu aplokus, to Velta Toma iespēj, un pēc uguņošanas nāk jauns rīts, jauna gaisma, jauna saule.

Pēdējais dzejolis "Saules vārdi" iezvana jaunu DIENU, kaut arī tā ir melna, bet saule nāk "aust, lēkt un tecēt", un tālu tālu dzejniece saredz "spožu galotnīti tālā Jāņu kalnā", kur vēl krasāk un spīvāk iekontūrējas dzejnieces "tālās un spožās dzejas un cilvēcības virsūnītes", kad spožākā no gaismām pārlīst pāri aumaļām, kad no bēdām un priekiem rodas jauna apskaidrotamība, ne vairs tikai apģieda, bet apliecinājums visumam. Tā saskaņa, kam bija jānāk, ir atnākusi "saulē", un dzeja atmirdz kā balta gaisma. Pēc uguns, izkveldināta, pārrūdīta Velta Toma ir atnākusi, atnākusi ieraudzījusi.

Dzejas īpatnība Veltai Tomai saistās ar valodas koncentrētību, un viņa valodā gremdējas, ar pašas vārdiem "skopi vārīgu" izteiksmes lakonismu, ar iespējami maz saikļiem, kā, piem., dzejolī "Kailums",

visa mūža naktis
bluķis degs skalos.

Šī Veltas Tomas grāmata ir viņas devītā, kuŗai gaidīsim jaunu, tālāku dzejas ritumu nākotnē, jo pēc saules jānāk jaunai dienai.

Grāmatai vāku darinājis Eduards Dzenis. Jācer, ka nākotnē mūsu izdevēji pratīs atrast dzejas grāmatai pareizāku noformējumu, jo pašreizējais "papes kastes iesējums" kaitina. Tāpat arī iespiedumkļūdu par daudz, kāpēc autorei pašai ar roku kļūdas vēlāk jālabo, cik nu tas ir viņas spēkos.

 

Tālivaldis Ķiķauka