CIRSMA SENLATVIJAS GĀRŠĀ

Aina Zemdega, Cirsma. Vesterosā: Ziemeļblāzma, 1974. 119 lp. $5.50.

Ainas Zemdegas krājumi tieši un netieši liecina, ka viņa (tāpat kā Saliņš, Tauns, Kraujiete u.c.) interesējusies par glezniecību; tādēļ, lūkodams raksturot un novērtēt Cirsmu, atļaušos izmantot arī dažus "gleznieciskus" salīdzinājumus.

Tas, kas vērojams amatieŗu izstādēs, mēdz atgādināt diezgan bezgaumīgu pastkarti - gan palielinātu un solidā ietvarā. Vienīgi dažu izcilāk apdāvinātu amatieŗu darbos vairāk vai mazāk parādās "īsta māksla", kas manā izpratnē nozīmē dzīvu, īpatnēju, integrēti mērķtiecīgu, inkluzīvu skatījumu un tam atbilstošu izteiksmi. Tipiskā amatieŗa pretstats ir ne tikvien diplomēts mākslinieks, bet arī tādi būtiski autodidakti kā Gogēns un Van Gogs. Atšķirību te laikam rada arī zināmas rakstura iezīmes, nevis tikai skološanās un veiklība.

Dzejniekiem mēdz būt stiprākas "pašveidotāja" iezīmes nekā gleznotājiem (uz to jau norādījis V.Dambergs); kaut cik izcilāki vārsmotāji savos attīstības procesos vairāk atgādina Van Gogu un Gogēnu nekā diplomēto mākslinieku vai tipisko amatieri.

Šādiem autoriem piemīt neatlaidība, nepiekāpība, patstāvība individuāla skatīiuma un adekvātas izteiksmes veidošanā. Viņi mēdz būt, kā angliski saka wilful, bieži pretojas - vismaz zināmos aspektos - mākslas un sadzīves konvencijām; parastākiem pilsoņiem - kādu nebūt netrūkst arī universitātes literātūras semināros - viņi dažkārt šķiet - mad, bad, and dangerous to know (tas bijis kādas Bairona laikabiedres pirmais iespaids par šo dumpīgo autoru) vai tml. Izciliem dzejniekiem palaikam gadās krist nežēlastībā. Viņu pieeja dzejai var arī nebūt revolūcionāra, bet pasaules uztvere ir dzīva (nevis klišejiska), un apdare nav tikai piemīlīga vai bravūrīga. Tā Virza uzskatāms par konservātīvu dzejnieku; no konservātīviem amatieŗiem vai sīktalantiņiem viņu atšķiŗ galvenokārt krāsaināka, samērā neapslāpēta personība. J. Sarma kādā visumā ļoti atzinīgā apcerē Virzu nosauc par zemnieciski smagnēju un reizēm drusku neveiklu. Tiesa viens otrs sīkāks gariņš dažu rindu uzrakstītu gludāk; bet Virzas īpatnējais un daudzveidīgais skatījums un apdares individuālitāte ir ļoti ievērojamas parādības mūsu literātūrā - un tās ir raksturīgas arī Rainim, Porukam, Skalbem, Akurāteram, Čakam, Strēlertei, Taunam un citiem pelnīti cildinātiem autoriem.

Dāmu iedabā liriskie impulsi, šķiet, uzrodas biežāk nekā vīriešu proziskajās dvēselēs. Tomēr jāievēro, ka šādus impulsus vada, uzrauga, veido rakstura īpašības, kas var būt sabiedriskas kondicionēšanas un endokrīno sekrēciju rezultāti.

Dzejnieces veikumus palaikam ietekmē kaut kas no Kinder, Küche, Kirche interesēm un pienākumiem. Laikam nebūtu jābrīnās par to, ka jaungaitnieku dzejā tikai viena autore ir apmēram Tauna un Saliņa līmenī, kaut gan dzejnieču mums papilnam.

Aplūkojamais krājums liecina, ka arī Aina Zemdega nav gluži Saliņa vai Tauna katēgorijā. Skaidrs tomēr, ka lasītājs sastopas ar īstu dzejnieci, kuŗai diezgan lielā mērā piemīt iepriekš raksturotās izcilu autoru īpašības. Ne jau ikkatrs dzejolis, kas ievietots Cirsmā, ir seviški izdevies vai nozīmīgs, bet viscaur paužas kāda būtiska individuālitāte līdz ar pietiekami plašu vielas izvēli. Metaforiski izsakoties, te redzamas meklējoši, nepiekāpīgi darinātas gleznas, nevis tipisko amatieŗu nekritiski uzmālētās bildītes...

Ja lūko raksturot Zemdegas pasaules uztveri, tad noteikti jānorāda uz agrīnās vides ietekmi. Zemdega skolojusies Jelgavā, bet dzīves sākuma gadus laikam visvairāk iekrāsojuši diezgan idilliski apstākļi Kursas lauku mājās. Bērnības iespaidi veicinājuši gan harmoniskas attieksmes ar cilvēkiem, lietām un dabu, gan arī slieksmi uz introvertētu sapņošanu. Īpaši saistības ar dabu kļuvušas ļoti ciešas. Dažs tautietis (cik atceros, pat prof.Blese) nav gribējis kuršus uzskatīt par "īstiem latviešiem", kādi it kā būtu letgaļu pēcteči (lībiešiem, protams, jau pavisam "sveša smaka", jo tie taču somugri!). Tomēr šķiet, ka zināmi kuršu sencības elementi (tie, kas pārstāv t.s. auklas keramikas kultūru) Latvijas territorijā atradušies jau gaužām sen pirms letgaļu ienākšanas. Kurši vispār bija pirmie balti mūsu dzimtenē. Līdz ar to nav jabrīnās, ka Zemdega Latvijas vidē saskata savu īsto augsni un ka viņai piemīt kaut kas tāds, ko varētu apzīmēt par stipru senatnīguma izjūtu. Iespaidi par Kursas dabu viņai allaž nāk līdz; tiem ir plašas perspektīvas. Reizēm gandrīz liekas, ka Zemdega būtu vīzijā skatījusi Senlatvijas nebeidzamās skuju koku gāršas un dzirdējusi tauŗu un sūbru maurošanu. Mežs Zemdegas iztēlē un emocijās laikam apmēram tikpat nozīmīgs kā pilsēta Tauna psīchē. Taunam patiesībā bija ne tikvien pilsēta, bet arī Pilsēta; šķiet, ka Zemdegai ir priekšstats par Mežu, nēvis tikai par mežiem, siliem, birzīm. Krājumā Basām kājām viņa pat savu iekšpasauli resp. dvēselisko īstenību metaforiski tēlo kā mežu, kas

pilns tāluma šalku,
ēnu un staru
trūdu smaržas
un augšanas alku.

No civīlizācijas piesārņotas vides šī dzejniece bēg uz tādiem biezokņem, kur "lieka pat vīģes lapa". Tā varbt ir aiziešana pie dabas, kuŗā, tā sakot, patvērusies vai saglabājusies gan paaudžu, gan individa pagātne; citiem vārdiem, te it kā saskatāma atgriešanās ir bērnībā un agrajā jaunībā, ir Sēnlatvijā, aizlaikos...

Vēlākie pārdzīvojumi acīmredzot bijuši daudz asāki un mazāk viengabalaini par bērnības pieredzi. Joprojām netrūkst idillisku brīžu, taču Zemdegas dzeja (kas ir it manāmi subjektīva) pamazām kļūst izjūtā vairāk drāmatiska un tumšāka. Autore nepārprotami ir "Kursas meitene", kas viesojas Manhetenā un mājo Toronto.  Jau sen vairs nav iespējams sēņot Dundagas silos. Jāsteidzas pa autoceļiem, un ar liftu jābrauc uz dzīvokli standartizētas augstceltnes piecpadsmitā vai sešpadsmitā stāvā. Attieksmes ar cilvēkiem kļūst vairāk problēmatiskas. Vēsture uzmācīgi stāsta par iznīcinātām ciltīm. Individs pietuvojas mūža robežai. Aizvien skaidrāk redzams dvēseliski izolēts pilsētnieks:

lzdzisusi pēdējā cigarete,
tukša vienīgā vīna glāze,
    visi pretstati
    sver vienādi smagi un tāli.
Pār liekusie s ielai,
atspiežu pieri pret Džēmstauna sienām,
kur ugunsmušas te iešķiļ,
te izdzēš qaismu tās logos,
    kādam mirstot,
        kādai dzemdējot,
            kādam lokoties mokās

vai mēmi atspiežot pieri
manā logā.

(No "sešpadsmitā stāva", 90. lp.)

Līdz ar to iekšpasauli sāk pārstāvēt drīzāk cirsma nekā dzīvs mežs. Mainās arī apdares paņēmieni. Zemdegas agrākie dzejoļi paiaikam atgādina maigu akvareli, turpretī samērā nesenās posta noskaņu vārsmas (piem., "Kolāža", "Nežēlība", "Es nesu cirvi", "No sešpadsmitā stāva") līdzinās eļļas gleznai ar impasto triepieniem. Ārpasaules īstenība reizēm deformēta apmēram kā Pikaso "Gernikā", lai tiešāk un dinamiskāk parādītu izjūtu baigumu. Var šaubīties, vai šādi izpausmes paņēmieni vienmēr diezcik sekmīgi; daža rinda šķiet pāŗāk hermetiska. Visumā tomēr šie skarbākie dzejoļi ir iespaidīgi un lasītājam pieejami.

Zemdegas lirikā svarīga allaž bijusi "iekšējā forma", pārdzīvojuma vibrāciju un plūsmas atveidošana; turpretī rēgulāras ārējās formas kalšana šo dzejnieci neinteresē (nav sonetu vai tercīnu). Zemdega ir arī mūziķe, tādēļ dabiski, ka viņai netrūkst ritma izjūtas; bet viņa izvēlas lokanu strofisko ritmu, nevis ierobežotu pantmēru. Lai pastiprinātu spontānitātes efektu, dažviet atmestas pieturas zīmes. Salīdzinot ar vārdu skaitu, Zerndegas, vārsmās daudz konnotācijas.

 

Gundars Pļavkalns