LABĀK PUSKUKULIS NEKĀ NEKAS

Latviešu padomju teātra vēsture I-II Rīgā: Zinātne, 1973-74, 439 un 499 lp. Rbļ. 2.91 un 3.40.

Kārlis Kundziņš bija plānojis sarakstīt Latviešu teātra vēsturi 3 sējumos. 1. sēj. ietveŗ laika posmu līdz 1920. g., 2. - no 1920. līdz 1940. g. Divsējumu Latviešu padomju teātra vēsturē aplūkots laikmets no 1940. līdz 1970. g., un Kundziņš še pieder tikai pie redakcijas kollēģijas, nevis pie oficiālas autoru grupas, kuŗa sastāv no 4 autoriem - 1. sējumā: - L. Akurātere, L. Dzene, V. Freimane, V. Hausmanis. 2. sējumā nepiedalās Hausmanis.

Grāmatām, kur solīts dokumentēt un iztirzāt visu Latvijas teātŗa vēsturi, būtu jāizraisa liela ziņkāre. Līdz šim vēl neviens detalizēts, aptveŗošs traktējums par latviešu teātŗa vēsturi nebija parādījies. Bet, ja Kundziņa divi sējumi šķita vienpusīgi, ar valstisku tendenci, tad Latviešu padomju teātra vēsture ir kā svina gabals, kas salauž visus svarus, smagi nosvērdamies uz vienu pusi.

Protams, ja lasītājs vēlas pieņemt principu, ka mākslai ir vienmēr jābūt saistītai ar polītiku, tad kulties cauri šiem 2 sējumiem nav grūti. Bet, ja ceram atrast kaut kādu dziļāku ieskatu modernā latviešu drāmaturģijas attīstībā vai skatuves aistētikā, tad šie biezie darbi paliek diezgan plāni.

Abu sējumu struktūra ir bazēta uz elementāra atkārtojuma principa. Galvenie teātri, kā, piemēram, Akadēmiskais drāmas teātris vai Liepājas teātris, ir aplūkoti atsevišķi un aprakstīti tādā kā dienasgrāmatas veidā. Nodaļas iesākas ar apskatiem režijas mākslā un scēnografijā: un nobeidzas ar pāris vārdiem par aizrobežu lugām un LPSR tautas skatuves māksliniekiem, 1. sējumā - repertuārs un izrādes sajauktas juku jukām. 2. sējumā - vismaz krievu iestudējumi ir atšķirti no latviešu iestudējumiem. Šī formula, lai gan viegli izsekojama, kļūst pārāk vienmulīga. Abi sējumi ir pieblīvēti ar vārdiem, notikumiem un datumiem, taču pārāk maz tagadnes norises sasaistītas ar notikumiem pagātnē un cittautu drāmaturģijā, kas varētu piedot modernai latviešu teātŗa vēsturei sparīgumu, jaunu apgaismojumu.

Kad Kundziņš rakstīja savus sējumus viens pats, viņam vismaz bija sava personiska izteiksme, arī viegli samanāma simpatija un siltums pret savu darbu, dažkārt pat humors. Latviešu padomju teātŗa vēsturē nav ne siltuma, ne prieka. Lielākā tiesa teikumu ir apkārti ar spalgiem polītiskiem karekļiem. Lappuses mudž no tādiem vārdu savārstījumiem, kā "tautu masu kustības," "revolūcianārās cīņas patoss," "kontrrevolūcijas spēki," "buržuazijas valdīšanas gadi," "fašistiskā Latvija" utt. Šāds polītisks žargons mazina grāmatas māksliniecisko un vēsturisko vērtību. No padomju redzes viedokļa tam tā jābūt, bet starptautiskā mērogā, Latviešu padomju teātra vēsture ir mazvērtīga un tulkošanai galīgi nederīga. Augstas objektīvitātes standartus, pie kādiem savos darbos pieturas tādi teātŗa vēsturnieki kā Slonims (Marc Slonim), Klārks (Barrett H. Clark), un pat Brokets (Oscar Brockett), nedrīkstētu pazemināt.

Abu grāmatu nodaļas tiecas lasītāju pārliecināt, ka visi teātra mākslinieki domā un jūt vienādi, visi strādā tikai padomju polītikas īstenošanai. Tie daudzie skatuves mākslinieki, kuŗi atstāja Latviju, nav pieminēti (O. Uršteins, R. Birzgalis u.c.), un ja ir, tad tādā kā atvainošanās tonī. A. Mitrevics, piem., esot atstājis dzimteni tāpēc, ka bijis "hitleriskās melu propagandas apmulsināts".

Trešā vājība ir krievu kultūras pārmērīgā uzsvēršana. Krievu rakstnieki un režisori, šķiet, ir bijuši vienīgie paraugģeniji, vienīgie spējuši iedvesmot latviešu mākslu. Te jāņem vērā, ka sociālistiskais reālisms joprojām cieši pārvalda teātŗa drāmaturģiju Padomju Latvijā, un krievu autori tam pakļaujas daudz vieglāk.

Latviešu padomju teātŗa vēsturi ar interesi lasīs tie latvieši, kas paši kādreiz bijuši skatuves darbinieki Latvijā, vai vismaz bijuši teātŗa entuziasti. Atmiņas raisīsies, ieraugot kādu vecu vārdu vai pazīstamu seju daudzajos fotouzņēmumos, kas kvalitātīvi gan diezgan vāji. Bet lasītājam, kas nav gluži lietas kursā, šim darbam jāpieiet ar zināmu skepsi. Latviešu padomju teātŗa vēsture, neraugoties uz pretenziju būt visaptveŗošai, pat monumentālai, tomēr izvērtusies pārāk selektīva un apšaubāma. Jauni teātŗa vēsturnieki nākotnē, cerams, mēģinās aizpildīt šī darba robus. Bet puskukulis jau ir labāks nekā nekas.

Andrejs Šedriks