Jaunā Gaita nr. 11, 1957. g. septembrī, oktobrī

 

Ingvars Kalniņš

DOMAS PAR VALSTI

 

Sava neatkarīga valsts ir katras tautas augstākais centiens. Tikai tā tauta, kas guvusi savu valsti, ir spējīga sekmīgi pastāvēt citu tautu vidū un pilnīgi attīstīt savu nacionālo kultūru. To māca vēsture par visām tautām. Sevišķi spilgti šie centieni izpaudās 19. gadsimta nacionālās brīvības kustībā.

Arī latviešu tauta pēc savas politiskās atmodas 1905. gada revolūcijā cīnījās par valstiskiem centieniem. Piektā gada brīvības cīņās valstiskā apziņa sniedzās vēl tikai līdz cīņai pret patvaldību un par Latvijas autonomiju Krievijas valstī. Bet Latviešu sociāldemokratu partija, ko tolaik vadīja slavenais latviešu publicists Jānis Jansons un Krievijas valsts domnieks Jānis Ozols, tagadējais ASV Harvardas universitātes filozofijas doktors, rakstīja savā 1905. g. nelegālā kongresā pieņemtajā programmā prasību pēc pašas latviešu tautas lemšanas tiesībām. Šis lozungs faktiski bija tālejošāks nekā autonomija. 1917. gada marta demokratiskā revolūcija, kuŗas 40. gada dienu nesen atzīmēja, izvirzīja jau jaunu un plašāku prasību - Latviju kā federātīvu valsti Krievijas federātīvajā un demokratiskajā republikā jeb, kā tolaik mēdza teikt, "Brīva Latvija brīvajā Krievijā". Kad brīvā Krievija pēc tikai 8 mēnešu pastāvēšanas sabruka un deva vietu pēc lielinieciskā apvērsuma padomju nebrīvībai, latviešu polītiskās partijas 1918. g. gāja soli tālāk un prasīja pilnu valstisku neatkarību. Sociāldemokrats Dr. Fr. Menders un toreizējais zemnieksavienībnieks Dr. M. Valters bija Latvijas neatkarības deklarācijas galvenie autori. Līdz ar 1918. g. proklamēto Latvijas neatkarīgo un demokratisko republiku latviešu tauta bija sasniegusi savu valstisko centienu piepildīšanos.

Latviešu tauta, radot savu valsti, izvēlējās demokratijas formu. Pati Latvija toreiz radās cīņā pret komūnistu autoritāro valsti. Tomēr var būt dažādas demokratijas. Tās var būt vai nu republikas vai konstitūcionālas monarchijas. Francija un Somija ir republikas, Anglija un Zviedrija ir karaļvalstis, bet visas tās ir demokratiskas valstis. Tagad demokratiskā valstī vairs nav izšķirīgs apstāklis, vai prezidents vai karalis ir valsts galva. Nozīmīgs ir tas, ka valstij ir demokratiska satversme. Tālāk demokratija var būt parlamentāra kā Anglijā, Francijā un skandināvu valstīs jeb prezidenciāla kā ASV un Latīņu Amerikas zemēs. Parlamentārā demokratijā valdība atbildīga parlamenta priekšā, prezidenciālā tā atbildīga prezidentam, ko ievēl tauta tiešās vēlēšanās, bet parlamentam piekrīt likumdošanas vara. Latvija bija parlamentāra demokratija. Protams, tā sauktajām "tautas demokratijām" Austrumeiropas satelītu zemēs nav nekā kopēja ar patiesu demokratiju. Šinīs valstis tāpat kā Padomju Savienībā valsts vara nepieder tautai, un vēlēšanas ir nebrīvas. Faktiski šis valstis ir diktātūras.

Arī diktātūras var būt dažādas. Ir totālitāras un autoritāras diktātūras. Tagadējā Padomju Latvija ir totālitāra diktātūra, turpretim Ulmaņa laika režīms bija autoritāra diktātūra. Pirmā ir daudz skarbāka un nežēlīgāka, tā aptveŗ visus dzīves veidus. Otra ir mīkstāka, un valsts varai šeit nav totālitārs raksturs. Bez Latvijas šādas autoritāras diktātūras četrdesmitos gados pastāvēja gandrīz visā Austrumu un Centrālajā Eiropā. Protams, jānoraida ir katra diktātūra, jo tautai tur nav dota iespēja kontrolēt valsts varu un brīvi izteikt savas domas. Uzskats, ka mīksta diktātūra it kā būtu labāka par vāju demokratiju, ir nepareizs. Patiesībā pati sliktākā demokratija ar visiem saviem trūkumiem arvien labāka par katru diktātūru, jo demokratijā tās trūkumus tauta pati var novērst, ja viņa to vēlas. Turpretim diktātūrā, arī mīkstā, kāda, piem., tagad ir Salazāra Portugāle, tautai šīs tiesības ir ņemtas, un tai atliek tikai klausīt, ko valdība noteic. Šo apstākli sevišķi der iegaumēt trimdas jaunatnei un uzsvērt to iepretim tai vecās paaudzes daļai, kas joprojām sapņo par autoritāru iekārtu Latvijā un uzbrūk rietumu demokratijām. Latvija var atjaunoties un pastāvēt vienīgi kā demokratiska valsts.

Domājot par valsti, mums tālāk jāpārdomā, kādu valsts mēs gribam? Tas jo sevišķi svarīgi tāpēc, ka daudz vecās paaudzes latviešu emigrācijā nav vēl skaidrībā par to, kādu valsts iekārtu viņi vēlētos nākamajā Latvijā. Latvijai jābūt neatkarīgai un demokratiskai republikai. Tas nozīmē, ka jāatjauno 1922. g. satversmes demokratiskie principi. Šī satversme, kas joprojām ir likumīgā spēkā, ir viena no visdemokratiskākām konstitūcijām pasaulē. Protams, šo satversmi varētu modernizēt, ja atbrīvotās Latvijas tauta to vēlēsies. Pats galvenais, ko nepieciešams grozīt, nav satversme, bet gan vēlēšanu likums, lai ierobežotu partiju skaitu. Varbūt šinī laukā nākamajā Latvijā varētu kombinēt mažoritāro vēlēšanu sistēmu ar līdzšinējo absolūti proporcionālo, kā ari izstrādāt dažus citus noteikumus sīko partiju izskaušanai. Saeimas kontrolei būtu jāatvieglo tautas nobalsošanu sarīkošana. Valdības biežo krīžu novēršanai varētu ari pēc Rietumvācijas parauga ietilpināt noteikumu, ka valdība skaitās gāzta tikai tad, ja jauna valdība sastādīta un tai ir vairākums parlamentā. Partiju skaits jāsamazina, bet partijas bij, ir un būs nākotnē polītiskas demokratijas pamats. Arī nākamā Latvija būs partiju valsts kā visas rietumu demokratijas. Ja kādas partijas vajadzētu noliegt, tad tās būtu vienīgi visādu diktātūru un autoritāristu partijas, kas izmanto demokratiskās brīvības, lai apkarotu pašu demokratiju.

Padomju Latvijā 13 gadu laikā notikušas lielas saimnieciskas un sociālas pārmaiņas, kas ietekmēs atjaunotās Latvijas valsts izveidošanu. Latvijas valsts nevar atgriezties pie tiem polītiskajiem un saimnieciskajiem apstākļiem, kādi bija mūsu dzimtenē 1940. g. Lauksaimnieciba ir kollektivizēta, rūpniecība nacionālizēta un zeme industriālizēta. Protams, nav šaubu, ka spaidu kollektivizācija atceļama, bet reizē ar to ir skaidrs, ka lauksaimniecības pārkārtošanai nepieciešama jauna zemes reforma. Latvijā uzceltas daudzas jaunas fabrikas un vecās ievērojami paplašinātas. Viss tas veikts ar visas tautas un nevis bijušo īpašnieku līdzekļiem. Pašā Latvijā domas, cik zināms, sliecas uz to, ka lielrūpniecības uzņēmumi un bankas arī turpmāk paturami valsts īpašumā, bet atjaunojama privātā tirdzniecība, amatniecība un sīkrūpniecība. Turklāt latviešu strādnieki, kas tagad dzimtenē sastata iedzīvotāju vairākumu, un kolchozu zemnieki izjūt ārkārtīgu naidu pret bagāto padomju virsšķiru, un viņi tāpēc tiecas pēc lielākas sociālas taisnības un vienlīdzības. Atjaunojamā Latvijā tāpēc būs nepieciešamas sociālas reformas, kas nodrošinātu plašo tautas masu labklājību un dotu strādniekiem lemšanas tiesības uzņēmumos. Par visu to daudz vecās paaudzes latviešu trimdā nedomā; viņiem tikai rūp atgūt savus kādreizējos īpašumus, kaut arī tas daudzos gadījumos nemaz vairs nav izdarāms. Toties mūsu jaunatnei vajadzētu domāt par mūsu valsti dziļāk un saskatīt vajadzību celt nākamo Latviju par sociālas taisnības valsti.

Domājot par Latvijas valsti, neaizmirsīsim arī neseno Ungārijas revolūciju. Tā pierādīja, ka tautai apspiestajā dzimtenē ir daudzējādā ziņā citādi centieni nekā emigrantiem trimdā. Ungāru revolūcionārās padomes, kuŗās galvenām kārtām darbojās jauni strādnieki un studenti, gāja savu ceļu. Tās deklarēja prasības pēc nacionālas brīvības un demokratijas un reizē arī krasi noraidīja atgriešanos pie pirmskara autoritārā Hortija režīma. Ungāru brīvības cīnītāji prasīja komūnistiskās diktātūras un krievu varas iznīcināšanu, bet visos savos uzsaukumos uzsvēra, ka viņi grib paturēt lielos rūpniecības uzņēmumus valsts īpašumā un negrib atgriezties pie agrākās kapitālistiskās iekārtas. Ungārijas piemērs liecina, ka arī latviešu tautai un sevišķi latviešu jaunatnei Latvijā var būt līdzīgi mērķi, jo apstākļi un mērķi tagad visā Austrumeiropā ir līdzīgi. Mūsu trimdas jaunatnei vajadzētu mācīties no Ungārijas revolūcijas, kas patiesībā bija jaunatnes revolūcija. Mums trimdā būtu jāpauž tie jaunie politiskie un sociālie centieni, kas ir dzimtenes jaunatnes tagadējie mērķi un ko tik spilgti izpauda ungāru jaunatne. Trimdas jaunatnei mazāk jāorientējas uz trimdas veco paaudzi, kuŗas centieni dažkārt novecojuši un neatbilst dzimtenes prasībām, bet gan uz Latvijas jaunatni, uz jaunajiem studentiem un strādniekiem, uz tiem, kas 1956. g. ziemā un šīgada sākumā demonstrēja savu solidāritāti ungāru studentiem Latvijas valsts universitātē un streikoja Rīgas elektromašīnu fabrikā un Liepājas "Sarkanajā metallurgā"! Tiem jābūt trimdas jaunatnes valstisko centienu īstajiem domu biedriem un tiem pieder arī nākotne.

Fil. stud. Ingvars Kalniņš

(Stokholmā)