Edvards Treimanis

 Mana tēvija sēro. . .

Sirds sāp...

Uz kalniem pravieši kāp

Un zvaigznes vēro;

Kā kaitusi ieviņa ielejā

Mana tēvija sēro.

Kas raudot galvu pie viņas slies?

Kas viņas kaltušās saknes lies?

Cik ilgi pēc dzidra malka tā slāps? Kas viņu glābs?

Kas viņu glābs?

Viss klusu ... sirds sāp...

Uz kalniem pravieši kāp:

Jau diezgan tie ielejā svīda.

Ne tiem vairs galvu zem jūga liekt,

Ne balto roku netīriem sniegt - -

Nav, nav mums Leōnida, *)

Kas līdz ar tautu ceļas un krīt,

Kas līdz ar tautu šķēpu zin trīt...

Nav, nav mums Leōnida - - -

Sirds sāp...

Uz kalniem pravieši kāp

Un zvaigznes vēro ...

Kā kaitusi ieviņa ielejā

Mana tēvija sēro - - -

(Iz krājuma „Vientulība”, 1905.g.)

Sirds sāp... Mums ir daudz viltus praviešu; īstos mēs piesitām krustos. Mums ir daudz praviešu, kas vēro zvaigznes un pareģo brīnumus, gaidīdami atbrīvotāju, kas mūsu tautas dēļ mirtu, īstie pravieši negaida brīnumaina sajūsmas brīža; īstie pravieši nepravieto; īstie pravieši ir nežēlīgi mūsu vārajām ausīm, mūsu trauslajam pašlepnumam, mū­su kuslajām rokām. Tāpēc mēs viņus pametam ceļmalas krustos vienus un svešus.

Latvija sēro. Kas viņu glābs?

Vairāk nekā neīstu praviešu mums vajag pašiem sevis. Tikai tad, kad mēs paši būsim izauguši vienoti un lieli - darbā un cienībā - tikai tad, kad mēs paši būsim gatavi, no mums dzims īsti pravieši, kas dzīvos mūsu vidū. Bet tad mums viņu nevajadzēs, jo mēs katrs būsim pravietis, un Dievs vairs nebūs tālu starp zvaigznēm, bet - kā tas senOs laikos esot bijis - starp mums.

*) Leōnids - Spartas ķēniņš, kas, persiešiem Grieķijā iebrūkot, 480 pr. Kr. aizstāvēja Termopilu šauro eju un varonīgi cīnīdamies krita ar 300 uzticīgiem spāniešiem un 700 tespiešiem, kad grieķa Efialta nodevības dēļ ienaidnieks ar daļu karaspēka bij nokļuvis grieķiem aizmugurē.

Pavasaris

Uz lieveņa jumta
Guļ divi bērzu ziedi -
Uz lieveņa jumta,
Ko glauda ēnas,
Smalkas, līganas ēnas
No kailiem zariem -
Guļ divi bērzu ziedi,
Maigi, putekšņu pilni.

*

Dievs paņēma zilu tauriņu

Un ielika akmens sprostā,

Un tauriņam lēnām nodrupa spārni,

Un tā to vēlēja Dievs.

*

Mājās

Re sētas mums auga

Augstas un tumši, tumši zaļas

Nātras.

Cirtumā dūra kājās

Zari,

Un iedzēla bite

No silta meža zemenes zieda - -

Laid!

Laid mājās!

Atvasara

Saulē dreb lapa,

Zeltaina lapa,
Kas vairs tikai vaļīgi
Turas pie zara.

Gar klusām pazarēm
Lido tauriņš,
Streipulīgs tauriņš,
Ar naktssalnas stingumu spārnos.

Daina

Ūdens malā,
Sasilis saulē,
Balts olītis
Gaida zilo spāri.

*

Aiz mana loga,

Slapjā zālē,

Dreb kāds lietū samircis zieds.

Aivars Ruņģis

Sasāpējusi sirds
 

Vai es ilgojos pēc mājām,
rāma rudens  rīta? Vai pēc rugājiem,
kas dūrās kāju pēdās,
salūza kā sīki zelta spieķi?

Vai tad raudāja man kāju pēdas,
kļuva miklas?
Jeb tā bija tikai rasa,
sudrabs nesavākts ...

Tagad izžuvušas acis.

Eduards Freimanis

Kādas kazas

Kad būšu reiz trekna un indīga zeme
Un odīšu kodīgi saulē,
Mani kapracis sirdīgs, kam lādēties laime,
Citā kapā reiz svētdienā pārbērs.
Tad apkampšu kaisli es lakotu zārku,
Kas stāstīs par silu un sveķiem.
Bet zārkā vēl smaržos reiz dzīvota dzīve.
Un ticu: zem manis tai lepnajā šķirstā
Būs sieviete skaista un šķīsta.
Tā zārku man atdarīs kāzu nakts laimē,

Kaut būšu es melna un indīga zeme.

Vigo Burģis

Rīts

Nosarkst austrumu debess
Kā tikko sapliķēts vaigs.

Vējš,
kas birzī bij licies uz ausi,
mostas
un izstaipa locekļus gausi.
Manot, ka piesūcies
pusnakts mitruma smaga,
tas noskurinājās pēkšņi
kā suns,
kas izkāpj no dīka.
Zāle pielīst pilna
mirdzošas rasas...

Ai, kādēļ gan cilvēks
nevar tāpat
mosties līdzi ar vēju
un noskurināt savas skumjas
kā ūdeni suns?
Piesūcies pusnakts mitruma smaga,
cilvēks iet,
un zālē aiz tā paliek vaga
it kā kāds tikko būtu aizvilcis līki.

Tikai austrumu debess sarkst daiļa,
kā jauna meitene
klausoties nerātnos jokos.

Eduards Freimanis  

Zodome

Eduards Silkalns

Aizceļojušai meitenei

Ir mākoņi un lietus gļēvi,
Jo, kamēr mūsu asins tēvi
Sibīrijas peklē

Ar mitrām acīm nolād krievus,
Tu Dievu atomos un dievus
Citās būtnēs meklē.

Paulis Birznieks

Dūmu tēja