Jaunā Gaita nr. 11, 1957. g. septembrī, oktobrī

 

 

UZTICĒSIMIES SAVĀM JAUNAJĀM DOMĀM!

EIROPAS LATVIEŠU JAUNATNES APVIENĪBAS IV KONGRESS ETLINGENĀ

Foto: G. Irbe

Etlingenas pilsēta atzīmēja latviešu jaunatnes kongresu ar karogu parādi vecā rātsnama priekšā. Latvijas un Rietumvācijas karogi vidū, pa kreisi Eiropas padomes karogs, pa labi pilsētas standarts.

Etlingenā, Vācijas pilsētiņā, aiz kuŗas var saģiest Reinmalas līdzenumu un zilganus Švarcvaldes kalnus, augusta pirmajās dienās Albtāles vilciens saveda tuvu pie diviem simtiem brīvās Eiropas jauno latviešu. Trīsdesmit septiņi no angļu salas, divdesmit septiņi „karaļa viesi” no Zviedrijas, lielākais pulks, protams, turpat no Vācijas Federatīvās republikas un sīkākas grupiņas no citām patvēruma zemēm. 2. augustā sākās ELJA IV kongress. Par lielās jauniešu sanāksmes ieskaņām Agnis Balodis no Zviedrijas mums raksta:

„Mēs, divi ‘zviedri’, no droša restorāna stūŗa raudzījāmies raibajā kongresa dalībnieku drūzmā, kas bija sapulcējusies pirmajās vakariņās. „Paskat, šis ir no Vācijas,” mans draugs rādīja uz kādu slaidu zēnu raibā kreklā, kuŗš pats droši vien uzskatīja sevi par ‘īsta’ amerikāņa kopiju, „un tur tie tālāk bez šaubām nāk no Francijas. Zini, man liekas, ka nemaz nav tik grūti pēc izskata noteikt, no kuŗas zemes katrs nāk.”

Nezinu vai viņam būs taisnība, jo vairākkārt kļūdījos šajā interesantajā minēšanas rotaļā. Tomēr var jau būt, ka vecās Eiropas zemju un tautu krāšņā mozaīka būs savas pēdas atstājusi latviešu jauniešu ārienē; bet, satiekoties ar viņiem, izmainot domas un priecājoties kopā ar viņiem, neatradu angļus, zviedrus vai vāciešus. Šī svešā āriene šķiet tikai viegli nometama čaula, kamēr kodolā paliek tas pats sirsnīgais, drusku zobgalīgais un palaikam kautrīgais latvietis.

Kā katru gadu, arī šogad vairākumu no sabraukušajiem turpat 200 dalībniekiem sastādīja Vācijas jaunieši, bet varbūt derētu piebilst, ka īsto nokrāsu šim kongresam deva lielā Anglijas jauniešu grupa ar savu deju kopu − ‘Kamoliņu’, kas ne tikai latviešiem un angļiem vien jau būs kļuvis par jēdzienu. Pēc uzstāšanās Etlingenas pils pagalmā kopā ar Minsteres ‘Circenīti’, vietējie vācu laikraksti rakstīja, ka šie latviešu jaunieši esot iedejojuši Etlingenas iedzīvotāju sirdīs.

Kongresu atklāja ar māc. K. Valtera jun. vadīto svētbrīdi, kam sekoja ELJAs valdes priekšsēža Jūlija Kadeļa uzruna un birums gan personīgu, gan rakstveida apsveikumu. Atmiņā iespiedušies sūtņa K. Zariņa sveiciena vārdi, kuŗus nolasīja viņa meita Marianna: Ir laiks, kad ne tikai dēliem, bet arī meitām jāiet tēvzemei palīgā. Vācijas latviešu centrālās komitejas priekšsēdis V. Janums nesa sveicienus no paaudzes, kas savus ideālus īstenoja, Latvijas valstij topot. Un labu izskaņu deva ELJAs māsas ALJAs sveiciens: Būt drosmīgiem, spītīgiem, bet par visu vairāk − jauniem, uzticēties savām jaunajām domām šeit un dzimtenē.

Kongress prezidija vadību uzticēja Osvaldam Šmitam no Vācijas, par palīgiem piešķiŗot divas daiļas sekretāres: Dailu Fafroti no Anglijas un Mazaldu Imoberštegu no Šveices. Prezidijā ievēlēja vēl Agni Balodi no Zviedrijas un Gunāru Tamsonu no Anglijas.

Oficiālajai atklāšanai sekoja otra − savas durvis atvēra jauno mākslinieku darbu skate, kuŗu Andris Vītoliņš Latvju Vārdā raksturo šādi:

„Visai radikālu novirzienu pārstāv Ivars Alberts (Vācija) un Valda Kajaka (Zviedrija). Alberta temperas − akvareļa darbos dominē melni baltās krāsas, zīmējums īpatnēji ornamentāls. Gribētos izcelt „Sauso doku”, kam neskaitāmie četrstūru režģi, mērķtiecīgi sakārtoti, piešķir monumentālu izteiksmi. Valdu Kajaku saista kompozīcijas problēmas. Interesanti viņas grebumi ģipša papīrī, piem. „Vočeks” un „Pasaka” ar balto līniju spēli uz melnā pamata. Egonam Herndorfam (Vācija) pāris labi izstrādātu ogles portretu un eļļas gleznu. „Ceriņi” tradicionālākie, kamēr „Maska” un it īpaši „Kustību kompozīcija” liecina par labu krāsu un gleznieciskā ritma izjūtu. Benjamiņš Ancāns (Vācija), kuŗš tāpat kā Gunārs Pāvuls no Zviedrijas apmeklē lietišķās mākslas skolu, izstrādājis dažus veikli darinātus akvareļu uzmetumus. Koka un metalla izstrādājumi V. Lēnmanei, A. Zoltam un U. Trēgeram.

Pirmās kongresa dienas referātu tēma ir apstākļi okupētajā Latvijā, par kuŗiem Agnis Balodis stāsta:

„Kamēr mag. iur. A. Šilde gandrīz zinātniski deva pārskatu par apstākļiem Latvijā, balstoties uz plašā un rūpīgi vāktā materiālu krājuma, Imants Zanders reljefi un dzīvi apgaismoja studentu stāvokli un viņu attiecības ar komjaunatni, kā arī pieskārās dažādiem jauniešu noslāņojumiem šāsdienas Latvijā un viņu raksturojumam. Ļoti interesants slēdziens bija, ka īsti samaitāta jaunatne varbūt mazāk meklējama komjauniešu rindās nekā t.s. „stilīgajos”, kas esot mazizglītoti, krieviski un ar noslieci uz huļigānismu.”

Pie pirmās dienas referātos teiktā plašāk pakavējās laikraksta Latvija līdzstrādnieks, kas raksta:

Kongresa gaitā par tematu Apstākļi Latvijā runāja A. Šilde: Kaut gan mūsu zeme šodien piespiedu kārtā kļuvusi no unitāras demokrātiskas valsts par federatīvu republiku ar diktatorisku režīmu, esam saglabājuši valsts integritāti, jo starptautiskās tiesības nosaka, ka valsts turpina eksistēt, ja ir tauta un territorija, un ja okupācijas gadījumā pilsoņi izrāda pretestību aneksijai. Šie trīs faktori mums ir, par ko liecina arī MVD plkv. Djerevenko izteiciens Vorkutā: „Padomju iestādes nav vēl līdz šim uzdūrušās tik nikniem pretiniekiem kā Baltijas valstīs”. Runātājs atgādināja K. Dziļlejas vārdus atbildē Tomasam Mannam, ka mazo tautu nacionālisms ir defensīvs un rezultējas prasībā pēc pašnoteikšanās. Skicējis urbanizācijas, deklasācijas un rusifikācijas parādības Latvijā un kultūras piesārņošanu, A.Šilde atgādināja, ka ir liecības par izteiktu pretestības garu pat visjaunākajā Latvijas paaudzē.

Par latviešu jaunieša problēmām okupētajā Latvijā stāstīja pēdējo gadu aculiecinieks un kongresa viesis Imants Zanders. Runātājs teica, ka emigrācijā ir sāpīgi piedzīvot tos akmeņu metienus, kas sajūtami, līdz ko runājam par komjauniešiem.

Iestāšanās komjaunatnē Latvijā ir piespiesta realitātē un spējīgākā jaunatne, kas grib mācīties augstākās mācības iestādēs, nenovēršami nonāk komjaunatnē. Illustrējis šo konstatējumu ar aprakstu, kā notiek jauniešu uzņemšana universitātē, runātājs izteica domu, ka Latvijas jaunatne, kaut arī tā sastāv komjaunatnē, vairākumā ir un paliek latviski noskaņota un interesējas par iespējām veidot citu − brīvu dzīvi savā valstī.

Kongresa speciālajās diskusiju grupās par jaunatni starp kosmopolītismu un nacionālismu runāja red. J. Andrups, noslēgdams savu pārskatu ar tēzēm, ka cilvēks pilnvērtīgu dzīvi var dzīvot tikai savas tautas vidū; tikai tautas vidū notiek kultūras vērtību radīšana; kosmopolītiskā vidē vērtības nerodas, bet gan notiek daļēja vērtību apmaina; šāda kulturālo vērtību apmaina ir ļoti pozitīvs faktors, ja to veic ar izlasi, redzot un saprotot, kas noderīgs ikkatrai tautai. Red. Paulis Strante vadīja jaunatnes organizāciju sadarbības problēmu grupu, kur diskusijas galvenokārt noritēja ap pašas ELJA tālākās izbūves jautājumu, bet O. Jēgens referēja saviem klausītājiem par latviešu literatūras seju un vērojamām parādībām Latvijas literārajā produkcijā.

Pirmās dienas darba gaitu noslēdza jautrs vakars, kuŗā atkal skatītāju acu priekšā ņirbēja krāšņie latviešu tautas tērpi, abām kongresa tautas deju kopām − Kamoliņam un Circenītim − iznirstot no skatuves kulišu tumsas prožektora gaismā. Liekas, ka skatītājus visvairāk iesildīja minsteriešu Circenīša aranžētā parodija − „Ir tādi laiki pienākuši, kad meitām puiši jāķer...” Tajā netrūka svaigas improvizācijas, kas nelikās iestudēta, bet izauga dabīgi, rotaļai risinoties. Zināšanu sacensībā uzvaru guva trio no Vācijas, kam uz pēdām sekoja Zviedrijas latviešu jauniešu grupa un ASV bruņoto spēku latviešu jaunieši. Jāpiezīmē, ka šā vakara saliedētībā daudz nopelnu „piepeši uz skatuves uzstumtajam” Paulim Strantem. Kā vakara „nagla” nenoliedzami jāuzskata plkv. V. Januma „uzstāšanās” − jo, lūk, ELJA ir piedzīvojusi „vēsturisko mirkli”, kad tai jau ir pašai savs kongresa laulātais pāris. Otra ELJAs kongresa laikā šādam pārim sirmais pulkvedis bija apsolījis siltu segu, un šovakar stunda bija situsi − segu saņēma jaunā pāra „delegāte” − Irēne Ercuma-Imoberštēga.

Par kongresa otro dienu lai pastāsta laikraksta Latvija līdzstrādnieks: Kongresa otrā dienā notika paneļa diskusija starp vecākās un jaunākās paaudzes pārstāvju grupām, ko noklausījās kongresa dalībnieku vairums. Jānožēlo, ka rīkotāji bija izraudzījuši pārāk kuplu diskutētāju saimi, neatstājot vietu publikas pašas domu formulējumiem, jautājumiem vai papildinājumiem. Diskusijās paneļa grupā, ko vadīja Leons Paklons, izskanēja doma, ka Latvijas jautājums nav šķirams no brīvas Krievijas jautājuma; ka labas ir tautas dejas, bet nepieciešama latviešu jaunatnes polītiskā aktivitāte; ka mūsu valsts nākotni un tautas un cilvēku tiesību atrisinājumu mūsu zemē grūti iedomāties kā šķirtu problēmu no Eiropas polītiskās un saimnieciskās integrācijas. Izskanēja arī doma, ka mēs esam tikai daļa Latvijas tautas un nekāds „sabiedrības krējums”, bet Imants Zanders brīdināja šajā uzskatā neaiziet par tālu, nekļūt pārāk kautrīgiem un nenodot visu likteņu veidošanos tikai apspiestās tautas rokās vien − tā tic un paļaujas uz emigrāciju un tai ir jāveic savi uzdevumi, jāveic bez kautrēšanās un efektīvi, meklējot visus iespējamos kontaktus ar tautiešiem dzimtenē.

Otras dienas pēcpusdiena bija veltīta sporta draudzības spēlēm basketbolā, bet polītiski ieinteresēto jauniešu grupa pakavējās pārrunās ar mūsu sabiedriskajiem un polītiskajiem darbiniekiem.

Muzikāli literārā vakarā dzirdējām Mariannu Zariņu (klavieres) atskaņojam J. Vītola un Mendelsona darbus, J. Krūmiņš (flauta) spēlēja Mocarta Andante C-dūrā un J. Mediņa Āriju, bet Andris Vītoliņš (klavieres), J. Mediņa Dainu, I. Pētersone savā dziesmu sniegumā izsekoja latviešu mūzikas attīstībai no tautas dziesmām pāri romantismam (Berino, Vītols, Ķepītis) uz moderno mūziku, ko koncertā reprezentēja Tālivalža Ķeniņa dziesmas. Literārajā daļā Ojārs Jēgens lasīja savus un ASV latviešu jauno autoru darbus un A. Mierkalna dzeju, bet Inta Āboliņa − Andreja Irbes dzejoļus un stāstu Patiltē. Anda Martinova deklamēja K. Zāles dzejoli.

Trešo kongresa dienu, kuŗas darba gaitā ietilpa ELJA darba sēde, ievadīja valdes un revīzijas komisijas ziņojumi un informācija, ko par latviešu jaunatnes dzīvi dažādās Eiropas zemēs sniedza šo zemju pārstāvji. Bija interesanti dzirdēt, kā Anglijas latviešu jaunieši nokļuvuši pie savas ELJA nodaļas, kas aptver visu Angliju, sadalīdamās atsevišķās kopās. Latviešu jaunatnes sadarbības komitejas Zviedrijā priekšsēdis iepazīstināja klausītājus ar iespējām, kādas radušās Zviedrijā − apvienot kopējā konkrētā darbā dažāda rakstura organizācijas, ieskaitot vairāku polītisko novirzienu jaunatni. Arī atsevišķo organizāciju pārstāvji pastāstīja par pagājušā darbības gadā veikto.

Svarīgākais darba sēdes jautājums bija par ELJAs organizatorisko uzbūvi, kur sadūrās divi viedokļi Apvienības orgānu jautājumā. Pēc ilgākiem apsvērumiem grupa iniciatoru no Zviedrijas nāca ar priekšlikumu izveidot plašāku ELJAs bāzi, ko varētu panākt, ja par ELJAs lēmēju orgānu uzskatītu delegātu kongresu, uz kuŗu atsevišķās ELJAs kopas un apvienībā ietilpstošās organizācijas sūtītu pilnvarotus delegātus, kas gadskārtējā jaunatnes kongresa laikā pārrunātu un lemtu par ELJAs tīri organizatoriska rakstura jautājumiem. Ierosinājuma iesniedzēji motivēja savu priekšlikumu ar to, ka tādā veidā būtu patiesi apvienota − caur saviem delegātiem − visa aktīvā latviešu jaunatne brīvajā Eiropā, delegātu konference būtu efektīvāka savā darbā un atbildīgāka savu pilnvaru devēju priekšā. Otrs priekšlikums paredzēja līdzšinējo kārtību − ka lēmējs orgāns ELJA ir vienkārša biedru pilnsapulce, kas pilntiesīga pie katra kongresā ieradušos skaita. Motivācija − šādai sistēmai būtu audzinošs raksturs, jo ikkatram, kas kongresā ieradies, ir dota iespēja aktīvi strādāt līdzi organizācijas jautājumos, bez tam ir bažas, vai ELJA aizsniegusi tādu gatavības pakāpi, ka var pāriet uz delegātu principu. Apmēram trīs stundas darba sēdes dalībnieki, nevairīdamies no asprātīgām replikām un uzrādīdami pārsteidzošu diskusiju gatavību (ikvienam runātājam deva tikai l minūti laika ikreizējai runai), veltīja šim svarīgajam jautājumam, beigās nobalsošanā izšķiroties par otro − vienkāršas pilnsapulces − variantu. Lai gan par iznākumu var būt dalītās domas, jākonstatē, ka interese un argumentācijas asums liecināja, ka ELJA kongresa aktīvākie dalībnieki uzrādīja jau krietnu „parlamentāru praksi”, un nepieminēta nedrīkst palikt tolerance, ar kādu abu pretējo viedokļu aizstāvji izgāja debatēs un sastapās pēc nobalsošanas rezultāta paziņošanas. Vairāki kongresa vecākās paaudzes viesi izteica sarunās pārsteigumu par šajā sanāksmē dzirdēto un redzēto.

Ideoloģiskā plāksnē nenoliedzami nozīmīgākais notikums ir ELJAs vēstījuma pieņemšana:

Eiropas Latviešu Jaunatnes Apvienības vēstījums Latvijas jaunatnei visā pasaulē.

1) Mēs esam par neatkarīgas un demokrātiskas Latvijas republikas atjaunošanu.

2) Atjaunotajā Latvijas valstī varai jāpieder Latvijas tautai.

3) Latvijas tautas gribu izsaka vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās un aizklātās vēlēšanās vēlēts parlaments un valdība. Visiem polītiskajiem virzieniem ir tiesības iziet vēlēšanās ar savu sarakstu.

4) Uzskatu, biedrošanās un vārda brīvība Latvijā nodrošināma ar likumu.

5) Mēs esam par privātas lauksaimniecības atjaunošanu Latvijas republikā.

6) Latvijas valstī jāveicina rūpniecības racionalizācija. Arodbiedrībām jābūt brīvām un neatkarīgām.

7) Latvijas sociālai polītikai jānodrošina Latvijas pilsoņiem brīva pamata un vidējā izglītība, palīdzība nelaimes un slimību gadījumos un vecuma pensijas.

8) Brīvas, radošas mākslas, zinātnes un kultūras attīstība bez valsts varas iejaukšanās ir Latvijas tautas interesēs.

9) Mēs esam par Latvijas ciešu sadarbību ar Igauniju, Lietuvu un pārējām Eiropas valstīm.

10) Mēs esam par Latviju kā pilntiesīgu Apvienoto Nāciju locekli, par draudzīgām attiecībām ar visām zemēm un tautām.

ELJA IV kongress, Etlingenā, Vācijas Federatīvajā Republikā, 1957. gada 4. augustā.

Šo vēstījumu ELJA kongress nodeva noraidīšanai uz Latviju, kur kopā ar sveicieniem Latvijas jaunatnei teikts: „Mēs paļaujamies uz jums, mēs ticam jūsu skaidrajām latviešu sirdīm un jūsu varonībai, mēs ticam jūsu apstākļu izpratnei. Mēs ticam arī, ka šīs tēzes ir mūsu kopējo mērķu formulējums, jo − vienalga, kur mēs šodien esam, kas mēs esam un ko mēs darām − mēs esam viena un pašos pamatos vienota Latvijas jaunatne”. Kongress lūdz arī iespēju robežās vēstījuma tēzes darīt zināmas ikvienam latviešu jaunietim, ikvienam tautietim.

Kongress pieņēma arī vēstuli Apvienotajām Nācijām un īpašu rietumu jaunatnei domātu uzsaukumu, kuŗā sacīts, ka Maskavas festivāla rīkotāji nav tiesīgi runāt Latvijas jaunatnes vārdā) jo visai tautai jau sen atņemtas iespējas izteikt savu gribu demokrātijas principos nosacītā kārtībā.

Sekoja pārrunas par ELJAs turpmāko darbību, kur izskanēja starp citu ierosinājums pirms vai pēc kongresa rīkot apmēram nedēļu ilgu semināru jaunatnes vadītājiem, lai viņus iepazīstinātu ar jautājumiem, kas skaŗ organizatorisku darbību visos virzienos. Valdes vēlēšanās par priekšsēdi nākamajam darbības gadam no jauna ievēlēja Jūliju Kadeli, kuŗam lieli nopelni šāgada kongresa teicamajā sarīkošanā. Valdē ievēlēja Gunāru Tamsonu un Dailu Fafroti (Anglija), Jāni Poņemecki un Jēkabu Ķiploku (Vācija), Jāni Vikmani un Noldi Milleri (Zviedrija).

Draudzīgā atmosfaira, kas bija izveidojusies saulainajā Etlingenā, negaisa arī kongresa noslēguma ballē un sekojošās dienas ekskursijā pa Švarcvaldi.

Lai noslēgumā pāris raksturojumi par ELJA IV kongresu:

ASV latviešu laikraksts Laiks raksta: „Ja 200 latviešu jaunieši no trimdas zemēm spēj runāt divpadsmitā trimdas gadā kopēju valodu, neieraujot ‘lokālpatriotisma’ un ‘paaudžu problēmu’ skabargas, tad tas vien jau apzīmējams par panākumu. ELJA IV kongress bez tam rādīja gribu redzēt pāri ‘savas mājas žogam’ − izprast latviešu jaunatnes noskaņas un meklējumus Latvijā”. Vācijā iznākošais laikraksts Latvija: „Vissarežģītāko diskusiju laikā jaunāko runātāju vecums bija noslīdējis uz 17 gadiem. Tāds nebija viens vien. Tas jau kaut ko pasaka. ... nedrošība vairs neeksistēja. Vīns ir rūdzis tālāk. Pamazām sākam arī nojaust, ka rūgšanas procesam ir arī kāds noteikts virziens. Liekas, ka ‘Etlingenas deklarācija’, kas iesākas vārdiem ‘Mēs esam par neatkarīgas un demokrātiskas Latvijas republikas atjaunošanu’ daļēji raksturo šo virzienu...”

Ko saka kongresa dalībnieki, pārbraukuši mājās? Ļausim runāt vienam no viņiem, kongresa prezidija loceklim Agnim Balodim, ar kuŗa vārdiem iesākām šo reportāžu − un beigsim:

„Kongress beidzies. Dalībnieki atgriezušies ierastajā vidē un atkal gaŗas, vienveidīgas darba dienas nomaina viena otru. Bet, atšķiŗot vasaras uzņēmumu albumu, diena kļūst it kā gaišāka, un mēs saprotam, kāpēc nākošgad atkal saiņosim ceļa somas un mērosim simtiem un tūkstošiem kilometru: Ne jau dienvidu saules silto staru dēļ, bet gan, lai visapkārt dzirdētu savu valodu, lai pabūtu dažas dienas − mājās.”

 

Reportāžu sastādījis JAUNĀS GAITAS Eiropas redaktors.

 

 

Iegādājieties

AMERIKAS LATVIEŠU JAUNATNES APVIENĪBAS

KRŪŠU NOZĪMES

lai katrs jūsu draugs redzētu jūsu piederību šai plašajai jaunatnes organizācijai!

Glītā sudraba izstrādājumā /ar adatu vai skrūvīti/

par $ 1.50 dabūjamas pie Rasmas Birzgales .50 East Central St. Natick, Mass.