Jaunā Gaita nr. 11, 1957. g. septembrī, oktobrī

 

 

 

Mēs bijām apbraukuši visu pilsētu, apskatījuši ēkas, parkus, pieminekļus, pat izlodājuši vecpilsētas pazemās būdas. Nu mēs bijām atpakaļ Artūra gaišajā dzīvoklī, un, kautgan veselu dienu kopā bijuši, apsēdāmies viens otram pretim un vēl reizi noskatījāmies viens otrā un lietās, ko desmit gadi bija ar mums izdarījuši. Nevarēja teikt, ka Artūram būtu slikti klājies - viņš pats un viņa dzīvoklis pauda labklājību no katras vietas; tikai Artūra acis, kas reizēm drudžaini iemirdzējās, un viņa iebrūnējusies seja rādīja, no kurienes šī labklājība nākusi. Un es pats? Man bija klājies lieliski. Es biju tik tālu, ka varēju atļauties ceļot un darīt to, kas man vienmēr paticis - meklēt arķīvos un bibliotēkās to, kā tur nebija, rekonstruēt notikumus, par ko bija maz ziņu, vai reta atzīme, un ko varēja saprast, tikai zinot tā laika vispārējo seju un ierašas. Artūrs šo manu vājību zināja jau no skolas laikiem. Jau tad, kad es vēl biju ģimnāzists, man patika braukt līdzi archeologiem uz pilskalnu vietām; tad, kad Latvijas saule pēc nezin cik gadu simteņiem atkal apspīdēja kādu cirvja asmeni vai apsūbējušu kakla rotu, es varēju stundām ilgi domāt, vai varoņa vai verga roka ir cilājusi cirvi, un cik daiļa bijusi tautu meita, kas rotu valkājusi.

Bet toreiz es biju ģimnāzists. Tagad man bija iespēja lasīt šo to konkrētāku par senām ciltīm un to parašām un iedabām, kas mani sevišķi interesēja. Cik nu man bija laika, es to pavadīju mikrofilmu krātuvēs, muzejos, bibliotēku un arķīvu aizmirstākajos stūros, kur ar baltu kreklu vispār nevarēja rādīties, drēbes un mati pieputēja, acis un plaušas ieguva daudz vairāk kā ziņkāre no dažas grāmatas šķirstīšanas.

Pa tam Artūrs nāca no virtuves ar auksta dzeramā glāzēm. Iedevis vienu man un pamājis to ielikt mākslīgi vītā melna metāla tureklī, viņš beidzot nenocietās: "Nu, stāsti nu!" Zināju, ka Artūrs to teica vairāk draudzības un intereses nekā pieklājības dēļ. Brīdi kavējos, vārdus meklēdams. Tad teicu: "Biju Eiropā, Vācijā. Atradu dažus ļoti interesantus rokrakstus. Neba jau nu es pirmais tos lasīju, bet neviens cits gan nebija tajos meklējis to, ko es. Bija jau no šiem ruļļiem izņemti daži vēstures fakti: ziņas par divām mazām ciltīm, kas dzīvojušas pāris vai vairāk tūkstoš gadus atpakaļ Ziemeļeiropā; kur īsti, to neviens nezin. Šo cilšu - untu un subātu - vēsture ir īsa. Abas ciltis bijušas pastāvīgā kaŗā un beidzot tik tālu novājējušas, ka pazudušas. Tas mani neinteresēja, tas vēsturē gadījies bieži. Man gribējās zināt, vai ir bijis kāds loģisks cēlonis, kāpēc šo naidu nevarēja novērst.

Un tad es uzgāju vārdu Antus. Vai tas bija viņa īstais vārds, to es nezinu. Droši vien latīņu chroniku sagrozīts kā dažs labs cits. Pēc īsās un skopās cilšu vēstures chronika rakstīja tikai par Antus galu un kā viņš pie tā nācis. Tas viss man lika domāt par šo cilvēku, viņa rīcību un iznākumiem uz divu karojošu cilšu asiņainā fona. Es esmu daudz domājis par Antu. Es, liekas, viņu pazīstu, jo cilvēki šais pāris tūkstoš gados ir maz mainījušies. Tāpēc es tev izstāstīšu to, ko raksta chronika, bet arī tas, kas chronikā nebija minēts, nebūs pasaka; arī ne īstenība. Tāda jau ir visa senvēsture.

 

* * *

 

"Nav, nekur nav," cieti teica untu virsaitis, pasizdams sāņus būdas ādas durvju aizkarus. "Atkal nav... subāti aizdzinuši... " Vecs vīrs, kas kvernēja uz grīdas, paskatījās virsaitī ar duļķainām acīm un neatbildēja. Taču viņa rokas vilkās dūrēs un raupjās, zilās dzīslas vilkās kā stopa auklas. Tas bija viss, ko viņš spēja. Bet pāris zēnu, kas, virsaitim ienākot, bija pielēkuši kājās, izrādīja savu naidu, ar bērnišķīgu straujumu ķerot pēc platajiem nažiem, kas karājās pie viņu jostām; tāds pat naids gailēja viņu badainajās acīs. Sieva, kas, ceļos nometusies, bija tikko uzpūtusi uguni pavardā, sabruka plecos un, tāpat ceļos palikusi, truli noskatījās, kā uzpūstā ogle plēnēja un izdzisa. Dega tikai visu piecu acis - briesmīgā naidā.

Jau laiku pirms aukstās, bālās ziemeļu rudens saules, kad tikko zvaigznes bija sākušas pazust, untu vīri rīkojās savu būdu priekšā. Pelēkām sejām, sen nepaēdušu, pagalam izsalkušu dzīvnieku acīm viņi sapratās izgrūztām skaņām un skatiem, jo runāšanai vajadzēja spēka; bet spēka viņiem bija maz un tā vajadzēja medībām. Medībām bija smagie zobeni un pīķi, vāles ar asiem zariem un trulas bultas, kas nelidoja tālu un spēja ievainot tikai mazos dzīvniekus; un visnevarīgāko dzīvnieku starpā - cilvēku. Jo ne jau sumbru vai briežu dēļ vīriem bija rokās vairogi, smagu ozola dēlu cirsti, un biezas ādas cepures: tikai visspēcīgāko vīru rokas varēja skaldīt vairogus un galvas ar neasajiem zobeniem. Un unti gāja medībās, ja bija dzīvnieki, ko medīt. Bet ja subāti, šie viltīgie zāles un graudu ēdāji, bija dzīvniekus iztrenkājuši, savus līdumus laizdami dziļi mežos, un sarāvuši pat untu slēptās cilpas, tad dzīvniekus medīt nevarēja, tad medīja subātus. Mežonīgo purvu takas, kas dalīja untu un subātu zemes, abu cilšu kaŗavīri zināja tik labi, ka purvu pāriet varēja pat bez mēness gaismas. Un purvs savukārt labi pazina untu un subātu vīrus - daudzi bija krituši no takām akačos cirvja vai šķēpa ķerti.

Klusēdami viņi izgāja, kā vienmēr vienā rindā, lai maz krūšu būtu atsegtas ienaidniekam, kas varēja būt katrā biezā aveņu laukā vai paparžu mudžeklī. Šoreiz vajadzēja atnest gaļas, jo diezin vai vēl vienām medībām pietiktu spēku. Katrā ziņā ne spēcīgo sumbŗu, ne ātro briežu, bet zaķu, žurku un - subātu medībām.

Klajumu te bija maz: sakrituši ozoli un sūnainas egles, pāraugušas ar dažnedažādāko zāli un augiem, trūdēja jaunāku koku paēnā un baroja zemi. Klajumi gan bija uz ziemeļiem, bet tur zaļums nodevīgi pašūpojās pat putnam uzmetoties, naktīs zili mirdzēja maldugunis un vajadzēja zināt, kur kāju spert. Uz rītiem purvu bija vēl vairāk, un neviens neatcerējās, ka tos kāds būtu izstaigājis.

Virsaitis pacēla šķēpu; rinda sastinga. Rokas sažņaudzās ap vālēm, nāsis ietrīcējās: agrīnā puskrēsla vēl tumsa zem kokiem it bieza, bet vīri zināja, ka acis tos nemāna. Pieci simti soļus tālāk, klajākā vietā, gaŗā zālē gulēja melns bluķis - tas varēja būt tikai sumbrs. Virsaitis pamāja un vīri, labi savu amatu zinādami, izšķīrās pa malām, ieņemdami sumbru puslokā, turoties pret vēju. Nu līdz dzīvniekam vairs bija tikai piecdesmit soļu. Vīri līda vēl klusāk. Nu virsaitis pacēla šķēpu un meta. Šķēps iedūrās labi un dziļi, tur kur īsais kakls beidzās pie varenās galvas. Bet sumbrs nelēca kājās kā citkārt, lai, galvu kratīdams, skrietu biezoknī šķēpu izraut un untu vīri viņu tur nosistu vālēm. Šoreiz melnā forma pat nepakustējās. Vīri nedroši saskatījās, tad gāja klāt milzenim. Klajumiņa gaišuma viņi redzēja: lāči un vilki bija pasteigušies pirmie. Viss sumbra vēders bija saplēsts, un cietā āda stāvēja uz kauliem, un maitu putni bija pat acis izknābuši. Vīri krita klāt sumbram, bet tur cilvēkam vairs nekā nebija. Sermuliņi un zebiekstes bija nograuzušas katru kauliņu. Bez vārda visi nometās zemē un apklusa. Vēl jau bija cerība: tālu mežā, pie upes staignajiem krastiem, bija likti slazdi, un tur reizēm ieskrēja āpsis, vai cits tāds zvērs.

Bet jau tālu pirms vietās, kur bija atstāti slazdi, dūksnainajā zemē bija pēdas, un tās nebija untu pēdas. Tomēr vīri gāja līdz slazdiem un redzēja, kur labi šaipus slazdu vietas bija mīdījies subātu sargs, loka galu bakstīdams sūnainos ciņus. Tad viņi pienāca slazdiem un atrada vairāk pēdu. Paši slazdi bija sagriezti un nomesti zemē.

Virsaitim nekas nebija jāsaka; vēl klusāk unti sekoja subātu pēdām, tad, slepena uzbrukuma vairīdamies, nogriezās no takas un, līzdami uz vēdera, pazuda zem biezas kadiķu audzes. Te zeme bija cieta, un unti neatstāja pēdas. Šo ceļu subāti nezināja.

Saule jau bija krietni rīta cēlienā; unti izlīda no purva tikko nogriezta labības lauka malā. Tumši dzeltena un bieza tā gulēja, un subātu sievas lauka otrā galā to sēja kūlīšos. Nu vējš bija untiem iesānis aiz muguras, un untu virsaitis, tāpat cietu seju, pielīda laukam, izvilka lakatā iesietus uguns rīkus, šķīla, pielika saujai pasausās labības un iesvieda laukā. Sīku dūmu strūkliņa pacēlās tai vietā un nosliecās pa vējam. Tad uguns bija aizskrējusi pa labības apakšu tālāk, un drīz tā vieta jau dega ar liesmu; dzeltena, sprakstoša un karsta, tā skrēja uz priekšu, vēja dzīta. Subātu sievas, to pamanījušas, sacēla lindrakus, un skrēja kā izbaidītas žagatas uz ciemu. Arī unti, lai gan pavējā, pavilkās karstuma dēļ atpakaļ mežā. Ak, subāti, nožēlojamie putnu barības ēdēji, dedzinātājs nodomāja. Un tur jau ienaidnieki zagās no kreisās puses, no takas, kur bija izlikts slazds untiem. Viņu šautās bultas saskrēja kokos, zemē un - divos untos. Savus ievainotos biedrus pametuši - jo nežēlībai nav robežu - unti skrēja gar lauku uz subātu klētīm. Tur viņus sagaidīja no lingām mesti akmeni. Ieskrējuši klētī, unti paķēra pāris gaļas gabalus un tad, izcirtušies cauri subātu vālēm un āvām, ieskrēja mežā, kur gulēja subātu jau sakapātie divi unti. Pēc laika vīri vienu gabalu gaļas saplēsa un apēda, un virsaitim vajadzēja stingri uzkliegt, lai otru aiznestu atpakaļ nometnē. Grūta bija bijusi šī vasara; dzīvnieku palika arvien mazāk, jo tos subāti iztrenkāja, līdumus dedzinot; tie sadega vai ieskrēja akačos, un unti, kas dzīvoja no gaļas vien, bija gandrīz badā līdz pat tam laikam, kad sāka snigt un varēja iet celt no alām treknos lāčus vai pacietīgi gaidīt, līdz citi dzīvnieki nāca pie vaļēja ūdens dzert. Un ar pieciem - sešiem lāčiem un dažu stirnu visa untu cilts varēja dzīvot līdz pavasarim. Bet tikmēr subāti dzīvoja ciemā, karašas cepdami un untiem laupīto medījumu piekozdami.

Neviens nometnē nevaicāja par abiem kritušajiem pirms nebija apēsta gaļa. Un tad atraitnes raudāja, bet ne daudz, jo daudzi nebija tā pārnākuši, un tā bija parasta lieta.

Tikai Antus, kam nu bija piecpadsmit vasaru un maz asuma acīs, sēroja pēc tēva. Tēvs bija bijis stiprs un jautrs, ja bija, ko ēst. Un, nogājis viens pats nometnes malā zālē, viņš domāja. Domāja daudz, par lietām, par ko neviens subāts ne unts no laika gala nebija domājis, negribēja domāt, nedrīkstēja domāt.

Viņa māsa viņu tā atrada, un arī viņa bija tēvu apraudājusi; viņa jau gan bija meitene, un meitenes maz runāja, un neviens nezināja cik un ko viņas domāja. Bet viņa bija vienīgā, kam Antus varēja savas domas pastāstīt. Un tā viņš teica, ka viņš domājot, ka tās gaļas, ko vīri bija atnesuši, bijis maz, un bijis arī divu mednieku mazāk. Viņam bija bailes tālāk runāt, bet viņš tomēr teica: subāti ēd maz gaļas, un to pašu viņi atņem vai nozog mums. Bet tad, kad gaļas nav, viņi ēd graudus, un mēs par viņiem smejamies; bet subāti nekad badu nemirst, tāpēc graudus var ēst. Un ja mēs ietu un runātu ar subātu virsaiti un teiktu: dod mums graudus un māci, ko ar tiem darīt; neaiztiec mūsu slazdus, un tad mēs tev dosim no savas gaļas, kā tad mums būs papilnam; tad mums nebūs citam citu jākauj. Kas tad būtu? Un viņš bija ātri runājis, kā baidīdamies, ka teiktais neaizmirstos, un nu viņš apklusa. Arī viņa māsa klusēja, bet tad teica, ka ar subātu jau nevarot runāt, subātam varot tikai sist un durt. Un Antum nebija vairāk ko teikt, jo tik tālu viņš nebija izdomājis; nevarēja arī izdomāt, kā varētu runāt ar kādu subātu, ja neviens unts neatminējās to darījis, un ja pat mazas meitenes zināja, ka to nevar. Tā Antus aizgāja, teltī, kur nu viņš bija saimnieks, bet tas, ko viņš bija domājis, viņam neaizmirsās, un viņš bija citāds unts.

Tā aizgāja rudens un pagāja ziema. Unti bija atēdušies lāču gaļas, bet arī tad, ja viņu nometne būtu apkrauta gaļas kalniem, viņi vēl arvien teiktu: ar subātu mums naids līdz galam. Jo nezināšanas naids ir tas stiprākais naids.

Antus nu zināja arī atbildi māsas teiktajam: kāpēc gan subāti bija jāsit un jādur, ja viņu starpā bija purvs, un ja viņi satiktos tikai graudus vai gaļu nesdami viens otram? Bet viņš juta vēl ko citu: subāti bija nogalinājuši viņa tēvu, un viņam neklājās par subātiem citādi domāt kā ar asins naidu; tēvs tā būtu gribējis. Antus vairs nezināja, kuŗa taisnība pareiza, un viņš arī nezināja neviena, kas viņam to varētu izskaidrot.

Antus tagad gāja līdzi medībās. Laikam virsaitis nebija ievērojis, ka Antus izvairījās no uzbrukšanas subātiem, ja vien to varēja. Virsaitis jau neredzēja subātus tā, kā tos domāja redzam Antus: lepni tērptus un cienīgus, pie viena galda ar tikpat cienīgiem untiem; katrs kungs savā zemē, visi cilvēki, vienādi cilvēki.

Subāti reti gāja tālāk kā pusdienas gājienā no sava ciema un nekad neņēma līdzi ēdamo. Bet nu unti bija nošāvuši subātu otrā debess pusē no viņu ciema. Kas zina, ko viņš tur bija meklējis: varbūt jaunu līdumu vietas, varbūt veidu kā untiem uzbrukt. Uztraukums untu teltīs bija liels.

Antus bija atradis subātu guļam uz mutes ar dziļu bultas vainu vēderā, un novērsās, jo viņš zināja, ka subātam nebūtu bijis jāmirst, ja nebūtu naida starp abām ciltīm. Kas par to, ja subāts būtu meklējis līdumus uz pusdienas saules pusi, kur zemes un mežu bija diezgan untiem, subātiem, lāčiem, lapsām un sumbriem?

Tad Antus redzēja maisiņu pie subāta sāniem un, lēnām un zaglīgi klāt piegājis, atraisīja saites, un atrada iekostu maizes donu un sauju graudu. Graudus Antus bija agrāk redzējis, bet atradis negaršīgus. Maizi unti subātiem nekad nebija atņēmuši, lai arī plāceņi dažreiz bija klētīs grēdās sakrauti, un tos Antus nebija baudījis. Kas zināja, vai subāti bija tādi paši kā unti, un vai tas, ko vieni ēda, otriem maz derēja? Kas zināja, kāda starpība bija starp villaino meža divkāji - lāci un untu? Bet kā subāti tā lāči bija tikai sitami un duŗami.

Tak, maizes riecienā bija skaidri redzami zobu nospiedumi; tātad subāts to bija ēdis, un maize viņam nebija kaitējusi. Tad Antus izdarīja to, ko neviens cits unts nebūtu darījis: viņš iebāza maizes gabalu kabatā, pagriezās un aizgāja uz nometni.

Virsaitis nolēma, ka subāta atrašana aiz untu nometnes bija slikta zīme un subātu ciemam vajadzētu uzbrukt un izjaukt viņu kaŗa plānus. To padzirdējis, Antus teica savam draugam un cīņu biedram, ka subāti jau varbūt nemaz netaisoties uzbrukt; varbūt, ka nošautais subāts bijis vienkārši apmaldījies. Draugs Antum neļāva pat teikto pabeigt: "Vai tu esi traks palicis!" viņš teica, acis ieplētis, "ko labu kādreiz kāds subāts ir darījis? Vai tu nu esi žēlīgāks par mazām skuķēm? Tā nerunā!" Kad Antus gribēja vēl ko teikt, draugs attrauca: "Tu esi muļķis!" un nospļāvās Antum pie kājām.

Tā viņi otrā rītā izgāja blakus klusēdami, un varēja redzēt, ka līdzgājējs Antum neuzticējās. Paredzēdami, ka subātiem būs izlikti sargi, unti izvērtās gaŗā ķēdē. Purva akači kā allaž lēni un viltīgi burbuļoja agrajā puskrēslā un ūdeņi slinki vijās ap ciņiem.

Līdzgājējs no Antus nekur neatstājās. Bet, kad līdz ciemam bija tikai nieka putna skrējiens, draugs pēkšņi saļima. Antus nokrita zemē un pārmaiņus skatījās gan draugā, gan biezoknī, kas bija starp viņu un subātu ciemu.

Nu viņš bija viens gaŗajā zālē. Bultu svilpienus tagad dzirdēja arī citur.

Tad Antus pēkšņi uzgāja subatam, kas bija bultas aizšauts, bet vēl dzīvs, un skatījās ar bailēm un nicinājumu, kā Antus roka aizgāja līdz zobenam, apstājās un nokrita pie sāniem. Nebija bijis, ka kāds unts ar subātu būtu ilgāk par pāris mirkļiem bijis kopā, abiem elpojot, bet Antus vairs nevarēja kādam subatam kaitēt. Antus bija citāds unts.

Subāts bija gauži novājējis, varbūt jau agri no rīta savainots, un tāpēc nespēja pretoties, kad Antus, zobus sakodis, izrāva trulo bultu un apturēja asinis.

Antus ilgi tā sēdēja subatam blakus un nezināja ko darīt. Tad viņš, aiz ieraduma, to pateica skaļi, un subāts pacēla galvu un acis viņam iespīdējās. Arī viņš kaut ko teica, nesaprotamu, bet pazīstamu. To Antus nemaz nevarēja aptvert, ka asins ienaidnieks varētu runāt līdzīgu mēli. Bet tā bija, un subāts vēl vairāk pielaidās tad, kad Antus izvilka no ģērba gaužām apputējušo un pazaļo maizes gabalu un, to pārlauzis, pusi atdeva subātam un ēda arī pats, gan necerēdams no tam ilgi dzīvot.

Tad Antus stāstīja vārdiem un rādīja arī ar vaibstiem; un zīmēm to, ko viņš bija domājis, kādi bija viņa plāni par cilšu nākotni.

Subāts klausījās bez vaibsta pakustināšanas. Antus viņam teica, ka untiem būtu jāmācas graudu barību ēst un to mainīt pret gaļu, un tad unti un subāti dzīvotu mierā; subāts neteica nekā, bet likās, ka viņš saprata. Nu Antus bija kļuvis drošs un teica, ka tad vairs nevienam nebūtu te purvā jāmirst, un vaicāja, vai subāts tāpat nedomājot. Un vēl piebilda, ka subātam gan to vajadzētu saprast, un ka viņiem būtu jāsatiekas vēl un jādomā, ko darīt. Subāts, kas bija par Antu krietni vecāks, māja ar galvu, un viņi rādīja, ka saule trīs reizes pāries debesi, pirms viņi atkal te sanāks kopā. Tad subāts, labi atpūties, aizvilkās uz ciemu, bet Antus aizgāja uz nometni.

Visas tās trīs dienas viņš sapņoja, kā viņi sapratīsies un vedīs kopā virsaišus, un kā tad notiks viss tas, par ko Antus bija domājis.

Kad Antus aizgāja tur purva malā, subāts izslējās no zāles un māja ar roku. Bet kad Antus piegāja klāt, subāts pēkšņi izrāva Antus zobenu, un bargi subātu karavīri apstāja untu jaunekli. Viņa gals bija īss un ātrs. Tad subātu virsaitis teica, ka tas unts droši vien esot bijis spiegs, bet ja viņš tā tiešām domājis, kā stāstījis subātu kareivim, tad viņš bijis muļķis, liels muļķis. Un tādu pasaulē nevajagot.

Drīz pēc tam subātus nomāca misionāri ar pavisam jaunām idejām. Tie tad arī uzrakstīja dažus skopus vārdus par Antu.

Unti Antus līķi neatrada un nosprieda, ka subāti viņu nokāvuši. Un untu virsaitis piebilda, ka Antus jau bijis tāds muļķis.

 

* * *

 

Ledus dzeramo glāzēs bija izkusis, bet man pēkšņi slāpa. Tā slāpa, kā kad es būtu aizrijies ar untu un subātu naidu. Bet mans draugs Artūrs teica: "Varbūt pēc' pāris tūkstoš gadiem kāds meklēs mūsu laiku vēsturi, atradīs vairāk ziņu nekā Tu par untiem un subātiem, bet stāsts būs tas pats: par maizes, zemes un nezināšanas naidu, un muļķiem, kas mēģina mainīt cilvēku." Tad es zināju, ka esmu aizrijies vairāk tā naida, kas pasaulē ir pašreiz. Man likās, ka Artūrs grib vēl ko teikt, bet tad atmeta ar roku: "Pagaidi, ieliešu jaunas glāzes..."