Jaunā Gaita nr. 11, 1957. g. septembrī, oktobrī

 

 

Sagadīšanās kādreiz tiešām ir dīvaina.

Ne visai izdevušās viesībās biju nosēdināts starp divām aktrisēm un atzītu režisoru, un man likās, ka teātrinieku trijotne grib tikt no manis vaļā. Nepārtraukti viņi runāja par teātri, nepiegriezdami man ne mazākās vērības. Beidzot kāds man gandrīz vai iekliedza ausī:

- Jaunais cilvēk, ko jūs domājat par Staņislavska metodi? -

Pēkšņi kaut kas notika. Es iesmējos, bet ne tādēļ, ka slavenais Maskavas teātra režisors Staņislavskis vai viņa reālpsicholoģiskā metode būtu smieklīga. Bija pavisam kas cits. Jautājums bija metis tiltu uz manu bērnību, un es ļoti skaidri sāku atcerēties kādu aizmirstu notikumu - kādu cita Staņislavska metodi, ar kuŗas palīdzību vecais Pīlādžu saimnieks izprecināja savu Moniku. Atcerējos arī pašu Pīlādžu tēvu, viņa meitu un Pūteļu Andreju, kuŗš mūsu pagastā mācīja teātri spēlēt jeb, kā mūsu pusē teica - tejāteri. Visdzīvāk acu priekšā nostājās vecā Pīlādža tēls, un man radās kauns, ka savu labo draugu visus šos gadus biju pavisam aizmirsis.

- Par Staņislavska metodi es jums varētu pastāstīt daudz, - es teicu, - tikai baidos, ka mans stāsts būs pārāk gaŗš un neinteresants. -

- Runājiet, jaunais cilvēk, - režisors skubināja, - jūs esat sēdējis visu vakaru it kā ūdeni mutē ieņēmis. -

Arī pārējie sāka klausīties, jo viesības bija sasniegušas laiku, kad tie, kas līdz šim bija runājuši, sāka cits citam apnikt.

- Mans stāsts gan saucas Staņislavska metode, - es turpināju, - bet brīdinu, ka lielais Staņislavskis un teātris tur būs pieminēts tikai gaŗāmejot. Jūsu jautājums lika atcerēties kādu sen aizmirstu bērnības piedzīvojumu un labu cilvēku - kaimiņu saimniektēvu, kuŗš vienmēr bija jautrs un smējās. Viņa smiekli bija divējādi - priecīgam esot vai smejot par labu joku tie skanēja: hehehē! Bet, kad vecais Pīlādzis bija dusmīgs un gribēja komentēt savu vai cita muļķību, tad darīja to ar sausu un lietišķu: Ha ha! Iepazinos ar viņu, kad māte mani sūtīja uz Pīlādžiem pēc salātiem un agrajiem tomātiem: vai nu bija mums atbraukuši ciemiņi no Rīgas vai arī pašiem gribējās gardāka kumosa, lāga neatceros. Pīlādži bija lepnas mājas ar sarkanu jumtu, siltumnīcu, trīsdesmitdeviņām slaucamām govīm un saimnieka meitu Moniku, par kuŗu runāja, ka esot traks skuķis. Es gan toreiz biju mazs zēns - varēja būt man deviņi vai arī visi desmit pilni, un es gāju uz Pīlādžiem pēc agrajiem tomātiem. Monika mani sevišķi neinteresēja.

Pīlādžu saimniece bija mirusi, un atslēgas glabāja viena no kalponēm. Viņa mani sūtīja dārzā, lai runājot ar pašu saimnieku. Klusi izspraucos starp lielajiem jāņogu krūmiem un klajumiņā ieraudzīju divus vīrus: veco Pīlādzi un viņa dēlu Jāni, kam bija svētdienas uzvalks mugurā un pātaga rokā. Negribēju traucēt, bet tā kā man bija runāšana ar saimnieku, tad paliku stāvot. Runāja Jānis:

- Nu tad velc, vecais, svārkus un brauksim uz pagastmāju! -

- Ko es pagastmājā darīšu? -

- Domāju, ka būtu laiks mājas pārrakstīt uz mana vārda. Par velti es negribu plēsties. -

- Ha! - vecais saimnieks iesmējās.

- Mājas tev vēl ilgi uz sava vārda neredzēt! Tu vēl nemaz nezini, kas ir mājas. Bez tam es vēl varu iztaisīt kādu stiķi: ņemt, teiksim, kādu dūšīgu meitieti un vest pie mācītāja! Hehehe! Ko tu sacīsi par tādu joku? Aizmirsti, Jancīt, pagastmāju un atstāj mājas, kur tās ir. Vecais Pīlādzis nemīl pusdienas laikā vilkt bikses zemē! -

Pēdējos vārdus vecais saimnieks runāja ar sevišķu uzsvaru. Tad viņš pamanīja mani, bet nekā neteica. Stāvēju un klausījos strīdu. Beidzot Jānis aizskrēja - braukšot uz Rīgu. Pīlādzis, novēlējis dēlam labu ceļa vēju, pienāca man klāt, paskatījās tā jocīgi un runāja, vairāk gan pie sevis.

- Jā, tā dēlu audzināšana sastāv no tās dēlu sagādāšanas, kas ir samērā vienkārša, un pašas audzināšanas, ar ko var iziet arī greizi. Skaties manu Jāni: mācīju viņam visu - gan kā zirgu pie krogus piesiet, gan kā baznīcā bez trokšņa degunu nošņaukt un nošķaudīties, bet nav iznācis lietas koks no maņa Jāņa. Viņdien pat, sāk man plīties virsū, lai braucot pie valdības un mājas pārrakstot uz viņa vārda - ha! -

Ilgi Pīlādzis nevarēja nomierināties. Beidzot es tomēr tiku pie vārda un dabūju pašus skaistākos tomātus. No tās reizes mēs bijām draugi. Vienu cilvēku jau vajagot tādu, kam varot pieķerties, biju dzirdējis lielos puišus un meitas runājam. Sāku pieķerties vecajam Pīlādzim, jo tēvam nekad nebija laika, un vectētiņš vienmēr mocījās ar savu māgu - dzēra sodā ar vīnskābi, krekšķināja, bet, kad sasparojās, tad iepēra mani vietā un nevietā. Tā mums nekāda lielā draudzība nevarēja rasties. Ar Pīlādzi Bija citādi. Apkārtnē gan par viņu runāja briesmu lietas, bet vai nu lielajiem varēja ticēt - Pīlādzis dzeŗot, trokšņojot, līdz Limbažiem nodauzot divas pātagas un baznīcas laikā darot tādas lietas, kādas godīgi cilvēki vispār nedarot. Es uz šīm lietām skatījos savādāk - dzert jau dzēra visi, ko nu kuŗais, un lielu troksni taisīja arī mūsmājās - piemēram - klusos svētdienas rītos tēvs skaļā balsī lasīja pātarus un pārējie gaudulīgās balsīs vilka meldiņu. Par tām pātagām lieta nemaz nebija tik skaidra, jo Pīlādzis brauca tik ātri, ka neviens viņam līdzi netika. Un, kas attiecas uz baznīcas laiku, tad zināju no svētajiem rakstiem, ka mīlestības darbi atļauti arī baznīclaikā, un tāpēc ļaudīm nevajadzētu trīt savas mēles par to, ka saimnieks un viņa uzticamākā kalpone kādreiz atturējās no kopīgās baznīcā braukšanas un palika vieni mājās. Mans tēvs cik reizes bija teicis, ka sievieši esot zemes dzīves jaukākā un saldākā manta, un pie tam viņš tā jocīgi skatījās uz mammu. Nē - Pīlādzim es varēju visu piedot, kādēļ arī mūsu draudzības saites kļuva arvien ciešākas.

Toreiz es biju mazs zēns, un tie bija labi laiki. Mēs, zēni, skrējām kailām kājām pa laukiem un mežiem, medījām plēsīgus zvērus ar lingām, lokiem un kaķenēm, pa starpām izlingojot arī kādas pirtiņas logu. Savas tiesības aizstāvēdami, mēs bieži kāvāmies ar Rīgas puikām, kas bāli un bezasinīgi vasarās izbrauca pie radiem. Brīvi un bezrūpīgi mēs toreiz bijām, un galvas mums bija stiķu un niķu pilnas. Brīvs un bezrūpīgs bija arī vecais Pīlādzis, un tādēļ viņš mums visiem patika. Pīlādzis gan nekad nebija ielaidis peli pirtiņā, kad tur patreiz pērās sievieši. Nebiju dzirdējis arī, ka viņš būtu mēģinājis aizbāzt kaimiņu ganu skuķim vardulēnu aiz krekla, kā mēs to kādreiz darījām, bet slīpēts Pīlādzis bija cauri un cauri.

Jā - toreiz ar to Staņislavska metodi. Atceros, ka vēlāk krietnas un tālredzīgas mātes mūsu pusē jau agri savas meitas biedināja - neesi nu, meitiņ, iedomīga un aušīga, iznāks kā Pīlādžu Monikai! Dabūsi ar Staņislavska metodi pie vīra iziet!

Viss sākās ar to, ka Pīlādži bija lepnas mājas un vecais saimnieks gribēja savu vienīgo meitu izprecināt. Izrādījās, ka tas nebija tik vienkārši, jo Monikai neviens nebija pa prātam. Precinieki gan brauca, gan jāja, gan nāca kājām, jo Pīlādzis aicināja visus. Bieži, no krogus braukdams, viņš atveda trīs četrus puišus līdz. Pīlādžu pagalms vienmēr bija pilns ar svešiem pajūgiem un cilvēkiem.

Blakus Pīlādžiem bija Pūteļi - arī mājas kā jau mājas, gan ne tik lepnas. Zināju, ka Pūteļu Andrejs bija metis acis uz skaisto Moniku, bet baidījās viņai tuvoties. Pūteļu Andrejam nebija nekāda labā slava, esot tikai tāds pilsētas kumēdiņu rādītājs. Es gan tā nedomāju, jo Andrejs man bija draugs. Viņš Rīgā bija mācījies dramatiskajos kursos pēc paša Staņislavska metodes.

- Grūti būs kādam Moniku dabūt, - ļaudis mēļoja. Kur tā pasaules manta un bagātība! Pat daudzie nabagi, kas nāk un iet, nespēj Pīlādžu bagātību aiznest!

Nabagi toreiz tiešām nāca un gāja pa Pīlādžu ceļu. Es viņus varēju no mūsu pagalma redzēt. Protams, viens otrs iegriezās arī Pūteļos un tukšā vis gluži neaizgāja, bet no tā, kā apkārtstaigātāji nabagi izrunāja mājas vārdu, varēja labi spriest par pašām mājām. Ja viņi teica - mēs nākam no Pūteļiem, tad starp balsieniem varēja dzirdēt -mājas nolaistas, dēls tāds paviegls, nemīl zemes darbu - laikam kāda meita apbūrusi - staigā gaišā dienas laikā ar grāmatu apkārt un runā pats ar sevi - vai die’!

Bet ja nabagi nāca pa Pīlādžu gatvi, tad tiem bija cits cēlums un svinīgums. Nopietni viņi nesa smagās dāvanu kules un steidzās it kā kāds varētu dzīties pakaļ un visu atkal atņemt. Tikuši tālāk no mājām - tas bija tā ap mūsu rijas galu - nabagi atsēdās, izstaipīja salīkušās muguras un iedzēra no Pīlādža iedotās pudeles. Pīlādzis mīlēja priecīgus nabagus. Tā viņi tur dzēra, skatījās uz Pīlādžu laukiem un izpūta dūmus: - Jā, Pī - lā - dži. Un starp balsieniem varēja saklausīt viņu domas par mājām. - Muiža ne mājas! Trīsdesmit deviņas slaucamas govis un kur vēl skaistā Monika! Ak tavu debesu mantu! Un kā viņiem paaug!

Nabagi aiznesa ziņas par Monikas skaistumu un lepno sirdi tālu jo tālu. Pūteļu Andrejs galīgi sašļuka. Viņš gan zināja visu par teātri - jeb tejāteri, kā to mūsu pusē sauca - stāstīja man par lielo Staņislavski, trako īru Bernhardu Šovu un Ibsenu, kuŗa Brands gribot visu vai neko. Andrejs - un to es zināju labi - atkal gribēja Moniku, un es biju ar mieru viņam palīdzēt.

Reiz kādā jaukā atvasaras dienā, kad Pīlādžu plūmes jau bija gluži caurspīdīgas un putni tā jocīgi sāka sakliegties, sēdējām abi ar veco Pīlādzi dārzā. Es, protams, ēdu plūmes - zaļas, zilas, dzeltenas un sarkanas, jo tik labu un garšīgu plūmju citās mājās nebija.

- Redz, cik šī gatava - saimnieks arī paņēma vienu. - Tik apaļa un piebriedusi, ka taisni vai pušu plīst. Pats pēdējais laiks to apēst. -

Es pilnīgi pievienojos Pīlādža domām, bet tad nezin kā saruna pārgāja uz Moniku.

- Gribu viņu ātri izprecināt. Vai tu, rakari, pazīsti ciema zēnus? - Pīlādzis man jautāja.

- Pazīstu, Pīlādžtēv, bet zēni jau par jauniem. Tu laikam domā puišus?

- Kas nu šie par puišiem - slīmesti tādi ! Manā laikā par puisi sauca tikai to, kuŗš varēja rudzu maisu uznest uz klētsaugšas un nonest atkal lejā. Bet saki man - tu esi tāds tīri acīgs zēns - kuŗš pēc tavām domām būtu Monikai tas piemērotākais?

Andrejs! - es gribēju sacīt, bet savaldījos un neteicu nekā. Paņēmu lielu plūmi un kodu tā, ka sula skrēja uz visām pusēm. Pīlādžu plūmes bija tiešām sulīgas.

- Jā, puis’, jāizprecina man tas meitietis ir; es tev saku, tas skuķis ir pēc velna! Noskrējusies ar tiem puišiem tīri slābena, ka pat govi nejaudā vairs izslaukt. Tā tas ilgāk nevar iet! Staigā rūkdama apkārt, un visas blūzes kļūst par šaurām - skuķēns piebriedis kā izmērcēts cukurzirnis. Hehehē! Vai zini ko tādam vajag?

Es nezināju, bet mēģināju tāpat uz labu laimi: - Varbūt jaunas blūzes un platāku brunču, Pīlādžtēv?

Bet Pīlādžtēvs smējās kā kutināts: - Hehehē! Ak tu rakari! Puiša viņai vajag! Puiša! Hehē! Es tik nevaru to īsto atrast; tev, dēls, man vajadzēs palīdzēt.

Apēdu vēl vienu plūmi un tad sāku pavisam prātīgi: - Redzi, Pīlādžtēv, smagu maisu uz klētsaugšas neviens no man zināmiem puišiem uznest vis nevarēs, bet tagad jau ir citi laiki. Tagad puiši atkal dara tādas lietas, ko tavos laikos nedarīja.

Tad minēju vārdus. Sāku ar tādiem, kuŗiem Pīlādža acīs nebija nekādas uzticības un ievērības. Pūteļu Andreju paturēju rezervē:

- Pēteris, varbūt, būtu labs, vai ne?

- Tas plikadīda!

- Viņam ir zelta pulksteņkēde! Un motociklets! Un viņam ir ūsiņas!

- Pie velna ar visām viņa ūsiņām! Un ar to motocikletu viņš man reiz zirgu sabiedēja. Nē, Pēteris neder!

- Nu tad varbūt Žanis? Viņš zaļumballē teicis, ka Monika šim dikti patīkot, bet vienmēr dodot kurvīti.

- Ak kurvīti gan, - Pīlādzis priecājās, - brašs skuķis! Nu. ko tad tādam Žanim citu arī varētu dot? Žanis ir plānā galdiņa urbējs; man vajag saimnieka. Krogū arī Žanis nespēj turēt: tūlīt zem galda.

- Kā ar Jēkabu? - es tīšām minēju par sliņķiem un diedelniekiem izdaudzinātos puišus.

- Nekul nu tukšus salmus! - Pīlādzis bārās. - Jēkabs ir dienas zaglis, un ar blēžiem es negribu radoties.

Tā mēs abi izrunājāmies krustām šķērsām pa visu plašo apkārtni. Kad Pīlādzis bija noguris un pārliecināts, ka visi mūsu apkārtnes puiši ir nepiemēroti un nekam nederīgi, es sagatavojos minēt Pūteļu Andreja vārdu. Izspļāvu plūmes kauliņu, nožāvājos un, cik vien vienaldzīgi varēdams, teicu: - Ir vēl daži palikuši, Pīlādžtēv, Visus vēl neesam apskatījuši.

- Kādi tad par piemēru? - Pīlādžtēvs jautāja, bet viņa balsī bija ļoti maz ticības un sajūsmas nekādas.

- Andrejs, - es vienaldzīgi teicu un paraustīju plecus - Andrejs varbūt derētu, bet viņam jau esot sava ieskatīta, nezin vai viņš Moniku ņems.

- Vai Pūteļu Andrejs vai? - Pīlādzis salēcās. - Dzirdēju, ka viņš esot uz putēšanu: Rīgā mācījies par režisoru pēc Staņislavska metodes, taču nekas neesot iznācis. Bet ja nu tu tā saki, zēn, varbūt derētu Andreju vēlreiz pārvērtēt.

Pīlādzis apklusa, un man izdevās pastāstīt kaut ko par Andreja labajām īpašībām. Minēju arī to, ka mājas atrodas blakus: - Zeme, - es gudri teicu, tieši tā kā Andrejs mani bija mācījis, - zeme ir zemniekam tas pats svarīgākais. Un Pūteļu zeme, lai gan nekopta zeme, ir laba zeme. Padomā, Pīlādžtēv, mājas tik tuvu viena otrai; jūs varētu salaist laukus kopā.

Pīlādžtēvs padomāja un kļuva pavisam kluss un domīgs. - Puika, - viņš teica, - tev ir galva uz pleciem. No tevis vēl dienās iznāks sludinātājs.

Vasara aizgāja pavisam ātri. Kādā klusā un miglainā rudens rītā, kad es stāvēju pie sētiņas un klausījos dzērvju klaigās, tēvs iesauca mani savā istabā. Man būšot jābrauc uz pilsētas skolu. Varēšot dzīvot pie krusttēva. Noskumu. Lai gan pilsēta solīja tādus labumus kā slidotavu, kur vienmēr spēlēja mūzika, tramvajus un kuģus ostā, man tomēr negribējās šķirties, sevišķi vēl patreizējos apstākļos, kad Andreja un Monikas lieta nebija nokārtota. Andrejs bija iestudējis kādu jaunu lugu un pie tam vēl apsolījis lasīt referātu. Man kabatā degtin dega trīs biļetes - viena Monikai, otra Pīlādzim, trešā man pašam. Sarīkojumam vajadzēja notikt pēc nedēļas biedrības mājā, bet Monika vēl vienmēr kavējās ar atbildi. Es ļoti uztraucos un nemaz vairs neēdu. Beidzot, kad bija atlikušas vairs tikai divas dienas, Pīlādzis, braukdams no dzirnavām, apturēja mūsu ceļa galā. Skrēju, cik kājas nesa.

- Nu, vai tad brauksim uz to tejāteri? - Pīlādzis smējās.

- Brauksim gan, - es laimē staroju. - Te man Andrejs iedeva trīs biļetes. Viena Monikai. Ar to var iet arī ballē! -

- Paglabā tās līdz sestdienai, tad jau brauksim visi kopā. -

Pīlādzis vēl pajokojās un tad devās mājās. Milti vien paputēja.

Jau agri sāku posties sestdienas braucienam. Andreja referātu par teātri un slaveno krievu režisoru Staņislavski gan biju jau divas reizes dzirdējis: pagājušo ziemu kaimiņu pagastā un otru reizi Pūteļu ganībās, kad Andrejs aizsūtīja ganu skuķi mājās un izmēģināja referātu. Es tomēr gribēju redzēt, kādu ietekmi Andrejs atstās uz Moniku. Zināju, ka daudzi acu pāri skatīsies uz Andreju, kad viņš melnajā uzvalkā ar stīvo apkaklīti iznāks priekšā bāls un glīts, kāds viņš bija, un runās par teātra mākslu.

- Teātris ir stingri nošķirams no tejātera, - viņš teiks un tad sāks izskaidrot lielā Staņislavska metodi. Ļoti ietekmīgs Andrejam iznāca stāsts par svētdienas sajūtu. Neticu, vai pats lielais režisors to būtu labāk izdarījis. Uz lielas tāfeles Andrejs ar krītu uzvilka taisnu līniju. - Tas ir ceļš, - viņš teica, - ceļš, pa kuru iet aktieris. Un Andrejs uzzīmēja mazu cilvēciņu. - Aktieŗa kājas ir pie zemes, - viņš teica, - bet virs aktieŗa galvas ir zvaigznes, kuŗas Andrejs arī tūliņ pasteidzās uzzīmēt. - Zvaigznes raugās uz ceļa gājēju, ceļa gājējs raugās uz zvaigznēm. Viņš pastiepj roku, viņš tiecas augšup, sniedzas pēc zvaigznēm. Zvaigzne pēkšņi pienāk tuvāk, pavisam tuvu, aktieris paceļas uz pirkstgaliem un tad - pēkšņi rodas tā brīnišķīgā svētdienas sajūta, bez kuŗas neviens aktieris un mākslinieks nespēj iekarot cilvēku sirdis.

Pēc tam Andrejs vēl stāstīja par Staņislavska dzīvi, viņa reālpsicholoģisko metodi un pašās beigās kopā ar kādu no vietējām aktrisēm tēloja Čehova dialogu - laikam no "Ķiršu dārza", kur runāja divi nelaimīgi un viens otram apnikuši mīlētāji. Beigās visi aplaudēja. Tad sākās teātra izrāde, kuŗu bija iestudējis Andrejs. To es visu jau zināju no galvas, bet man bija liels uzdevums - iepazīstināt un sagatavot Moniku ar visu, kas sekos. Bez tam man vajadzēja Moniku uzmanīt. Svešus puišus lai vispār nelaižot klāt, Andrejs bija teicis.

Sestdiena pienāca, un mēs trijatā izbraucām uz biedrības māju. Pīlādzis skubināja melni, un Monika, skaista un nopietna savos melnajos brunčos un baltajā blūzē, sēdēja man blakus. Paslepus noskatījos viņā no sāniem, un pēkšņi man nāca prātā Pīlādža vārdi - viņai visas blūzes kļūst par šaurām! - Nudien tā bija! Pīlādzim bija taisnība.

Pēc Monikas domām mēs sarīkojuma vietā ieradāmies tieši laikā, jo Andreja referāts jau bija sācies un visu skati pievērsās mums. Andrejs pat pārtrauca runāšanu uz labu brīdi, un visa zāle sakustējās. Monikai tas patika.

Pēc referāta Andreja vārds bija visu mutē. Vieni slavēja, otri pēla. Uz Moniku tomēr Andrejs un visa Staņislavska metode nebija atstājusi nekādas ietekmes. Viņas acis bija tur, kur staigāja vai sēdēja ciema staltākie puiši, kas diemžēl bija arī lieli palaidnieki un no kā man bija uzdots Moniku pasargāt. Darīju, ko spēju, bet grūti man gāja. Beidzot arī teātra izrāde bija beigusies. Muzikanti sāka cilāt taures. Pienāca Andrejs. Es jutos atvieglots.

Abi ar veco Pīlādzi sēdējām pie galdiņa, skatoties, kā Andrejs dancināja Moniku. Pīlādzis dzēra groku: - Zini ko, puis’, pēc brītiņa mans galda biedrs sacīja, - gribētos gan man kādu stiķi šovakar izstrādāt, bet brauksim mājās. Monika lai paliek - būs Andrejam jāved un, kas zin, varbūt kaut kas sanāk!

Mājās braukt gan man vēl negribējās, bet Andreja un Monikas laimes dēļ es biju gatavs uzupurēties. Zināju, ka Pīlādzim rūpēja Monikas nākotne. Mājām saimnieka arī vajadzēja: Jānis kā aizskrēja uz Rīgu, tā bija pazudis kā ūdenī.

- Nu tad brauksim arī, - es teicu, un mēs gājām.

Mājās braucām klusēdami; man bija jādomā par skolu un pilsētu. Pie pašām mājām Pīlādzis pēkšņi atdzīvojās, salecās, uzšāva zirgam un sāka dziedāt priecīgu ziņģi.

- Neaizmirsti Ziemas svētkos apciemot, kad būsi mājās, - Pīlādzis teica šķiŗoties.

- Varbūt rīkosim kāzas! Hehehē!

- Neaizmirsīšu, - es apsolījos.

Ziemas svētkos es togad nemaz mājās netiku, īsi pirms svētkiem saaukstējos un brīvlaiku pavadīju gultā. Tēvs ar māti atbrauca uz Rīgu pie manis un atveda skaistu svētku egli. Man bija temperatūra, un lielas runāšanas neiznāca. Ieminējos gan par Andreju, bet māte novirzīja sarunu uz citu pusi, - un tā palika.

Lieldienās braucu mājās un tūlīt aizskrēju uz Pīlādžiem. Vecais saimnieks stāvēja sētsvidū un skatījās, kā kūpēja uzartie tīrumi.

- Kā tad Monikai tagad? - man nezin kāpēc paspruka.

- Nu pavisam glauni, - Pīlādzis staroja

- Monika tagad cits meitietis! Būtu tu drusku vērtāks, varētu nākt par krusttēvu. Hehē!

- Krusttēvu? - es nesapratu.

- Tāds kā! Vai tad nezini, ka drīz stārķim vajadzētu būt klāt!

Es vairs nekā nesapratu. Pīlādzis centās paskaidrot, ka Monika Ziemas svētkos esot apprecējusies.

- Apprecējusies? - es gandrīz nobijos.

- Ar ko tad?

- Ar Staņislavski. Vai tad māte tev nav stāstījusi?

Pēkšņi man kļuva skaidrs: Andrejs! Andrejs tomēr Moniku bija dabūjis!

- Vai es tev neteicu, - es kliedzu Pīlādzim ausī - ka Andrejs ir velna pulveris un tā Staņislavska metode ir laba!

- Ha! - Pīlādzis sausi iesmējās. - Kas par Andreju? Ko tu te muldi? Tu varbūt domā to Pūteļu Andreju, to piena puiku? Tas bija gaisa grābslis! Aizvedis meiteni uz upmalu un sācis tur nezin kādas gudras runas! Skuķis pārnāk mājās tīri stīvs nosalis. Nē, es teicu, ilgāk tā lieta neiet, mājas un govis iet postā. Ņēmu lietu savās rokās. Vīra tev vajag! es teicu - mājām vajag saimnieka. Un tad jāsaka, paldies tam žēlīgam Kungam, ka bija arī tūliņ īstais pie rokas: puspolis, puslatvietis - Staņislavskis vārdā. Brašs puisis no vaiga un auguma un galvenais - neprecējies. Runāja gan, ka viņam katrā pagastā esot pa mantiniekam, bet kas par to! Sarunāju ar viņu, aicināju uz Pīlādžiem un teicu, ka gribu šo par znotu. Tad salaidu abus jaunos kopā, un lieta bija darīta. Viņam bija pareizā metode. Pēc mēneša Monika nāca pie manis un teica, ka gribot precēties, citādi nemaz nevarot. Devu tad savu svētību, kā sacīt, pa otram lāgam un dzērām kāzas.

- Bet ko tad Andrejs? - es asaraini ievaicājos.

- Šis jau vairāk uz to tejātera spēlēšanu. Brīžam man liekas, ka viņš nemaz nav cilvēks ar miesu un asinīm. Bet nāc nu, dēls, iekšā, iepazīstināšu tevi ar znotu. Viņš ir viens patiess cilvēks - kad dzeŗ, tad dzeŗ, bet kad dzen vagu, tad dzen - taisnu un dziļu!

Gājām istabā, bet es biju ļoti vīlies. Andrejs Moniku tā bija gribējis un mīlējis! Kāda nu viņam varēja būt svētdienas sajūta? Ai, ai!

Tā tas toreiz bija. Apkārtnes cilvēki ilgi runāja par šo gadījumu. Vecā Pīlādža izvēle gan nemaz neesot bijusi slikta - tikai tā metode.

Es apklusu, jo stāsts bija galā.

- Vai zināt, jaunais cilvēk, jūsu stāsts varēja būt īsāks, bet katrā ziņā tas bija ļoti pamācīgs, - režisors mani uzslavēja, bet jaunākā no abām aktrisēm dudināja pie pašas auss:

- Jūs nemaz neesat tik neinteresants, kā sākumā izskatījāties. Varbūt jūs mani pavadīsit uz māju?

Otrā rītā pamodos vēlu; galva bija smaga. Atcerējos Pīlādža tēvu, un nolēmu rakstīt uz mājām. Bet sagadīšanās bija dīvaina: uz galda bija divas vēstules, viena no mātes. Viņa rakstīja, ka mans draugs, vecais Pīlādžu saimnieks esot nomiris. Pārlasīju vēlreiz - ātri pārskrēju rindām, kur māte žēlojās par vilkiem, kas uzklīduši mūsu pusē, pārskrēju acīm stīvos un drebošos burtus, kas stāstīja par muciņām, antonovkām un baltajiem - dzidrajiem, kas labi paauguši, un daudz nekavējos pie teikuma par mātes acīm, - labi zināju, ka tās kļūst arvien tumšākas. Pašās beigās bija teikums, pie kuŗa apstājos - vecais Pīlādzis ar’, miers viņa pīšļiem, dēliņ, tā ap Zvaigznes dienu nomira. Monika gan dzīvo laimīgi, ir trīs bērniņi...

Krūtīs radās tāds kā tukšums un kļuva pavisam skumji. Bet tad es atcerējos Pīlādža tēva dīvainos stāstus un izdarības un negribot bija jāpasmaida. Pīlādzis bija nodzīvojis bagātu un nemierīgu mūžu, un es varēju gandrīz derēt, ka gultā viņš vis nebija nomiris, vismaz ne pats savā.