Irēne Blūmfelde
BRĪVDIENA
Mans gars bija atkal manāmi atdzīvojies, Atskurbusi es elpoju brīvību. Brīvību. Jau daudzas stundas es elpoju brīvību.
No muzeja iznākot, pa platajiem pakāpieniem uz leju virzoties, ikviens nākamais solis veda mani vēl dziļākā brīvībā un citādā nomodā, kam bija tikai jaušamas parallēles un veidi, ne cieša sakara ar to īstenību, ko nupat biju skatījusi un pārdzīvojusi, kuras vizēšanā, no ikdienas sārņiem attīrītas, stīgoja un atbalsojās dvēseles vissmalkākās kustības un vibrācijas. Jutos drusku nedroša pēc ilgāka laika atkal saskardamās ar vilinošo, sarežģīto ārpasauli, kas šķindēdama un skanēdama platām straumēm bangaini plūda man pretī.
Violetā guļamistaba ar vēl dziļāka toņa grīdsegu, zaļiem zīda aizkariem, spoguļiem, skaistuma kopšanas ziežu trauciņiem, viegliem pūdera putekšņiem, smaržām, vācelēm, spīdīgiem dažāda rupjuma un dažādu krāsu izšujamiem un tamborējamiem diegiem, uz mazā rakstāmgalda virsmas izmētātām dzeltāna papīra memuāru lapām - ak, pietiek, pietiek! nerēgojās man vairs acu priekšā tieši un varmācīgi. Guļamistaba? Galvenais taču tā pati, bīstama... bīstama varbūt tikai man.
Kāds iekšējs miers, kāds balzams manai satrauktai, ieplēstai dvēselei - es mēģināju iestāstīt sev - bija svešo cilvēku ņirbīgā burzma man apkārt. Nerimīgā šalkšana, steidzīgā pārvietošanās, satiksmes un citu trokšņu skaļums un rībēšana šoreiz reibināja, ne traucēja. Kāds patiesi vārdos neizsakāms atvieglinājums būt projām, svabadībā no Rožē kundzes nebeidzamās mēļošanas, atkārtotu stāstu plūdiem, vārdu šļūdoņiem, kuŗos viņa izcila un iekārojama, arvien bija galvenā varone. Projām, projām no viņas tēlotā smalkuma, izlutinātās iegribas niķiem.
Nesavažotu, no visām spīlēm brīvu - kājas mani nesa ātri, it kā vēl neticēdamas, it kā vēl tālāk bēgdamas, bēgdamas tālāk... Tikai sarkanā satiksmes regulētāja uguns kādā ielu krustā apstādināja negaidot, pārsteigdama - un sāku uzmanīgāk skatīties, kas tā par vietu, kur gāju un atrados.
Drēgnais, miklais gaiss lipa klāt un viegla vēsmošana reizēm apbēra krāsainām krītošām lapām. Par spīti miklai, sulīgai dienai apkārtnes parka kokos dega rudens lapu spilgtā uguns. Cik brīnišķi gan uzdzirkstas koku lapas pirms salnas tās nokož!
Ietves malā pieturēja ūdens kriņģeļu un ceptu kastaņu pārdevēju ratiņi, un daži cilvēki apstājās tiem apkārt. Turpat uz vietas stāvēdama, iztālēm iemetu acis tuvējos skatlogos. Elegantās modes uz mani neattiecās, tās piederēja Rožē kundzei un viņas bagātajām draudzenēm, bet apskatīt taču varēja, brīdi izklaidēt prātu un izjūtas no uzsūktās muzeja pasaules.
Pēkšņi es atkal sajutu kustību sev apkārt, it kā kādu brīdi tā būtu bijusi apklususi. Izdzirdu priecīgu balsu iesaukšanos un ieraudzīju, ka zaļā uguns dzisa - satiksmes regulētājas ugunis droši vien bija pārmainījušās vairāk reižu, iekams es attapos - tagad sarkanā signāla acs atkal brīdināja.
Pretējā nama bālganā sienā, augšstāva dīvainā izbūvē apaļš pulkstenis rādīja pavēlu pēcpusdienas stundu, un mani arvien manāmāk sāka urdīt nemiers. Atcerējos, ka tikai pēdējā acumirklī Rožē kundze piekritīgi pamāja ar galvu, ka varu iziet savā izejamā dienā, bet drebošiem plakstiem mirkšķinoties, viņas acīs jau raustījās izmisums, kad gāju, it kā bez vārdiem piekodinādams, lai es pēc iespējas agrāk atgriežos. Tad sevi aizmirsusi, par jaunu ieraudzīju pilsētu. Vaļīgi man acu priekšā noplīvoja greznas un dārgas kakla saites, noplīvoja ārzemju sūtniecību karogi. Viegli gaŗām aizlaidās žiglām bezdelīgām līdzīgi melni limuzīni un skaistas sporta mašīnas. Virpuļoja dārgu mantu pārpildītu veikalu stiklotas virpuļdurvis, laizdamas naudīgus pircējus iekšā un ārā. Visvairāk mani pievilka cilvēki. Uz priekšu virzīdamies, cik iespējams neuzkrītoši, vēroju man pretī slīdošās straumes - gaŗāmgājēju vaibstus un izteiksmes.
Cik brīvi un neatkarīgi, uz stingriem drošiem pamatiem stāvēdami, man likās visi šie ļaudis. Sajūsmā iesaukdamies, līksmi un sirsnīgi iesmiedamies, no rūpēm un raizēm atraisījušies, viegli kā rotaļās iedami, viņi kustējās uz priekšu. Vieglas vēsmas nesti manās ausīs iemaldījās svešu sarunu fragmenti, atsevišķi vārdi, pat balsieni un zilbes īsu mirkli šūpojās gaisā līdz pret bungādiņu durstīgi atsitās dolāra vārds un turējās ilgāk. Spīdīgiem portfeļiem rokās man gaŗām aizsteidzās nevaļīgi biznesmeņi un pašapzinīgas dāmas.
Augsti uzšalca strūklakas baltās putu šļakatas lielo namu aizā, un tīksmi es klausījos ilgi nedzirdētā - augšupskrejošā ūdens valodā, zaļajās efeju stīgās skatīdamās. Negaidīti mani piesaistīja kas pavisam neparasts: dzeltāniem kā nārai izlaistiem matiem augstprātīga skaistule, šoreiz bez pavadoņa, pie saites veda svaigi frizētu rozā pūdeli, kā palielinātu dālijas ziedu, kas pavadā raustīdamies un pakaļkājās celdamies, vēlējās mani draudzīgi apostīt. Kādas lietas gan notiek pasaulē - nokrāsots suns!
Gotiskās katedrāles aso līniju un divu torņu cēlā pacelšanās pār lielās pilsētas trokšņaino elpu, iespiedās acīs un dvēselē, kaut arī celtne bija samērā jauna, pat ne viskrāšņākais viduslaiku architektūras atdarinājums.
Bet pa kuŗu laiku manās acīs bija atkal ieplūdusi Rožē kundzes guļamistabas violetā krāsa? Biju še atbraukusi to aizmirst. Bet izmisums, Rožē kundzes izmisums, kas neredzams, bet jaušams man visu laiku bija tekājis no muguras, ošņādams pēdas kā trenēts policijas suns, nu sāka kāpt uz papēžiem un dzina mani mājā. Berzes pretojos. Vēl tam bija laika diezgan. Šī bija mana brīvdiena. Galvā vēl spokojās šī rīta uzbudinājums: mēteli uzvilkusi iegāju, lai pirms aiziešanas Rožē kundzei lieku reizi atgādinātu, ka tā bija mana brīvdiena un, lai viņa to aizmirsusi, nesāktu mani meklēt un ūjināt, kā tas dažkārt bija noticis. Divas reizes es pieklauvēju pie viņas guļamistabas durvīm, zinādama, ka parasti ap to laiku viņa bija pamodusies. Atbildes nesagaidījusi, es tomēr durvis klusi pavēru - ak Dievs, kā es pārbijos! - viņu kā rēgu, kā no citas planētas atlidojušu ērmu puskailu rozā bezpiedurkņu naktskreklā plāna vidū ieraugot - izspūrušiem matiem, neapkoptu seju, plikiem ceļiem uz violetā paklāja sēžam ar lielām grieznēm kā aitu cērpamām dzirklēm rokās. Uz grīdas augstā grēdā sakrautas, spožiem zvirgzdiem izdaiļotas, dzirkstīja milzīgs lēveris pagājušos Ziemsvētkos saņemtu apsveikumu kartīšu un nepacietībā atlauztu vāku papes kaste. Bet ne tik tas -savandītā gulta piemētāta rokdarbu kārbām, smalku zīda veļu, kuŗai virsū zvīļojošas čūskas stiepās un staipījās tamborējamo un izšujamo diegu košās pīnes. Patiesībā visa lielā guļamistaba, ko tikai vakar Elīze ar apbrīnojamu māku un pacietību bija beigusi iztīrīt un priekšzīmīgi sakārtot, kā postaža rēgainā spokainībā griezās man apkārt.
Brīdi nepamanīta, nesaprašanā viņu vērojusi, atskārtu, ka Rožē kundzes samulsušais prāts pa nesakarīgu domu mudžekļiem kā pa džungļu biezokņiem pīdamies, vedinājis viņu to darīt. Man liekas, ka viņa pati nemaz nemanīja, ka pacēla galvu. Sirmo izjukušo matu šķipsnu bālums ap deniņiem, kaprisā mazliet uz augšu uzrautā, drusku iesprēgājusī virslūpa sakustējās un sastinga. „Rožē kundze, Rož...”, es stostījos, nezinādama ko teikt, savu rokas somu žņaudzīdama. Pārbolīto acu ābolu šķielēšana mani hipnotizēja, es nespēju pakustēties. Kakls kā sakaltis stiebrs šūpoja lepno nogurušo galvu. „Kas jums noticis, Rožē kundze?” es gribēju vaicāt un teikt celieties augšā, bet neuzdrošinājos. „Rožē kundze”, es atkal pavēru muti, bet vārdi palika manī. Varbūt pati no savām domām iztrūcināta, viņa pēkšņi sarāvās, dažām matu šķipsnām vēl tālāk pierei pārkrītot, sašutusi pagrieza apmākušos seju pret mani un pārsteigta iesaucās: „Aija? Tā esat jūs?” Un tai pašā sekundē, manu klātieni pilnīgi aizmirsis, Rožē kundzes miglainais, no īstenības tālu aizklīdušais skats siroja gar mēbelēm, meklēdams un pētīdams un it kā aiztriekt gribēdams nezin kā viņas guļamistabā ielavījušos ļaundarus. „Skatieties, kur ejat!” kāds man dusmīgi uzsauca, un es jutu savu plecu atsitamies pret svešu augumu.
Pilsēta atkal virmoja man apkārt. Nami likās vēl vairāk samilzuši, ļaudis ņudzēja blīvāk. Kādu laiku vēroju, pētīju, iegaumēju ielas norisi, kur reibinātājas pilsētas orbītā nepārtraukti griezās un ritēja, bieži viens otru šķērsodami, miljoniem cilvēku mūžu. Es apjautu te virdošu neizsmeļamu avotu iespējamības dzīves un mākslas izpausmēm, neparedzamību un nepārredzamību kā ļaunā, tā labā nozīmē.
Dārglietu veikalu vitrīnas spožos skatlogos bagātīgā izvēlē - stila un formu daudzveidībā kārdinādamas piedāvāja sievišķīgus greznošanās priekšmetus, pasakainas rotas, šeit un ārzemēs kaldinātus vizuļus.
Vēl tālāk, neviļus gaŗām iedama, privātā galerijas logā ieraudzīju izstādītus audeklus - abstraktu gleznojumu klāstu - asām tumši sarkanām švīkām, sulīgiem triepieniem, vietām gandrīz melniem akcentiem - kaut ko līdzīgu Jāņa Kalmītes iemūžinātām teiksmainām rijām, un pēkšņi manās ausis, pilsētai cauri, atbalsojās senu, tālu rudeņu, citos gadsimtos, citā vietā izskanējušais mirušu senču spraigo spriguļu noteiktais raksts, kuŗu es nekad nebiju dzirdējusi skanam uz krēslainās rijas cietā klona - vai tā tikai bija skārda bungu dunoņa svešā rituāla dejai kādā modernās lielpilsētas sānielā?
Aizejošā, strauji zūdošā dienas gaisma, sakopojusies rietumos vienuviet, kvēloja kā padebešos iekurts ugunskurs. Vakara blāzma nebija tik liega un ilga kā manas tālās dzimtenes novakarēs, kur gaisma izplēnēja pamazām kā ogle krāsns mutē. Šeit krēsla biezēja acīm redzot, gandrīz ar joni iegremdēdama pustumsā ielas, gar malām augošu koku stumbrus un lapotnes. Nami mēģināja ierauties noslēpumainos ēnu režģos, bet tūlīt iedegās ugunis, sajaukdamās ar dienas bālajām paliekām un iekausēdamas visu redzamo nereālā gaisotnē. Kā uz īstenības un šķituma robežas slējās augsto namu fasādes un dzegas, kā uz īstenības un šķituma robežas staigāju es pati. Gaŗos gaisa gabalus klaiņājot, man vēl vienmēr kā bezgalība visapkārt plētās kosmopolītiskā pasaules Bābele.
Es iesmējos, sev par brīnumu, es iesmējos uz ielas, atminēdamās, ka Rožē kundzi kādu laiku biju aizmirsusi. Un tai pašā sekundē Rožē kundzes seja, it kā milzu apmērus pieņēmusi, pēkšņi aizsedza debesskrāpjus un visas man pretī un gaŗām slīdošās sejas, viņas pavēlīgā balss apklusināja ielas troksni, likdama tam noplakt kā platam un skanīgam jūŗas vilnim, kas akli ieskrējis sausās un irdenās vasaras smiltīs un izbeidzies.
Neviļus pacēlu galvu augstāk pret pūli. Nē! es iesaucos skaļi, nē, un sajutu, ka mana sirds sāka skaņi dauzīties krūtīs, kājas sastomījās, pašas no sevis palēnināja soli, apstājās un atteicās kustēties tālāk. Acis sastinga un gandrīz domas. Kāda sagadīšanās! Vai neizbēgamība? Man pretī, viegli šūpodamies, no raibās straumes atdalījies, patiesi tuvojās Rožē kundzes šmaugais augums, tumšdzeltānā kostīmā ietērpts, brūnie ziemišķādas cimdi un rokas soma vicinājās gar sāniem. Biju pamanījusi viņu pirmā - protams, kundzei ne prātā nevarēja ienākt doma mani te uz ielas sastapt, jo biju melojusi, ka braucu pie saviem draugiem. Bet kā Rožē kundze pati varēja še būt un atrasties šinī laikā, kad vajadzēja iesākties mazajām viesībām viņas mājoklī?
Tas nebija iespējams! Un tomēr es skatīju viņu pati ar savām acīm nākam arvien tuvāk... Rožē kundze bija neuzminama, neaplēšama, viss ar viņu iespējams. Viņas acis mani vienmēr gūstīja, sekoja, vajāja visur, kad neviena cita nebija klāt, kas uzklausītu. Man nebija vietas, kur paslēpties. Viņas acis mani tvarstīja. Nē. Nepavisam. Šoreiz Rožē kundze manī neskatījās, vēl bija par tālu varbūt - vēl pāris soļu... viens ... divi... viņa mani ieraudzīs, un man vajadzēs viņu goddevīgi sveicināt un ... es sažņaudzu šorīt pirktās grāmatas un savu rokas somu, kas šļuka vaļā, saspriegtā uzmanībā pagriezos sānis un atmuguriski ēnā ievilkusies, atspiedos pret tuvā nama sienu un gandrīz pamiru, bet tūlīt atviegloti nopūtos un priecīga atvilku elpu, redzēdama, ka klātpienākušās sirmās dāmas gaišā seja, kas no tālienes bija viesusi Rožē kundzei piemītošu īpatnību, izrādījās bija maldinājusi, tagad pārveidodamās citos vaibstos, kuŗos atspoguļojās cits temperaments, cita lūpu un sejas izteiksme, un par mani nelikdamās ne zinis, nepazīstamā sieviete steidzīgi aizsoļoja gaŗām, tikai ar mazliet Rožē kundzei līdzīgu rotaļīgu gaitu.
Man drusku sāka sāpēt galva un jutu arī zināmu gurdenumu locekļos. Varbūt vajadzēja iegriezties kādā mazākā restorānā, iedzert tasi kafijas un apēst kādu sviestmaizi, bet es automātiski soļoju tikai tālāk. Kino teātrim pagāju gaŗām vienaldzīga, jo gars, dzīvās dzīves ainām piesūcies, likās neuzņēmīgs filmu norisēm. Varēju arī aiziet uz staciju, pasēdēt uzgaidāmās telpās līdz nākamajam vilcienam, nopirkt dienas laikrakstu, pāršķirstīt un palasīt šorīt iegūtās grāmatas. Varbūt vēlāk varēju apciemot savus vienīgos draugus, bet to nebiju plānojusi.
Krasi, gandrīz bez kādas pārejas, ar maniem nākamiem soļiem kā melīgs māns nozuda spoži zvīļais, it kā svētkiem un izstādei postais pilsētas ārskata pacēlums, ielas sašaurinājās, nami un torņi nekāpa tik augstu debesīs.
Pie atvērtas baznīcas durvīm jauneklīgs vīrietis, kā transā runādams, aizrautībā starodams, pulcināja sev apkārt lielu ļaužu baru. Vai viņš, rokas plātīdams un reizēm pirkstu draudīgi gaisā paceldams, vēstīja un pareģoja drīzu un neizbēgamu pasaules galu, neticīgiem lieku reizi atgādinādams pazudināšanu, bet ticīgos mierinādams, solīja miesas augšāmcelšanos un mūžīgu dzīvošanu pēc nāves?
Dzeltāns ļoti pārpildīts, ļodzīgs autobuss vērās ciet un sāka kustēties, kad zibenīgi uz kāpšļa uzlēca tievs padsmitnieks un brīdi ārpusē šūpojās kā vijīgs stiebrs vējā, bet durvīm neatdaroties, drusku tālāk, pirkstgalos pacēlies, apbrīnojamā veiklumā nolēca uz ielas, kur blakus turpat apstājušās bija divas mūķenes.
Drīz manās acīs atkal ienira Rožē kundzes tēls ar lielām grieznēm kā aitu cērpamām dzirklēm rokās un kartītes, kuŗu viņai bija pilns klēpis. Izgrieztos eņģeļus un zvaigznes pa savai gaumei sakārtojusi, viņa droši vien atdos trūcīgiem sērdieņiem, lai tie svētku vakarā, tumšzaļu egli pušķodami, pateicīgi priecājas un piemin viņas augstsirdību. Un man prātā ienāca gadījums, ko Elīze nesen man bija atstāstījusi, ka pērn ap šo laiku viņa pati bijusi acu lieciniece tam, ka Rožē kundze par nedaudz centiem lietotu drānu veikalā nopirkusi raibu blūzi un pabālējušu adītu jaku nabaga nēģera meitenei, lai arī viņa slavē Rožē kundzes nesavtību un labo sirdi. Bet pati sevi - citā veikalā Rožē kundze apdāvinājusi ar zeltā mirdzošu dārgu brokāta tērpu un tādām pašām kurpēm ar visaugstākiem papēžiem un sudraba ziedu purngalā, lai ar karaliski paceltu galvu varētu ieiet līksmā Jaungada ballē kā trešā vai ceturtā jaunībā, auksti mirdzēdama kā mēness ...
Bet es biju redzējusi arī citādu Rožē kundzi. Spontāni kļūdama neikdienišķa, astrālai būtei līdzīga, viņa skandēja Bodlēru franciski, ar savu drusku metalliski melodisko balsi izceldama, it kā pašas rakstītu vārsmu, akustiskos un makabri vizuālos elementus un iekšējā ritma viļņojumus slavenā dendija Ļaunuma puķēs. Bet pati viņa tai brīdī nebija ļauna, tāpat kā tādas nebūt nebija brīnumainās puķes. Kādu mirkli pēc dzejas lasīšanas mēs nerunājām, bet tai īsajā mirklī, tai klusēšanā mēs satikāmies un sapratāmies pilnīgi - pirmo un vienīgo reiz.
Un tagad?
Viesības droši vien būs iesākušās, Rožē kundze pāris stundu apskaužami cietā miegā gulējusi un atpūtusies. Kā vienmēr pēc tam, kad viņu pārņēma neapvaldāma nepieciešamība, bezgalīgas slāpes pēc chaosa... Tikai pašu pirmo reizi no pilsētas pārbraucot, es nespēju izskaidrot fantastisko pārvērtību Rožē kundzes izskatā un uzvedībā. Kā dzīvības ugunīs ārdēts un atjaunots, no pelniem spārnos pacēlies fēniks - taisna, iespaidīgi cienīga viņa sēdēja šūpuļkrēslā augsto dārza koku paēnā uz vasaras terases, blakus sulīgām akmens bļodas iedēstītām agavēm un viskrāšņākām dzeltānām rozēm pasaulē. Viesu saņemšanai violetā pēcpusdienas tērpā - gurkstošā zīdā ieģērbusies, bālos matus eleganti pakausī mezglā saspraudusi, sārtiem platiem piedurkņu atlokiem vizmojot, spožām acīm raudzījās savām viešņām pretī laipna, gandrīz apolloniski apskaidrotu un apgarotu seju kā svētie, dziļās ciešanās šķīstījušies. Līdzsvarots miers kā balts balodis bija nolaidies uz viņas slīpā pleca, tikai roku kustībās un žestos parastais nervozums nebija pilnīgi izzudis. Jā, viss, ko es torīt tāpat kā šorīt Rožē kundzes guļamistabā biju redzējusi un piedzīvojusi, mājās pārrodoties, šķita neticams un neiespējams, it kā es pati būtu murgojusi, it kā ar vārdiem neaprakstāmu skaidrību mani pašu būtu maldinājušas hallucinācijas vai patvaļīgi vajājis ķekatains sapnis sapnī.
„Jūs taču neatteiksities ienākt?” Viņa mani vēlāk gaitenī pamanījusi, aicināja pie sevis un savām viešņām. Drusku vilcinādamās meklēju vārdus, kā vispieklājīgāk atrunāties un aizbildināties, lai šoreiz mani atstāj vienu, jutos nogurusi. Bet plastisks, suģestīvs žests, Rožē kundzes paceltas rokas pavēlīgs mājiens lika man paklausīt bez ierunas.
„Ar prieku, ar lielāko prieku”, sevi valdīdama un īgnumu norīdama, es teicu. Kaut arī mana brīvdiena vēl nebija beigusies, bija jāļaujas spēlei, jāizliekas priecīgai iepazīties ar reizēm pilnīgi neinteresantiem cilvēkiem, jāizrāda sajūsma un ziņkāre klausīties visvienaldzīgākās runas, jāsmaida, mūžīgi jāsmaida ... Rožē kundze bija panākusi savu. Viņas lielās zaļganās acis dzirkstīja pie zemā galdiņa karstu, nupat samaltu smaržīgu pupiņu kafiju dzeŗot no trauslas zilganas tases. Sākotnēji svinīgais rāmums, kas pārbraucot mani bija pārsteidzis, bija pagaisis. Dzirdēju Rožē kundzi aizrautīgi smejamies, cigareti pirkstos turot un sašutumā pieri savelkot, savu vedeklu pieminot, kas neprot dzīvot - dāsnu roku ļaujot naudai kā spaļiem vai putekļiem, vai jūras putām šķīst uz visām pusēm, nevajadzīgā atdevībā pret citiem cilvēkiem.
Tikai, kad nepatīkamā piepūle, apnicīgā tērzēšana par modēm un ballēm un citu cilvēku vājībām mani emocionāli bija galīgi nomākusi, es uz pirkstu galiem slepeni izzagos ārā, īsu un ātru skatu uzmezdama Rožē kundzei. Caur cigarešu dūmiem kā plāniem caurspīdīgiem šifona plīvuriem viņai uz krūtīm melnā samta lentē margoja smalkā zeltā iestrādātā kameja. Profilā redzēju Rožē kundzes galvu, redzēju viņu no mazas sudraba paplātes paceļam skaistu liķiera glāzi un tuvinām lūpām.
Stop!
Kāds spalgi iekliedzās, un pēkšņi skarbs un griezīgs automašīnas taures pūtiens, straujas bremzēšanas riepu kvieciens mani pagalam iztrūcināja, neiedomājamā ātrumā ar neredzamām rokām noplēzdams un bez kāda pārpalikuma izdeldēdams Rožē kundzes mājas gaisotni. Ar aizturētu elpu un bailēs un izbrīnā ieplēstām acīm savas dienišķās maizes devējas vietā ieraudzīju milzīgās kravas mašīnas lielo brutālo purnu draudīgi sev priekšā nostājušos, kam citi spēkrati nepacietībā drūzmējās apkārt.
„Neguliet, skatieties, kur ejat!”
Spēcīgs braucējs, spurainu galvu pie stūres pa sānu logu izbāza tikpat spēcīgu apaļu roku un ar skarbu tiešumu enerģiski dūri gaisā vicinādams, lādējās. Mana vaina. To nevarēja noliegt. Nokaunējusies, grīļām kājām uz priekšu sakņupuši, vēl nelabvēlīgām sarkanām ugunīm mirksķinoties, mašīnai iesprauslājoties, gandrīz klupdama uzkāpu uz nobružātā trotuāra otrā ielas pusē un trīsēdama viņam pakaļ noskatījos, kad uz brīdi sastingusī satiksme atkal atdzīvojās un ritēja uz priekšu, it kā nekas nebūtu noticis.
Rēgaina, neganta, nepanesami skaļa man pēkšņi šķita pilsēta. Nepazīstami cilvēki, svešas sejas, sveši mūži, nezināmi likteņi nāca man pretī un aizgāja. Kāds sakars viņiem ar mani? Kādēļ es te biju? Vai dažādo viepļu un masku parādē dienas beigu karnevālā daudzo ļaužu tuksnesī es meklēju pati sevi?
Kurpe sāka spiest arvien kodīgāk un apgrūtināja iešanu. Es saviebos. Kā man negribējās atgriezties!
Piepeši man blakus stumdīgā drūzmā no zemes, kaut kur no apakšas atskanēja, cilvēkus apskaudami, priecīgi un neikdienišķi smiekli - nelaikā un nevietā, pavisam neiederīgi šai mirklī. Nesaprašanā es drusku pagriezos sānis - uz īsa un šaura nekrāsota dēļa gala kā pārmērīgi maza un necila miniplosta bija piestiprināts puscilvēks, svītrainu kreklu mugurā, tikai ar rumpi, bez kājām. Kā šis nožēlojamais kroplis varēja tā smieties! - pa piedrazotu ielu, tik tuvu asfaltam bīstamā straumē līkloču ar diviem plakaniem kokiem uz priekšu virzīdamies, it kā mēness laivā ar sudraba airiem pa dzidriem ūdeņiem, vizmotiem paliem irdamies.
Uzreiz viss kļuva absurds. Absurda mana atrašanās šai kontinentā, absurds mans līgums ar Rožē kundzi, absurda es pati un visa līdz galam neizdibināmā un sarežģītā dzīve. Bez piederīgiem, bez radiem, bez mājām - kā apmaldījies svešķermenis bez mērķa un nolūka, kā svešķermenis es jutos šai pilsētā un zemē.
Varbūt būtu bijis labāk, ja smagā kravas mašīna būtu mani samalusi. Skaļš bliukšķis, karsts belziens, īss kveldējošs sāpju mirklis un man vairs nevajadzētu celties augšā nakts vidū, vārīt pienu un mēmā nospiestībā līdz rīta gaismai kvernēt pie Rožē kundzes gultas malas un apnicīgi klausīties daudz reižu dzirdētos monologus, nebeidzamās vārdu un teikumu virknes, kas grodos pavedienos neatšķetināmi savija personisko ar teatrālo. Rožē kundzes personības prizmā lauzti, visi notikumi un dzīve pārvērtās tikai puspatiesībā un pussapnī arīdzan.
Gāju pa agrāk neietām un nepazītām ielām. Nevīžīgi ģērbušies jaunieši strinkšķināja ģitāras, dungodami un saldsērīgas dziesmas dziedādami, kaut kur pa atvērtām durvīm pārmērīgi skaļa un uzmācīga plūda ārā džeza mūzika. Netālu no ķīniešu veļas mazgātuves, kuŗas logs bija pieblīvēts ar ziedošu leduspuķu podiem, slaidkājains bērnu bars ar skrituļu slidām aizdrāzās man gaŗām, drusku rokas paplētuši kā putni spārnus, nočirkstēja trotuārs, un gājējiem bija jāpamūk sāņus. Iereibis saules brālis, pats ar sevi runādams, kājas tenteriski svaidīdams, pudeli rokā žonglēdams, pēkšņi - it kā neredzama vēziena triekts - augšpēdu iegāzās notekā. Vēl tālāk - kā apziņa no tumšiem dvēseles kambariem, no dziļiem pagrabu dzīvokļiem, kur kā veca piepe drēgnumā dēdēja nabadzība, augšup pa sen izbūvētām namu spraugām, starp ierūsējušām atkritumu tvertnēm, likās, slimām kājām pa izmīņātiem pakāpieniem kā mūžīgā gavēnī izstīdzējis pazemes gars, uznira nēģera stāvs, klusējošu skatu un mēmām lūpām apsūdzēdams visus, kas dzīvoja tuvāk saulei. Blakus mājā kupla un augsta kā ziedošs rožu krūms, rozā blūzē sprogainu galvu starp ārdurvju stenderēm iespraudusies, melna sieviete slinki stāvēja kāpņu galā un vēroja mani. Nēģeri. Tagad es pamanīju, ka no visiem ielas stūriem, no visiem vienveidīgu novecojušu ēku uzejas pakāpieniem, kuŗiem es gaŗām gāju, kā nesaprašanā manī noraudzījās nēģeru melnās sejas un vēl melnākās acis.
Ļaujiet man vienai būt!
Es vēlējos pazust no cilvēku acīm, trokšņiem un skanēšanas, man gribējās kaut kur apsēsties un atpūtināt kājas, nejust grūstīšanos un drūzmēšanos, nespraukties cauri steigas stundas satiksmes biezumam. Kad patiesi vairs nejaudāju paiet - kā laimes mātes nolikts - aiz nākošās alejas nomaļus laukumā parādījās brīvs sols apstādījumu malā, kur es bez kavēšanās apsēdos. Tūlīt novilku kurpes. Viegla veldzējoša vēja staigāšana pa koku zariem un pazarēm atraisīja un nobirdināja sarkanas un dzeltānas lapas, kas, līgani līgodamas, pat krēslā kvēlodamas, klusi krita uz nodzeltējušā, vietām sakaltušā zālāja un cietās zemes, radīdamas brīnišķas lapu lāmas man pie kājām. Drusku atslējoties atpakaļ, pāri galotnēm, pēdējam rudens uzliesmojumam un krāsu kaskādēm pāri, skatam ietverot mēļu dzeltānām svēdrām ievilktu debess atšķēlumu - nerealitāte atkal jundījās man apkārt un vakara dvesmā trauksmains un neatgaiņājams steidzīgi pavīdēja Rožē kundzes mūžīgi mainīgais vaigs.
Elīze jau sen man bija pateikusi, ka Rožē kundze mani, viņai neizpētījamā vidē un nepārbaudāmā sabiedrībā dzimušu un augušu, nesen iebraukušu ārzemnieci par biedreni bija saderējusi tikai tādēļ, ka kalpotāji viņai ilgi neturējās un pašlaik no darba apgādes iestādes neviens nevēlējās pie viņas nākt.
Un patiešām - rēnas dienas bija retas. Laikam ar visu ierasto gaŗlaikota, Rožē kundze ļoti drīz pēc manas ierašanās vēlējās, lai es stāstu par saviem kaŗa laika pārdzīvojumiem un Drēzdenes degšanu. Drēzdeni? Jūs vēlaties redzēt negausīgi rijīgu uguns viesuli, elles liesmās degošu Drēzdeni, kā kādreiz nežēlīgais Nērons Romu? es sevī domāju un nespēju iesākt, „Bet jūs tomēr brīnumaini izglābāties?” Rožē kundze manī paskatījusies, nolieca galvu un lēni kā uz skatuves to pacēla, „Jā”, es teicu un atkal klusēju. Pēkšņi pārsteigta, mana drūmuma ērcināta, kundze sapīka un teica: „Patiesībā nav vairs ko šausmināties ar kaŗa biedu. Kaŗš ir uzvarēts un beidzies, pasaulē atkal iestājies miers.”
Miers? Kas tas par mieru?
Nē, ai nē, Rožē kundze nekā nesaprata no kapa, dzimtenes zaudēšanas, savas eksistences pastāvīgas nedrošības un svešuma. Rožē kundze vēlējās redzēt degošu pilsētu kā Nērons... Es vēlējos projām ... Ļoti iespējams, ka es šovakar atpakaļ nebraucu, es domās uzrunāju un kaitināju Rožē kundzi, rotaļādamās ar šo pašreiz neaizsniedzamo varbūtību kā bērns ar aizliegtu paiju. Ļoti iespējams, ka es nekad vairs nebraucu atpakaļ, spītīgā drosmē bez bailēm un bijāšanas es teicu, vertikālos pilsētas siluetos skatīdamās.
Un tad - it kā atvadu vēstuli rakstīdama, es turpināju:
Ceru, ka mana aiziešana neaptumšos Jūsu reibīgi skurbo prieku, piedalīties miljonāra meitas Ofēlijas El Greko kāzās, izšķērdīgi spožās dzīrēs, kuŗās varbūt sanāks ap pāris tūkstošu prominentu ļaužu - smalka izlase - plaša dzīves stila pieraduši kungi un dāmas žilbīgi dārgās rotās un tualetēs, kas, viņiem majestātiski kustoties, vizēs kā krāsainas pāvu astes; jautri tērzējot, viņi mielosies pie retu puķu greznotiem galdiem, lakstīgalu mēlītes ēzdami un putna pienu dzerdami no zelta un sudraba traukiem, liekot pakalpīgajiem viesmīļiem visslepenākās vēlēšanās no acīm nolasīt. Varu iedomāties, ka arī Jūs, Rožē kundze, savā priekšlaicīgi šūdinātā eksotiski sarkanā kleitā lepodamās, nāvei spītēdama, lustru spožumā dejosit tvistu, pilnīgi aizmirsusi, ka Jūsu laiks jau pagājis, ļausit zīdainām mežģinēm plati plīvot kā teiksmaina ugunsputna izplēstiem spārniem pār savu smailo elkoņu galiem, daudzajos dejas zāles spoguļos sava auguma draiskulīgo kustēšanos slepeni vērodama, ziņkāri un augstprātīgi skatu uzmetīsit jaunām meitenēm un vīriešiem, ilgodamās redzēt, vai viņi patiesi apbrīno un apskauž Jūsu locekļu vingrumu un kustību grāciju.
Bet dzīve, Rožē kundze, - Jūs pati zināt - dzīve ir pārāk īsa un strauja, un pusaudžiem, kam rītdiena iesākas šodien, nav laika skatīties vecos spokos. Un atcerieties, Rožē kundze, atcerieties, ka šis nav laikmets, kuŗā jaunība respektē vecumu, ja pēdējais nav to pelnījis.
Gaŗām pabrauca mašīna, man gaismu virsū uzzibinādama, un es atjēdzos. Kādiem niekiem, blēņām un muļķībām es te nodevos un nevajadzīgi kavējos, skaidri zinādama, ka, izņemot Rožē kundzi, neviens nekur šai brīdī mani negaidīja, neviena droša osta, kuŗā es varētu noenkuroties mieram un palikšanai. Noliecos, uzāvu kurpes un neatliekami piecēlos kājās. Pilsēta bija atkal manāmi pārmainījusies. Man bija jāiet tālāk starp mākslīgo gaismu un ēnām. Čemurainie kino un reklāmu uguņi, spalgi dzirksteļodami un dzisdami, krustiski krita man pāri, acis apžilbinādami. Drudžainā straume bija paspējusi noplūst, tomēr ielu tramīgie trokšņi un rībēšana trinās un žņaudzās ap mani asāk, un it kā pēc brauciena pa nemierīgu jūru, tikko no kuģa nokāpušai zeme vēl šūpojās zem manām kājām. Nekā atsevišķa neuztvēru, viss saliedējās un sakusa vienā vienīgā nebeidzamā murdoņā.
Bet kur palikusi, kur paslēpusies stacija?
Tikai - kur nojauca vecās mājas un namus un cēla jaunus - klajākā vietā iznākot, reāls, tomēr mistisks mēness, kā augstu gaisā uzlaidies svešāds putns, klīstošu padebešu strēlēs un dūmakās ieķēries, mēmi bālā spožumā parādīja, ka jau lielu gabalu tai biju pagājusi gaŗām citā virzienā. Pārpildītajā autobusā man negribējās kāpt. Savu gaitu nesteidzinādama, soļoju tikai uz priekšu, līdz mans gājiens apstājās automātiski un gandrīz pret savu gribu es beidzot piespiedu pogu pie draugu dzīvokļa durvīm.
„Aija? Aija, kas tev atgadījies?”
Draudzene, man dziļāk sejā ieskatījusies, izbīlī iesaucās. Kad es, viņai vakariņas gatavojot, savas šīs dienas piedzīvojumus un dzīvi pie Rožē kundzes biju apgaismojusi, augumu sašūpodama, viņa pagriezās pret mani un noteikti teica: „Nekur tu vairs šovakar nebrauksi.” „Kāpēc vispār jāatgriežas?” siltā tonī ierunājās draudzenes vīrs, acis no platām avīžu lapām paceldams un mani uzlūkodams. Patiesi - kāpēc jāatgriežas? - kā pēkšņā atklāsmē es atsaucos sevī. Vietnieci man Rožē kundze dabūs, daudz piemērotāku par mani. Rožē kundzei ir nauda, radi, draugi un vēl citi kalpotāji, bet man jāglābj manas pašas veselība.
Neraugoties uz lielo nogurumu, naktī gulēju ilgi nomodā. Nerimusi vēl manī murdēja ielu duna, šūpojās un šalca sarežģītās pilsētas drudžainie ritmi un pulsi, smadzenēs saplanduši, uzzibēja un cits citam cauri gar rudens koku krāšņajām krāsām slīdēja dažādie atspulgi, stāvo debesskrāpju taisno līniju stāvi un daudzie redzētie cilvēki. Virmoja abstrakto gleznojumu veidoli. Tumsai cauri urbdamies, varavīkšņaini kā dīvainas mirāžas plaiksnījās krāsu un skaņu atbalsis, gandrīz piegrūdās milzīgās kravas mašīnas brutālais purns. Tad visi atspīdumi un zīmes pārlūza un izklaidējās, mani neaizsniegusi tālāk un bālāk noplīvoja ugunsputna žilbīgie spārni, bet to vēdas un šalkoņu es vairs nedzirdēju, juzdama savu augumu kļūstam smagāku, trulāku, nedzīvāku, kā akmeni krītam nemaņā un nebūtībā.
Piepeši es pietrūkos sēdus: Aija, Aija - Vai Rožē kundze mani sauca, spilvenos atbalstījusies, māja un aicināja pie sevis? Nē, Ap mani zuzēja klusēšana, viegls neierasts miers un jaunas dienas sākums, kuplos tumsas zarus pašķīris. Pa mazliet pavērto logu no āra ieplūda svaigs dzestrums un agra zaļgana gaisma, rūtīm cauri spiezdamās, pārliecās manai galvai un pieskārās arī man. Un es - klusumā klausīdamās, vēl pussamiegotām acīm, satrauktiem pirkstiem segas malu turēdama, atskārtu un ieraudzīju, ka biju brīva. Un dzīva.