Visvaldis Bokalders
TABLEAUX PERSANS
Kāda ceļojuma piezīmes
No šī ceļojuma 1918. gadā līdz mūsu dienām saglabājušās pārdesmit mašīnraksta lappuses franču valodā, apdrukātas violetā, prūšu zilā un sarkanā krāsā. Tās sakopotas autora komponētos vākos ar paša zīmētiem burtiem un illustrācijai uzlīmētu senas persu miniatūras melnbaltu kopiju, kur attēlota kalnu ainava ar figūru un dzīvnieku grupu priekšplānā. Šo ceļojuma aprakstu papildina liels skaits ceļojuma laikā radītu akvareļu, guašu un zīmējumu, kas attēlo redzēto dabu, cilvēkus un dzīvi.
Mēs ceļojumos dodamies gandrīz vai katru gadu atvaļinājuma laikā, bet mums parasti no tiem bez atmiņām saglabājas tikai neliela fotogrāfiju un brošūru kollekcija. Tādēļ šķirstot gleznotāja Jāzepa Grosvalda Persijas ceļojuma aprakstu un skatot šai sakarā radītos zīmējumus, ar skaudību jākonstatē paša nevarība intensīvi izjust un attēlot pirmreizīgus, spēcīgus iespaidus. Jāapbrīno Grosvalda radošais entuziasms, pārdzīvojot īpatnējā, mežonīgā vidē gūtos iespaidus un virtuozo prasmi tos attēlot. B. Vipers Rīgā 1938. gadā izdotā monogrāfijā raksta: „Grosvalds piederēja pie tiem nedaudziem māksliniekiem, kas vienlīdzīgi droši runāja kā gleznotāja, tā rakstnieka valodu, kas spēja apcerēt savas jūtas tikpat labi kā izjust savas domas. Tableaux Persans ir pilnīga analoģija Austrumu cikla akvareļiem, tikai izteiktiem literārā formā.”
Pirmā pasaules kaŗa beigu posmā, pēc Krievijas revolūcijas, Lielbritānija sūtīja armijas ekspedīcijas korpusus uz Tuvajiem Austrumiem un Kaukāzu. Tādā korpusā pie ģenerāla Danstervila (Dunsterville) par adjutantu bija iedalīts Jāzeps Grosvalds. 1918. g. šis korpuss bija nonācis pie Irākas un Irānas robežas ziemeļaustrumos no Bagdades un, virzoties gar Tigras upes pieteku Dijalu uz augšu, tuvojās Kurdistānas kalniem. No šīs vietas sākas Jāzepa Grosvalda ceļojuma apraksts „Persu ainas”.
Ceļojuma apraksts aptveŗ kādus 900 kilometrus gaŗu ceļu pāri Kurdistānas kalniem līdz Kaspijas jūras ostai Pahlevi, agrākai Enzeli, no kuŗienes gāja kuģi uz Baku. Korpuss pārvietojās jāšus uz zirgiem un kamieļiem, ilgākai atpūtai izmantojot biežāk apdzīvotas vietas. Tur tad Grosvaldam bija vairāk laika novērot īpatnējo dabu, cilvēkus, to tērpus, savdabīgās celtnes un šos spilgtos iespaidus dokumentēt, gan tos aprakstot, gan attēlojot zīmējumā, akvarelī un guašā. Tā parallēli ceļojuma aprakstam ir radušies vairāk nekā 80 darbu, kas aptveŗ „Austrumu cikla” pēdējo techniski virtuozāko un mākslinieciski atbrīvotāko daļu. Apraksts sadalīts vairākās nodaļās ar paskaidrojošiem virsrakstiem. Sekojot šai schēmai, arī zīmējumus var apvienot lielākās grupās, kas atšķirīgas savā starpā, bet katra par sevi aptveŗ kolorītā un noskaņā līdzīgus darbus.
No Irānas pierobežas zemo pakalnu augstienes atveras plašs skats uz Kurdistānas sniegotām kalnu grēdām. Tuvojoties šiem kalniem, to piekājē nonāk apgabalā, kur zemes, klinšu un smilšu slāņi ir īpatnēji sarkanīgi. Šis materiāls ir izmantots ēku un daudzo tiltu celšanai, un arī straujo kalnu strautu ūdens ir krāsojies sārts. Sārtais kolorīts raksturīgs Grosvalda šīs grupas darbiem un to redzam gan Khanikinas ciema skatu, gan seno persiešu impērijas valdnieku celtņu drupu, gan šacha Abbas I celtā monumentāla pīlāru tilta attēlos.
Turpinot ceļu augstāk kalnos cauri neapdzīvotiem, mežonīgiem apgabaliem, sasniegta kurdu galvas pilsēta Kermanšacha. Pilsēta netīra, trokšņaina ar milzīgu bazāru kā centru. Grosvaldam te nācies saskarties ne tikai ar skarbo dabu, bet arī ar lielu postu, nabadzību un cilvēku ciešanām. Viņu pārsteiguši novājējušu, skrandainu ubagu pūļi, kur cilvēki nereti atradušies uz dzīvības un nāves robežas un padevušies apātijai un fatālismam. Neparasts bijis pilnīgs pietātes trūkums pret vēstures pieminekļiem, kuŗu materiāli nereti izmantoti ikdienas vajadzībām, un lielais daudzums sabrukušu nesalabotu ēku. Šīs ainas saglabātas vairākos ielu, bazāru un lauku ceļu skatos ar tur redzamiem ubagiem un bada cietējiem un daudzās šo tipu skicēs. Dominē pelēkās un melnās krāsas, pelēki kalni un ciemi ar raksturīgiem melni tērpto sieviešu siluetiem priekšplānā, kas labi noder zīmējuma telpiskā dziļuma illūzijas radīšanai.
Pēc smacīgām posta ainām Kermanšachas apkārtnē Grosvalds nonāk pavisam citā vidē − augsto kalnu pilsētā Hamadanā, kas guļ plaši izplētusies stāvās nogāzēs starp pāri par 3500 m augstām sniegotām virsotnēm. Te dzidrs kalnu gaiss, strauji tīri kalnu strauti, kolorīts gaišs, pelēki balts. Līnijās dominē arku motīvs, kas atkārtojas, gan ēku un daudzo tiltu konstrukcijās, gan pie horizonta redzamos kalnu virsotņu profilos. Dabas monumentālitāti Grosvalds attēlo daudzplākšņu kompozīcija, liekot augsto tiltu ailas priekšplānā, un aiz tām ciemu un kalnu profilus vienu aiz otra. Kontrastam telpā novietoti nastnesēju dzīvnieku un īpatnējos tērpos tērpto kurdu tumšie silueti.
Seko plašāka attēlu grupa no kādreizējās persu galvas pilsētas Kazvinas, kas atrodas lielu satiksmes ceļu krustojumā, kādus 140 km no Teherānas. Kazvina ir bagāta pilsēta ar skaistiem dārziem un plašiem rosīgiem bazāriem. Pilsētas mūrī saglabājušies vairāki skaisti vārti, kuŗu mozaīku turkozēs zilums ir jauns spēcīgs krāsu elements Grosvalda darbos. Sieviešu tērpi Kazvinā ir gaiši, sārti vai violeti, kas spilgti izceļas bazāru velvju tumšo ēnu kontrastā. Šīs grupas zīmējumos daudz lielāka krāsu toņu variāciju bagātība, komplicētākā lineāra uzbūve, kas šos darbus tuvina austrumu rotājumu un miniatūru zīmējumu raksturam.
Aiz Kazvinas, šķērsojot pēdējo augsto kalnu grēdu, sākas lejupceļš uz Kaspijas jūŗu. Pēc kalnu klajumiem te atveŗas gandrīz tropiska veģetācija ar tumšu zaļi-zilu pamattoni, kas uztverts dažos pēdējos šī cikla darbos.
Grosvalda stāstījumā viscaur jūtama gleznieciska apkārtnes iespaidu uztvere. Par to liecina asociācijas ar citu mākslinieku darbiem, īpatnēju krāsu apraksts, dabas formu analizē. Skatot asos lauzītos kalnu grēdu profilus, Grosvalds tajos redz analoģiju ar persu architektūru, kur tādas pat formas ir mošeju kupolos, minaretu torņos, bazāru arku velvēs. Kalnu kailās nogāzes, kur tikai vietām izklaidus aug reti maigu krāsu narcišu un īrisu kušķi, veido fonu persu illustrāciju miniatūrās, un paklāju ornamentos. Bezlogu bazāru tumšās velves ar baltiem staru kūļiem, kas krīt no jumta apaļiem caurumiem, atgādina Rembranta gleznu gaismas − ēnu noskaņu. Sieviešu tērpu krāsas raksturo to vietu, kur tie radušies. Nabadzīgajā Kermanšachā − melni, tālāk kalnos sarkani, bagātajā Kazvinā gaiši, daudzkrāsaini un pie Kaspijas jūras − balti. Persijas vapeņu lauvas krāsa mainās pēc ticībām − no safrāna dzeltenas pie musulmaņiem līdz brūnai pie citu ticību piederīgiem. Ceļojuma laikā radītie zīmējumi ļoti jūtīgi uztveŗ un raksturo katras vietas būtisko īpatnību, bet tie nav illustracījas. Katrā redzētā cilvēkā, kokā, ēkā vai kalnā Grosvalds saskata un izkristallizē tam raksturīgāko un šos elementus apvieno harmoniskā kompozīcijā, atmetot visu lieko. Grosvaldam pilnīgi svešs pārdzīvojuma kāpinājums, kur ekspresijas labā upurēts skaistums un līdzsvars, kas raksturīgs, piemēram, viņa laika biedriem vācu ekspresionistiem. „Mironis bazāra sētā” ir īpatnējs, krustveida diagonālās līnijās nokomponēts darbs, kur gulošais mironis ar sava ķermeņa virzienu pastiprina zīmējuma kreisās puses violeto ēnu plakņu parallēli pretstatā lielajam baltajam saules apspīdētam laukumam. Ainas makabrais sižets atbīdīts tālākā plāksnē, pakļaujoties krāsu laukumu toņu un līniju ritma spēlei. Tā gleznojot ar vārdiem, līnijām un krāsām, Grosvalds saglabājis sava ceļojuma novērojumus mūsdienām. Viņš guvis spēcīgus, pirmreizējus iespaidus šai ārkārtīgi īpatnējā vidē, kas viņa jūtīgajā uztverē pārstrādāti mākslas darbos. Radīta skaista piemiņa vietām un cilvēkiem šai Mazāzijas daļā, kāda tā bija pirms vairāk nekā pusgadusimteņa. Toreiz noietais kamieļu ceļš tagad ir moderna auto maģistrāle. Kermanšacha un Hamadāna lielas rūpniecības pilsētas. Pirmā pazīstama ar savām naftas rafinadērijām, otrā − ar plašām paklāju austuvēm.
