Iepazīsimies ar arabu dzejnieku al-Ma’arrī (A,D, 973-1057). Tāpat kā Omārs Chaijams, viņš bija brīvdomīgs, izglītots cilvēks. Novēroto savā dzejā viņš sakausēja ar saprātu un filozofiskām tieksmēm. Toties, kamēr Chaijams bieži vien no dzīves likstām izeju meklēja jutekļu pienestā izpriecā, Ma’arrī pievērsās askēzei, atturībai, Cēlonis − aklums jaunībā. Neraugoties uz to, viņš teicami izskolojās, taču karjera Bagdades metropolē neveicās, un viņš jau spēka gados bija dzīves sarūgtināts. Vairāk nekā pusi dzīves viņš atdeva studijām, mācīšanai un rakstniecībai, Ma’arrī „Meditācijas” apcer to laiku pasauli ar prātu un sirdsapziņu. Autoritāšu un tradīciju ietekme atstāta otrā vietā.
|
1. Stundu zārkā Dziļi slēpti notikumi Gaida sarga − Varas Vāka pacelšanu. Un Radītājs neaprobežots − Kuŗam dziesma ir Laiks − Nav spiests tajā ieaust Dzirdētas atskaņas. Naktis tā aiziet − Mēmas balsis − Neizjūtot, nezinot Nākošo. - - - Dieva gribas vadīts Nemaldīgs Ass laika dzelonis Mūs atrod. Viņš piešķir aizdevumu Un atkal atprasa; Ar viņa doto priecājas Cilvēka ģeķība.
2. Neizvēlējos nedz dzimšanu, nedz vecumdienas, dzīvi: Ko Pagātne nedeva − vai Šodiena dos? Te jāpaliek, Likteņa rokās aizžņaugtam, Un jāiet tad, kad aiziešanai nolikts laiks. Jūs − no tumšiem maldiem gribat mani pestīt − Melojiet − tas stāsts dej sajukumu. Vai, kauna zīmi iededzinot, spējat kaut ko mainīt? Vai nepaliek viss tā kā bijis ?
3. Ir baušļi, kuŗus daži aprēķina lēti, − Bet neviens nezinās, kam lemta iznīcība. Muhameda grāmata, jā, un Mozus − Marijas dēla stāsts, Dāvida psalmi − Viņu aizliegumus tautas neklausīja, zuda gudrība: Velti − un tā reiz zudīs visi ļaudis. Cilvēkam pieder divas mājas, Dzīve − Tilts, nemitīgi krustojams starp abām. Mājvieta pamesta un redzi, − kaps sameklēts: Mājas, kapu vietas − abas neizturēs.
4. Gadsimti, gadsimti tumši skrien Rītausmai neseko saule. Maiņas un pārejas − pasaule neliecas Ne rietumu, austrumu aulos. Spalva rakstīja, pavēles pildīja − Tinte žuva Likteņa elpā, Cheopss vai savus satrapus saglāba, Cēzars augstmaņus − no kapa?
5. Bēdīgi diezgan − reiz brīvi klejojošam Dienas pamāj: zūdi tagad kapā: Cik reizes mūsu putekļainās kājas nemin Pārgalvīgo pieres, bezrūpju galvas kausus!
6. Es sveicu Nāvi viņas sākumos un pārnākšanā − Lai viņas drānu pārmērība mani apsedz. Šai saulē dzīvojošiem, ja vēl pie pilna prāta, Nepiederas aizgājušos apraudāt. Neskaitāmas posta reizes tā mums rāda: Zem viņas rokas, viņas elpā − vēl cik gaida: Tā pāršķeļ mūs ar zobeniem un notriec zemē, šķēpu durtus, Un atrod mājas solī mūs ar bultām drošām. Uzvarētāji, kas brīža varu, bagātību guva Ir tuvu tiem, kas viņas balvas zaudējuši. - - - Un dīvaini, cik karsti katrs no mums grib Dzīvi − Gan reizē viņu izlamājot brīvi.
7. Ja Laiks tev dod uzvaru, − ļaus arī Naidniekam atriebties pilnīgi. Dienas zenīta karstums zog rītausmu Dāvāto, veldzīgo rasu.
8. Ādama dēls, tu nometņo un tomēr esi ceļā, Tu guli starp saviem un tomēr visu nakti ej. Visi, kas te mīt, cer uz peļņu Bet dzīvs cilvēks ir drošs zaudētājs. Austrumu un rietumu aklie Kā bagātību skaita savus ceļa spieķus.
9. Kad es savas vēlmju pērles virknē veŗu Dzīves īsā šķiedrā pietrūkst vietas, Gudri raksti nespēj satvert manu cerību − Jo dzīve vien ir kopsavilkums cietais.
10. Pāri daudziem skrējieniem saules tīkli izmesti Un visas pērles un kostīmi savākti, Šī šausmu Pasaule mūs apbuŗ; visi viņas bērni, Mēs dzeŗam no viena mirstības trauka. Ļaunumu izvēle: kuŗu drīzāk gribēsi? Pazust − vai dzīvot sāpīgi?
11. Zemiski motivēts Kancelē uzkāpis Kaut neticot augšāmcelšanai, viņš nu Ticīgos drebina Ar šausmu nostāstiem Par Pēdējās Dienas asiņainumu.
12. Tavas domas iekūra liesmu, kuŗa blakus tev rādīja Ceļu, − kamēr vadošu gaismu tu meklēji. Burvis, pareģis, astrologs, − tie visi liekuļi Kas viltīgu mantkāri pasmaidot paslēpj, Lai kā veca ubaga roka trīc − Tā ir atvērta ziedojumam. Rīts.
13. Patieso bagātais apsauc un dimdina Kļūdaino balsi Un visas ciltis ar prieku tam noliecas. Musulmanis vairs neziedo naudu, dēļ ticības almas skalsies No mošejas un meklēs labāko baznīcu.
14. Kas mani izglābs no šīs dzīves pilsētā Kur mani slavē nepelnīti ? Gudrs, bagāts, svēts − tā mana slava lētā − Vēl šķēršļu daudz − ja gribu pret to dzīties. - - - Es biju neziņai parādā − tomēr gudrs likos dažiem − Vai tā nav brīnuma lieta? Jo tiešām mēs visi − visi esam liekuļi Ne dižs es − ne zema jūsu vieta. Mans ķermenis Dzīves spīles tikko panes − Kā lai tuvojos Puvumam? Apkampju? Nāves lielās dāvanas! Pēc sāpēm − miers. Pēc trokšņiem atnes − klusumu.
15. Meties ceļos sava Kunga priekšā, noliecies Un kad tu vari apliecināt, liecini. Ir labi dārgos kviešos dalīties Ar kumeļu, kas tevi godam nesis; Pašam − rozīņu, gaišas eļļas jaukums, Paskops, tomēr saldens mielasts. Ņem māla krūku dzērienam: tur nevēlies Ne zelta kausu, sudraba. Pietiek ar to, kas vienkārši miesas segs Vasarā, un ziemai − drānas paša austas. Tiesneša amatu es aizliedzu; nesprediķo Nedz vadi aizlūgumus mošejā; No cēliem izvairies, atmet pletni, Tāpat kā algādža aso zobenu. Šīs lietas rados, draugos neciešu − Deldē vai saudzē dvēseli, ka gribi. Man kauns no dažu ļaužu uzmanības: Drīzāk Viņa aizgādībā dodies; Lai tava sieva izrotājas Svētās bailēs − Mirdzošāk kā pasūtinātās rotās. Lai Viņam slava: paklausies, kā kraukļa ķērciens, Sienāža trīšana dod Viņam apliecību svētu − Tavs gods lai mīt, kur slava sabiezē: No ielejas kāp augšā − kalngalā.
16. Cilvēcei − kuŗā labākais No šīs saules dārgumiem iemiesots − Doti vadoņi valdoši − Kā mēneši austoši, rietoši. Ja saviem dēliem gribi pierādīt Darbos cik viņus mīli − Tad katra gudra balss teiks: pagaidi, Nedod mūs vēl pasaulei ķīlā.
17. Divi likteņi mūs cieši tur: Nākotne, pagātne; Divu milzu trauku skaujās peldam: Laika un Telpas, Kad prasām − ko īsti Mūsu Radītājs gribējis ? Visādas balsis dzird čīkstam, Bet patiesa vārda neviena.
18. Ja noziedznieki bija nolemti − Tad nepareizi noziegumus sodīt. Kad Dievs radīja rūdas, Viņš zināja, ka reiz No viņām izkals zobenus − Tie asiņaini zib pār zirgu krēpēm: Zirgi −dzelžos kalti, pakavoti.
19. Ķermenis, kas tavai dzīvei iedod formu, Ir tikai tava vāze: neapmānies, dvēsele! Lēts ir tas trauks, kur medus tavs var krāties, Bet dārgs jo dārgs − tam trauka saturam.
20. Mēs smejam − bet neveikls mūsu prieks, Mums derētu raudāt, un raudāt gauži − Mums − kuŗus kā stiklus satriec Un pēc tam vairs nenoglauž.
Atdzejojis Juris Mazutis |
