Velta Toma
|
|
TREJSKALDNIS | |
I |
Viņa nav debesis traucēja, viņa ir pazemē kāpēja, viņa ir sāpētāja – viņa ir raganās jājēja viņa ir mājās ūjinātajā viņa ir gājēja – Naktīs jaušu. Minu dienā – kuŗa? Visas vienā.
|
II |
Bij bargs laiks. Zibens saspertu mani jūs aizmirsāt ierakt zemē – uz velēnām gulēdama ilgi skatījos debesu grodos, pirms spēju celties. Es redzu visam cauri.
|
III |
Manai meitai – jā, man ir meita, deviņos gados sirdī iznēsāta. Neesmu vis vējziedētāja. Mana pārziedējusi, tagad briest. Manai meitai būs bērns meitās. Mīlestības bērns. Tēvs? Tēvs tāpat kā māte radīsies reizē ar bērnu – mīlestības bērnu.
1976.
|
TĒVAM TRĪS DĒLI
Variācija par latviešu tautas pasaku
|
Tēvam trīs dēli, Baļķi ceļ divi. labi, čakli. Lubas nes viens. Tēvs dara namu, Atveļ akmeni dēli palīdz, visi trīs.
Nams uzcelts. Logos ārs plaiksnās. Dēli sāk taujāt tēvu – tēt, kuŗam šo namu dosi? Kurš dēls to iemantos?
Tēvs brīdi domā, tad saka tā: ikviens to varat iegūt, uzdevums visai vienkāršs: kuŗš spēs to piepildīt, lai sienas, griesti, grīda pilnum pilnīgi tilptu. Dēli nu domā, Galvas lauza – kas tā par mīklu, tēva uzdotu ?
Liels, kas liels? Plats, kas plats? Milzīgs, kas milzīgs ? Vecākais dēls ņem no vadža apaušus, iet uz dābola lauku, atved savu pūra zirgu – rene pār muguru, spalva bližģ saulē, kājas ceļ dancodams – spēj tik valdīt! Ved pār slieksni, durvis vēris, ieradināts seko bēris; stāv līdz griestiem galvu cēlis. Nu? – un tēvā skatās dēli. Nepiepilda! Kakti tukši! – Saka tēvs. Lai nāk dēls otrais.
Otrais dēls nācis pasaulē, kad gaidīta meita; nelaiķes mātes mazāk lutināts. Domā gausāk, bailīgāks, skatās uz vecāko brāli, stiepj roku pēc zirga pavadas –
Otrais dēls jūdz zirgu orē, brauc uz kulu, iekrauj salmus, atved vezumu un izgāž, izkliedē pa nama grīdu.
Salmu pulka bijis mūžam – nebūs salmu, nebūs graudu... Nams tik tikko nepiepildīts – kasa bārdu tēvs un domā. Nava diezgan! Tukšs pa starpām – nospriež tēvs. Lai nāk dēls trešais.
Toreiz vēl Antiņu nebij. Tēvs nebij mirējs, un dēli ar godu gaidīja kārtu uzminēt mīklu, gūt namu.
Tomēr – jau Antiņam radu, jaunākais stāvēja domīgs,
skatījās salmos ir saulē, kas iesēdās zeltītā laivā, norietā zūdot aiz kalna – Salmi jau iznesti. Tukšums no sienas līdz sienai bij namā. Mijkrēslis līda pa logiem un atvērtās duravās stājās –
Trešais dēls, šķiet, tukšām rokām, namā gājis šķīla kramu, lēca dzirkstele un svece gaismu meta četrās sienās, griestos staroja un grīdā blāzmu izplēta līdz kaktiem. Vērās tēvs, un tik vien bilda: nams būs tavs, to piepildīji – uguntiņa gaismu viesa, tiek tev tava daļa, tiesa.
1976.
|
|
|
MĒNESS BRŪTE
|
Zem mēness vēsajām lūpām viņa aug stinga un tvirta. Siltums, pārtapis miglā, atpin matu mājošo cirtu, marmora muti mazgā.
Pūces čab, Mēness mācošais skats atņem atdevību, atveŗ saujas kausu, kas klusā kustībā nakti gribēja smelt. |
MĒNESS BRŪTE II |
Savu tālo pusi tu klusi nāci man rādīt mans mēnes! Biju piemirsusi, cik sausas un dīvainas jūŗas tu nes.
TU: Iedod man tuvumu, lai esmu
tālumos tālāks, kluss klusā sīvākais. Iedod pa daļai, pa pusītei – būšu tev visbrīnumaināks.
ES : Tik kluss tu nāc!
Sauc mani diktāk. to, kas nav skaļāks par vārdiem. Nāc jele un tevi pārdiešu zaļa. Piesmiešu tālumus tuvāk. Iesmiešu ūdeņus jūŗās. Burošu puķu laivā. Še – spraud vizbuli nabā – dabas un mīlnieku zīmi. Audzē bārdu un apīņus. Griezies ap vizbuļa asi ...
TU: ... būšu tev spogulis, laiki un telpas, kur mijas ...
ES : ... ieliksim mēbeles tavā ceturtā dimensijā ...
Mēness druvā gaidu mēness lēktu un rietu. Mēnes, lēc! Kaut naktī tuvā teicu: pie tevis ietu tevis pēc.
|
Lalita Muižniece
|
|
*** |
Asfalts vārās. Asfalts burbuļo. Mīksti pļekst, pļaukst, pļekš, bet saule maisa to ar manu ēnu, melnā putrā triepj vēl melnāku sviestu (nē, neesmu ēdusi kaņepes trīsdesmit gadu). Staraina astere rokā. Nē, ne saules, manā. Bet varbūt saules. Vai – saules arī.
Klau – ieklausies – tā pļekšķēšana pierimst. Apklust. Aizrijas sevī – (bet tu jau nedzirdi. Tu gaidi kādu kundzi. Ak Dievs, un grūsti grāmatu maisu no viena kakta otrā, it kā nebūtu vienalga, kur grāmatas atrodas, kamēr tās lasa.) Jā, protams, zinu, tas viss manā galvā. Pierimis nav nekas. Tikai atkāpies. Tā var izdzīvot arī. Nenoslīkt melnajā putrā. Nu, tu jau TO visu zini. Vienu gan nezināji: tavas pēdas glāstīsies tagad ar manu ēnu katru saulainu un arī ne tik saulainu dienu. |
*** |
Kāpu zāles piedur manu ēnu savām smiltīm ēnu pēc ēnas, pēc ēnas paliec!
Aiz manis kāpu zāles kā asmeņi pārklājas sāļām šļakatām.
|
Valentīns Pelēcis
|
|
ŠAUBOS... |
Tētukiņ, mamulīt; ik vakarus krustu ievilkāt sava pedelīša pierītē. Lai aug labs, ticīgs, godīgs, pats sev un visiem, visiem, kas pasaulē.
Tētukiņ, māmulīt, bija tāda bildīte, kur eņģelītis, adventa salā, spārniņus atvāzis, vada bērniņu, gar ledus maliņu upītei...
BIJA...
Nuka bija! Krusts pierē un eņģelītis upītē.
ŠAUBOS:
kādēļ toreiz nebija šaubu, ne par glābēju krustiņu, ne par mīlīgā eņģelīša spārniem manā dzīves upītē? Manā upītē bija tikai manas dzīvības šķidrais ūdentiņš. Tur peldēja viena vienīga mailīte, vissīkākā zivtelīte kas joprojām caurpeld mūs, pasit ar astīti:
ŠAUBOS...
|
Edgars Krūmiņš
|
|
* * * |
Iela, izlaidusies vēderā, atņirdza zobus, apčamdīja neona horizontu. Atlocīja piedurknes, uzmeta cementa kažoku appelējušām asfalta drānām, slacinot darvas odekolonā. Daudzmaz atguvās atstiepa dzelzs locekļus, pirms, visu acu priekšā, atspērās pret sienu un atkāsēja dažādas pabiru kripatas.
|
Ivars Lindbergs
|
|
ROTAĻA I |
Viens divi trīs, es esmu brīvs, man brīva dziesma, vēl neesmu ķerts. Četri pieci seši, mēs esam sveši, ja nīsti tos, kas kapus mežā apkopuši jau gadu tūkstošus spēlē pēdējo pāri ar nāvi. Septiņi astoņi galīgi nabagi līda ik vakarus pagulti pētīt; karote mākonī, zābaki galvās, visu cauru vasaru budēļos gāja. Deviņi desmit, vēl man nesit, vēl es nebēgu savas nāves, vēl es nesvīstu pēdējās bailes, vēl mana mīļā atnāk ik vakaru dziedāt ar mani līgo dziesmas. Viens divi trīs, es esmu brīvs, mana atslēga nav nolauzta.
|
ROTAĻA II |
Kādreiz gribas mežā skriet, mežā skriet; un ne tik līdz vidum, bet tālāk un dziļāk līdz tumšākam silam, bet tas otrs, tas maita, skrien līdz.
|
PŪSTS JAU IR GANA...
|
Pūsts jau ir gana, un tie laiki jau tādi, ka grūtības rada mums pūšamie vārdi un strīdas nu gudri vīri, vai pareizāk būtu ja pūstu ar koka pūšamiem štrumentiem, vai pūšamiem koka štrumentiem un kamēr to noskaidros netiks vairs pūsts nemaz.
Vecs večuks piesaulē sēž ar māla pīlīti raupjajās plaukstās un smaida.
|
ZOBS PRET ZOBU...
|
Zobs pret zobu, lūpas pret lūpām, es pret tevi un tevī. Sienas ir atvērušās un tumsa, tumsa savā labumā, pievelk zemi pie debesīm. Tavas rokas novelk mani tā kā stīgu, ar kuŗu var šaut liesmojošu šautru vistumšākiem ūdeņiem pāri. Tavas rokas nostiepj mani kā stīgu, uz kuras var tavi pirksti spēlēt tās meldijas, kuŗas zini tu viena un varbūt vēl zeme un nakts.
Šī nakts ir laba, un silti ir tavi pirksti zem manas čaulas.
|
|
|
ES DZERU |
|
1. |
Es dzeru vasaras vīnu no nākošo dienu traukiem, no ziemai atņemtiem strautiem, no bangainu ūdeņu krācēm. Es vētrai atņemšu spārnus un zibenim uguns postu, es saulei atvēršu dienu un reibdama, reibdama dzeršu savas gaistošās vasaras vīnu.
|
2. |
Es dzeru vasaru no saules zelta kausa, no kādām maigām saujām, no kādas karstas mutes... Es ķiršu dārzos apmaldījos, kur ziedi, vai taureņi balti vēju šūpotos zaros snauda? Bet tikko ogas sārto ķekaros – es līdzi pārtopu – es – pati – vasara, es kvēlu sulu pilna un smaržām reibinot es izziedu līdz galam un vīnā pārvēršos, kas puto pāri malām.
|
|
|
RUDENS |
kad rudenī cilvēki uzvelk cimdus koki tos novelk
kailiem izstieptiem pirkstiem gaida kad ziema pārklās balto segu stāv savās vietās un ļauj šīm pārmaiņām notikt
staigā tikai pasakās īstenībā pārvietojas kad tos pušu cirstus aizved
koku saknes ir sīkstas jā bet galotnes liecas kad vēji pavēl
|
AVE SOL |
atjaunot katru dienu ceļā uz jauniem toņiem dzirdēt kā skaņas pārnesas šajā telpā no elpas uz elpu dzirdēt kā atskan skaņu atskaņas
dzirdēt atbalsi kad balsu vairs nav klausīties tās skanam pelēkā rudens dienā meklēt toņus lietus lāsēs redzēt saules spektru katrā lāsē
1974. g. 11.novembrī
|
ZIEMAS RĪTS |
rīts dūc kā ledusskapis bailes šņāc kā ūdenskritums dzīvoklis ir zagļu pilns: telefons grammofons radiofons magnētofons visi zog manu laiku bet priekšpilsēta mierīgi zem sniega snauž
ezerā, netālu no krasta guļ divi pusgrimuši kuģi kā sīpolu mizas sasalušā traukūdenī
ceļš izstiepjas kā pēdējais krāciens pirms modinātāja zvana
izstiepj savu pirkstu vējš dvēseļu lapas šķirstīdams: visas labās ieceres sajūk šaubu kaudzē
šis ir šaubu laiks kad šaubas mani saitītē ved pastaigāties kā suni un ļauj šur tur paošņāt
bet visur redzu citu pēdas un saožu viņu smakas un es domāju:
no kurienes nāk visi šie agrīnie suņi
|
VII VERMLANDĒ
No cikla „Divpadsmit liriskas atkāpes”
|
Zvaigznes atpūšas virs debesu vāka Neviena mākoņa nevienas zvaigznes Priedes (lielās vecās un gudrās) Lēni šūpojas it kā sēdētu milzīgā Šūpuļkrēslā Strauts pie mājas čalo čukstēdams Un skudras strādā virsstundas Tumsā margrietiņas spīd kā lukturi Es esmu kukainis starp kukaiņiem Zāļu stiebrā uzrāpies raugos Bezgalībā
|
Laine Alksne
|
|
I |
Runā burvība laukā – plaukšanas laiks! mēness dzedrumā dzīvība veŗas klusējot veŗas nedzirdamus vārdus runā runā mūžīgo valodu maiņa bezgalīgā klusējot runā...
|
II |
Kad čūska izlien no vecās ādas tad viņa slēpjas – šaura nekustīga tā sūnās guļ vārīga vārīga ik krislis ik smilšugrauds sāp –
Un paiet dienas –
Saule spīd vēji velk –
Raug, āda jau cietāka kļūst – viņa paceļ galvu:
Meža klusums dienvidū – saule! –
Dzīvība lēnām atrit ––
|