Ļoti aizkustinoši bija saņemt manu lasītāju laba vēlējumus manā pēkšņā un smagā slimības laikā. Nekad nezināju, ka man vēl tomēr tikdaudz draugu visā plašā pasaulē.

Sirsnīgs paldies!

 

*

Ir izskanējuši 6. Kanadas latviešu dziesmu svētki. Muzikālā ziņā viss izdevās apmierinoši: labi skanēja simfoniskā orķestŗa koncerts, drusku par garu likās kamermūzikas koncerts, toties kopkoŗu koncerts bija ļoti skanīgs. Pēdējam par iemeslu noteikums, ka vīru koŗiem jādzied līdz kopkoŗa dziesmās. Kaut gan daži Amerikas latviešu koŗi „dumpojās”, taču beigās viss izdevās labi. Koŗu kopkoncertā atskanēja arī dziesma no Latvijas − Aldona Kalniņa (Skaidrīte Kaldupe), pret kuŗu dziesmu svētku atklāšanas koncertā, kāju pie zemes sperdams, skaļi protestēja apsveicējs no Eiropas atbrīvošanas centra Longīns Apkalns. Patiešām dziļi izjustu un patiesu svētku atklāšanas runu teica Vaira Vīķe-Freiberga. Latviešu tautas vārdā (?) kopkoŗa koncerta dziedātājus un klausītājus apsveica mācītājs Šmits.

Labi izdevās arī jauno mākslinieku koncerts, tāpat varonīgi cīnījās skolnieku kopkoris svētdienas rītā, kaut arī, lieliem pa balles nakti trakojot, mazie tikpat kā nedabūja gulēt. Patīkami te bija vērot jauno diriģentu Vizmas Maksiņas, Daces Štauveres un Imanta Mežaraupa pūliņus. Te lielos kungus un atklājējus − runātājus neredzējām. Paldies Dievam!

Slimības dēļ man neizdevās piedalīties mūziķu kongresā un debatēs dziesmu svētku ietvaros.

 

*

Izskanējušas domas, ka mūzikas kritikām jābūt paidogoģiskām resp. pamācošām. Nekad! Prof. J. Vītols atklāti vairākas reizes deklarēja: „Kritizējiet, bet nemāciet.” To pašu atkārtoja mūzikas kritiķi Jēkabs Poruks, Jānis Cīrulis, Volfgangs Dārziņš. Vītola atziņas nereti nāca no viņa lielā skolotāja Rimska-Korsakova. Tātad 100 gadus veca atziņa, ko nesalauzis neviens muzikants, kam kādreiz gadījies noķert pa nelabvēlīgai kritikai. Neviens kritiķis neiemācīs dziedātāju dziedāt, vijolnieku spēlēt, komponistu komponēt, diriģentu diriģēt, ja pēdējais to neprot. Kādreiz labas kritikas var izteikt paši diriģenti, piem. 1925. g. slavenais diriģents V. Damrošs , vadot Koplenda agrīno simfoniju ērģelēm un orķestrim, pēkšņi pagriezās pret publiku un teica vēsturiskus vārdus:

If a young man at the age of 23 can write a symphony like that, in five years he will be ready to commit murder.

 

*

Interesantas domas par „veco” un „jauno”, tāpat Raimonda Paula „centieniem” latviešu folklorā izsaka komponists Pauls Dambis savā rakstā „Vērt ceļu jaunajam” žurnāla Māksla 1976. g. 2. numurā.

Te izvilkums:

Taču pagaidām koŗu diriģenti diemžēl visbiežāk lūdz komponistus rakstīt „jaunas dziesmas vecās skaņās”. Un viņi raksta arī. Pirms kāda laika no televīzijas ekrāniem izskanēja Raimonda Paula divas jaunas koŗa dziesmas. Domāju, ka Jānis Cimze un Jurjānu Andrejs tālāk gājuši nekā mūsdienu autors šajās dziesmās. Klausies un domā; vai vispār bijis mūsu koŗa mūzikas attīstības gadu simts.

Pēdējā laikā skaņdarbos nereti sastopamies ar sadzīves un tā saucamās nopietnās mūzikas saplūšanu, ko mēdz apzīmēt ar jēdzienu „mūzikas demokratizācija”. Šo parādību izvirza kā pretstatu mūsdienu mūzikas izteiksmes sarežģītībai. Vai tam ir pamats?

Tamlīdzīgā „demokratizācijā” saskatu zināmu koķetēriju, bet dažreiz arī spekulāciju. Ar sadzīviskas mūzikas elementu iepludināšanu daiļradē daudz ko upurējam, galvenokārt gaumes audzināšanā. Tiek aizmirsta pamatpatiesību: ja komponists ir demokratisks savā domāšanā, tad arī viņa mūzika tāda būs. Piemēram, Imants Kalniņš − viņa neapšaubāmi laikmetiskais mūzikas stils, visa domāšanas loģika ir demokratiska.

Imants Sakss