Dr. Vaira Vīķe-Freiberga
DZIESMA UN TAUTA
Svētku runa 6. latviešu dziesmu svētku Kanādā atklāšanas aktā Toronto, 1976. gada 27. jūlijā
Pie kājām viņai gadusimts
ar dziesmām un ar Jāņu zālēm,
bet viņa pati tūkstoš gadi
ar dziesmu meldiņiem un vārdiem.
(Andrejs Irbe, „Meitene ar baltu puķi”)
Dziesmu svētki pašlaik iegājuši savā otrā simtgadē, bet dziesmas pašas sniedzas atpakaļ, tik tālā senatnē, ka mēs tām nesaredzam sākuma. Latviešu tautai tāpat vēsture ir vēl īsa, bet pagātne gaŗa un sena. Gaŗa vēsture ir tikai tām tautām, kuŗu sasniegumi ir akmenī iekalti, mūrī iemūrēti, rakstos ierakstīti. Par šādām tautām mēdz teikt, ka tās esot kultūras tautas”. Latviešu tautai, turpretim, paaudzes nāca un gāja, gadu simtiem cauri, bet vēsture izdzēsa viņu pūliņus, kā vējš izdzēš gājēja pēdas kāpu smiltīs. Vai nu viņu augumi palika kaŗa laukos, vai spēki izsīka kungu rijās, vai viņu darbu sagrauza laiks, vai aprija kaŗa ugunis. Viņu mūžus izdeldēja nemitīgā cīņā pret badu, nemitīgās pūles, lai sagādātu sev dzīves visvienkāršākās nepieciešamības.
Bet vienalga, kādos arī apstākļos cilvēks dzīvotu, iedzimtā radošā dziņa prasās pēc izpausmes. Intellektu saista un attīsta audumu raksta veidošanas ģeometriskā sarežģītība, krāsu baudu apmierina meistariski saliktās lindraku svītras un izšūto rakstu zarojumi, muzikālo tieksmi apmierina vienkāršas, pašdarinātas kokles, taures un stabules. Taču visām pāri visbrīvāk varēja attīstīties runāšanas un dziedāšanas mākslas. Nebeidzamie laucinieku darbi aizņēma rokas, nokausēja kājas, salieca muguras. Tikai mute vienmēr un visur bija brīva.”
Mute un gars palika brīvi un gadu simtiem ejot slīpēja dziesmas kā dzintara graudus, vēra vienu pie otras un darināja savai tautai rotu, kas var greznumā sacensties ar karaļu dārgakmeņiem, cēla vārdu un balsu pieminekli, kas var varenumā sacensties ar katedrālēm.
Taču laiki mainījās, un daudz netrūka, līdz viss būtu pazudis. Ja viss šis mantojums mums tagad vēl pieejams, par to galvenais nopelns nacionālromantisma kustībai, kas sāka celt godā vienkāršās, neskolotās tautas „blēņu dziesmiņas” tieši ap to laiku, kad tās jau bija sākušas izzust. Taču lielāko pateicību esam parādā diviem apgarotiem, nenogurstošiem savdabjiem: Krišjānim Baronam par dainu vārdiem, Emīlim Melngailim par dziesmu balsiem. Bez viņu veikuma par mums tik tiešām būtu varēts teikt: lūk, nožēlojama bauru tauta bez kultūras!
Tagad, pateicoties tautasdziesmām, mēs zinām, ka mūsu senčiem bija kultūra vārda visdziļākajā nozīmē, t.i., tieksme izkopt un izdaiļot kā sevi pašu, tā savu apkārtni. Šai kultūras vidē vārda un balss mākslai bija izcila vieta. Droša, tekoša valoda, skanīga dziesma kļuva par indivīda personības augstāko izpausmi un bija tādā pat godā kā grezna rota vai labs tikums:
Lai es gāju, kur es gāju,
Droši gāju dziedādama;
Izvedīga man gaitiņa,
Skaidra, ērta valodiņa. (77)
Taču vārdi, tikko izrunāti, izgaist vējā; dziesma, tikko izdziedāta, aizskan tālē un pazūd. Tikai tad, ja kāds tās sadzird, uzņem un atceras, dziesmas un balsis iegūst paliekamību, pat nemirstību. Tamdēļ jau no agras bērnības latvietis mācās dziesmas un mācās caur dziesmām, jo dainu metrikas stingrajā formā ir ielieta visa tautas gudrība:
Teic, māmiņa, tu dziesmiņas,
Tu dziesmiņu daudz zināji,
No sālītes, no maizītes,
No gudraja padomiņa. (14)
Savu dziesmu sacerēt var tikai reti, Dieva doti talanti. Citi cītīgi vāc dzirdētās dziesmas vācelē, tin dziesmu kamolā un pamatoti lepojas ar savu dziesmu bagātību:
Man dziesmiņu trīs pūriņi
Apinīšu dārziņā;
Trīs gadiņus izdziedāju,
Ne vāciņa nepavāžu. (30)
Dziesmas dziedāja, lai kavētu laiku gaŗos vientulības brīžos kā ganos ejot. Dziesmas dziedāja, lai raksta ritumā lauztu gaŗa, gaŗlaicīga darba vienmuļību kā ar ratiņu vērpjot. Dziesmas dziedāja, lai vieglinātu pārlieku smaga darba grūtumu kā maltuvē maļot. Ar dziesmām gāja druvā, ar dziesmām pļāva, ar dziesmām pat rijas karstumā un putekļos. Dziesmas dziedāja talkās, svētkos un ģimenes godos. Par latviešu nemitīgo dziedāšanu svešzemju ceļotāji ir atstājuši izbrīnās pilnas rakstu liecības, kas apstiprina visiem pazīstamos tautas dziesminieka vārdus:
Dziedot dzimu, dziedot augu,
Dziedot mūžu nodzīvoju,
Dziedot iet dvēselīte
Dieva dēlu dārziņā. (3)
Blakus savai lomai darbos, godos vai rituālos, dziesmai bija vēl katra cilvēka dzīvē dziļi privāta nozīme. Visgrūtākos dzīves brīžos, vislielākās bēdās un sāpēs, dziesma latvieti remdināja, dziesma pasargāja no izmisuma, no bezcerības:
Labāk dziedu, nekā raudu,
Grūtu mūžu dzīvodama;
Vai es savu grūtu mūžu
Raudādama atraudāšu? (114)
Visgrūtākais liktenis, mūsu tautai par negodu, bija bāra bērniem. Bet varbūt tieši tamdēļ bāreņu dziesmu cikls ir viens no skaistākajiem mūsu dziesmu pūrā.
Kad atnāca klaušu laiki, visa latviešu tauta bija nonākusi bāra bērnu kārtā. Taču pat šais vissīvākos laikos, dziesma apklusa tikai atsevišķos gadījumos:
Es būt skaisti padziedājse,
Aiz kundziņa nedrīkstēju:
Kundziņš man pliki cirta,
Dūri sita mugurā. (57)
Parasti dziesma bija tā, kas saglabāja tautā izturības spīti un pretestības garu:
Lai rāj kungi, ko norāja,
Jaunu meitu nenorāja;
Meitas gāja dziedādamas
Gaŗām kunga namdurvīm. (80, 1)
Ja jau dziesmu spēks varēja balstīt šķiru cīņu, tad tas noteikti varēja arī noderēt mazāka apmēra konfliktos, kā, piemēram, vīru un sievu starpā:
Es bij’ liela dziedātāja,
Man’ iedeva raudulam;
Es to savu raudulīti
Ar dziesmām smīdināju. (194)
Raugoties no visas tautas vēstures viedokļa, vissvarīgākā dziesmas sūtība ir tomēr bijusi tā, ka dziedāšana veicina kopības izjūtu ļaužu starpā:
Ko dziedam divi vien,
Neiet šā, neiet tā;
Dzied lielā pulciņā,
Tad derēti piederēja. (258)
Ganu lēlošana, pavasaŗa rotāšana, vasaras līgošana, balss locīšana un gavilēšana prasīt prasījās pēc atbalss, pēc līdzdziedātāja. Meitas sevišķi mīlēja dziedāt pulkos, lai košāk skanētu:
Trīs karogi meitu gāja
Pār lielo tīrumiņu;
Trīs gadiņi zeme raud
Meitu kaŗa gājumiņu. (275)
Un kad viena māsa aizgāja tautās, dziesma kļuva par saiti ar tiem, kas palikuši tēva sētā:
Dzied, māsiņa, tu pret mani,
Es pret tevi gavilēšu;
Tu sīvās tautiņās,
Es savos balinos. (241)
No šī viedokļa vissvarīgākā dziesma visā latviešu folklorā ir tā, ko zīmīgā kārtā Krišjānis Barons ielicis kā pašu pirmo savā monumentālajā krājumā:
Viena meita Rīgā dzied,
Otra dzied Valmierā,
Abas dzied vienu dziesmu, −
Vai tās vienas mātes meitas?
Dziesmiņa šķiet tik vienkārša, ka viegli paiet gaŗām tās dziļai nozīmei. Tā nav arī no senākajām, jo runa tur ir par vēsturiskā laikā celtām pilsētām. Tieši otrādi, šī dziesma izsaka atziņu, kas latviešu tautai nāca vēsturiski ļoti vēlu, un tā ir apziņa, ka kopēja kultūra, kopējs pagātnes mantojums ir tas, kas latviešus vieno par vienas mātes − savas tautas bērniem. Šo apziņu kopš saviem pirmsākumiem ir kopusi un stiprinājusi pulcēšanās un dziedāšana lielākos un mazākos dziesmu svētkos. Ceļā šai attīstībai ir, protams, stājušies dažādi šķēršļi, gan no ārienes, gan no iekšienes celti. Tiklab pirmie, kā simtgades dziesmu svētki Latvijā notika ķeizara, t.i., svešas varas ēnā.
Pa starpu savu ir darījušas arī mūsu pašu, mīļo latviešu iekšējas ķildas, nesaticība un nenovīdība. Klasiski ir kļuvuši vārdi, kuŗos Melngailis 1909. gadā sūdzējies par 5. dziesmu svētkiem:
Īsti vienoti tautas svētki būtu tur, kur tauta vienota ne uz kādu tautisku ālēšanos, ne pēc varas kārojot, nedz uz mantrausību un ne draudu dēļ, bet lai tuvotos cilvēces mūžīgam nākamības sapnim...
Atsevišķām biedrībām un kliķēm, kas te gribētu nākt pa vecam ieradumam ar savām slaucenēm to lielo tautisko govi paslaukties, tiks teikts: Atkāpies!, jo tiem jābūt īstiem dziedāšanas un darba svētkiem.
Taču pašus dziedātājus nekas nekad vairs nav varējis apklusināt: ne kungi, ne kaŗi, ne ķildas, ne ķeizari. Tamdēļ varam droši teikt, ar Andreja Irbes vārdiem:
Šī diena nav ne ķeizara, ne kunga.
Šī lielā diena − tās, kas gadusimtiem cauri
ar baltu puķi kāpusi
pa piebradātām kāpnēm baltas gaismas kalnā
un tagad dziesmā deg
kā Jāņuguns
uz gadu simta pieres.
Tāpat kā viņu senči, mūsdienu koristi un diriģenti ir turējuši dziesmu dzīvu, neskatoties uz grūtībām. Zaudējusi seno lauku dzīves vidi, kas to uzturēja, latviešu tautasdziesma ir sekmīgi atradusi sev jaunu vietu modernā latvieša dzīvē. Tautasdziesmai blakus ir stājusies mākslas dziesma, simfoniskā mūzika, estrādes dziesma, tautas deja un teātra spēlēšana. Senais dziesmu gars ir palicis dzīvs.
Ir tie, kas ļauna naida dēļ gribētu sašķelt latviešu tautu, izolējot tautu dzimtenē aiz dzelzs aizkara un noliedzot trimdiniekiem viņu piederību latviešu kopībai. Ir tie, kas svētulīgas paštaisnības dēļ gribētu sašķelt latviešu tautu, liedzot tautai dzimtenē visas tiesības uz radošā gara izpausmi un kategoriski noraidot jebkuŗu viņu māksliniecisku sasniegumu. Tiem pirmajiem es gribētu vaicāt: ar kādām tiesībām jūs uzdrošināties teikt, ka meita, kas aizgāja tautās, nav vairs savas mātes meita? Un tiem otrajiem: vai nav mazliet smieklīgi teikt, ka meita, kas palikusi Rīgā, būtu mazāk savas mātes meita nekā tā, kas tagad dzied Toronto, vai Ķelnē, vai Sidnejā, tikai tamdēļ, ka tai zem bargiem kungiem jādzīvo? Ja jau mēs sāktu ieņemt šādu „nelokāmo stāju”, tad mums būtu jābūt loģiski konsekventiem un jānoraida arī pašas tautasdziesmas un visas senās tradīcijas kā polītiski aizdomīgas. Jo, vai tautasdziesmas netika saglabātas, daudzas pat sacerētas, bargu kungu laikos?
Viena meita Rīgā dzied,
Otra dzied Toronto;
Abas dzied vienu dziesmu,
Abas − vienas māmuliņas,
Abas − vienas tautas.
Vai nav jau pietiekoši traģiski, ka tauta tagad ir izkaisīta pa visu pasauli? „Starp mums ir laiks un telpa. Jūŗas. Gadi.” Dzelzs aizkari. Neliksim visam tam klāt vēl pašu celtus paštaisnības un neiecietības mūŗus.
Kā Indra Gubiņa ir rakstījusi Melngailim par piemiņu:
Visās pasaules malās tagad
māla krūzēs viņa lasītās puķes zied
Šīs pasaulē izkaisītās biržu un noru puķes ir latviešu tautasdziesmas. Un tālāk:
Simts gadu ritumā − klausies !
tava un mana tauta vēl dzied
tās mūžīgās dziesmas ar saules gaismu
kas mūs pie tautas un par tautu sien.
Mēs visi labi zinām: mūsu tautas nākotne šodien, tāpat kā daudzkārt senatnē, ir nopietni apdraudēta. Kamēr vēl skanēs latviešu valoda, kamēr vēl dzīvos dziesma, tikmēr vēl dzīvos tauta. Tautas valoda, dziesma, dzīvība tagad ir mūsu rokās.
No iepriekšējām paaudzēm mēs esam tās saņēmuši. Nākamajām audzēm mums tās jānodod tālāk. Tamdēļ smelsimies jaunus spēkus visā tā, ko mums sniedz šie dziesmu svētki un rūpēsimies par to, lai tie, kas nāks pēc mums, arī par mūsu laikmetu varētu sacīt: „Tautu izglāba dziesmu gars !”