Modris Zeberiņš
ANDRIEVA EZERGAIĻA 1917. GADS
Andrievs Ezergailis ir vēsturnieks. Un Modris Zeberiņš -
vēsturisku romānu rakstnieks. Vai man ir spēja runāt par tīri akadēmisku
publikāciju, kāda, protams, ir Itakas kolledžas vēstures profesora Andrieva
Ezergaiļa grāmata The 1917 Revolution in Latvia?
Kas ir vēsture? Kas ir vēsturisks romāns? Literātūrai un vēsturei ir savstarpēja mijiedirbe. Varētu teikt pat vairāk - savstarpēja immanence. Un - galu galā - vai katra literātūra nav sava veida vēsture - sava veida dzeja? Mēs te esam apburtā lokā, jo mūsu filologi poēzijas - Dichtung apzīmēšanai nav vis radījuši jaunvārdu, bet aizguvuši poļu vārdu - dzeja. Dzeja poliski nozīmē tieši un ikurāt: vēsture. Un ja brīnīsimies, kas tādu štuku mums pastrādājis, atklāsim, ka poliski štuka nav vis studentu nedarbs, bet poliski māksla saucas štuka. Studentu joks ir "stučka". Tā tad - pamatvalodā - Ezergailis, Itakas kolledžas vēstures profesors Andrievs Ezergailis taisa dzeju - jo vēsture ir dzeja.
Un es taisu no dzejas štuku. To man varētu pateikt katrs Ilūkstes polis, ja vien tas prastu rakstīt, lasīt, ja vien zinātu, kas ir dzeja un kas ir štuks viņu pašu valodā.
Kas notiek, ja vēsturisku romānu rakstnieks lasa vēsturisku publikāciju? Viņš meklē dzīvo dzeju. Viņš meklē dzīvo drāmu. Dzīvā dzeja ir allaž tas, par ko Kārlis Skalbe teicis, ka, ja ķēniņš atver sava jaunības drauga - stiklinieka dāvināto zaļā stikla kastīti, tad no tās viņam nāk pretim viņa jaunās dienas - viņa senā līgava Maija visā jaunības spožumā.
Dzīvā drāma ir tas, par ko Andrievs Ezergailis pats raksta savā grāmatā tā:
Ikvienam vēsturiskam notikumam ... ir divas īstenības: viena - objektīvā īstenība, neatsaucama un nesatverama tās daudzpusīgajās maiņās un iespējamībās; un otra - subjektīvā īstenība, proti, iztulkojumi un kopsavilkumi, sastatņi vai celtne, ko laika biedri paši cēluši notikumā.
Objektīvā īstenība ir dzīvā drāma uz skatuves, spēles laikā,
kad jāsaka līdz ar Gēti: "Tais ķēniņa bruņās iegājis pats velns. Viņš mums
visiem uzdzen bailes." Der Teufel selbst steckt in dem Harnische. Es hat
uns alle in Furcht gejagt. Subjektīvā īstenība ir puse lugas teksts un
pusē žurnālisms. Objektīvā īstenība - dzīvā vēsture - ir drāma spēles laikā
uz skatuves-tur darbojas spēki un pretspēki, un ķēniņa bruņās ieiet velns un
visiem uzdzen bailes. Bet spēles darbība ir neatsaucama un nesatverama:
palikuši tikai laika biedru iztulkojumi, kopsavilkumi: interpretations
and conceptualizations ... the structure the contemporaries have
placed on the events. Viss tas, ko Auseklis ir dzejiski iezīmējis kā
mūsu vēstures mirdzošo senatni, par ko Rainis ir dzejojis: Tur burvīgā
gaismā viss zaigo un laistās - tā ir dzīvā dzeja. Un kā spēki un pretspēki,
tā kā Uguns un nakts, tā kā divcīņa, kuŗa nav galā un nebeigsies -
vēsture ir dzīvā drāma. Vācietis - bruņinieks ir allaž balts, ne
melns. Melnais bruņinieks ir Gētes der Teufel selbst im Harnische.
*
Kā dzīvo dzeju interpretē ar katra tās vārda jēgu - tā dzejisko Lāčplēsi mums laiks interpretēt un konceptuālizēt ar īrisko laša simbolu - tas atgriežas no platās jūras dzimtenes strautā - atgriežas uz objektīvo īstenību - neatsaucamu, nesatveramu. Vēsturnieks ir liels dziļā jūŗā un metas pret straumi - pret akmeņu saldūdens sprostiem - drāma. Pretmetu cīņa. Lašu spēles. The Loxplays. Īslandiešiem ir Laxsdela - saga. Mums - Lāčplēsis - un tam Pumpurs devis subjektīvu interpretāciju un konceptuālizāciju. Lai saglabātu seno laša spēles logosu. "Tas slēpj svētu piles vārdu dziļās siržu rētiņās ..."
Tā jau īstenībā ir dzīvā dzeja un dzīvā drāma, ko mēs ikviens meklējam vēsturē. Un tālab, aiz tādas pārliecības jau arī laikam vēsturnieki rūpīgi un lietišķīgi apstrādā jaunatrastus vēstures materiālus, vai interpretē līdz šim pārprastas vai aizmirstas vēsturiskas sakarības - atrod tām jaunus iztulkojumus - vai, kā tas notiek mūsu dienās - un kādā virzienā strādājis Andrievs Ezergailis - jāsaliek kopā un pie tam kauzāli pareizi - kauzāli pareizi! - jo vēsture ir drāma, un drāma ir darbība, un darbībai ir cēloņi un sekas! -
*
Vēsturnieka - Ulža Ģērmaņa recenzijā - laikrakstā Laiks (1975. g. 24. maijā) teikts:
Ezergailis ir apzinājis un vācis tā laika avotus, kuru vidū sevišķi nozīmīgs ir plašais un vispusīgais latviešu periodikas klāsts. Jāievēro, ka šī materiāla lielais vairums iegūts mikrofilmās, kuru lasīšana un ekscerpēšana ir prasījusi daudz pūļu un pacietības. Ezergaiļa grāmatā ir vienpadsmit nodaļas, pareizāk sakot, vienpadsmit vēsturiski apcerējumi, no kuŗiem katrs apskata kādu vairāk vai mazāk kompleksu jautājumu. Vairāki pētījumi ir pioniera darbs, jo viņš tur rūpīgi izgaismo tādas vēsturiskas norises, kas citu vēsturnieku rakstos skartas tikai vispārīgos vilcienos.-
Pats Andrievs Ezergailis polemiskā atbildē Uldim Ģērmanim uzsver, ka
Grāmata galvenokārt ir pētījums par latviešu lielinieku ietekmi 1917. g. Latvijā. Viens no kardināliem slēgumiem manā darbā ir, ka lielinieku kustība Latvijā bija tik plaša un strauja, ka ir iemesls teikt, ka Latvija nonāca lielinieku kontrolē jau ap 1917. g. jūniju. Lielāko darba daļu es veltīju latviešu, sociāldemokratu partijas aktivitātēm, jo uzskatu, ka lielinieki savu uzvaras gājienu iet iesāka vispirms, pārņemot LSD centrālkomiteju, tad partiju pašu un beidzot izlietojot partiju kā bazi, pārņēma varu Latvijā. Viens no jautājumiem, kas mani šinī darbā nodarbina, ir mēģinājums izprast, kādēļ šinī revolūcijas gadā neattīstījās apstākļi, kas šo lielinieku uzvaŗas gājienu būtu varējuši ierobežot.
Mīļie draugi - redziet, cik bargi un smagi un bezcerīgi rādās vēsturisku romānu rakstniekam profesionāla vēsturnieka pētījumi.
Viņš iet sevi piepildīties - saka Rainis Ugunī un naktī.
"Netraucē Lāčplēsi nāves gaitā! Viņa cīņa ir lielāka, nekā cilvēki redzējuši, viņš iet sevi piepildīties" - Bet vēsturnieks redz un pētī arī dialektikas pretējo pusi, kuŗu izsaka divas parunas. Viena - uz kungiem cerēt viss ir velti; un otra - cits tevi jozīs un vedīs, kur tu negribēsi. -
Tie ir drāmatiskie pretmeti, tajos mēs sagaidām drāmatisko darbību.
Man šķiet, ka Andrievs Ezergailis latviešu sociāldemokratu
partijas liktenī 1917. gadā ir ielicis to pašu nepabeigto cīņu, kāda tā bija
agrīnos viduslaikos - un arī - 1940. gada vasarā - kad vēlreiz lielinieki
pārņēma varu. Andrievs Ezergailis lietpratīgi uzceļ savu drāmas skatuvi.
Darbības kauzālitātei viņš liek risināties apzinīgi un izteikti.
*
Piemēram, Ezergaiļa drāmatiski kauzālie faktu kārtojumi ir ar tik pārliecinošu spēku, ka tie viņa profesionālo kritiķi Uldi Ģērmani uztrauc un mani, vēsturiskas fikcijas rakstītāju pavisam pagāniski iepriecina. Mani sajūsmina fakts, ka starp vēsturi un vēsturisku romānu laikam robežas nemaz nav, jo Uldis Ģērmanis, proti, saka:
Bīstams turpretī ir veids, kā autors dažās nodaļās izrīkojas ar avotiem. Ezergailim ir tieksme schēmatizēt un vispārināt, radīt dažādas racionālas konstrukcijas un hipotezes. Taču cilvēku dzīvē un darbībā pastāvīgi notiek lielākas vai mazākas pārmaiņas, pagriezieni un apsviedieni, un tā neļauj sevi iekļaut kaut kādās schēmās.
Ģērmanis polemizēdams, labi palīdz un labi raksturo Ezergaiļa paša definēto drāmatisko, objektīvo vēstures īstenību, proti: "Darbībā pastāvīgi notiek lielākas vai mazākas pārmaiņas, pagriezieni un apsviedieni un tā neļauj sevi iekļaut kaut kādās schēmās.
Tālāk man top pavisam labi ap sirdi, jo Ģērmanis definē, ko vēstures romāna rakstnieks drīkst, bet pētnieks ne, proti -
- pēdiņās "uzlabot", lai tas atbilstu viņa iedomām un pieņēmumiem. Ja nu kāds vēsturnieks tomēr to mēģina darīt, tad viņa pūliņu rezultātā rodas fikcija.Pētnieks var censties vēstures procesā saskatīt raksturīgāko un nozīmīgāko, bet viņš nevar šo procesu
Tiktāl Uldis Ģērmanis - man te svarīgi tikai tas - ka mani
pieņēmumi par vēstures un literātūras - vai vēstures un fikcijas -
savstarpējo immanenci vai vismaz mijiedirbi - nemaz nav no gaisa grābts
apgalvojums. - Vajag tik vienam profesionālam vēsturniekam greizāk
paskatīties otra profesionāla vēsturnieka perspektīvā - viņš redz vēsturisku
romānu, kaut gan tas, kas viņu uztrauc, ir vēsturiska drāma, kas brīvi
risinās pati no sevis. Darbībā pastāvīgi notiek lielākas vai mazākas
pārmaiņas, pagriezieni un apsviedieni; un tā neļauj sevī iekļaut kaut kādās
schēmās - teica pats Uldis Ģērmanis.
*
Latviešu liberāļi pārstāvēja konstitūcionālu valsts iekārtu, agrārreformu, autonomiju, vārda, runas, biedrošanās brīvību un brīvu vēlēšanu sistēmu. Liberāļi vēlējās federātivu valsts iekārtu. Zemnieku savienība federāciju plānoja pēc Amerikas Savienoto Valstu parauga, domājams, ka projekta autors bija Kārlis Ulmanis. Kurzemniekus - vispār ap 800.000 Krievijā izkaisītos latviešus - pārstāvēja liberālā Maskavas partija - nacionālie demokrati - tur bija Akurāters, Bankavs, Pauls Dāle, Atis Keninš, Kārlis Skalbe un citi. Viņu federātīvie plāni ietveŗ vēlākās Latvijas satversmes veidolus.
Apspriedes ar Kerenski - apspriedēs piedalījās Zigfrīds Meierovics - autonomijai nekā nedeva. Liberāļu aprindās radās ieskats - autonomija vienkārši panākama kā fait accompli un de facto noliekama Kerenska valdības priekšā. Tas bija 1917. gada jūnijā un jūlijā.
Pēc Rīgas krišanas vācu rokās, no 8.-11 .septembrim Kijevā sanāk Krievijas tautu nacionālais kongress. Ukraiņi - kuŗu bija 40 miljoni - bija gatavi par autonomiju cīnīties. Kongresā piedalījās 80 delegāti no 20 dažādām tautām Krievijā. Zigfrīds Meierovics runā šai kongresā, aicina uz vienotību pret pašnoteikšanās tiesību liedzējiem, un pirms pagaidu valdība pagūst sasaukt satversmes sapulci - ir jābūt gatavai Krievijas tautu satversmes sapulcei, kuŗa uz tiesību pamata noteiktu Krievijas tautu nākotni.
*
Vēstures grāmatai jābūt labai, kā vēsturiskam pētījumam, kur viss neaprēķinātais ir aprēķināts, un šai grāmatai nepavisam nav jābūt patīkamai laika kavēkļa lasāmvielai. Tai gan jāierosina patstāvīga domāšana, patstāvīgs zinātnisks darbs, jāierosina paša atziņu radīšana.
Un vēl kas - ja mēs runājam par vēsturisko patiesību un par
dialektiku - komūnisti mēdz lielīties, ka viņi esot Hēgeļa dialektikas
straumē. Teze, antiteze, sinteze. Nevienam, tikai caurmēra žurnālismā
rakstot par komūnismu, neienāk prātā, ka dokumentācijas stils komūnistiem -
nav vis teze-antiteze-sinteze - bet komūnistiskais stils patiesībā
galvenokārt ir tikai drausmīgi sarkastiska antiteze. Visas lietas ar
nolūku uzrakstītas pavisam otrādi, lai tas nebūtu nekāds evaņģēlijs vai
priecas mācība, bet lai tas būtu, cik vien iespējams, grūti saprotams.
*
Ja komūnistu 1917. gada preses deklarācijas un viņu partijas vadlīniju stilu ņem un godīgi pārtulko angliski - es gribu norādīt uz piemēru - un tas ir Ezergaiļa grāmatā atrodams 230. un 231. lp. Tur ir aprakstīta boļševiku taktika pēc Ļeņina atgriešanās Krievijā, un šī taktika iziet uz to, kā padomēm pārņemt varu Krievijā. Vai ir vēl kas drāmatiskāks kā apraksts, kuŗā mūsu lauku puiši ar alus putām gaišās biezās bārdās - tie paši, kuŗi zaļumballēs dziedāja - pēc kaut kā cēla, nezināma, sirds ilgojas, sirds ilgojas - kad tie nu tagad, 1917. gadā ir pagasta padomē un klausās, kas jādara, lai pārņemtu varu Latvijā. Tad viņiem priekšā izgāž tādu velna šurumburumu un tādus pātarus, ka tur velnam jātop trakam. Tur viss ir apgriezts otrādi. Un šo sajukumu tad nu Ezergailis parāda ar tīri lietišķīgu anglisku dry humor. Tas ir slēpts humors - ļoti vienkāršā un pazemīgā stilā rakstīts . Skaidri var manīt viņa patiku - ar priecīgi niknu nostāju - tā jums, pagāni, vajag! - Šeit parādās arī vēsturnieka mērķtiecīgi selektīvā citēšanas māksla. Viņš parāda, kā tā varas pārņemšana izdarīta un kā mūsu jaunie brieži vai jaunie teļi - lauku puiši, kuri pēc kaut kā cēlā, nezināma ilgojās - nu grib pārņemt varu savā pagastā. Kad nu tie vaicā - kungs, ko man būs darīt, lai to debesu valstību iemantotu? - tad te nu šinīs lappusēs ir tāds ārprāts, ka var sajukt ne vien visu grāmatu izlasot, bet jau pēc pāris paragrafiem var tapt traks, jo tur ir viss vienās pretrunās. Tā ir īsta burvju formula - tā pats to neteikdams, mums rāda Ezergailis-mīļie draugi, te ir tas veids, kā strādā boļševiki:
(par pagasta padomi nekad nerunā vienskaitlī, tikai daudzskaitlī!) must be without delay united in a common organization.Since the revolutionary forces are to be sought only among workers, soldiers and landless peasants, the Congress recognizes that the Soviets of soldiers, workers and landless peasants
Tātad pagasta padomes vienīgais uzdevums ir - tūlīt un uz pēdām un ātrāk nekā citām reizēm - savienoties ar citām organizācijām. Tur nekas nemainās. Tāpat notika 1940. gadā. Vispirms proklamēja brīvo, neatkarīgo Padomju Latviju. Un vecais komūnists un lieliskais dzejnieks Sudrabu Edžus no Maskavas mums rakstīja vēstuli - tur jaunā Padomjlatve dzimst! - svētā sajūsmā ... Tūlīt un bez kavēšanās mums vajadzēja iestāties Padomju Savienībā. Tāpat tas bija toreiz, kad partijas balss komandē: must without delay be united.
Un kāda jēga tad nu ir - taisīt revolūciju pret cara tētiņu, ja tev uzreiz, tūlīt un bez kavēšanās apvienos ar katēgorisku imperātīvu - kaut kādā nezināmā un kopīgā organizācijā.
Es radu savā iztēlē Andrieva Ezergaiļa personību, viņa erudīciju, materiālus, kurus viņš lietājis, visu to, ko viņš padarījis dzīvu, iedomājos, kā tas patīk publikai, kura šo romānu lasa un ari man pašam - esmu kopībā ar visu to, vai - komūnā ar visu to.
Es saku - komūnā. Jo pirmā komūna, kristīgo komūna - laikam bija brāļu draudze, un mūki un mūķenes, kuŗi dzīvo reliģiskā kopībā, dzīvo komūnā. Un svēto vakarēdienu draudzē sauc par svēto komūniju .
Vīna dzeršanu draudzē sauc par svēto komūniju. Un pirmkristieši romiešu uztverē ir komūnisti, kuŗi - atstājušies no grieķiem, viņiem ir jauna debess, jauna zeme, citiem vārdiem - konstitūcija - ko tālaika rētorikā sludināja: tā debesu valstība ir tuvu klāt nākusi. Un tā jaunā konstitūcija ir komūna; un tā nāk tev klāt un saka, atstājies no tiem grieķiem; un tā joprojām. Un viduslaikos tie riemeŗi [Ernesta Glika apzīmējums romiešiem] jānudien atstājās no tiem grieķiem. Roma - viens. Bizantija - otrs. Ziemeļkoreja - viens, Dienvidkoreja - otrs.
Just don't advertize alcohol among them there guys. And don't sell beer in the canteen...
Tāds virs, kas svētā biedrībā dzeŗ vīnu kopā ar citiem, ir riemeŗu vārdā communis, commune. Viņš, grēcinieks, atstājies no grēkiem, piedalās komūnijā. Pretmetā tam vīram, kurš pats saglabājis labu stipru vīnu no grieķu un ķeizaru laikiem, pats to dzer neatšķaidītu. Vīns grieķiski ir oinos. Neatšķaidīta vīna dzērājs grieķiski allaž saucies oinānistēs. Tā saprotams pirmkristiešu pretmets. Komūnisti - viens. Oinānisti - otrs.
Vieni ir svētā vakarēdiena komūnijas dalībnieki. Tie otri ir žūpas un neatšķaidītā vīna dzērāji, kuri tādu lietu, kas ir svēta Jēzum Kristum, kādreiz pirkuši krogū. Un vēl slēpj savos pagrabos - labu un stipru vīnu.
Un tāda vīna smarža kāps no mana kapa, ka garāmgājēji reibs - saka Omārs Chaijams.
Tie "oinānistēs" protams, ir nicināmi un atmetami, un slavējami tie, kuŗi vīnu dzer communis, commune. Tātad - mīļie draugi, emigranti, mums, kas gribam cīnīties pret komūnismu - vispirms ir nepieciešami definēt, kas ir komūnists. Un te nu izrādās, ka cilvēks, kas piedalās svētajā komūnijā, ir komūnists.
Tātad, mēs; kas gribam cīnīties pret komūnismu - pret ko mēs cīnāmies? Pret vārda galotni? Vai pret citu valsts iekārtu?
Var teikt - Andrieva Ezergaiļa grāmatu nopirkt ir vieglāk nekā lasīt.
Es rakstu to, kas man pašam patīk.
Bet tu, draugs, Andriev Ezergaili, raksti to, kas tev pašam nepatīk; un tu ar visu sirds derību un patriota degsmi ceri - tas ari nevienam citam nepatiks. Tā šī grāmata ir rakstīta.
Tātad - Andrievam Ezergailim trimdas varoņi un vadoņi no šī mirkļa varēs uzsaukt - bravo! Jo viņš ir par komūnismu rakstījis tā, kā pienākas krietnam latvietim.
Man, vēsturisku romānu rakstniekam jāsaka: ja grib Andrieva Ezergaiļa grāmatu lasīt, to ir ne vien grūti lasīt - to ir gandrīz neiespējami lasīt - un tā tas tiešām ar nolūku ir rakstīts. Bet, lai šo grāmatu vispār spētu saprast, tā vai nu jāiemācās no galvas, vai jāpārraksta sev pavisam citādi - un tikai tā patiesībā cilvēki mācās. Mans vēstures skolotājs ģimnazijā Antons Pommers prasīja, lai rakstām konspektu par to, ko mācāmies. Cik tādos konspektos bija oriģinālu domu? - Nav nekādu garīgu interešu - Pommers sūrojās.
Bet tā saukto text-book apzināt un apgūt - es te lietāju komūnistu terminoloģiju "apzināt" un "apgūt" - vispār nemaz nevar.
Gluži tāpat kā mūzikālu partitūru nevar iemācīties no galvas - katrā lappusē tur spēlē kopā piecdesmit dažādu instrumentu. Vienkārši var tapt traks. Tālab katrs diriģents ņem un nakts stundās, kad neviens neredz - un neviens nedzird - noraksta un spēlē uz klavierēm, tā kā spēlētu klavieru izvilkumu.
Partitūra ir rakstīta tā, lai to vispār nevar lasīt. Un tomēr ir cilvēki, kas lasa ...
Un tāpat ir ar Ezergaiļa grāmatu. Apstrādājot 1917. gada Latvijas laikrakstus, tur salasīti simtiem reizē spēlētāju instrumentu. Lai to uzrakstītu, vajadzīga mūzikāla partitūra un konspekts, kurš ir partitūras klavierizvilkums. Partitūrā - un tā partitūra ir Ezergaiļa pētītā 1917. gada latviešu prese - ir skaidri redzams, ka šie instrumenti nespēlē pēc vienas, bet pēc duča dažādām nošu sistēmām. Tur ir transponējošie instrumenti, kuri skan citādi nekā spēlē. Tur ir dažādas nošu atslēgas - un viss tas ar lielu piepūli tā salikts, lai būtu grūti salasīt kopā, un lai būtu iespējami grūti noķert acumirklīgu harmoniju, kura izšķaidīta , piecdesmit dažādās līniju sistēmās uz lielas lapas. Vai tā toreiz nebija revolūcijas partitūra? Kā cilvēkam tur atrast harmoniju? Un tālab šādu partitūru pārraksta - sev.
Tikai tā - uz universitātes beigu eksāmeniem gatavojoties - var lasīt grāmatas. Tās pārraksta pavisam īsi - savā vīzē - un to, ko pats par šo grāmatu uzrakstījis - iemācās no galvas.
Citādi ar tiem simtiem vai tūkstošiem grāmatu taptu traks.
Ezergaiļa grāmatu, laikam, techniski varētu iemācīties no galvas. Bet tad, šo grāmatu rečitējot, tāpat tai netiktu klāt. Tā nav Rīda grāmata Ten Days That Shook the World. Tāda grāmata par komūnisma rašanos Svētajā Pēterburgā jāvērtē kā žurnālista Rīda literārs darbs, kur vēsture un literātūra ir identificējamas kā brīva algebriska vienādojuma puses, jo šādas vēstures īstenības nebija, un šāda grāmata ir. Tie pretstati - teze-antiteze tātad ir simtprocentīgi kongruenti, kaut gan pretmetīgi.
*
Ezergailis šo grāmatu ir rakstījis kā latvietis Amerikā. Te
ir visi iespējamie aizsardzības līdzekļi pret komūnismu. Ja nu latvietis
būtu uzrakstījis bezgala mirdzošu, bezgala pievilcīgu grāmatu, kuŗa pārspētu
The Ten Days That Shook the World - un tas būtu komūnisms 1917. gadā
Latvijā - šī grāmata varētu būt rakstīta kā ar eņģeļa spārnu. Un tas varētu
būt briljants vēsturiskās dzejas darbs - drāmatisks priekšnesuma darbs
protams, tādā gadījumā Amerikas universitātes augstākā vadība pievienotos
latviešu emigrantam, ka šādu grāmatu nevajag rakstīt, nevajag publicēt un
nevajag lasīt. Tas būtu kaitīgi. Tālab nu mēs no diviem viedokļiem varam
apsvērt: šai grāmatai ir jābūt- ar katēgorisku imperātīvu jābūt - nelabai.
*
Es teicu, ja gribētu Ezergaiļa grāmatu sapratīgi lasīt un ja gribētu par to rakstīt sinopsi vai izvilkumus, lai varētu saprast, kā notikusi boļševiku varas pārņemšana Latvijā 1917. gadā, tad var zaudēt garīgo līdzsvaru. Tie pretmeti, kuri mūs lauzuši un plēsuši - es saku mūs - jo tas galu galā bija mūsu varoņspēks, kā mēs esam mācīti saprast un ticēt - bija legendārā latviešu strēlnieku slavai. Kas notiek šai 1917. gadā? Ezergailis pats ir rakstījis kopsavilkumu (The Journal of Baltic Studies, 3. sēj. 3./4. nr.). - 1917. gada 21. augustā krīt Rīga. Strēlnieki Rīgu nevar noturēt, lai gan varonīgi cīnās pie Ikšķiles un Mazās Juglas. Laikam bija cerēts, ka strēlnieki varēs Rīgu noturēt! Ar kādu drausmu likteņa spēku tas izdarbojās uz visu tautu? Mēģināsim tagad to iedomāties. Latviešu strēlnieki, kuŗi bija pārrāvuši fronti - iedami durkļu triecienā Ziemsvētku naktī - nu Rīgu noturēt nevar, un bolševiki ar liesmainu centību dodas strēlniekiem palīgā, piekomandēdami pulkiem tādas kā vecajo padomes, kas neatstās biedrus grūtā brīdī, kad visiem jājūt - Dievs, Tava zeme deg!
Tā, kā tas bija Otrā pasaules kaŗa laikā, neilgi pirms Rīgas krišanas ... Vai nu nāk pastarā tiesa? Mums piekomandē padomes, kuŗas nekavējoties uzsāk pulku tīrīšanu no kontrrevolūcionāriem oficieriem. Tāds ir lēmums 4.strēlnieku padomju kongresā, un sākās tīrīšanas, apcietinot 1917. g. 29. augustā pulkvedi Gopperu. 1. septembrī Iskolastrels nolemj piekomandēt komisārus pulku un brigāžu komandieŗiem, lai stiprinātu revolūcionāro disciplīnu. 3. septembrī Iskolastrels nosūta telegrammu uz Pēterburgu, apliecinot vienbalsīgu strēlnieku atbalstu Centrālkomitejai. 5. septembri 6. latviešu strēlnieku pulka ziņojums Iskolastrelam, ka pulka komandieris neatzīst ievēlēto komisāru. 19. septembrī četri latviešu liberāļi un divi boļševiku pārstāvji apspriežas ar Kerenski nesekmīgi. Biedrs Sverdlovs 20. septembri piekomandē latviešu strēlniekiem tādu kā ģenerālkomisāru - vienu izredzētu viru vārdā Nachimsonu, kuŗa galvenās izdarības, cik ir redzams no dokumentiem, ir uzlauzt aizslēgtas baznīcas un tieši tur noturēt strēlnieku mītiņus. Kālab - to zina izredzētais vīrs Nachimsons vislabāk. No otras puses, viņš sūta liesmainus sveicienus uz Pēterburgu, lielīdamies ar latviešu strēlnieku spēku, gan stiprinādams ar to boļševiku morāli, gan ar to draudēdams kontrrevolūcionāriem. Gluži tāpat kā Hitlers sabrukuma laikā lielījās ar drausmīgiem slepeniem atmaksas ieročiem. 5. oktobri Iskolastrels diskutē par Kerenska valdības nodomiem sadalīt latviešu strēlniekus pa krievu vienībām. 13. oktobrī izredzētais vīrs Nachimsons presē paziņo spasīķe Rosiju! Kontrrevolūcionāri izdarījuši šausmīgu nodevību, Kerenska vīri nolēmuši nodot Svēto Pēterburgu vāciešiem! Izredzētais vīrs Nachimsons aicina visus, visus, plecu pie pleca, aizstāvēšanas cīņā. Aizstāvēsim Pēterburgu! Aizstāvēsim revolūciju! Un tagad nu jāsāk brīnīties, cik tas Rīgas frontes sabrukums bija iekšēji organizēts, iekšēji fingēts. Un varam domāt gan šā, gan tā - vai nebūtu, vai būtu izdevušies prettriecieni pie Ikšķiles un Mazās Juglas, ja jau nebūtu nolemts, kā 16.oktobrī to jau ziņo speciāli atkomandētais Ļeņina delegāts Antonovs-Ovsejenko: divi latviešu strēlnieku pulki jāsagatavo dienestam Petrogradā?
No 24. - 25. oktobrim boļševiki pārņem varu Petrogradā. No 26. - 27. oktobrim Latvijā notiek strēlnieku pulku virsnieku aresti. Tas ir tikai sākums: aresti turpinās cauri pirmajai novembŗa nedēļai. Daļu no apcietinātajiem virsniekiem atbrīvo, daļu ne. Atbrīvotajiem liek parakstīt lojālitātes dokumentu s. 40-50 virsnieku atsakās no dienesta latviešu strēlnieku pulkos, jo tas ir nesavienojams ar viņu virsnieka godu. 29. oktobrī 6. un 7. strēlnieku pulks okupē Valmieru boļševiku labā; pulkos tikpat kā nemaz nav virsnieku. 7. novembrī latviešu strēlnieki ar dažu krievu vienību atbalstu okupē boļševikiem Valku. 16. novembrī avīze Līdums raksta:
Latvijā ir bads. Vakar mēs rakstījām, ka armija mirst badu. Šodien mums jāsaka: arī laucinieki mirst badu.
21. novembrī 6. latviešu strēlnieku pulks - apmēram 2500 vīru - pēc Ļeņina lūguma top nosūtīts uz Petrogradu, kur tas ierodas 25 . novembrī. 30. novembrī Petrogradskij golos publicē proklamāciju latviešu strēlniekiem:
krietna krievu sirds krūtīs, būs jums pateicīgi.Jūs izpildīsit savu pienākumu pret mūsu zemi. Un visi, kuriem ir
*
Vai mūžīgā Roma un viņas leģionāri nav mūsos pašos? Un vai
te nav kaut kas no oriģinālās pasaules vēstures, par kuŗu vai pret kuŗu mēs,
mūsu strēlnieki, cīnījāmies vai necīnījāmies. Par to mums liek domāt
Andrieva Ezergaiļa vēstures rakstīšana.
*
Pats Andrievs Ezergailis summē savus drāmatiskos vektorus 1975. gada jūnijā Baltijas vēsturnieku kongresā Zviedrijā nolasītajā referātā: "The Provisional Government and the Latvians in 1917." Tur ir administrātivais spēku iekārtojums. Tas viens. Un tur ir Polītiskais spēku centrs un polītiskie vektori. Tas ir otrs.
Kerenska valdības administrātivais spēks gribēdams gribēja balstīties uz demokratiskiem principiem. It kā Krievija pēkšņi spētu nostāties, teiksim, uz Anglijas parlamenta simtgadīgās kontinuitātes drošā pamata: civīlām un demokratiskām tiesībām. Krievijā! Cara tētiņa svētajā matuškā Rosijā! Meijera mazais konversācijas leksikons Krievijā nedrīkstēja bibliotēkās būt, pirms cenzors nebija grāmatā aizsmērējis lappušu lappuses ar melnu krāsu ... Krievijā, kur Ļevu Tolstoju apkrāva ar baznīcas lāstiem tālab, ka viņš raksta, kā domā. Krievijā, cara tētiņa Krievijā, kur valsts domes locekļus apcietina sēdes laikā . Krievijā, kur demonstrantus apšāva bez brīdinājuma ... Cik tūkstošiem līķu nebūtu pie Vašingtonas Baltā Nama, un Potomakas upe plūstu kā asiņu straume, ja šejienes demonstrantus apstrādātu ar cara tētiņa Nikolaja un svētās matuškas Rosijas metodēm? Kerenska vīri iedomājās: nu ir demokratija. Nu ir civilās tiesības. Vienīgās civilās un demokratiskās tiesības laikam tik latvieši bija baudījuši.
Tā grib tā augstā rāte - teica Rīgas kungi. Pilsētas gaiss dara brīvu. Nodzīvo pilsētā vienu gadu un vienu dienu, un tev ir savas civīlās tiesības. Demokratiskās tiesības. Kur un kad tā būtu bijis cara Krievijā? Kerenska vīriem ne sapņos nerādījās, ka demokratija ir neiespējama bez nacionālām pašnoteikšanās tiesībām. Kur nu latviešu liberāļiem bija kopība ar Kerenska valdību?
Teiksim - Kurzemes atgūšana. Kaŗam bija jāturpinās, kamēr atkaŗo Kurzemi. Un lai tas notiktu, vajag valdības. Latviešu liberāļi teica: mums valdība jābalsta. Valdības autoritāte ir pirmā vietā.
Latviešu liberāļiem ar Kerenski bija līdzīgi ieskati arī civīlo tiesību jēdzienā, brīvības jēdzienā, anarchijas apkarošanā. Liberāļi sagaidīja valdības padomu, palīgu un vadību likumdošanā, vēlēšanu organizēšanā, drošībā un kārtībā .
Baltvāciešu Saeimas lozungs - Für Recht und Ordnung - labi raksturo liberāļu platformu 1917. gadā. Pavisam vienkārši: ja Kerenska valdībai būtu izdevies droši un uzreiz norīkot un rēgulēt kārtības dienestu, tai būtu spēks rokā. Bet tas nenotika. Provinces pierada rīkoties patstāvīgi. Un Rīgas liberāļiem bija kaulos Rīgas gars un Rīgas Augstās Rātes stils. Augstā Rāte un pilsētas gaiss dara brīvu.
Mums demokratijas kontinuitāte bija. Kerenska krieviem nebija.
Mēs te nule runājām par latviešu strēlnieku drāmatisko likteni. Vēl drāmatiskāku šo Gordija likteņa mezglu 1917. gadā sasēja tas, ka strēlniekiem uzdeva kārtības policijas dienestu Rīgā. 1917. gada 5. martā vecā policijas iekārta bija beigusi eksistēt. Un strēlnieki Rīgā bija atbildīgi par drošību un kārtību līdz Rīgas krišanai 21. augustā. Latviešu pilsoņi bijās strēlnieku sarkanuma. Krievu un vācu pilsoņi rūgti sajuta vienu vienīgo latviešu kārtības militāro prerogātīvu. Administrātīvi Kerenska valdība visu darīja uz labu laimi, kamēr vēl nebija vienveidīga vēlēšanu statūta - viss tikai pagaidām. Un tā tas bija līdz augusta vidum. 21. augustā Rīga krita vācu rokās.
Polītiski latviešu liberāļi bija pretmetā Kerenskim, jo federātīvu republikas principu un pašnoteikšanos Kerenska valdība liedza, lai gan nekonsekventi piekāpās poļu, somu un ukraiņu priekšā. Un no turienes sākās latviešu liberāļu neatkarības centieni. Un no Goldmaņa sasauktās sapulces Petrogradā tapa Pagaidu nacionālā padome, kuŗa sanāca 17. novembrī Valkā, un no tā laika Skalbe var teikt, ka nu mums tiesība
sist ar dūri uz pasaules galda,
prasīt savu tiesu un daļu.
