ZĪVERTS IR LIELS

Mārtiņa Zīverta pasaulē. Rakstu krājums. Red. Rasma Birzgale. Sidnejā: Salas apgāds. 1974. 138 lp. $4.00.

 

Austrālijas latviešu Salas apgādam pienākas goda vieta trimdas grāmatniecības veikumu jomā par to, ka iespiestas un tautā aizlaistas Mārtiņa Zīverta lugas, tā garantējot šai skatuves literātūrai lielāku paliekamību nekā manuskriptiem vai to norakstiem, kas glabājas autoru atvilktnēs vai nedaudzajos archīvos. Tagad šim veikumam pievienots arī rakstu krājums par Mārtiņu Zīvertu, arī tas - savdabīgs veikums, jo ar literātūras un drāmas teorijas grāmatām mūsu apgādi bijuši skopi.

Rakstus par Zīvertu, vai pareizāk - par viņa darbiem, devuši, satura rādītāja secībā, Osvalds Uršteins ("Zīverts uz skatuves"), Nora Valtere ("Valoda un stils Zīverta lugās" ), Alfrēds Straumanis ("Ieskats Zīverta lugu uzbūvē") un Rasma Birzgale ("Dažas iezīmes Zīverta pasaules skatījumā"). Grāmatu nobeidz Zīverta paša autobiografiskās piezīmes "Gaŗāmejot" un, kā šķiet, pilnīgs Zīverta lugu saraksts, ieskaitot tās, kuŗu manuskriptus autors iznīcinājis.

Saturs, tātad, ir bagāts un sola, ka Mārtiņš Zīverts aplūkots no visiem viņa drāmas rakstniecības aspektiem.

Lasot tomēr atklājas, ka to vis nevar teikt, nerezervējoties. Vispirms: Kaut arī katram no apcerētājiem it kā būtu savs temats, viņu apceres vienu aiz otras lasot, tematu robežas saplūst kopā un izgaist gaŗu gaŗās citātu virknēs. Visu apcerētāju pamatdoma ir, ka Mārtiņš Zīverts ir liels sava amata meistars. To nemaz neapstrīdot, gribētos tomēr no Zīverta interpretētājiem saņemt skaidrāku atbildi - kāpēc. Tādas grāmatas nav. Vaina, ja par tādu ir vietā runāt, jādomā, meklējama tieši apstāklī, ka rakstītājiem Zīverta "lielums" bijusi aksioma, ko tie turpat vai defensīvā veidā centušies aizstāvēt. Pat Alfrēds Straumanis, kuŗš savu apceri sološi iesāk ar Zīvertu starptautiskā salīdzinājumā, skaidras atbildes nedod.

Apceru virspusīgumam par iemeslu var arī būt, ka visu to autori vadījušies no slieksmes aplūkot kaut kādu totālu Mārtiņu Zīvertu. Liekas, būtu vairāk iegūts, ja atsevišķām, raksturīgākām iezīmēm Zīverta darbos, vai vispār atsevišķām viņa lugām, būtu pievērsta acīgāka un analitiskāka uzmanība.

Trūkst arī kritizējošā aspekta, kas it kā vēlreiz apstiprina, ka rakstītāji nav gribējuši vai varējuši iziet no Zīverta lieluma "apburtā loka". Manuprāt, būtu bijis vietā padiskutēt par Zīverta lugām raksturīgajiem monologiem, vai, Zīverta paša terminoloģijā, "lielajiem skatiem". Ka tie ir Zīvertam raksturīgi, par to nav jāšaubās, bet šo piezīmju rakstītājam šad tad licies, ka šie "lielie skati" nebūt nepakalpo lugai, īpaši izrādes un skatītāja mijiedirbes jomā. Skatīties lugu, tas ir aktīvs process, kuŗā skatītājā pamazām veidojas uztveres veselums. Katram nedaudz citādāks, bet veselums. Šajā procesā Zīverta monologi mēdz iejaukties - ar izskaidrojošo filozofējošo raksturu - noliekot "lietas pareizā gaismā". Taču panākts ir vairāk vai mazāk tas vien, ka tuvplānā uznirusi krietni vien uzbāzīga didaktika. Protams, to nevar sacīt par visiem monologiem.

Teiktais lai neatbaida nevienu no grāmatas Mārtiņa Zīverta pasaulē lasīšanas! Un vēl jo vairāk tāpēc, ka, pēc visām teorijām, grāmatas pēdējās lappusēs pēkšņi uzdzirksteļo Mārtiņa Zīverta paša formulējumu trāpīgums un dzīvā valoda piezīmēs "Gaŗāmejot". Šīs piezīmes rautin rauj uz priekšu lasītāju, un šoreiz tuvplānā ir Zīverts, ļoti personisks, tuvs, tas Zīverts, no kuŗa viņa lugas ieguvušas populāritāti un slavu. Gribas minēt, ka Zīverts varbūt ir pielaidis lielu kļūdu, blakus lugām nerakstīdams prozu. Tik trāpīgi kā viņš, tikai retais mūsu prozā spējis noraksturot detaļas un dot norisēm verbālu atainojumu.

Zīverta spriedumi par teātri, notikšanām un cilvēkiem ir tieši, neizvairīgi pateikti. Protams, pret šo un to gribas arī iebilst. Piemēram, 107. lp. Zīverts saka, ka katrā kultūras tautā ir tikai ap 5 proc. iedzīvotāju, kam teātris nav izprieca, bet pārdzīvojums. Protams, šis skaitlis ir no gaisa pagrābts, bet kaut kāda robeža jau ir. Neatbildēts vienīgi palicis jautājums, vai arī kā "izpriecai" teātrim nav sava loma cilvēku sabiedrībā, un vai arī "izpriecas" nevarētu būt ar dažādām kvalitātes pakāpēm.

To pašu var sacīt arī par "pārdzīvojumu". Pārdzīvojums ir skatītājā izraisītā rezonance; un rezonējošo stīgu jūtīgums ir katram cilvēkam savs, un katra laika skatītājiem savs. Nedomāju, ka tā bija tikai "piecprocentīgā elite", kas, Varu skatoties, juta liesmas sitamies paša sejā, vai lugā Kāds, kuŗa nav pazina sevi pašu.

 

Gunars Irbe