ES, TU UN DZĪVE

Paula Jēger-Freimane, Es apliecinu Tevi. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1968. 208 lp. $4.20.

Mainīgā mānīgā dzīve, Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1973. 318 lp. $6.50.

 

Trijos sējumos pazīstamā teātŗa un literātūras kritiķe nelaiķe Paula Jēger-Freimane pārstaigājusi sava gaŗā un ražīgā mūža gaitas. Pirmā grāmata Es ieeju sevī (1966.) recenzēta JG 64.numurā, Es apliecinu Tevi stāsta par laika posmu no agrās bērnības līdz 1915. g. Mainīgā, mānīgā dzīve aptveŗ laiku no 1915. g. līdz dzimtenes atstāšanai 1944. gadā. Autobiografiskas iezīmes ir arī grāmatai Cilvēks domā, Dievs dara (Astra, 1963.), kuŗā sakopoti raksti un atmiņas galvenokārt par teātŗa dzīvi dzimtenē un svešumā.

Šo grāmatu tematika ir daudzplākšņaina, gan formā, gan saturā, ietveŗot ar atkāpēm un iestarpinājumiem autores ģimenes vēsturi, personiskos pārdzīvojumus, vides tēlojumu, teātŗa un literātūras darbinieku portretus. Svarīgākā, vissīkāk izgaismotā daļa ir, protams, par autori pašu. Viņas mūža iespaidi iezīmējas "kā spilgta glezna atmiņā, ne nieka nezaudējot no krāsu košuma un sava bagātā satvara" (EAT, 20. lp.). Tēlainajā panorāmā sīki un dzīvi aprakstītas gan praktiskās dzīves problēmas, it īpaši daudzās, bieži mainītās vasaras dzīves vietas un ar tām saistīto cilvēku portreti, gan novērojumi, pārdomas, ziņas un atmiņas par to laiku, kas Latvijas kultūras dzīves vēsturē jau ieguvis leģendāro labo gadu slavu, it sevišķi no mūsu, trimdinieku, pagātnes glorificēšanas viedokļa. Kur beidzas īstenība, kur sākas leģenda? Atbildi uz šo jautājumu tikai daļēji varam atrast J.-F. autobiografiskajos romānos, Kādēļ?

J.-F. stāsta, ka teātra direktors Pēteris Ozoliņš, rakstot atmiņas par Daci Akmentiņu, varēja paturēt "īstu gara noblesi, kas spēja pacelties pāri aizvainotam, patmīlīgam sarūgtinājumam " (MMDz., 57. lp.). Lasot diezgan daudzus pašas J.-F. atmiņu fragmentus, liekas, ka autores markantā un egocentriskā personība šo pacelšanos nav pieļāvusi tikpat konsekventi personiskās dzīves atmiņās kā teātŗa un literātūras apcerēs.

Pēc tam, kad mūžs pavadīts ejot pa citu pēdām, apcerot un vērtējot citu idejas, autorei ir bez šaubām pamats runāt par sevi, atklāt savu fizisko un garīgo izaugšanu un tās gaitā izveidojušos uzskatus. Bet - arī lasītajam ir tiesības vērtēt rakstīto un izdarīt savus secinājumus. J.-F. kā kritiķei vienmēr ir bijusi atbildības sajūta kā pret mākslinieku un mākslu, tā arī pret publiku, dodot uz faktiem pamatotu, bezpartejisku, nevis tendenciozu vērtējumu. Viņa savu kritiķes darbu raksturo ar katēgorisku un konsekventi izturētu patiesīguma prasību, kuŗu "nevar ietekmēt ne mākslinieka vārds, ne viņa personība, ne arī kāda, pārejoša moderna ideja" (MMDz., 297. lp.) Šajā, profesionālajā darba laukā viņa ir spējusi palikt "objektīva mākslas fainomenu pētītāja" (MMDz., 53. lp.).

J.-F. kā savas dzīves apcerētāja rādījusi sevi superlātīvos, un tie lasītāju nepatīkami pārsteidz, liekot gribot, negribot turēt aizdomās vismaz daļu no uzslavām un cildinājumiem, kas gadu gaitā veltīti cienījamai autorei. Vai vismaz daļa no plašā atmiņu materiāla par attieksmēm ar laika biedriem, literātiem, teātŗa ļaudīm nav pielīdzināma autores iecerētajam, bet neuzrakstītajam biografiskajam romānam par Annu Brigaderi, kuŗā viņa varētu "iefantazēt izraudzītās personas dzīvi brīvā literārā apdarē"? (MMDz., 165. lp.) Jāatzīst, ka apskatāmajā darbā nesamērīgi lielas ir nodevas egocentrismam, it sevišķi tā erotiskajā, narcisisma piesātinātājā nozīmē.

Izskaidrojums šai sevis cildināšanai ir, bez šaubām, atrodams autores personībā, kas kopš jaunības dienām sevī apvienojusi ārēji ekstrovertu darbību ar patiesībā introvertu raksturu, kas absolūtā vienpatībā sekoja saviem visnotaļ cēlajiem personiskās un kultūras dzīves principiem. Viņa pati sevi raksturo: "Mans ego savā kodolā ir tik patstāvīgs un distancēts, ka turas pretim pat manis pašas gribai, ja tā apdraud viņa vienpatības neskartību," (EAT.,185. lp.). Zināma nozīme bijusi arī autores fiziskās veselības nedrošajam stāvoklim, kas nevarēja neatstāt pēdas arī viņas psīchiskajā ievirzē, panākot varbūt pārmērīgu kompensēšanos pašapziņas virzienā.

"Dzīves romāns" rakstīts trešajā personā, autorei pieņemot Īridas Rasas-Zelmenes vārdu, tā mēģinot formāli mazliet distancēties no tīri personiskā es uzsvēršanas, kaut arī, jāatzīst, visumā bez panākumiem. Gaŗāki un īsāki apcerējumi, piezīmes rakstu fragmenti, faktiskas ziņas par pieminēto cilvēku gaitām un likteņiem vēlākos laikos parādās kursīvā kā "autora iestarpinājumi". Daži iestarpinājumi ir prāvas nodaļas gaŗumā, piem., par Brigaderi kur 63 lappusēs sakopotas gan Sprīdīšu apciemojuma atmiņas, gan personiskās saskares fragmenti, gan Brigaderes testamenta izvilkumi un no tiem izrietošās Brigaderes komitejas darba raksturojums un pat piezīmes par Brigaderes lugu izrādēm dzimtenē un svešumā. Viss tas, protams, padara J.-F. grāmatu kompozīciju gaužām irdenu; tomēr pret to nevar būt iebildumu, jo šis ir literārā valodā rakstīts "dzīves stāsts", ne romāns literāra žanra nozīmē.

Vietumis J.-F. atmiņas pieskaŗas rakstnieku un aktieŗu privātās dzīves aizkulisēm un var rasties jautājums par tiesībām tās publicēt; vai būtu "jāsaudzē rakstnieku reputācija", kā to ieteica darīt Jānis Grīns, pieminot netīkamas izdarības Raiņa jaunības gados? (MMDz., 273. lp.). Kaut arī gaŗāmejot pieminot vairāku pazīstamu literātu dzīves erotiskos epizodus, J.-F. nav bijusi sevišķi saudzīga; protams, arī viņa pati atklājas kā dzīvs cilvēks, kam dzīve neko nav aiztaupījusi. (MMDz., 316. lp.). Manuprāt, tomēr būtu atmetami vecmodīgi, puritāniski aizspriedumi un būtu jāvāc un jāsaglabā visa pieejamā informācija, tās tālāko izvērtēšanu atstājot nākošajām zinātnieku paaudzēm, kuŗām būs iespējams saskatīt attiecīgā perioda notikumu lielumu vai niecīgumu pareizākās perspektīvās nekā tā laika aktīvajiem dalībniekiem.

Esmu pārliecināts, ka tālākā skatījumā no J.-F. mūža darba kā neapšaubāmi svarīgākā daļa paliks viņas pienesums teātŗa un literātūras kritikā, viņas loma kā "mākslas sargeņģelim un virspriesterienei" (MMDz., 69. lp.), turpretim personiskās dzīves piedzīvojumi, kas sastāda lielu daļu apskatītās autobiografijas sējumu būs lasāmi kā interesanta liecība par autori pašu un viņas dzīvi attiecīgajā laika posmā. Šī liecība ir kā gaismas stars, lauzts un deformēts autores personības prizmā. Saglābjot nākošajām paaudzēm sava gaŗā un bagātā mūža atminas, Jēger-Freimane ir nozīmīgi bagātinājusi trimdas dzīves ieloku. -

Grāmatas uzrakstītas dzīvā, labā valodā, kā jau to varētu sagaidīt no ilggadīgas latviešu valodas un literātūras skolotājas, kuŗa par savu skaisto latviešu valodu saņēmusi paša prof. Endzelīna uzslavu (MMDz. 86. lp.). Tomēr lasītāju nepatīkami pārsteidz virkne galējību un paviršību, kas tikai daļēji būtu piedēvējama salicēju vai korrektoru nemākulībai. Visvairāk nepatīk nevajadzīgā svešvārdu lietošana. Vai tiešām esam jau tik tālu aizgājuši no dzīvās latviešu valodas, ka sadursmes vietā labāk saprotam kollīziju, piezīmes vietā remarku, sarunāšanās vietā konverzēšanu? Vai labvēlību nomainīsim ar favoru, sastāvdaļu ar komponentu? Latviskus apzīmējumus varētu atrast arī ekskursam, fluīdam, decentībai, stupiditātei, entuziasmētībai.

Otra galējība ir seno atgriezenisko formu lietošana vietā, nevietā; sena forma "Priecīgi klausītājies" skan labi, turpretī "stabā rāpējies", nudien, mazliet samocīti. "Ceļa jūtis" labskanīga, kaut sastingusi, veca forma, turpretī "ceļa jūšu dienas" neliekas ieteicama variācija.

Šie, protams, ir sīkumi, kuŗus varētu novērst rūpīgāka manuskripta rediģēšana, kas, varbūt dotajos apstākļos nebija iespējama.

 

Pāvils Vasariņš