ĀBEĻU PASAULES ATBLĀZMA

Eduards Freimanis, Ielas dārznieks. Dzejoļi. Grandheivenā: Raven Printing. 1974. 117 lp. $5.00.

 

Mūsu dzejā netrūkst autoru, kuŗu dvēseles mājasvieta ir laukos pat tad, ja viņu adrese šādu vai tādu iemeslu dēļ ir pilsētas centrā. Lazdas brīnumjaukais dārzs nav atrodams dunošajā Rīgā. Valentīnam Pelēcim lauku daba tuva, saprotama; pilsēta - dekadenta un riebīga (neona reklāmas viņam asociējas ar pūžņojošām vātīm u.tml.). Ir arī nedaudzi īsti pilsētnieki, kas tiešām dzīvo - un nav tikai pagaidām apmetušies - pilsētā. Tas lielā mērā sakāms par Adamsonu, vēl vairāk par Čaku. Jaunākajā lirikā pilsētas mīlētājs - kuŗa mīlestība gan nebūt nav akla - ir Tauns; viņa pēcnāves krājuma nosaukums Laulības ar pilsētu jāatzīst par īsti trāpīgu. Bez tam ir dzejnieki ar mazāk speciālizētu pamatievirzi. Piemēram, Aina Kraujiete zināmā mērā ir Ņujorkas īstenībai pievērsta megalopoles dzejniece, bet viņai raksturīgs arī "pilsētnieks zaļuma badā". Līdzīgas ievirzes Gunara Saliņa, Ainas Zemdegas un vairāku citu darbos.

Šķiet, ka Eduards Freimanis pieder pie trešā tikko raksturotā paveida, taču ar manāmu noslieci uz laucinieka skatījumu. Freimaņa pirmajā krājumā Dumpju dūdas var atrast visai nīgras rindas par "neona pilsētu". Jaunajā krājumā viņš acīmredzot nolēmis sadzīvot ar dižpilsētu, bet šie sakari mazāk spontāni un sirsnīgi par tiem, kas paužas Čaka un Tauna dzejā. Apdziedot mūsdienu Babilonu, Freimanis atgādina lauleni, kuŗa jūtas pret sievu ambivalentas un mīlestības apliecinājumi pa daļai forsēti... Reizēm - piem., lūkojot iejusties Linarda Tauna liktenī - izlaužas sākotnējais nīgrums: Ņujorka "izelpo nāvi"; modernā pilsēta ir "tāla tuvumā", "sveša izredzētā" u.tml. Kompromiss starp mīlu un naidu šai krājumā saistās ar mēģinājumu ieviest dabu pilsētā, tomēr atturoties no Saliņa ieteiktās apmežošanas. Freimanis iztēlē kopj dārzu pilsētas ielā resp. ir "ielas dārznieks". Šāds kompromiss ļauj krājumu nobeigt ar gandrīz ekstatiski līksmu izskaņu. Diemžēl, šī izskaņa var likties kā smaids, kas lūko apslēpt izmisumu. Kārdinājums atgriezties pie lauku dabas šķiet īstāks. Modernās civīlizācijas neskartā pasaule vilina kā neaizmirstama iemīlētā (varbūt sen mirusi, varbūt aizgājusi pie cita?).

Freimaņa labākajām vārsmām tikpat kā vienmēr ierosmi sniedz nostalģija par viņa bērnības un agrās jaunības vidi, ko radījusi parastā lauku dzīve kopā ar dažiem gandrīz nepārveidotiem dabas aspektiem, piemēram:

Tīreli redzēju debesīs:
akačus vaivaru pļavās,
kūdrainus klajumus miglā,
slaucējas uzspraustiem brunčiem.

Mākoņos slaucējas mazgājās,
lēca pār akačiem saulē;
lēja no putainiem ķipjiem
pienu kā mākoņu straumi. ("Gaisā skatoties")

Šai krājumā Eduards Freimanis attālinājies (salīdzinot ar Dumpju dūdām no tradicionāliem dzejošanas paņēmieniem, bet nav tos pilnīgi atmetis. Grāmatas apdare aistētiski diezgan necila, bet citādi laba. Iespiedums rūpīgs (15. lp. 15. rindā gan jābūt "Radzēs", nevis "Redzēs).

 

Gundars Pļavkalns