SĪKAS DZIESMU SVĒTKU PIEZĪMES
Toronto „Četru gadalaiku” hotelī jaunu ēru iezvanīja mūsu
tautieši, kas tur ne vien ieradās, bet šo milzīgo korpusu
vienkārši okupēja, kā parasts, pārplūdinot liftus, grīdu segas
un piepulkojot istabas ar div-, trij- un pat četrkārtīgu
iemītnieku skaitu. Lai aktivitāte neapstātos pat agrās rīta
stundās, atskanēja ugunsgrēka zvanu skaņas, kas dažam labam lika
pārtraukt svinēšanu, taču gaŗajā bārā zvanam nepievērsa ne
mazāko vērību...
* * *
Lielā svētku balle jau tradicionāli ir kļuvusi par lielo tautas
staigāšanu, resp. par dziesmu svētku maratona polonēzi, kad
vieglos un plīvurīgos tērpos aizslij gan tumīgas matronas, gan
patievas plūdlīniju jaunavas kopā ar smokingotiem kungiem,
garmatainiem zēniem un plecīgiem vidējās paaudzes priekotājiem.
* * *
Labu laiku var pavadīt liftos, kuŗos, vienalga cik pilni tie arī
būtu, kāds allaž prot iespraukties. Tādā brīdī pārējie „izpūš
gaisu”, lai lifta sienas nesāktu spiesties uz āru. Bet arī lifti
dažkārt nogurst: tā viens lifts no pārpūlēšanās kļuvis
„vājprātīgs”, piestājoties pie ikkatra stāva, un piecas reizes
atverot un aizverot durvis, bezgala sajūsminājis braucēju
prātus... Lietiskās mākslas izstādē redzamais „tautiskais
pulkstenis” tapa nocelts ar vienkāršu paņēmienu. Kāds tumīgs
vīrs uzsācis runāties ar dežūrētāju, kamēr otrs asistents
atkabinājis pulksteni no sienas un aizlaidies... Tempus
fugit, un laiks arī visu dziedē...
* * *
Balles laikā, kad notika masveidīgā staigāšana, vietas pie
galdiņiem neatrodot, radās iespaids, ka daudzi meklē īsto svētku
vietu, kur jānotiek būtu kaut kam sevišķam: tas ir mūsu dziesmu
svētku papardes zieda meklēšanas process. Tā iznāk, ka Jāņos mēs
vairs tikai cepam desas un dzeram alu un stāvam uz vietas, bet
dziesmu svētkos uzvedamies kā īstos Jāņos, aplīgojot, apdziedot
un tautiskas ēverģēlības piekopjot. Patika arī tautietis, kas,
ballē labu laiku pavadījis, beidzot staigādams nokļuvis
lietiskās mākslas izstādē un, veltīgi kaklu izstaipījis
visapkārt, beidzot nopietni noprasījis dežurantam: „Bet kas tad
te notiek?”.
* * *
Mazākiem zēniem un meitenēm „Četru gadalaiku” hotelī patika pa
eskalatoriem skraidīt pretējā virzienā, atrodot īsto ātrumu, kad
skrienot var stāvēt uz vietas, tā rodot jaunu pierādījumu
slavenajai Einšteina tezei par kustības relātīvitāti...
* * *
Informācijas centrā pie tāfelēm piesprausts izcēlās kāds precību
piedāvājums ar pievienotām krāsu fotogrāfijām, atainojot cēlu
jaunu vīrieti košā žaketē, šachu spēlējot. Vai stratēģija
izdevās vai ne, to nezinām, taču daži apgalvo, ka uz laiku
attēli pazuduši, tā norādot, ka izskatīgais jauneklis savu
Dulcineju atradis. Beidzot tomēr attēli no jauna kļuvuši
redzami... Varbūt, ka ar pirmo jaunavu viss nebija
simtprocentīgi, un tā meklējumu turpināja... Nelikās vis, kā to
kāds bija klāt pierakstījis, ka attēli varbūt esot „jaunības
bildes”... Kāds Minsteres abiturients uzstājies (Minsteres)
absolventu saietā, kur tas visus uzlūdzis uz šampanieša
brokastīm. Nejaušā kārtā pudeles korķis ietriecies griestos
taisni „sprinklera” sistēmas tausteklī, tā momentā uzsākot lielu
zvanīšanu, un beigās vēl gadījumu pagodinājušas trīs
ugunsdzēsēju mašīnas...
* * *
Daudzi bija vienis prātis, ka tautas deju lieluzvedumā pietrūcis
vajadzīgās sākuma un beigu ģeometrijas. Te derētu apsvērt, vai
nākotnē nederētu precīzs rakstu zīmējums, kas rādītu dejotājiem
viņu atrašanās vietas. Te varētu palīdzēt arī ar pareizu staru
kūļu grīdas apgaismojumu. Ir jācer, ka turpmāk nebūs gaismas
„velniņu orģijas”, zibsnījot lokveidīgi bez apstājas, tā
nojaucot ikkatru kopskata iespēju. Var jau būt, ka kāds mūsu IBM
matemātiķis varētu palīgā ņemt skaitļotājus un noskaidrot, kāds
grīdas „dizains” ir vajadzīgs, lai derētu visām dejām. Varbūt,
ka šis ornaments, ar kommūtātoru izveidots, beigās izrādītos par
auseklīti ar saktiņu orbitā...
Tālivaldis Ķiķauka
OLIMPISKĀS SPĒLES
MONTREALĀ
Tagad zināmā laika atstatumā var vēlreiz izvērtēt olimpisko
spēļu notikumus daudz mierīgākā prātā. Pārdzīvojumi ir
nogulsnējušies zināmā kārtībā. Kaut kas subjektīvā uztverē ir
izzudis no atmiņas kā nesvarīgs, kaut kas, kas sākumā likās
nenozīmīgs, ir ieguvis daudz svarīgāku nozīmi. Un arī tas vēl
nav pārkaulojies, jo neizbēgami laika ritumā iegūs citu nokrāsu
un spriedumu.
Latviju pārstāvēja 9 sportisti, kas ir diezgan kupls skaits šajā
vispasaules sporta forumā. Ne tikai pārstāvēja, bet aizveda uz
mājām 2 zelta medaļus sieviešu basketbola turnīrā. Olimpiskās
čempiones U. Semjonova un T. Dauniene saviem daudzajiem
sportiskajiem tituliem pievienoja pašu kārotāko sportista dzīvē.
Sasprindzinātā cīņa volejbola turnīrā, kur par favorītiem
uzskatītā PSRS izlase finālā zaudēja Polijai, lieku reizi
pierādīja, ka olimpiskās sacensībās ir sagaidāmi daudzi
pārsteigumi. Tomēr Rīgas „Radiotehniku” volejbola komandas
pārstāvja P. Seļivanova izcīnītā sudraba medaļa nezaudē savu
olimpisko mirdzumu. Vieglatlētikā, kur Latviju pārstāvēja J.
Lūsis šķēpa mešanā, J. Silovs 4X100m stafetes skrējienā un I.
Kļimoviča 4X400m skrējienā tika izcīnītas divas bronzas medaļas
abos stafešu skrējienos. J. Silovam tā ir jau otra olimpiskā
medaļa, toties I. Kļimovičas sportiskajā mūžā tas ir liels
notikums. Abus sportistus trenē J. Liepiņš. Es domāju, ka arī
viņš izjuta līdzīgu olimpisko pārdzīvojumu, kad abi audzēkņi
stāvēja uz goda pjedestāla. Diemžēl − nē, labāk neteiksim tā.
Teiksim vienkārši − J. Lūsis šoreiz neizcīnīja medaļu. Bet tā
bija viņa ceturtā olimpiada. Iepriekšējās trijās izcīnīja visa
kaluma medaļas, J. Lūsis arī šoreiz ieguva tiesības piedalīties
olimpiskajās spēlēs, kļūstot par kārtējo PSRS čempionu. Gadi
iet, izaug jauni, spēcīgāki sportisti. Bet tāds jau ir teiciens
− sports ir jaunība. Tagad atdevis savu olimpisko lauru vainagu
stiprākajam, J. Lūsis veltī sūrā treniņa darbā iegūtās atziņas
jaunajiem sportistiem Latvijā. Un kas zina, varbūt nākotnē viņš
atkal būs uz olimpiskā goda pjedestāla kā J. Liepiņš šoreiz.
Mūsu ūdensvīri arī nekrita kaunā. Vairāk − J. Lagzdiņš izcīnīja
pirmo olimpisko medaļu airēšanā četriniekā. Ir lielas aizdomas,
ka mūsu airētāji sporta biedrības „Dinamo” trenera Sproģa vadībā
izbaudījuši olimpisko sudrabu šoreiz gan tikai viena pārstāvja
sniegumā − uz vietas nepaliks. Labu veiksmi viņiem! Peldētāju A.
Kudi tikai sekundes simtdaļas šķīra no finālpeldējuma 200 m
brasā uz krūtīm. Tas ir vērtējams kā liels sasniegums.
Stenda šaušanā ar pistoli trenera A. Lāča audzēknis A. Kuzmiks
ierindojās 4. vietā,
atpaliekot par 1 punktu no sudraba un
bronzas medaļu ieguvējiem. Kā redzat, olimpiskās cīņas ir sīvas.
Mūsu dienās tagad izšķiŗ sekundes simtdaļas, punktu desmitdaļas, centimetri.
Rezultāti beidzamajos gados ir izauguši neizmērojami. Kas pirms
kādiem 10 gadiem likās fantastisks, tagad ir katru sacensību
normāla parādība. Sporta rezultātu pareģotāji tagad mazāk cenšas
noteikt cilvēka spēju robežas. Tas ir grūti, jo ar katru gadu
atklājās arvien vairāk un vairāk cilvēka apslēptās enerģijas
avoti − ir psīcholoģiski, ir fiziski, ir fizioloģiski. Un te
liels nopelns ir sportistiem. Ziedojot savu laiku un, teiksim
godīgi, dažreiz savu veselību, ejot bieži ērkšķainus
apkārtceļus, lai sasniegtu augstus rezultātus, attīstot savu
gribu un asinot savu prātu, meklējot likumsakarības spēka,
ātruma un veiklības izkopšanā. Mūsu dienu vadošos sportistus var
savā ziņā uzskatīt par zinātniekiem fizioloģijas, psīcholoģijas,
diētas, bio-mechanikas, anatomijas, bioķīmijas u.c. laukos, kur
viņi veic eksperimentus paši ar sevi, lai pēc tam iegūtās
zināšanas un pieredzi apkopotu un veiktu jaunus atklājumus
cilvēka spēju resursu atklāšanā. Šie atklājumi paveŗ daudz īsāku
un nekaitīgāku ceļu katram sevis pilnveidošanā un atklāšanā ne
tikai fiziski, bet arī psīcholoģiski, t.i. veicina cilvēka
garīgās pasaules izaugsmi. Tāpēc arī gods un slava ne tikai
olimpiskajiem čempioniem un viņu treneŗiem, bet arī visai
pārējai plašai sportistu un treneru saimei visā pasaulē, kur
iegūtie atzinumi un likumsakarības veicina veidot nākotnes
cilvēku stipru, skaistu un ja gribat ticēt − arī gudrāku. Būsim
lepni par Latvijas sportistiem un treneŗiem − arī viņi dod lielu
ieguldījumu šajā cēlajā pasākumā!
Jānis Doniņš
MOTOCIKLU VASARA TORONTO
Kur paliek jaunie latvieši? − prasījusi vijolniece Ieva Graubiņa
pēc koncerta Klīvlendā. Kur paliek vecākā paaudze? − varēja
prasīt pēc Rīgas kinostudijas filmas „Motociklu vasara” izrādes
š.g. 24. oktobrī Toronto. Savu iespaidu uz vecās un vidējās
paaudzes apmeklētāju skaitu laikam bija atstājusi dažu
organizāciju vadītāju neatlaidīgā aģitācija, ka Rīgas filmu
izrāžu apmeklēšana kaitējot latviešu kopīgām interesēm. Taču
jauniešus, acīmredzot, šis arguments nebija spējis ietekmēt. Uz
filmas vēlo izrādi pēc savas pirmās sēdes ieradās jaunievēlētā
LNJAK valde ar priekšsēdi Maiju Barušu priekšgalā.
Lzs
ALEKSANDRS ČAKS PIE
STUDENTIEM
Ramaves saiets Rīgā, 1939. g.
Pag. vasaras kursos Zviedrijā, Lādvīkā pie Stokholmas, plaša
programmas daļa bija veltīta Aleksandram Čakam, attiecīgā
aranžējuma vadītājam un referentam Gunaram Saliņam visai
pozitīvi vērtējot viņa nozīmi latviešu rakstniecības attīstībā.
Savā laikā kāds vecāks (tagad jau miris) latviešu literātūras
teicams pazinējs (un arī redaktors) par Aleksandru Čaku ar
mazliet nievīgu pieskaņu izteicās, ka viņš, Čaks, jau tā
rakstot, jo, lūk, samācījies no krievu imažinistiem. Tamlīdzīgi
spriedumi, kam toreiz pieslējās vēl dažs mūsu rakstniecības
vērtētājs, tagad, kad mēs laika perspektīvā esam jau labi tālu
atkāpušies, Čaka lielo nozīmi nevar aptumšot. Varbūt tikai
pamudināt uz dziļākiem sakaru un ietekmju pētījumiem.
Latviešu literātūras pazinējus un studētājus Al. Čaka poēzija,
dažā aspektā arī gribēti forsēta, visai interesējusi vienmēr.
Arī pats Al. Čaks neatteicās ierasties Latvijas Universitātes
studentu pulkā, kur kādi par viņu un viņa dzeju vienā vai otrā
skatījumā kaut ko referēja, un tur lasīt savus darbus. Še klāt
publicējamais attēls uzņemts 1939. gadā Rīgā, Akadēmiskās
organizācijas Ramaves miteklī (tās toreizējais nosaukums −
Latvijas Universitātes filoloģijas un filozofijas studentu
Ramave); bija noorganizēts īpašs Aleksandra Čaka vakars. Pats
godinātais autors redzams otras rindas vidū; viņam blakus sēž
rakstnieks Arturs Baumanis.
