Voldemārs Avens

GLEZNOTĀJS KĀRLIS NEILIS

 

Pats nezinu, kādēļ man jāraksta par Kārli Neili, gleznotāju, kuŗu neesmu saticis, kuŗš dzīvo Zalcburgā, kuŗam pat nevar piezvanīt pa tālruni un kuŗš glezno tā, kā citi viņa paaudzes latviešu mākslinieki neglezno. Man pat nepieder neviena viņa glezna. Bet, vaļīgāk izsakoties, tā jau ir tā krunka...

Man pašam Neiļa gleznas un gleznošanas veids tīri labi patīk, tādēļ redaktora lūgumam kaut ko uzmest par Neili pretim nestīvējos. Pirmo reizi šī mākslinieka darbus tuvāk iepazinu pie Ņujorkas daktera Jāņa Sīkas, kuŗam varen laba Neiļa gleznu izlase. Otra izdevība bija mākslinieka izstādē DV namā Ņujorkā, kas gan drusku izskatījās kā maisā iebāzta, jo Neiļa gleznām vajag daudz gaisa un brīvības, kā tur pietrūka. Telpa bija par šauru un gleznu par daudz. Tāda apmēram mana saskare ar Neili. Pārējais − lasīts periodikā vai noklausīts no tiem, kas mākslinieku pazinuši vai satikuši agrāk.

Kārlis Neilis ir īpatnējs gleznotājs, kas neizbēgami atstās savu pēdu latviešu glezniecības vēsturē. Viņš ir viens no tiem mūsu māksliniekiem, kuŗam bijusi drosme mainīties, eksperimentēt, ceļot vaļējām acīm un redzēt, ko dara kollēgas citās zemēs. Jau brīvās Latvijas laikā, kā stāsta Anšlavs Eglītis, Neilis pamet reālo gleznošanas veidu un gaismu-ēnu meklēšanu un pievēršas kolorīta, plākšņu un strukturālo problēmu risināšanai. Aizgūdams idejas un paraugus no mūsu pirmajiem modernistiem Matveja, Tones jaunības darbiem un krustodams tos ar francūžiem Bonnāru un Matisu, mākslinieks pakāpeniski dodas virzienā, kas nemaz vairs nesakrīt ar ierasto un pierasto latviešu izstādēs.

Pēc kaŗa nonākot Viduseiropā, Kārļa Neiļa uzskati izvēlētā virzienā nostiprinās. Viņš ir viens no pirmajiem savas paaudzes gleznotājiem, kuŗu pamana arī ārzemju kritika un kuŗu, tā saucamā, modernā glezniecība uzņem savā vidū.

Būdams liels ceļotājs un gleznošanas stilu pētnieks, mākslinieks uzsūc sevī etrusku freskas, grieķu vāzes, ēģiptiešu stilizējumus, Krētas klasisko sieviešu profilus, kubistu eksperimentus un Pikaso pārdrošības. Tad viņš sajauc to visu kopā ar Tukuma zedeņu sētu strīpām, raibām zirgsegām un sārtiem rožāboliem un tā rada kādu sintēzi: neilisku Neili. Viņa gleznas var pazīt, tās izceļas kopizstādēs, tās runā krāšņu, dekoratīvu valodu, tās ir svētdiena darbdienā. Darbi komponēti plākšņaini − plakani, bet ar kolorīta stabilitāti. Viena krāsa ir vienmēr dominējošā. Iemīļots ir zaļais krāsu zieds. Svarīga vieta gleznas kompozīcijā ierādīta līnijai, respektīvi, grafiskam elementam. Lielu loģiku priekšmetu vai abstrakto laukumu izvēlē nevar atrast, jo gleznotājs ir simbolists, un simboli lietoti tikai gleznieciskai mērķtiecībai, ne satura izklāstīšanai. Neiļa gleznām nav centra, tās palaikam vertikāli saskaldītas, gleznotie priekšmeti sašķelti, tad atkal savienoti jaunās formācijās, Neilim nav svarīgāku un nesvarīgāku formu, bet audekla virsmai no malas līdz malai veltīta vienāda uzmanība. Līdz ar to Neilis it kā noliedz gleznas ierobežotību, tā ir pastāvīgs turpinājums − izgriezums no nepārtrauktas filmas. Neilis glezno savu audeklu kā kādu mistisku ornamentu, kuŗu izburtot un iztulkot var tikai mākslinieks pats. Skatītājs, ja tam pietiekami dzīva fantāzija, var iekāpt Neiļa gleznās un uzburt savu pasauli.

Meistara atsūtītie jaunāko gleznu attēli būtu reproducējami krāsās, jo tajos interesantas koloristiskas kombinācijas un pretstati. Šajos pēdējos darbos izteikts sirreālais elements, šis mūsu glezniecības retums, kas Neiļa darbiem piešķir īsti francisku šarmu un rotaļību.

Savā Ņujorkas izstādes katalogā, 1971. gadā, Neilis par sevi saka tā: „Mani interesē ar krāsām un veidiem radīt sev un skatītājam negaidītu, krāsainu, uztraucošu pārsteigumu. Mana glezniecība nebalstās uz abstrakciju, lai gan tanī redzamās formas ir vienkāršotas. Šķietami chaotiskos krāsu veidus un formas es cenšos organizēt gleznā.”

Tāds ir Kārlis Neilis − neaprēķināms un nenogurdināms, svaigs un reizē pazīstams, līksms un optimistisks, viņš sava mūža sūtību piepilda cītīgi gleznodams, šad tad uzrakstīdams pa svaigai rindai mūsu periodikā par saviem vērojumiem citu zemju mākslas dārzos un ikdienas ielās.

Kārlis Neilis dzimis 1906. g. 19. decembrī Lutriņu pagastā, Kuldīgas apriņķī. Beidzis Latvijas Mākslas akadēmijas prof. Eliasa figūrālo meistardarbnīcu. Piederējis pie mūksaliešiem, izstādījies daudzās Latvijas un ārzemju reprezentācijas izstādēs, 1937. gadā saņēmis Kultūras fonda balvu un 1966. gadā Eiropas kultūras balvu, Latvijā Neilis nodibināja Tukuma mākslas muzeju, tā ienesdams interesi par mākslu arī mazākos Latvijas centros.

Decembrī mākslinieks sasniedz septiņdesmito mūža gadu. Viņa darbu cienītāji un latviešu mākslinieki sūta sveicienus un jaunu ideju mudinājumus.

Daudz baltu dieniņu ar otu platu vai tieviņu...