KĀDA NĀKOTNE OLIMPIADAI ?

Olimpiskais ciemats, kluss un tukšs, gaida īrniekus. Miljonu uzmanības centrs − skrejceļa ielenktais zaļās, leknās zāles laukums jau uzarts, noasfaltēts, un tam līmē virsū mākslīgu velēnu ‘tepiķi’ profesionāla sporta vajadzībām. Pie masīvā, pelēki drēgnā betonā izlietā stadiona ieejas plīvo vienīgi pilsētas un provinces karogi. Vējš sit cieši nosietos uzvilkšanas striķus pret karogkārtīm ar tukšiem metalliska atgādinājuma dingšķieniem − un tie ir atmiņritmi.

Pavisam 29 valstis izstājās no sacīkstēm, tā nolaupot saviem sportistiem 4 gadu darba jēgu, un vēlreiz piesienot starptautisko sportu starptautiskas polītikas astē. (Ciniķi runāja − re, kad jau sportisti jāizmanto ‘protestam’, − tad nevarība atklāti apliecināta... Noliekot oficiozu trafaretās deklarācijas pie malas, bija skaidrs, ka vairums ‘protestējošo’ sportistu bija rūgti vīlušies. Ēģiptes volejkomanda pat nospēlēja vienu maču, it kā gaidot ‘instrukciju izskaidrošanu’, un Gvijanas sprinters Gilks pieprasīja atļauju piedalīties zem olimpiskās komitejas karoga − kā ‘bezpavalstnieks’. Šis izmisīgais, oriģinālais gājiens tomēr neizdevās.) Taivana jau trešā olimpiadā pēc kārtas gribēja uzstāties kā ‘Ķīnas republika’, bet šoreiz polītisks izlīgums nebija iespējams, jo Kanadas valdība atzīst tikai vienu Ķīnas republiku − tautas populāro (cietzemes). Divdesmitpirmai olimpiadai sākums nebija viegls − un neiztrūka arī tālāku starpgadījumu. Krievu pieccīņieku Borisu Oniščenko pieķēra elektroniski ‘uzlabotas’ špagas lietošanā − par lielu izbrīnu vienības kollēgām, treneriem, vadībai utt. Sarežģīto ierīci būtu pietiekami grūti samontēt šeit, kur visas daļas brīvi pieejamas, − nezin kā tas izdevies tur, kur tranzistori ir deficīta prece. Krāpšanā var pieķert arī retroaktīvi: tagad svaru cēlēju pusducim (ieskaitot diviem bulgāru un vienam poļu medaļistam) draud diskvalifikācija par urīnanalizē atrastām steroidzāļu atliekām. Notika parastā stīvēšanās gar tiesnešu polītiski iekrāsotām atzīmēm ģimnastikā (krievi pret japāņiem) un niršanā no visāda augstuma tramplīniem (krievi-austrumvācieši-amerikāni-kanadieši). Arī indivīdi nekautrējās izteikties. 400 m un 800 m zelta medaļists − kubietis Hvantorema slavēja Kastro, Kubas revolūciju un cukurniedru pļauju, kamēr ASV peldētājas sūkstējās par austrumvācu („medaļu fabrikas”) sasniegumiem šādi : „Ja man jāuzdod sava sievišķība, lai vinnētu (par K. Enderes muskuļiem un 4 1.vietām runājot), tad tas nav to vērts.” Vērojot ASV diezgan pieticīgo sniegumu (3. v., aiz PSRS un Austrumvācijas), vairāki analisti jautā: „Kāpēc? Kur ir problēma? Kā tik bagāta valsts tik skopi atbalsta savus pārstāvjus?” Zelta medaļists diskā − amerikānis Meks Vilkins; „Vinnēju pats sev. Man ir kauns būt te kopā ar šiem izkurtējušiem sirmgalvjiem.” Un tiešām − oficiozu, tiesnešu, treneru, reportieŗu pūļi visās sacīkšu lokālēs drūzmējās un bizoja it kā sava svarīguma apsēsti, lēmumus lemjot, nodarbības kommentējot, vienā lielā pieņemšanu skurbulī divas nedēļas nositot, kamēr viņiem rezervētās sēdvietas palika tukšas, ‘nepārdodamas’ publikai. Reportieŗiem izdalīja pat brīvas šņabja pudeles. T.s. ‘delegātu’ izturēšanās šoreiz aizēnoja ierasto sporta piederumu reklamēšanu (piem., vācu Adidas kompānijas PSRS vienības apgādi vai dubultzeltmedaļista − soma Lasses Vīrena triumfa skrējienu ar Onitsuka ‘Tiger’ kurpi plašā vēzienā virs galvas.) Tīri polītiskā laukā, uz vietas organizētā ‘Ukrainas olimpiskā komiteja’ pieprasīja brīvību savai tautai, sadedzinot pie stadiona izstādīto PSRS karogu. Avīžu sludinājumi atgādināja Valentīna Moroza spīdzināšanu reizē ar ukraiņu sportistu ‘izmantošanu’ PSRS vienībā (tās apm. 1/3 daļa) un uzrādīja ‘lielās’ polītikas divkosību sakarā ar 1980. g. olimpiadas piešķiršanu Maskavai, kuŗai „tik pat represīva līnija pret minoritātēm kā Dienvidafrikai”. Darbojās arī ‘pārbēdzēju birojs’ (tam apmēram ducis „absolventu’, no kuŗiem 17 g.v. krievs Ņemtsanovs tomēr aizbraucis atpakaļ pēc ‘vecmāmiņas vēstules’ saņemšanas) un neoficiāls ‘informācijas centrs’ − piem., Solžeņicina Gulaga eksemplārus ievietojot olimpiskā ciemata bibliotēkā. Šoreiz netraucēti strādāja „Radio Free Europe - Radio Liberty” korespondenti, − kuŗus no Minchenes ‘izspieda’, un kuŗiem, liekas, nebūs izredzes akreditēties Maskavā 1980. g. Visbiežāk pārrunāja baumas par Ķīnas tīksmināšanos ar ‘pretolimpiadas’ − visu ‘neapmierināto’ valstu spēļu − rīkošanu parallēli Maskavas 1980.g. olimpiadai.

 

QUO VADIS PIERRE DE COUBERTIN ?

Pavisam reāli − modernā olimpiadā ir starptautiskam prestižam izšķirīgs moments (100 un 200 m resp. sudraba un bronzas medaļiste, Austrumvācijas kompartijas centrālkomitejas locekle R. Štekere intervijā: „...sports mums ir polītika.”). Valdības iegulda milzīgas summas vai nu stadionos (Kanada − ap 1 bilj. dolaru) vai dalībnieku sagatavošanā (austrumu bloks − ar savu svēto „amatierismu’). Un valdības prasa ‘procentus’: medaļas, slavu, savas ‘sistēmas’ pārākuma apliecību ar fināltabulas punktu diplomu. Sacensības nenotiek atsevišķu sportistu starpā (neticiet sportistu ‘brālības’ propagandai − pastāv varbūt savstarpējs respekts kopējā centības momentā, nekas vairāk); katra valsts ir ar mieru par rezultātiem maksāt (zelta medaļa krievu komandas dalībniekam „nopelnīja” 4000 rubļu mājās un $400.− ‘uz rokas’ šeit). De Kubertēna ideāls, liekas, pazudis varas ratu maltuvē, un palikuši lielās vienlīdzības (punktu) milti, kuŗus visi cep vienādi.

Vai var citādi? Acīmredzot, pasaules (vienalga, kā to definē) ‘labākie’ vairs nevar sanākt kaut kādā mazā (grieķu?) sādžā, izģērbties (jā, pat galīgi pliki), ar olivu eļļu aplaistīt savus uztrenētos muskuļus, pagozēties saulē un pa starpu miermīlīgi salīdzināt savus spēkus un spējas. Šo seno, de Kubertēna atjaunoto ideālu (atminēsim, ka vēl 1896. g. Atēnu spēlēs Ņujorkas vieglatlētu klubs gribēja piedalīties zem sava karoga − bet ASV konsuls pēdējā brīdī ‘vienībai’ sagādāja valsts ‘godu’) sen aizēno ķīmikālijas, polītika, prestižs, starptautisku sporta savienību aparatūra un caurmēra cilvēka asinskāre, pēdējo saprotot kā apziņu, ka nekad personiski nevarēs sasniegt šīs sporta elites kalngalus, tāpēc labāk skatīties: lai notiek! Tātad pastāv šie modernie gladiatori − cīkstoņi, un mēs, modernie romieši, viņus apbrīnojam, nīstam (ASV augstlēcējam Dvaitam Stonam Montrealā draudēja ar uzspridzināšanu visādu muļķīgu piezīmju dēļ) un − tieši vai netieši − maksājam rēķinus.

Vai kas var mainīties? Apstākļi tuvāk paredzamā nākotnē − nē. Sportisti un publika, tuvāk paredzamā nākotnē − arī nē. Bet tālāk? Ko?

Viens virziens − mest malā visus ideālus, izlikšanos, un ‘amatierisma’ svētumu − un rīkot atklāti pasaules labāko sacīkstes, kā, piem., Kanadas kausa hokeja turneju 1976. g. rudenī. Vai to nākotnē sauc par olimpiadu vai ne − vienalga. Katrai valstij tad vienkārši jāizšķiras − vai atbalstīt zināmas sportiskas elites izveidošanu − vai ne. Tā būtu modernas gladiatoru un romiešu sistēmas perfekcija − skatāmvielai un baudas kairinājumam labāku atrisinājumu nevarētu izdomāt. ASV-tīs jau pastāv profesionālas vieglatlētikas, basketbola (šos gribētu redzēt olimpiadā!), volejbola, hokeja un futbola organizācijas, kamēr austrumu bloka ‘valsts amatierisms’ ir pamatīgi nocietinājies − tātad, ‘slīdēšana’ uz šo pusi jau nodrošināta. Protams, malā paliek caurmēra pilsonis, bet... nedosim viņam maizi, lai ēd torti!

Otrs − Ķīnas pieteiktais ideāls: piedalīties un draudzēties ir svarīgāk, vinnēšana un punktu skaitīšana lai paliek 2. vietā. Ņemot vērā pastāvošo pasaules iekārtu, − šāda iespēja neliekas pārāk reāla, jo neapmierina ne skatītāju pūļus (iesk. TV miljonus), kas tomēr prasa zināmu snieguma augstvērtību, ne valstis, kuŗām punkti kā pārsvara pierādījums tomēr attaisno līdzekļu ieguldīšanu sportistu un stadionu ražošanā. Zināma pievilcība šādam plānam būtu nevarīgās, sportā nespēcīgās valstīs − vai arī tajās, kuŗas gribētu iegūt visradikālākās propagandas ‘uzvaras’ (are, kas mums svarīgs!).

Varbūt − atmest visu? Ja cilvēks ir polītiska būtne (Aristotelis), tad jāsaprot, ka bez sacensībām un uzvarētāja kronēšanas (atsevišķi, vai kollektīvi − pa vienībām un valstīm) viņš neiztiks. Paskraidīšana pa parku vai vingrošana Imkā neaizstās ‘labākā’ izrādi TV ekrānā. (Kas par to, ja uzvarētājs ‘apkampj’ cukurniedru pļauju vai japāņu kurpi! To jau ... sagaidām.) Tātad − arī šīs iespējas loģika nepārliecina.

Pasaule nav ideāla − nedz savā polītiskajā, ekonomiskajā, sociālā, nedz sportiskajā izkārtojumā. Imperfektā pasaulē − būs jāiztiek arī ar nepilnīgu sporta sacensību sistēmu (olimpisko − vai vienalga, kā to sauc). Tāpēc pašreizējais elitisms sportā turpināsies un pastiprināsies. (Piemēram, ASV-tīs patlaban ‘interesentu’ komiteja vervē 250 lielākās kompānijas tiešam elites sportistu atbalstam ar darba došanas starpniecību. Redzēsim, vai šie gladiatori tiešām strādās savās specialitātēs, vai programma noslīdēs bij. pasaules meistara Ž.-K. Kilija franču muitas ‘dienesta’ līmenī, par PSRS armijas sportistiem nemaz nerunājot.) Tomēr caurmēra pilsonis, savus nodokļus un elites priekšrocības ciešāk kontrolējot, no visas šīs ‘būves’ prasīs nodevas, piem., pieejamu iestāžu, sporta zāļu, treniņprogrammu veidā, pat vienkārši lai sev un savējiem uzlabotu veselību. Vairākas rietumvalstis nopietni apsveŗ sporta masveidīgu izplatīšanu − jo tas iznāktu lētāk nekā atkārtotu medicīnisku rēķinu maksāšana smagpakaļas sklerozpilsoņu izārstēšanai. Tomēr ‘spiediens’ uz šo virzienu demokrātijās grūti organizējams, jo traucē visi pārējie kapitālistiskie laika kavēkļi un izklaidēšanās. Kamēr austrumblokā sports dod iespēju izcelties no dzīves vienveidības vai nu garīgi (aizmirstot ikdienu sporta nodarbībās) vai materiāli (elites uzlabotos dzīves apstākļos) un visādu līmeņu sportistu ir daudz (trūkst tikai ‘piederumu’: bumbu, slēpju, zābaku, sporta zāļu utt.), Rietumos sportisti diezgan krasi sadalās skatītājos (daudz) un profesionāļos (maz), pa starpai vēl pa dažam amatierim (arī maz) − toties ‘piederumu’ ir līdz pārpilnībai. Ironija − vai likumsakarība ?

Plašākā apvārsnī skatoties − kur būs tā līdzekļu robeža, aiz kuŗas sports (valsts vai ‘amatieŗu’) vairs nevarēs pieprasīt materiālu atbalstu citu prioritāšu (piem., aizsardzības, transporta, mājbūves, izglītības, veselības nodrošināšanas, veco aprūpes u.c. izdevumu) konkurencē? Vai pie tā 1% no ‘nacionālās ražas’, ko AN pieprasa ārzemju pabalstam? Neapšaubāmi − katra valsts, katra polītiska sistēma dos atšķirīgu atbildi − un tieši tāpēc starptautiskā sporta nākotne nav līdzsvarojama. Trūkst kopēja pamata, kopējas mērauklas. Ar kopēju ideālu vien, liekas, nepietiks.

Personiskā līmenī − nevar taču noliegt, ka pārcilvēcisks sporta moments katram skatītājam dod vienreizēju pārdzīvojumu. Viņu aizkustina, saista, saviļņo. Pārdzīvojumu, aizkustinājumu, saviļņojumu (momentānus skatus uz ideālu, uz labāko) vajag, tie ir nepieciešami (ir sportā, ir mākslā, ir darbā),− nepieciešami biežāk nekā reizi pa četriem gadiem sasprindzinātos apstākļos. Un visnopietnākā nozīmē − lai caurmēra cilvēks mūžīgi nepaliktu aiz nepārejamas robežas uz elites sniegtiem baudas mirkļiem ar savām mirstīgām spējām (tādējādi veicinot ‘viņi’ un ‘mēs’ atsvešināšanos) − jārod veidi, metodes, ceļi, iespējas, kā ideālo un mirstīgo tuvināt. Te netiek traktēta reliģija, nedz arī polītika (varbūt − sports ‘pieder’ tautai?), − tikai izteikts atgādinājums: visvecākais cilvēces ideāls taču ir − censties pēc labākā. Piedaloties tieši (ar ķermeni), atbalstot (ar naudas maku un bļaušanu), organizējot (ar laiku un pūlēm), − kā nu kuŗš varam, kā katram pa spēkam − šī centība nedrīkst būt bezcerīga, nenozīmīga: tukša laika nosišana. Vajag elites un masu mijiedirbes, savstarpēja respekta, pretimnākšanas un darba gribas. Vajag apziņas, ka pat mans un tavs niecīgais sniegums ir maza daļiņa no ideāla: ātrāk, augstāk, spēcīgāk! Protams, nav spiesta lieta. Var mietpilsoniski urbties tālāk labklājībā iekšā un atstāt attīstību, vispusīgu attīstību citiem. Bet tā jau ir lielāka problēma, lielākas debates, un to neatrisināsim šeit. Horass Manns reiz teica, „Kaunies mirt, iekams neesi guvis vienu uzvaru cilvēcei par labu.”

 

Juris Mazutis

 

*

MINSTERES VĪRU KOŖA KONCERTA KRITIKA

Vai Imantam Saksam melnā diena? Varbūt vēl pāris rindiņas bija jāieblīvē − nezinu. Bet šoreiz pļauka Minsteres vīru korim (JG 109) par pāris nodziedātām ziņģēm un estrādes gabaliem galīgi nevietā.

Montrealā izpildītai programmai nebija nekas kopējs ar „noleijerētām švābu dziesmām”, par kuŗu ieviešanos diezgan ierobežotos mūsu sabiedrības slāņos I. Sakss gaužojas. Varbūt atkal cīniņš pret vīru koŗu repertuāra piesārņošanu (ar „vieglāku”, t.i., „neklasisku” mūziku)? Tas jau jauki − par to var patērzēt vispārīgā kontekstā. Kā būtu, piem., ar ieteikumu likvidēt veselu blāķi mūsu „komponistu” samocītas tautasdziesmas no tā paša repertuāra? Vai diriģentu „ļipiņas” ir latviskas? Un tā joprojām. Pārsteidz, ka I. Sakss nenokritizēja M. Zandberga programmā iestarpinātos paskaidrojumus! Tie jau gandrīz − pretimnākšana publikai...

Patiesībā, ja jau jāpļaukā, ja sirds tā sagriezusies − tad kāpēc ne publiku, kuŗai Minsteres vīru koris... patika!

 

Juris Mazutis