KAUT KAS PAR „PROPAGANDAS” FILMĀM

Kur filmas saņemam un kam par tām maksājam?

Pirms vairāk nekā 60 gadiem J. Rainis uzrakstīja lugu „Pūt, vējiņi”. Uzrakstīja tad, kad „...trimdinieku dvēseles atmosfaira bija tapusi smaga kā priekšpērkoņa gaiss ... smaga, ne tikai no trimdas nastām, bet no savstarpējiem konfliktiem, citādas gara orientācijas un uzskatiem.” (Ziemeļblāzmas apgāda J. Raiņa Kopoto rakstu 1. sējumā) Luga bija Raiņa atbilde − „polemikas raksts”, neauglīgu strīdu vietā.

Es sīku meldiju jums atnesu:
„Pūt, vējiņi, dzen laiviņu!”
Un senas atmiņas un Senas ainas;
Nu ņemiet tās kā līdzības un zīmes,
Kā laika mirkļus, ko būs minēt jums.

Filma „Pūt, vējiņi” ieradās Sanfrancisko līdzīgā atmosfaira. Tādēļ mūsu lielā dzejnieka un domātāja aicinājumu daudzi nevēlējās dzirdēt.

Mēs cenšamies dot saviem bērniem un jauniešiem zināšanas par savu tautu, tās valodu, vēsturi, tautas mākslu un tradicijām, bet tad reizēm − neizprotamā nevērībā − mēģinām daudz ko noliegt vai nu savas nezināšanas, vai kādu iedomātu iemeslu dēļ.

Pēc „Pūt, vējiņi” izrādes bija dzirdamas piezīmes par nelatviskiem, krieviskiem tērpiem, spēlēšanos ar čūskām, raganu izdarībām, teļa mocīšanu, īsi: par nepareizībām, kas pielaistas un nekādā ziņā nepiederas latviešiem. Filmā rādītie tērpi un rotas ir skaisti 11.-12. gs. atdarinājumi un „latviskāki” par tagadējiem. Mūsu tautas pagātne sniedzas daudz tālākā senatnē nekā pēdējie pāris gadsimti. Tautas tērpu veidošanās laiks bija gaŗš, un tā tecējumā tie pieņēmuši visdažādākās kaimiņtautu ietekmes. Ar 18. gs. šī veidošanās apstājās, un tērpi palika tādi, kādus tos pazīstam un atdarinām šodien.

Precinieku izdarības − „ēverģēlības”, kā tās vēlāk bieži apzīmēja, bija dažos novados saglabājušās pat vēl manā bērnībā.

Burvji un raganas, lāsti un labvēlības izlūgšanās, piesaucot mītiskas būtnes, piederēja senai ikdienai. Puiša mīlestības pieburšana bija labi zināma arī latvietēm. „Es satinu puiša prātu baltos diega kamolos,” teic tautasdziesma.

Un tās čūskas? Ja varam ticēt (!) mūsu vēsturniekiem un tautas paražu pētniekiem, tad zalkšu kults bija izplatīta parādība pat vēl diezgan nesenā pagātnē. „... Zalkšu kulta pamatā bija mājas jeb svētības garu cienīšana, un tas liecina par ciešu sakaru ar mirušo dzimtas locekļu kultu. Zalkši bijuši tik rāmi un pieraduši, ka bērni rotaļājušies ar tiem, ļaudis gulējuši ar tiem gultās un guļvietās kopā. Tie rāpušies pat uz galda un baudījuši tur noliktos ēdienus.” (L. Adamovičs − „Latviešu mītoloģija”, Tautasdziesmu 11. sējumā.) Briesmīgi? Nebūt ne. Tā ir mūsu tālā, teiksmainā senatne ar tā laika cilvēku dzīves ziņu, ticējumiem un izdarībām.

No „Pūt, vējiņi” un senatnes pārejot uz tagadni, kā „anonimās” grupas kasiere gribu atbildēt uz jautājumiem: no kurienes filmas saņemam, vai maksājam par to izīrēšanu un kur paliek nauda, kas ieņemta izrādēs.

Filmas saņemam vai nu tiešā ceļā no Rīgas vai kā pēdējo no Kanadas vai ASV citām pavalstīm. Tās ražotas Rīgas filmu studijā. Nekur un nevienam īre par tām nav maksāta. Izdevumi par telpām, izrāžu sagatavošana, izziņošana u.t.t. paņem lielāko ieņēmumu daļu. Tīrais atlikums (ir bijis arī iztrūkums, kas segts no citu izrāžu atlikuma) paliek mūsu rīcībā, un par tā izlietošanu mēs lemsim. Bet tas tiks izdots tikai te, Savienotajās Valstīs, un tikai tīri latvisku, kulturālu mērķu veicināšanai. Nekad neviens cents nav sūtīts uz Rīgu vai Maskavu, un nav arī no turienes prasīts. Filmu pārsūtīšanas izdevumus uz šejieni sedz Rīga, atpakaļ − mēs.

Nobeidzot, varbūt nevajadzētu, gribas atgādināt stāstu par gudro Salamanu. Kad viņam vajadzēja izšķirt divu sievu strīdu par to, kuŗai pieder bērns, viņš lika atnest zobenu, lai bērnu sadalītu un katrai iedotu pusi. Neīstā māte ļaunā priekā teica: „Cērt! Ķēniņ, taisnībai jābūt!” īstā māte metās ceļos un lūdzās: : „Ķēniņ, žēlo! Atdod viņai, tikai atstāj, atstāj bērnu dzīvu!”

Skumji, ja par visu jāsaka Veltas Tomas vārdiem:

Mēs vārdā saucamies, kas Rainim svēts,
bet esam nelgu bars, pilns izmisa,
un mūsu spēka dzira − tenku misa,
kāds aizdomu un naida virums lēts.

 

Elza Reinberga

Ziemeļkalifornijas Apskats, 5, 1976.