Pirms gadiem četriem, pieciem lielā latviešu kolonija Kalamazū lepojās: mūsu jaunieši ar amerikāņiem neprecas! Redz, kāda nozīme latviskai audzināšanai, latviešu skolai, gaidām, skautiem, jaunatnes kopai, latviskām studentu organizācijām, korim.
Vareni lepojās. Varēja dot padomu citām, šai ziņā mazāk veiksmīgām latviešu kolonijām.
Viss likās vislabākā kārtībā: Dziesmu vairogam netrūka (netrūkst vēl tagad) jaunu balsu, latviešu skolā netrūka (netrūkst arī šodien) skolēnu. Jā, tur pat strādāja un strādā vairāki jaunās paaudzes skolotāji un skolotājas. Gaidas un skauti sacenšas ar citiem novadiem, iegūdami arvien jaunas balvas un atzinības rakstus. Lielākā daļa studentu saplūst latviešu atjaunotās korporācijās un vienotnēs.
Vienmēr viens, divi vai pat vairāki Kalamazū jaunieši ir ievēlēti ALJA’s valdē.
Nekā labāka vairs nevar vēlēties.
Tad pēkšņi vesela rinda latviešu puišu paņēma sievas no amerikāņu vidus.
Nu, tam bija tik vienkārši rast attaisnojumu un paskaidrojumu’: šie puiši, lūk, bija palikuši rūpnīcu strādnieku kārtā. Nebija gribējuši vai varējuši iegūt augstāko izglītību, ko par meitenēm nevarēja teikt. Tās gandrīz simtprocentīgi mācījās un dabūja gradus kolledžās un universitātēs.
Par šiem puišiem, šiem „dzīvajam kokam atlūzušiem zariem” neviens neuztraucās.
Bet tad! Varētu teikt gandrīz pēkšņi − un tieši pēdējā gadā, kāds neviena neievērots apstāklis kā sīks akmens sniegotā kalngalā bija sācis velties...
Tā par jauktajām laulībām 1962. gadā grāmatā Sirds dzīvo no niekiem rakstīja Rūta Skujiņa.
Bruņa Rubesa aprise „Krustmeitas kāzas” rakstīta 13 gadus vēlāk Latviešu fonda gadskārtējai sanāksmei NNN. Ar šo Jaunā Gaita sāk aprišu diskusijas, kā to, piemēram, dara Harvard Business Review. Nākamajā JG numurā par šo aprisi diskutēs daži uzaicināti kommentētāji, pēc tam aicināti lasītāji piedalīties diskusijās.
Lzs
Brunis Rubess
KRUSTMEITAS KĀZAS
Ozolu mājās zvanīja tālrunis. Pie aparāta bija Ozolu Māras māsa Ausma Stūrīte no Kalifornijas: „Nu, Mārīt, ir tik tālu. Nākamā mēneša piecpadsmitajā svinēsim Tavai krustmeitai kāzas.”
„Ar ko tad Līga precēsies?” Māra vaicāja, bezcerīgi cerēdama saņemt citu atbildi nekā to, ko varēja sagaidīt.
„Ar ko tad citu, kā ar to pašu Braianu. Amerikānis jau ir. Bet kārtīgs cilvēks. Beidzis inženierzinātnes, tagad piemācās tiesības. Grib būt patentu advokāts. Esmu droša, Līgai nekā netrūks.”
Vai nav traki, Māra domāja, sarunu beigusi. Smuka meita, Līga. Izgājās latviešu skolā, tautas deju grupā, nometnēs. Izbraukājās uz kongresiem, Rietummičiganas kursiem. Bija kādas četras reizes Divreizdivi. Un tomēr nekā! Vēl viena latviešu meitene droši vien audzinās bērnus lielajai amerikāņu tautai.
Kas zina, varbūt lielā braukšana bija sava veida problēma pati par sevi, Māra pārlika. Aktīvākie, visur klātesošie zēni kļuva it kā brāļi. Māras pašas meitai Ilzei tādas problēmas nebija. Kad pirms sešiem gadiem Ilze no mazās pilsētiņas, kur Ozoli dzīvoja, aizbrauca uz LNJAK kongresu, savu pirmo latviešu jaunatnes lielsarīkojumu, viņa tur satika Jāni Graudiņu no Toronto un pēc gada apprecējās. Cik toreiz Māra bija laimīga!
No otras puses, Mārai bija jāatzīstas, ka arī Ilzes maize nebija bez garozas. Janka skolu nepabeidza, tagad katru gadu mainīja darbu. Arī Ilzei bija jāiet strādāt. Mazo Aldi pa dienu pieskatīja kaimiņiene, kanadiete. Pēdējo reizi pie telefona Ilze bija sūdzējusies, ka puišelis vairs lāgā negribot ar viņu vakarā sarunāties latviski.
„Latviju latviešiem, latviešus Latvijai!” sludināja Uldis Grava, Pasaules brīvo latviešu apvienības priekšsēdis. Izskatījās, ka ne meita Ilze, ne krustmeita Līga neizaudzinās latviešus. Māras Ozolas un Ausmas Stūrītes tēvu kā dedzīgu Latvijas dēlu aizveda boļševiki. Viņš mira Sibirijā. Par ko? Vai par to, ka viņa mazbērni drīkstēs buldurēt svešā mēlē?
Kāzu dalībnieki
Lai nu kā, Kalifornijas latvieši dzīvoja labi. Arī kāzas svinēt viņi prata ar stilu.
Līgas un Braiana kāzām noīrēta bija liela zāle izcilā viesnīcā. Galda kartes, četru vīnu izvēle, lepns aukstais un karstais galds. Šrimpi un vēži ledū, milzīgu apmēru vērša cepetis zem karstas lampas. Orķestris.
Ar visu to, Māra Ozola nejutās kā īstās kāzās. Varbūt tas bija galds, pie kā viņa ar vīru bija atsēdināta.
Galds bija klāts pieciem pāriem. Visi pieci viens otru vairāk vai mazāk pazina, tomēr sarunas ietiepīgi palika pie vispārējiem tematiem: vasaras temperatūras, neseniem ceļojumiem, saimnieciskiem un polītiskiem notikumiem. Un tās visumā ritēja angliski, tikai šad un tad dažiem galda dalībniekiem izmainot pa latviskam teikumam savā starpā.
Citādi jau nemaz nevarēja. Pie galda bija vismaz divi, kas latviski nesaprata nemaz.
Pirmā bija Ausmas skolas biedra un tuva bērnības drauga Ivara Zvirgzdiņa sieva, Lucy, kas bija no Trinidadas salas. Paldies Dievam, vismaz baltā. Ivars acīm redzami bija pilnīgi pieskaņojies eksotiski daiļajai sievai. Viņu abi bērni, Glenn un Cynthia, kas šad un tad pieskrēja no bērnu galda, latviski nesaprata ne vārda.
Otrs latviski nepratējs bija Carell Crocker, Līgas korporācijas draudzenes, Ināras, vīrs. Ināra ar Carell bija kopā studējuši zobārstniecību, apprecējušies, iekārtojuši kopīgu kabinetu un dzīvoja turīgu dzīvi. Ināra nāca no ļoti latviskas, latviešu sabiedrībā izcili pazīstamas un rosīgas ģimenes, un viņa nebija gatava latvisko uzdot. Viņas bērni runāja tekoši abās valodās, jo kā Ināra, tā viņas vecāki ar Dainu un Zintu sarunājās tikai latviski. „Ja viņas man prasītu angliski maizi, es nesaprastu,” Ināra mēdza stāstīt. Meitenes apmeklēja arī latviešu skolu, nometnes un sarīkojumus. Carell ar to bija pilnīgi mierā: „Everybody finds his own kicks in life,” viņš teica ar iecietīgu smaidu, „I play poker and go deep sea fishing with the boys. Ināra does her Latvian thing. Suits me just fine!”
Pilnīgi citāds bija stāvoklis ar trešo pāri pie Māras galda. Vietējās biedrības priekšnieka Aivara Turaida spriganā sieva Patty bija pietiekami iemācījusies latviski, lai saprastu, ko viņai saka. Patty arī mēģināja ar visiem, cik iespējams, sarunāties latviski. Jautāta, kā viņa valodu apguvusi, Patty atbildēja: „Aivars vienmēr ar mani runā latviski. Bet visdaudzāk mācījos no Aivara māte. Viņa zina grammar. Aivars nezina.” Aivaram un Patty bērnu nebija. Diez’, kādā valodā bērni runātu, ja tādi rastos, Mārīte nodomāja.
Pēdējais pāris pie galda bija Līgas krusttēvs Uldis Trops ar savu sievu Sarmīti. Māra Uldi nebija satikusi kopš viņa kāzām pirms kādiem divdesmit gadiem. Kas tā toreiz bija par izdziedāšanos, izdancošanos un rotaļās iešanu! Tādēļ jo lielāks bija Māras šoks”, dzirdot, ka Uldis ar savu sievu sarunājas angliski, „Sam,” viņš teica „have vou seen the brats?” − „Yes, hon,” atteica Sarmīte pāri galdam, „Ansis and Waldy are with the Priedes. Claudia, as usual, is stuffing herself.”
„Vai Tu latviešu lietās arī vēl ko dari,” Mārīte Uldim vaicāja.
„Konventā, šad un tad. Bet citādi − letiņiem jau nekā prātīga nav. Nav quality. Es kā kārtīgs business cilvēks nevar zaudēt laiku ar nostalgia. I and John Selga, the machinery importer, mēs ejam uz to pašu country club, have cottages on the same lake. Sam and John’s wife Ruta bija kopā gaidās. You know, we all were young once...”
„Bet tu tak kādreiz biji tik ļoti aktīvs. Skautos, jaunatnes apvienībā!”
„Jaunības dullums.” Un pēc brīža Uldis turpināja: „Bet faktiski jāatzīstas, bija jau forši. Nu jā, tie laiki passē, finī, koņec, ende, beigas.”
Šo atmiņu iedrošināta, Mārīte vaicāja: „Vai jūsu bērni arī iet pie latviešiem?”
„Ar to mums švaki,” Uldis atbildēja. Esam dzīvojuši te vienā vietā, te otrā. Kad es divus gadus strādāju Arizonā, tur latviešu apkārtnē vispār nebija. Ko tad lai dara. Saprast jau druski saprot, bet runāt negrib,”
Pienāca Sarmīte. „Hi, you two lovers! Aren’t you going to dance with me, hon?” Uldis piecēlās un aizveda savu sievu uz dejas grīdas pusi.
Kāzu norise
Kāzu rīkotāji viesus pie galdiem bija mēģinājuši maisīt. Tā kā pie katra galda bija daži latvieši un daži amerikāņi, visapkārt skanēja angļu valoda. Izņēmums bija kāds galds, pie kuŗa sēdēja bars Līgas latviešu draugu. Tie savā starpā sarunājās latviski, tikai pa retam ieslīdot, „Gee, how I got stoned last night!”
Kāzu runu bija diezgan daudz. Vairākas tikai angliski. Arī apsveikums no Līgas korporācijas. Citas tika teiktas pa pusei angliski, pa pusei latviski: „Dear Brian...,” un pēc tam, „Mīļā Līga........” Līgas tēva māsa, pazīstama sabiedriska darbiniece un savas pilsētas komūnālpolītiķe runāja saturā īsi, bet laikā gari. „Mīļā Līga, mīļais Braian,” viņa teica. „dear Līga, dear Brian! Es Līgu pazīstu jau no pašām pirmajām dienām sava brāļa ģimenē. I know Līga from her very first days in my brother’s family.” Un tā tālāk. Tikai viens runātājs runāja tīri latviski.
Izmēģinājās dziedāt. Korporācijas dziesmu vadīšanas kārtībā uzsāktā „Pūt, vējiņi” skanēja it braši. Pēc tam viens no galdiem uzsāka „Upe nesa ozoliņu”, kas pantu pa pantam nomira. Pie katra galda vismaz puse viesu mēģināja pāri dziesmas skaņām sarunāties. Un lai varētu viens otru sadzirdēt, bija jārunā skaļi.
Orķestris spēlēja ļoti modernu mūziku, un jaunie dejoja. Pārtraukumā Līgas draugu galds uzsāka „Skaisti dziedi, lakstīgala”, un apbrīnojami daudz viesu piecēlās un gāja līdz. Izkustināja arī nelatviešu viesus. Tas bija gandrīz vai priecīgākais brīdis visās kāzās.
Turpretim mičošana pusnaktī Māru saraudināja. Viņai bija jādomā par Līgu, stalto dziedātāju un dejotāju Alsungas tautas tērpā pēdējos dziesmu svētkos, kas tagad sēdēja kopā ar Brian blakus krēslos zāles vidū. Elvīra Kraukle, vietējās dāmu komitejas priekšniece, angliski atvainojās par „this old Latvian custom” un tad ar latviešu viesiem nodziedāja pāris dziesmas, noņēma Līgai zaļo miršu vainagu un uzlika lakatu. Diezgan daudz viesu bija vai nu palikuši krēslos, vai stāvēja zāles stūros, vēroja notikušo un savā starpā sarunājās.
Kad mičošanas dalībnieki dziedāja „Čuči, mana līgaviņa,” raudāja ne tikai Māra Ozola un Ausma Stūrīte. Pat Līga Griffith žigli noslaucīja asaru.
Pieci gudrie apspriežas
Pēc mičošanas pie bāra bija sastājušies pieci vietējās latviešu sabiedrības pīlāri. Arī viņus nule notikusī mičošana un iedzertais šņabis bija padarījis runīgus un domīgus.
Vecais Raiskums, bijušais Daugavas Vanagu priekšnieks, teica: „Mums, vecīši, nav aknu. Re, kā žīdi! Ja neprec žīdu vai žīdieti, tā lasa mirušo lūgšanas. Varbūt jūs arī redzējāt Fiddler on the Roof. Kā meita prec krievu, tā Tevjem viņa nomirusi. Nav vairs. Bet mēs − taisām kniksi un klanāmies. Dear Līga, dear Brian. Vēmiens nāk!” „Tev viegli runāt, Anton,” sacīja Gunārs Baltiņš, vietējās latviešu skolas pārzinis, „tev bērni izprecēti.”
„Domā, man viegli bija,” Raiskums pārtrauca. „Bet kad mana Lilija vienu vasaru atnāca no universitātes un teica esot samīlējusies kādā tur ungārā, es viņai pasacīju skaidri un gaiši: ja tu viņu precēsi, mana meita vairs nebūsi. Satrūkās, izraudājās un neapprecējās. Divus gadus vēlāk atrada savu Andri, un pērn kristījām ceturto bērnu.”
„Nedomāju, ka visi un vienmēr tā var,” prātoja Baltiņš, „Nezinu arī, vai tas labākais. Mums īstenībā trūkst cilvēku, tautas. Kāpēc to nevairojam, pieprecot klāt? Vai atceraties, cik latviešu ģenerāļiem sievas bija krievietes. Gopperam lai.. Kāda vaina? Darīsim kā jaunais Turaids. Mācīsim tām otrajām pusēm latviski, vilksim tās uz saviem koŗiem, svētkiem, sanākšanām. Griezīsim to lietu uz savu pusi.”
Žurnālists Kārlis Lejasbērzs, kuŗa dēls bija apprecējis ukrainieti, nepiekrita. „Mēģināt jau var, bet tā parasti ir tīra sapņošana. Kāda gan vajadzība lielākas tautas piederīgam mācīties mūsu valodu? Lai iztaptu mums, vecīšiem? Naids vien beigās iznāks, un pazaudēsim pašu bērnus pavisam. Tai pašā laikā mēs varam darīt pavisam ko citu, kas varbūt pat ir vēl svarīgāk. Mums šis dzīvā spēka pieaugums jāiesaista mūsu polītiskajās un saimnieciskajās lietās. Tur latviešu valodas nevajag.”
„Un varbūt arī mūsu baznīcā,” teica mācītājs Aivars Cīrulis, kas nesen bija uzsācis sevišķus dievkalpojumus jauktu tautību ģimenēm angļu valodā.
„Tu esi lāga zēns, mācītāj,” valodās iekrita Raiskums, „bet šai lietā es tev galīgi nepiekrītu. Ja mūsu bērni un bērnu bērni vairs pat Dievu nemācēs lūgt latviski, tad viss cauri.”
„Ja viņi būs labi kristieši, varbūt nebūs. Vismaz no cilvēces viedokļa − nē. Un paturot viņus mūsu latviešu draudzē, dodam viņiem vienmēr iespēju kā draudzi, tā latvisko iemīlēt. Bez tam, ko citu lai dara. Vairāk nekā 60% no visiem pāriem, ko laulāju, ir jauktu tautību.”
„Bet žīdiem vēl šodien nav. Tiem vēl aizvien 90% savā starpā,” Raiskums neatlaidās.
„Ko nu mēs, veči, lielu izspriedīsim,” teica līgavas tēvs, „Ko tie jaunie paši nolems, tas notiks. Jo mazāk vērības mēs šai lietai pievērsīsim, jo labāk. Darīsim savas lietas tālāk, it kā nekas nebūtu noticis. Mūsu mūžam pietiks.”
Māras Ozolas pārdomas
Notikušās kāzu svinības un noklausītā saruna lika Mārai Ozolai domāt ne tikai par savu krustmeitu Līgu un viņas jauno laulību, bet par latviešu tautas nākotni vispār.
Domas nebija patīkamas. Brīžam uzmācās iespaids, ka viss lēnām iet uz galu. Varbūt tiešām jāklausa Ausmas vīram un jāturpina jaukto laulību parādību ignorēt, kā to visumā svešatnes latvieši bija darījuši līdz šim.
Bet no prāta negribēja zust pie jauniešu galda pašās kāzu beigās sparīgi dziedātā „Daugav’s abas malas”. Varbūt, ka viss tomēr nav pagalam. Varbūt, ka dzīvu latviešu oāzes paliks arī nākotnē.
Bet kā tās vairot un stiprināt? Mārai uz šo jautājumu atbildes nebija.
Jautājumi
1. Kādai būtu jābūt latviešu nostājai pret jauktajām laulībām? Nolādēt? Ignorēt? Kulturāli vai polītiski integrēt? Darīt ko citu?
2. Kādi spēki veidojuši aprakstītās kāzu viesu ģimenes? Kas būtu darāms vai būtu bijis jādara, lai tās padarītu latviskākas? Vai šāda rīcība būtu sekmīga? Vai tai būtu nepieciešami palīglīdzekļi? Kādi?
3. Kā svinēt svētkus un godus jauktu tautību, bet tomēr galvenokārt latviešu, ģimenēs vai grupās?
4. Kas jādara, lai rastos vairāk latviešu Latvijai?
1975. g. septembrī