Latviešu valodā ir paruna par gadījumiem, kad kādreiz nevar zināt, kur tas suns aprakts un no kurienes tas vējš pūš. Apgrieztā nozīmē šī paruna var attiekties arī uz mūzikas kritiķiem. Tā savā laikā gājis arī muzikologam, Oļģertam Grāvītim, kas šogad svin savu 50 gadu jubileju. Savu muzikālo darbību sācis ar visai niknu mūzikas recenziju rakstīšanu − anonīmi! Marģeris Zariņš pat kādreiz izsaucies: „Te vairs nevar zināt, kur tas vējš aprakts un no kurienes tas suns pūš.” Nomierinājies un izsprauslājies, Grāvītis vēlāk kļuvis par visiem patīkamu jubilantu apsveicēju, no dzīves nogurušo izvadītāju, dažādu muzikālu jautājumu referentu vispār. Taču Grāvīša uzvārds ir bīstami līdzīgs un tuvs slavenam dziedonim Grāvelim. Tā kādā Latvijas kolchozā Grāvītis lasījis referātu par kādu no savām operām. Kolchozā publika pacietīgi klausījusies, beidzot neizturējusi un no beidzamām rindām atskanējuši saucieni: „Grāvel, beidz muldēt! Sāc dziedāt!”
*
Kur, kā un cik daudz latviešu kultūru sameklēt trimdā, labi pasaka filmu režisors Vilis Lapenieks savā rakstā Latvijas Amerikā 1976. g. 28. augusta numurā. Te izvilkums:
Tagad šai tropu paradīzes salā Dr. Andersona vadībā atkal izcēlās kūrlenderu − trimdas latviešu desants, lai 300 gadus pēc pirmā latviešu desanta skatītu vietas, kur dzīvoja, cīnījās un arī mira mūsu senči. Varētu jautāt, kāpēc gan tik liels latviešu pulks sabrauca no malu malām uz šo vientuļo dienvidjūŗas salu? Uz to varētu atbildēt ar pretjautājumu − kāpēc cilvēki brauc uz dziesmu svētkiem? Taču ne jau mākslas dēļ, kuŗas dziesmu svētku norisēs ir visai maz. Dziesmu svētku apmeklētāju galvenais motīvs ir − vēlēšanās pabūt kopā ar citiem tautiešiem, gūt kādu nacionālu pārdzīvojumu un justies kā vienotai latviešu saimei šai lielajā sveštautu okeānā. Tieši to pašu varētu teikt arī par Tobago braucēju grupu. Bez tam varētu minēt vēl divas nedēļas brīnišķīga atvaļinājuma tādā vidē, kādas citur nekur nav.
Ekskurantu grupa okupēja divas modernas viesnīcas − „Turtle Beach” un „Mount Irvin Hotel”, kas tika dēvētas par kurzemnieku ziemeļu un dienvidu nometnēm. Ekskursijas un galvenie sarīkojumi, protams, notika visiem kopīgi. Lai nepaliktu bez vadības kā aitu bars bez gana, tad abu nometņu kopsapulcē tika ievēlēts arī pašiem savs „hercogs” − ekskursijas vadītājs Edgars Andersons, kuŗa rīkojumus visi pildīja vēl daudz precīzāk nekā savā laikā hercoga Jēkaba rīkojumus.
Tautieši! Kāpēc braukt uz dziesmu svētkiem, ja to pašu var „hercoga” vadībā dabūt Tobago salā. Varētu jau uzdziedāt arī: „Mēs gribam būt kungi...”
*
Sakarā ar manu recenziju Latvijā Amerikā, tāpat dažām piezīmēm JG 109. numurā, pacēlušās protestējošas balsis gandrīz visos trimdas periodiskos izdevumos. Skaitliskais pārākums nenoliedzams. Gribu tomēr piemetināt vēsturiskos Jāņa Grīna vārdus Zviedrijā: Latviskums nav diletantisms! Šo īso, bet nozīmīgo teikumu derētu pārdomāt arī komponistam un diriģentam Mārtiņam Zandbergam, tāpat dzejniekam un žurnālistam Jurim Mazutim. Visumā šis temats pievilcīgs kā trimdā, tā Latvijā, kur par to Literātūras un Mākslas š.g. 7.aug. numurā ievietots Marģera Zariņa raksts „Par saprotamo, grūti saprotamo un nesaprotamo jeb es jūs piespiedīšu mīlēt vērtīgu mūziku...” Te daži citāti:
Runāsim par mākslu. Par vieglo, ikdienišķo, piepūles vērto un slieksni, kas daudzus mākslas patērētājus šķir no luksa produkcijas.
− Kā? Kā tad tā! Kāpēc es, vienkāršais klausītājs, lai nesaņemtu no mākslas pašu labāko (jo tas, ko ieteic vērtētāji, patiešām ir pats labākais)? Kāpēc tāda diskriminācija?
− Neesat tik tālu izaudzis, − pūlos ieskaidrot. − Arī mākslā šis tas jāzina.
− Māksla pieder tautai! − atcērt patērētājs. − Iznāk tā: man pieder ēdiens, bet es to nespēju sagremot. Paklausieties, jūs piedāvājat tautai garīgu barību, kuŗu tā nespēj sagremot. Absurds! Māksla pieder visiem!
− Mums visiem pieder arī atomreaktori, − izmisis ķēros atkal pie fizikas, − bet es galvoju, ka lielākā daļa no mums nesaprot, kā tie tur īsti darbojas.
Nevaram vienoties, netiekam ne no vietas. Paliek vien iespēja un tiesības nesaprast. Tā allaž bijis un būs, un arī šodien šī iespēja nevienam netiek liegta. Taču ne jau kā izcila dotība, ar ko īpaši vajadzētu lepoties. Tas nav negods, tā ir nelaime...
Manā jaunībā kāda skolotāja vaimanāja: uzradies tāds Čadarainis! Sajaucis mūsu lirikas dzidros ūdeņus. Raksta nepieklājības, skolēniem nemaz nedrīkst rādīt (ielas meitas , fūrmaņi), turklāt nekā nevar saprast. Viens mudžeklis, paradoksi un rupjības.
Ko nu par Čadaraini, kad lieli vīri kādreiz apšaubījuši pašu Raini, pameklējiet rakstos. Tumša simbolika, neskaidra filozofija. Pat Mīlenbahs nosodīja Raini par valodas maitāšanu...
Jau kopš sendienām patērētāja visstingrākā prasība bijusi: lai māksla nāk pie manis! Man nav jārāpjas tur augšā pie viņas! Visasāk tā pausta jaunbagātnieku namos. Kad biju studentiņš, mani diezgan bieži ielūdza māju viesībās. Droši vien tāpēc, ka pratu klavieres spēlēt. Parasti pirms sēšanās pie svinību galda mājasmāte uzaicina nospēlēt kādu „gabalu”. Kaut ko vienkāršu, ausij tīkamu un melodisku...
Tagad nu jāizdomā, ko spēlēt! Repertuārā man ir Bēthovena Variācijas do minorā. Vienkārša, cēla katram pieejama mūzika. Bet mājasmāte smalkjūtīgi pārtrauc: kāpēc tik sarežģīti? Nesaprotami! Vai man neesot kaut kas jautrāks?
Kā tad man nebūs kaut kas jautrāks! Laižu vaļā Šopēna „Itāliešu balādi” La bemol mažorā, tas ir mans dzelzsrepertuārs.
Atkal nekā! Ciemiņiem „nepielec”, − viņi esot vienkāršie klausītāji. Beidzot izdodas izpelnīties aplausus ar Oskara Stroka „Tango”. Bravo! Kad noslēgumā vēl uzspēlēju kaut ko no tā laika estrādes mežrozīšu dievekļa − Vintera produkcijas (no „vienkāršo klausītāju” ārkārtīgi iecienītā un skaņuplašu fabrikanta ārkārtīgi ienesīgā repertuāra), ciemiņi pavisam atplaukst. Mēs visi esam apmierināti un varam sēsties pie galda. Lūk, tā esot īsta mūzika! (Mūzika ar pazeminātiem griestiem.) Lietojamā mūzika.
Jā, piekrītu, arī tāda vajadzīga. Vajadzīgi gandrīz jau iepriekš zināmi, prātā paturami viegli meldiņi, ko dziedāt Cepļu saiešanās un pirtīs. Labi, lai dzīvo! Tikai nejēdzība, ka tie meldiņi ar tādu skubu pārsviedušies uz nopietnām koncertzālēm. Manuprāt, katrai mūzikai sava vieta. Dziesmu svētkos Lielajā estrādē taču nekad blakus Vītola „Gaismas pilij” vai „Karaļmeitai” nav dziedāti „Zilie lakatiņi” vai „Pie Dzintara jūras”, kauču pēdējie varbūt skaitījās populārāki. Ne jau vienmēr „viegli saprotamais” apzīmogots ar kvalitātes zīmi. Un ne jau vienmēr „grūti saprotamais” atrodas aiz nepārkāpjama sliekšņa, aizslēgts septiņiem zieģeļiem...
Dažu latviešu rakstnieku lugu, romānu un stāstu lappuses čum un mudž no speciālajiem mūzikas terminiem: fūga, ģenerālbass, kanons, paralēlas kvintetas, sonāta, dodekafonija, stakato, kreščendo utt. Vārdi lietoti gaužām aptuveni, lielāko tiesu pilnīgi aplam, nesaprotot terminu īsto jēgu, par lielu jautrību mācītiem muzikantiem un spēlmaņiem.
Manuprāt, tā tomēr nav nekāda māžošanās vai tukša manierība. Es domāju, šajos gadījumos mūzikas termini lietoti tādā nozīmē kā, piemēram, buramie vārdi folklorā. Rakstniekā tie izraisa emocijas un asociācijas:
fūga − kaut kas mūrēts, kam sakars ar cementu;
tonika − eliksīrs, kas nomierina māgu;
tritons − ūdens nezvērs;
dodekafonija − tāda kā velna būšana, ragaina;
sonāta − gandrīz vai sonets, tātad − formā skanīga, dziļdomīga.
Kad reiz kādam rakstniekam, lai izskaidrotu, kas tas ir ģenerālbass, kā piemēru demonstrēju smalkās un klusās četrbalsu harmonijas vijolēm trešajā oktāvā (tātad augstu, augstu!) no Vāgnera „Loengrīna”, tad šis rakstnieks bija nepatīkami pārsteigts. Viņš bija iedomājies, ka ģenerālbass būs graujošs tonis uz basa, ko pūš kāds ģenerālis.
Bet lielākoties trāpījumi nemaz tik neprecīzi nav, kā es to pierādīju ar augstāk minēto sarakstu. Rakstnieks iesēdies citā gaisa balonā un uzlidojis sfērās, no kuŗām viņš ieraudzījis jaunas un vilinošas tāles. Un mūzikas termini inducējuši sapņainas nojausmas, jaunas asociācijas. Tātad var palīdzēt arī intuīcija. Tāpēc ieteicu arī „vienkāršam klausītājam” vairāk paļauties uz intuīciju, klausīties un saprast mūziku „pa savai modei”. Tā pamazām katrs nonāks pie īstenas mākslas izpratnes, vien aizspriedumi jāatmet. Viss būs atkarīgs no patērētāja estētiskajām potencēm, no viņa garīgās kultūras vispār. Dažs izvēlēsies banālo. Vieglāko pretestību. Cits sāks
interesēties par šķietami sarežģīto un to pamazām saprast. Priekšrakstus dot, kaut
ko noliegt, kaut ko pilnīgi apspiest − nelon. Īpaši jau mūzikas publicistam ne, jo „vienkāršais klausītājs” ir viegli sakaitināms. Speciālista, propagandista, darbs: vērst klausītāja uzmanību uz vērtīgo, mēģināt izskaidrot sarežģīto, atspēkojot diletantismu un saucot vārdā draņķi. Kādreiz to darīja tā:Divi mūzikas zinātnieki un zinātņu doktori, veselu mēnesi iedziļinājušies estrādes komponista X triju dziesmu ciklā, ar šo apliecina, ka mēsli tiešām ir mēsli.
Taču pie tikpat gudra sprieduma var nonākt daudz vienkāršākā ceļā: populāri izskaidrojot, neceļot lielu brēku. Viegli sakaitināmi ir arī „vienkāršie komponisti”. īpaši tie, kuŗi strādā uz savu roku un neatzīst nekādas „akadēmijas”.
Jā, mūzikas propagandētāja, publicista, darbs nav rozēm kaisīts, tāpēc pēdējos gados tā kā pieklusis. No bailēm: kļūt nepopulāriem. Populāri runāt taču tik nepopulāra lieta! Pie tam vientiesīga. Bet lietutiņš līst un līst... un sākušas augt sēnītes. Ak dievs, kas sēnīšu! Kā mēs ar tām tiksim galā?
*
Kā tiksim galā? Aizmirsīsim visu citu un kopā dziedāsim:
Cum tinglingling,
Cum tinglinglingno Mārtiņa (ne jau Lutera!) dziesmu grāmatas.
*
Oficiāli Rīgā nokļuvusi Ķelnes 1973. g. dziesmu svētku plate, Svešuma balss 1976. g. 1./2. numurā mūzikas kritiķe Brigita Briede ļoti atzinīgi izsakās par LAK EC prezidija priekšsēža Longīna Apkalna mūziku.
Te pievienoju izvilkumu:
Longīna Apkalna nelielais skaņdarbs „Vizmas” likās pievilcīgs ar nokrāsu bagātību, poētisko kolorītu. Skaņdarba tembrālo dramaturģiju veido sonoristisko un impresionistisko elementu apvienojums. Tajā mērķtiecīgi izkārtoti mūzikas attīstības etapi. „Vizmas” klausītāja iztēlē rosina fantastiskas vīzijas un impresijas, bet vidusposmā pakļauj arī trauksmainiem domu un jūtu uzbangojumiem. Tanī lielu efektu rada koŗa saucieni.
Izklausās pēc „sakariem ar Latviju”!
Imants Sakss
