16. AUSTRĀLIJAS LATVIEŠU TEĀTŖU FESTIVĀLS SIDNEJĀ

Piedalījās: Adelaides latviešu teātŗa ansamblis ar Terensa Ratigana lugu Lidija, Austrālijas latviešu teātris Melburnā ar Blaumaņa Indrāniem un Sidnejas latviešu teātris ar Astrīdas Lindgrēnas stāstu bērniem (dramatizējis Mika Mikivera) Karlsons, kas dzīvo uz jumta.

Kas patika vislabāk aizvadītajā festivālā? Induļa Bumbieŗa Džo tēlojums, kas tik krasi iezīmēja mūsu laikmeta jauno cilvēku ar savām skaidrām pretspēlētāja attieksmēm. Mīlestību pret māti, nicinājumu, pat naidu pret tēvu, cieņu pret pazīstamu rakstnieku, bet visam pāri vibrēja jaunā cilvēka alkatīgā dzīves tveršana. I. Bumbieŗa sniegumā varēja īsti izjust, ka teātris ir darbības māksla, ko nedrīkst pārvērst izrādīšanas mākslā. Pēteŗa Elsiņa režisētie Blaumaņa Indrāni šoreiz nesacēla „vētru Indrānu ošos”, kā tas notika pirms divdesmit gadiem Sidnejas latviešu teātrī, režisoram K. Gulbergam sadarbojoties ar dekoratoru Uldi Āboliņu. Pēdējie piešķīra savam inscenējumam pārlaicīgumu, turpretim Elsiņa režija saistījās stingri ar laikmetu, kad latviešu zemnieks centās saimnieciski nostiprināties. Drāmas konfliktu kāpinājums bija skaidri izzīmēts un Gunāra Klausa (Indrānu tēvs) emociju skāla kļuva ar katru cēlienu bagātāka. Tāpēc arī Indrāni ieguva vislielāko kontaktu ar skatītāju. Tur nu nekā nevar darīt − latviešu skatītājs vēlas justies izrādē iesaistīts un dzīvot līdz veco Indrānu traģēdijai. Interesanti, ka visos inscenējumos jaunā režisore pievērsusies ekspresionistiskam teātŗa stilam, tāpēc arī pagaidām viņas spēks slēpjas vairāk inscenējumā, mazāk režijā. Latviešu skatītājs gan vairāk cienī psīcholoģisko reālismu, jo fantāzijas pasaulē tas īsti nespēj iejusties. Varbūt tas tādēļ, ka latviešu teātŗa tradīcijas neizauga no tautas pasakām un teikām, bet no sveštautiešu „tautas lugām”. Kaut arī Karlsona, kas dzīvo uz jumta, režija bija mazāk sekmīga kā iepriekšējās, festivālā tā ienesa stila dažādību un vēlama ir režisores tieksme iet neparastākus, kaut arī sarežģītākus mākslas ceļus. Bez tam Brālītis − Ruta Osiņa bija pats labākais sieviešu lomas sniegums festivālā, Kas būtu nule notikušajā festivālā iezīmīgākais? Trīs ansambļu izvēlētās lugas bija ļoti atšķirīgas autoru, laikmeta un spēles stila ziņā. Žūrijas komisija šoreiz darbojās ar tīrās matemātikas palīdzību, un tāpēc gadījās, ka „Oskarus”, vai kā mēs sakām, „Paijas”, piešķīra diviem labākiem režisoriem − M. Bumbierim par Terensa Ratigana lugu Lidija un P. Elsiņam par Blaumaņa Indrāniem. Tāpat par labākajām galvenajās sieviešu lomās atkal atzina divas tēlotājas: Ilgu Bērziņu (Lidija) un Zelmu Liepu (Indrānu māte). Māksla tomēr pieder pie citas disciplīnas un tāpēc diezin, vai ar tīras matemātikas palīdzību drīkstētu vērtēt mākslas sniegumu. Skumjākais šogad, ka trīs festivāla izrādēs noskatījās mazākais apmeklētāju skaits, kāds mums jebkad ir bijis, tikai nedaudz pāri 500. Varbūt vainojams festivāla rīkotājs ansamblis, kas savu inscenējumu Karlsons, kas dzīvo uz jumta festivālā izrādīja jau trešo reizi.

 

Ņina Luce

 

 

 

LATVIEŠU TRIMDAS UN AUSTRĀLIEŠU DRĀMA

Zināmas parallēles pavīd latviešu trimdas un austrāliešu oriģināldrāmas pašreizējā situācijā. Salīdzinājumam izmantoju pēdējo 5 gadu vērojumus (1970-75). Latviešu trimdā ir apmēram 100.000 latvieši, izkaisīti 3 kontinentos, bet Austrālija ir 5. kontinenta valsts ar 12 miljoniem iedzīvotāju.

Vispirms nedaudz vārdos par latviešu un austrāliešu drāmas rakstniecības un teātŗa attīstību. Latviešu oriģināllugas sākumā atrodam 1804. g. K.G. Elferfelda pamācīgo lugu Tā dzimšanas diena, bet austrāliešiem sākums meklējams 1844. g. A.G. Geoghegena lugā The Hibernian Father.

Līdzīgā attīstībā veidojās arī teātris. Šeit domāju profesionālu skatuves mākslu. Latviešiem − 1868. g. Rīgas latviešu biedrības paspārnē nodibināja teātŗu komisiju, kas gādāja par pastāvīgu latviešu teātri.

Austrāliešu pirmās teātŗa trupas dibinātas tikai 1904. g. Melburnā un Sidnejā.

Latviešu teātrim „kūmās” stāvēja vācu teātris, vēlāk arī krievu.

Austrāliešiem nepārprotama ietekme nāca no Anglijas.

Latviešu teātris veidojās kopā ar oriģināldrāmas attīstību. Te minami autori − Alunāns, Blaumanis, Aspazija, Rainis, Brigadere u.c.

Austrāliešu teātris veidojās angļu drāmas literātūras ietekmē.

Posms starp abiem pasaules kaŗiem:

Latvijā teātris un oriģināldrāma meklēja ceļu latviešu nacionālai drāmai. Austrālijā − pirmie, kaut arī nesekmīgi soļi austrāliešu oriģināldrāmas meklējumos. Dominēja angļu teātŗa ceļojošās trupas ar angļu repertuāru.

Pēc 1945. gada latviešu teātris sadalījās. Teātŗa pamati palika Latvijā, bet liela daļa aktieŗu un drāmas rakstnieku devās uz Rietumiem. Vācijā radās iespēja atsākt latviešu teātŗa darbu nometņu vidē. Mārtiņš Zīverts, Anšlavs Eglītis, Teodors Zeltiņš u.c. deva pirmās oriģināllugas trimdā. Dažus gadus vēlāk trimdas saime izklīda aizjūrā, un Amerikā, Kanadā, Anglijā, Zviedrijā, Vācijā un Austrālijā darbojās ap 50 „mazo” teātŗu ansambļi. Kritiķe Paula Jēger-Freimane laikrakstā Laiks norādīja uz drīzu trimdas latviešu teātŗa bojā eju. Daudz patiesības ir Jēger-Freimanes vārdos. Gadu skrējienā vairums ansambļu izzuda un palika tikai 6-8 nopietna darba darītāji un kādas 10 „patvaļas” trupas, kas deva 1-2 lugu iestudējumus ik gadus. Sešdesmito gadu beigās parādījās „renesanses” iezīmes. Austrālijas latviešu teātŗos 10 gadus agrāk! Arī Amerikas kontinentā, pateicoties dažu teātŗa darbinieku aktivitātei, nopietns teātŗa darbs atdzīvojās. Savs nopelns arī kopš 1961. g. notiekošajiem ikgadējiem teātŗa festivāliem. Līdz ar šo aktivitāti parādījās aizvien vairāk jaunu lugu autori. Kritiķe Ņina Luce rakstā „Latviešu drāma trimdā bez Zīverta” apzinājusi vismaz 40 jaunu autoru ar pāri par 100 oriģināllugām. Centrālās organizācijas izsludināja vairākus lugu konkursus, mūsu teātŗu repertuāros parādījās pa jaundarbam. Te jāatzīmē vairāki izcili autori; Jānis Viesiens, Gunārs Grieze, Arturs Voitkus, Uldis Siliņš, Erna Lēmane. Līdzās meistariem Mārtiņam Zīvertam un Anšlavam Eglītim, viņi ir mūsu trimdas repertuāra mugurkauls. Un tomēr kaut kā pietrūkst, lai mēs ar savu drāmu varētu ieiet lielajā pasaules drāmā. Liekas, ka devums aizvadītajos trimdas gados ir bijis tikai „pašu vajadzībām”. Diemžēl. Būtu interesanti dzirdēt pašu autoru domas.

Kvalitāti nespēja pacelt arī lugu konkursi, kur nav piedalījies neviens no iepriekš uzskaitītajiem latviešu lugu autoriem. Kādēļ tāda atturība? Savādi, ka arī konkursos godalgotās lugas neparādās trimdas teātŗu repertuāros.

Lielu pārmaiņu pēdējos 25 gados Austrālijā ienesuši Eiropas emigranti. Ne revolūcijas, bet gan evolūcijas spiedienā mazāk vai vairāk pārveidots austrāliešu ikdienas dzīves veids. Sākot ar kulinārijas pārmaiņām un beidzot ar kultūras un mākslas dzīvi. Sevišķi tas attiecas uz glezniecību un skatuves mākslu. 50.-tajos gados Sidnejā darbojās tikai 3 pusprofesionāli ansambļi (t.i. aktieŗi saņem samaksu tikai par attiecīgo izrādi) un neviena stabila profesionāla teātŗa! Sidneja ir pilsēta ar 2 miljoniem iedzīvotāju! Gadus 15 vēlāk stāvoklis ir krietni uzlabojies. 1976. gada pirmā pusē darbojas 9 profesionāli teātŗi un kāds ducis pusprofesionālu vai universitāšu regulāru izrāžu devēju ansambļu. Pašreizējais un tuvākais mērķis ir nacionāla teātŗa radīšana katrā no pavalstu galvaspilsētām (Sidnejā, Melburnā, Adelaidē, Pērtā, Brisbenā un Hobartā). Liekas, ka ar publikas pieplūdumu arī šīs ieceres piepildīsies.

Bet kā ir ar austrāliešu nacionālo drāmu? Oriģināllugām? 1975. gada sezonā Sidnejā iestudēti tikai 3 austrāliešu autoru jaundarbi! Drusku labāka situācija ir šogad. Jaundarbi paredzēti 6 gadījumos. Līdzīga situācija redzama arī citās Austrālijas lielākās pilsētās. Kur meklējama vaina? Vai trūkst autoru? Vai arī teātŗi atsakās repertuāros uzņemt nepazīstamu autoru darbus? Daļēji atbildi dod laikraksta The Sidney Morning Herald teātŗa kritiķis Rons Blērs (Blair) un The Bulletin kritiķis Braiens Hods (Hoad).

Viņu vērtējums īsumā: lugu autoru netrūkst. Lugu skaits, kas uzrakstīts pēdējos 10 gados, ir krietni pāri simtam. Ideju trūkums − lugas vairāk atgremo angļu un amerikāņu modernā teātŗa tematus: seksu, nežēlību. Autori nepieskaŗas krāsainajam Austrālijas vēstures fonam. Trūkst nostabilizējušās austrāliešu literātūras un vēstures fonā veidotas ideoloģijas. Rietumu teātŗa pasaulē austrāliešu drāmu vairāk uzskata par angļu vai amerikāņu drāmas neveiksmīgu plaģiātu. Tikai viena luga − Reija Lolera (Lawler) Septiņpadsmitās lelles vasara (Summer of the 17th Doll) atradusi ceļu uz Anglijas un Amerikas teātŗiem, bet arī šo vienīgo izrāvienu nevar uzskatīt par sekmīgu. Temati pārāk laikmetīgi, kas jau pēc pāris gadiem zaudējuši aktualitāti (Piemēram − D. Viljamsona lugas The Department, Don’s Party utt.).

Ikgadus maija mēnesī galvas pilsētā Kanberā notiek lugu rakstnieku semināri. Tie ilgst 2 nedēļas. Tajos kā novērotāji piedalās rakstnieki, režisori, aktieŗi, lai palīdzētu talantīgajiem lugu rakstniekiem atrast iespēju iepazīt skatuves un aktieŗu prasības, lugas rakstot. Taču rezultātu nav. Labāko lugu no 1975. gada semināra dabūju redzēt „Independent teātrī” Sidnejā. Autors Maikls Eitkens (Aitken) un luga saucas Asiņainais Harijs (Bloody Harry). Rezultāts parādīja, ka arī ar speciālistu un lietpratēju palīdzību lugas rakstīt nevar, ja nav talanta. Vistrāpīgāk, šķiet, pateicis teātŗa kritiķis Džons Taskers (Tasker) „Mums drāmā trūkst literāru talantu, kas spētu ielauzties lielajā pasaules drāmā!”

Un kā ir ar latviešu trimdas drāmas rakstniecību? Vai simptomi mums un austrāliešiem nav tie paši?

 

Spodris Klauverts

 

 

 

JG redakcijai:

Pie Ņinas Luces raksta „Trimdas latviešu teātŗu 25 gadu repertuārs” JG 107. un 108. numurā atļaujos piebilst sekojošo. Citējot frāzes no manas vēstules, kas iztirzā, galvenokārt, tikai Amerikas Latviešu teātŗa Bostonas ansambļa mākslinieciskās iespējas un vadlīnijas repertuāra izvēlē, Luce manipulējusi manus vārdus pēc saviem ieskatiem un vajadzības. Turklāt, ārpus vēstules vispārējā konteksta tie pavisam greizi atspoguļo manas personiskās domas kā par Anšlava Eglīša drāmaturģisko meklējumu nozīmi, tā par modernā teātŗa eksperimentiem un to nepieciešamību.

Pie reizes varu arī paskaidrot, ka S. Veina drāmu Uz nezināmo ostu trimdas sākuma gados spēlēja nevis kāds „Ņujorkas ansamblis”, kā to savā rakstā min Luce, bet gan Bostonas DV Latviešu jaunatnes teātŗa dramatiskā studija Kārļa Veica režijā un Pētera Rožlapas dekorācijās (1953. g.).

Rasma Birzgale-Vītola, Bostonā, ASV