Kaut gan Zigurda Celma dzīvoklis atradās no šejienes tikai kādu desmit minūšu gājienā, tomēr viņš izšķīrās vēl pasēdēt kādu laiku šeit pilsētas parkā.

Rūpīgi koptā maura un krūmu zaļums šķita sevišķi spirgts pēc nesenā pērkona lietus, un arī svaigais vēsais gaiss labvēlīgi varēja ietekmēt satrauktos nervus, vēlreiz aukstasinīgāk un sīkāk pārdomāt savu vizīti pie ārsta - psīchiatra.-

Rīta stundas te bija klusas, avēnija atradās patālu, un tikai paretam caur koku stumbriem un egļu zariem varēja samanīt gaŗām paslīdam kādu auto, uz vienu vai otru pusi.

Pa grantēto celiņu, kuŗa malā Celms bija apsēdies, šad un tad gaŗām pagāja kāda namamāte ar bērnu pie rokas, vai kāds večuks vai arī viens otrs students ar grāmatām padusē, - trīs, četri bloki no šejienes sākās plašais universitātes rajons. Ko psīchiatrs viņam bija teicis? Jautājis un vēlreiz jautājis, laiku palaikam kaut ko piezīmēdams savā rakstāmgalda blociņā; dažreiz jautājis par lietām, kam, šķiet, nebija nekāda sakara ar viņa vizīti.

Ar āķīgiem jautājumiem ārsts bija viņu tomēr piespiedis izstāstīt daudz ko tādu, ko, tagad atceroties, viņā arvien biezāks nogulsnējās netīkams izjūtu slānis.

Celms visai šādai procedūrai neredzēja nekādu jēgu, jo par psīchiatra pacientu viņu uzlūkot bija taču muļķīgi. - Kā tas viss bija sācies? Pirms gada, varbūt arī mazāk, strādājot mājā, sevišķi vēlākās vakara stundās, viņam arvien biežāk uzmācās sajūta, ka kāds viņam stāv aiz muguras un pār plecu novēro un seko, kā viņš strādā, zīmēdams kādu mājas plānu, pieskaņojot to firmas klientu speciālām prasībām. Dažreiz šī sajūta bija tik stipra, kā viņam šķita, it kā viņš dzirdētu pat savu „novērotāju” elpojam, un viņš pēkšņi, neraugoties uz baigo sajūtu, apgriezās. Protams, aiz muguras neviens nebija, jo kā tad noslēgtā divistabu dzīvoklīti kāds svešs varēja viņam nedzirdot ienākt?

Pēdējos mēnešos šī muļķīgā sajūta kļuva arvien biežāka, „novērotājs” sāka viņu mocīt ne tikai mājās, bet pat jau darbā, tā ka viņš kļuva arvien nervozāks un izklaidīgāks.

Un te kādu dienu, pirms nedēļām trim, notika kas gluži neticams. Bija agrs rīts, tā ap pīkst. 9-iem, viņš tikko bija ienācis birojā, novilcis savu mēteli un sācis strādāt.

Kā parasti no rītiem zīmētājus - rasētājus apstaigāja nodaļas šefs, gan izsniegdams zīmītes - darba norādījumiem, gan ieteikdams vienu otru grozījumu projektā.

- Jūs taču vakar bijāt darbā visas astoņas stundas? šefs projām iedams pēkšņi iejautājās. Tas bija muļķīgs jautājums un apvainoja akurāto Celmu.

- Nu zināms, kā tad citādi, nekad neesmu aizgājis no darba, neprasīdams no jums atļaujas, un to jau var apliecināt visi mani kollēgas, kas te blakus man strādā. Bet kāpēc jūs tā jautājat?

Šefs bija manāmi apmulsis un kādu brīdi it kā piesarcis klusēja. - Hm..ja... nu lieta tāda ... klusinātā balsī, iepriekš apskatījies apkārt, vai kāds nav tuvumā, turpināja, lieta nu ir tāda, ka es jūs vakar starp 10-iem un 11-iem rītā, tātad mūsu darba stundās, satiku pie busa piestātnes 16. un „Walnut” ielas stūrī.

- Bet es taču biju te, un to jau, kā jau teicu, var apliecināt mani kollēgas.

- Es jau par to informējos. Jūs bijāt un strādājāt šeit, bet es savu galvu lieku ķīlā, ka jūs tai pašā laikā bijāt pie piestātnes. Jūs pagriežaties pret mani un, iekāpjot busā, vēl pasmīnējāt. Un mugurā jums bija šis pats strīpainais uzvalks, kas jums pašlaik. Tiešām dīvaina, savāda lieta! -

Ar to šis gadījums Celmam vēl neizbeidzās. Dienu vēlāk šefs viņu iesauca pie sevis, viņu šī lieta interesējot, neizejot no prāta. Vai nebūtu labāk, ja viņš - Celms - aprunātos ar kādu psīchiatru.

Arī par to „novērotāju” aiz muguras, kas sācis traucēt viņa darbu. Viņš iesacīšot kādu labu iejūtīgu psīchiatru. Celms gan nevarēja atcerēties, ka viņš par „novērotāju” būtu šefam vai kādam citam stāstījis, bet par to neiejautājās.

- Bet es vispārīgi nesaprotu, kamdēļ man jāiet pie ārsta. Es pat nezinu, ko viņam teikt, jo viņš katrā ziņā prasīs, par ko es sūdzos. Es taču jūtos pilnīgi vesels.

- Nu, iesmējās direktors, jūs droši vien domājat, ka ne jums, bet gan man pašam jāapmeklē ārsts, jo ne jums, bet man rādās spoki.

- Bet es jums atklāšu vēl kaut ko. Vakar pēc darba pie manis ieradās jūsu kollēga, un ne tikai savā, bet vairāku kollēgu vārdā lūdza man noskaidrot jūsu dīvainības.

-Dīvainības! Kādas dīvainības? Man, šķiet, es ar visiem sadzīvoju itin labi; draugu, protams, man kā ārzemniekam, kas nesen iebraucis no Eiropas, nav, bet izsakieties lūdzu konkrētāk!

Acis nolaizdams un neveiklību slēpdams, šķirstot kādus tur papīrus, direktors brīdi apklusa.

- Nu, apmēram tas pats, kas vakar ar mani. Pagājušajā nedēļā kāds no jūsu kollēgām pēkšņi ieraudzījis, ka jūs ejat pāri pagalmam uz vārtu pusi, bet tai pašā laikā jūs sēdējis pie rasētāja dēļa. Viņš pasaucis dažus tuvumā strādājošos kollēgas, un tie visi var apliecināt, ka tas bijis jūs. Jūs nācis pāri pagalmam tieši ar seju pret viņiem, esot pat paskatījies uz augšu. Pilnīgi izslēgts, ka tā varējusi būt kāda cita persona. Ko jūs uz to varat teikt?

Ko viņš varēja teikt? Tagad viņš sāka arī saprast kollēgu atturību un vēsumu pēdējā laikā. Dažs pat pagāja garām no rītiem bez parastā „Hai” sauciena vai rokas mājiena.

Šefs bija neatlaidīgs. Pat nenogaidot Celma piekrišanu, viņš sazvanījās ar ārsta sekretāri, kas ierakstīja viņam vizīti jau nākamajā nedēļā. -

Un šodien viņš bija aizgājis pie psīchiatra, droši vien ārsts jau bija informēts par viņa dīvaino „slimību”, jo citādi nevarēja izskaidrot viņa jautājumus.

- Vai viņam kaut kas līdzīgs nav senāk atgadījies? Vai viņš arī senāk neesot manījis, ka viņš pēkšņi sadalās divās dažādās būtēs? Lai labi parakņājoties atmiņās! -

Un Celms tiešām atcerējās kādu gadījumu, ko viņš nevarēja aizmirst, kaut gan tas bija noticis vairāk nekā pirms 10 gadiem, - gadījums, kuŗu viņš gan kvalificēja kā parastu sapni.

Tas bija kādā Vācijas slimnīcā, kur viņam vajadzēja izoperēt kādu lielu augoni. Viņu iemidzināja, pašu operāciju nemaz nemanīja, bet tās laikā viņš redzēja sapni,- viņš pēkšņi nokāpa no operācijas galda un izgāja slimnīcas parkā, pa to lēni pastaigādamies, te apsēzdamies uz kāda soliņa, te pārliekdamies pār ūdens baseinu, novērodams peldošās zelta zivtiņas.

Un pēkšņi viņam iešāvās prātā, ka chirurgs operāciju varēja nobeigt un viņu vairs nevarēja atmodināt, ja viņš laikā neatgriezīsies savā ķermenī. Viņš skrēja ko jaudāja atpakaļ uz operāciju zāli, maldījās, līdz beidzot atrada telpu, kur chirurgs, asistents un māsa pūlējās viņu atdzīvināt.

- Pēc manām domām, beidzot noteica psīchiatrs, es jums ieteiktu uz kādu laiku padzīvot mūsu institūta sanatorijā; šķiet, jūsu nervu sistēmā ir kādi traucējumi, bet kādi - to varēs noteikt tikai pēc ilgākas novērošanas.

- Jūs gribat teikt nervu slimnīcā?

- Jā, bet lūdzu neuztraucieties šī nosaukuma dēļ. Savādi, daudzi iedomājas, ka nervi nevarētu saslimt, tas ir, to funkcijas tikt traucētas kā kuri katri citi orgāni un ka ārsts resp. zinātne tur nevarētu līdzēt.

- Tātad uz kādu mēnesi mūsu klīnikā? Atsevišķa istaba ar visām ērtībām. .. Nē ... to viņš tagad nevarēja nekādā ziņā. Pēkšņi pataisīt viņu par nervu klīnikas pacientu! Bez tam viņu mājās gaidīja kāds privāts vēl nepabeigts darbs, kādas lielākas dzīvojamās mājas projekts. Jau vairākus vakarus Celms bija mēģinājis to pabeigt, velti meklēdams kādas istabas parocīgāku novietni.

- Nu labi, negribīgi piekrita arī ārsts. Es jūs pierakstīšu nākamai vizītei tieši pēc 2 nedēļām. Jūsu gadījums mani kā psīchiatru interesē. Personības saskaldīšanās fainomens ir ļoti reta parādība. Vēl nevaru apgalvot, ka tāds tieši ir jūsos. Par šo fainomenu pēdējā psīchiatru kongresā referēja prof. N.N., un viņš ir mūsu smadzeņu anatomiskā institūta direktors un vienā laikā psīchiatriskās klīnikas šefs. Tātad augsta kapacitāte! Un jūs ļoti pakalpotu, ja...

- Tātad citiem vārdiem, saslējās Celms, un viņa seja piesarka, jūs gribat mani padarīt par kādu tur izmēģinājuma trusīti. Es nu gan negribētu, ka ar mani sāk eksperimentēt, kauču prof. N.N. būtu nezin kāds zinātnes spīdeklis.

- Kādēļ tādi salīdzinājumi! Galvenais taču ir noskaidrot jūsu mīklaino gadījumu, jo mums pārāk maz datu, pārāk trūcīga literatūra par tādu fainomenu. Fakts ir, - personības saskaldīšanās gadījumā ir darīšana ar kādu smadzeņu defektu, labāk teikt neparastu smadzeņu funkciju. Teiksim ... ar smadzenēm, kuŗu enerģija vienā un tai pašā laikā manifestējas divi dažādos fiziskos ķermeņos, kuŗi viens par otra eksistenci nekā nezina.

Pēkšņi Zigurds Celms satrūkās. Pa parka asfaltēto līdzteku celiņu, kādu 30-40 soļu atstatumā, gāja ... viņš pats. Viņa raksturīgais augums un gājiens, apģērbs un portfelis padusē. Bet tas taču nevarēja būt! Vienkārši kāds, kuram neparasta līdzība ar viņu.

Celms piecēlās un sāka iet savam līdziniekam pakaļ. Kādu brītiņu Celms to bija pazaudējis no redzes aploka, jo celiņš iegriezās ar bieziem krūmiem apaugušā līkumā, bet, paātrinādams gaitu, to drīz atkal ieraudzīja, jau daudz tuvāk. Jā, tur viņš gāja, šķērsoja Vašingtona avēniju, tad iegriezās 15. ielā.

- Varbūt viņš iet uz manu dzīvokli, tas ir pats uz savu dzīvokli, un īstenībā viņš ir reālais Zigurds Celms, bet ne es, - iešāvās Celmam prātā, atcerēdamies ārsta pēdējās sentences. Un tiešām viņa dubultnieks šķērsoja ielu un gāja tieši uz Celma dzīvokļa namu.

Nervozi drebuļi pārskrēja ķermenim, un sirds sāka sist. Dubultnieks jau bija sasniedzis ieejas durvis, pa kabatām meklēdams atslēgu. Kad durvis atvērās, nepazīstamais apgriezās.

Celms apstājās: kādi desmit, divpadsmit soļi no viņa, viņa dzīvokļa durvīs stāvēja viņš pats. It kā durvju vietā būtu novietots spogulis, un viņš skatītos savā atspulgā.

Viņu skati sastapās, un Celmu pārņēma vājums. Kad viņš atģidās, viņa dubultnieks bija pazudis.-

- Vai tas var būt? Vai tas varēja būt! Vai tik es nesapņoju, vai tikai tur tas psīchiatrs nav paguvis mani nohipnotizēt? - Nezināja, ko iesākt, pirmā doma bija steigties savam otram „es” pakaļ, uz vietas pārliecināties, vai tiešām tā ir realitāte vai tikai fantoms. Un ko šis svešais, nepazīstamais „es” manā dzīvoklī, manās istabās meklē? Bet tad šo domu nomainīja bailes ieraudzīt vēlreiz savu dubultnieku, nākt kontaktā ar pārdabisko, absurdo.

Celmam sakāpa dusmas par savu mazdūšību; ap viņu bija gaiša saulaina pusdiena, gaŗām traucās steidzīgi cilvēki, bet viņš stāv uz sava dzīvokļa sliekšņa un kā bērns baidās ieiet tumšā istabā.

Vai viņš nevarēja piezvanīt policijai, teikt, ka viņa dzīvoklī ielauzies svešs cilvēks? Jā... viņš to redzējis ... izskatījies... nu kā to teikt?

Tad nu viņš pats policijai varēja kļūt aizdomīgs kā kāds nenormāls, kas slimo ar vajāšanas māniju, jo policija drīz vien varēja pārliecināties, ka viņš nāk no psīchiatra.

Celms sāka meklēt dzīvokļa atslēgas, vienā, otrā kabatā, bet tās neatrada. Bet tam otram tādas bija, tas uzreiz tās atrada un atslēdza durvis.

Un atkal Celma smadzenēs pazibēja doma, ka īstais Celms ir viņa dubultnieks, jo viņam piederēja dzīvoklis, bet viņš bija svešais, varbūt pat bezķermenisks, immateriāls.

Celms pacēla roku, noņēma no galvas cepuri, tad atkal to uzlika, pagramstījās gar durvju slēdzeni.

- Sēr, mister Selms, laikam piemirsāt durvju atslēgu, hello, Mr. Selms! Tas bija dzīvokļu mājas uzraugs. Uzruna uzreiz atgrieza Celma domas ierastā gaitā.

- Jā, tiesa gan, vai jums tāda būtu pie rokas ? -

Tāda superam bija. Viņš ātri atslēdza dzīvokļa durvis, plaši tās atvērdams un ar teatrālu žestu noteica - ”Lūdzu, sēr!” - Celmam nu bija jāiet. Mazais priekšnams ar telefonu un spoguli. Spogulī viņam pretim raudzījās bāla seja un nervozi piesarkušas acis. Atkal pārņēma bailes ieiet divās nākamajās istabās, darba un guļamā telpā. Klausījās labu laiku, vai nedzirdēs kādu neparastu troksni, kāda cita klātieni. Bet viss bija kluss. Dzīvoklī nebija neviena.

Piegāja pie sava darba galda - uz tā gulēja aizmirstā dzīvokļa atslēgu buntīte. Bet viņš tak skaidri atcerējās, ka promejot bija tās iebāzis kabatā, un ka vēl ārsta kabinetā, meklējot naudas portfelīti, tās sataustīja.

Te Celma uzmanību saistīja viņa rasētāja dēļa nepabeigtais projekts. Rasetne bija atvērta, tās piederumi un zīmuļi nolikti sāņus, blakus dēlim. Bet kas tad tas?

Celms apsēdās un sāka tuvāk apskatīt rasējumu. Viņa projienes laikā kāds bija turpinājis viņa iesākto darbu... un to pabeidzis.

Problēma, gar kuru viņš velti bija pūlējies daudzus vakarus, atrisināta atradās viņa priekšā. Un pavisam vienkāršs atrisinājums, un to taču ne viņš, Zigurds Celms, bija veicis, ne viņš.

Tas taču kaut kas neiespējams, absurds, vai tiešām viņš tikai nemurgo!

Un viņu atkal pārņēma baiga sajūta, ka kāds svešs viņam stāv aiz muguras un līdz ar viņu seko rasējuma līknēm, leņķiem un samēriem.

Ar strauju kustību Celms uzlēca no krēsla, to atstumdams, un apgriezās.

Viņa priekšā stāvēja viņš pats... tad ap viņu viss satumsa.-

Pēc stundas Zigurds Celms atkal sēdēja psīchiatra kabinetā. Viņš bija beidzis savu saraustīto stāstījumu.

Ārsts kādu laiku klusēja, tad savā biroja formulārā sāka kaut ko rakstīt.

- Jūs šodien pat ieradīsities universitātes psīchoterapeutiskā hospitālī, un šo vēstuli iedosit dežūrējošam ārstam. Pieteikumu nokārtošu pa tālruni.

Celms neprotestēja. Pazibēja doma, ka viņu kā psīchiski slimu var atlaist no iemīļotā darba, bet tas viņu vairs neuztrauca, laikam sāka jau iedarboties ārsta iedotās nervu nomierinātajās tabletes.