Modris Zeberiņš

MANA VELLIŅA DZIESMU SVĒTKU PIEZĪMES

Automobiļiem ir lielās, mazās ugunis. Cilvēkiem − lielās, mazās acis. Šo „liel-” un „mazacību” ne iedomājas, ne ievēro. Indiešiem pasaulei zemi griesti. Augstāk par to vietu, kur pukka-sahibs mutē bāž, kabatā bāž, un tā joprojām − kur vien kas bāžams − parasti vispār neredz, tikai paši sev un citiem bāžas virsū. Vai arī −
− gatavie nēģeri ogļu pagrabā! −
Daudzi no mums.
Es īpaši.
Vienpatņi.

Vai citādi divdesmit pieci gadi bez kustēšanās nodzīvotu uz vietas? Toronto nebiju vēl redzējis. Tāpat kā mans tēva tēvs visu savu mūžu Rīgā nebija bijis, no pilsētām tik Liepāju zināja.

Sestie dziesmu svētki Kanadā ir mani pirmie trimdā.

Skaitļotāji saskaitījuši pāri par piecdesmit dziesmu svētku.

Man − pirmie.

Tālab rakstu. Citiem, piecdesmit piedzīvojušiem, arī var interesēt, kādi izskatās cilvēkam pirmie dziesmu svētki trimdā.

 

*

Nerāpo, sirsniņ, pa zemi,
Kuŗai ir griesti tik zemi...

− dzejo nedzejnieks Aleksandrs Upenieks Tālajos rītos. Bet kad es iebraucu Toronto, neceļotājam tā redzēšana ir pasmaga − kā no kājstarpes caur kreiso padusi... „Four Seasons Sheraton” hoteli nespēju ieraudzīt, kas turpat pie Suņa − Pelēkā Suņa, Vēja Suņa − Vai Pelēča līnijas − (kā viņu Kanadā sauc) − um auf den besagten Hund zurueckzukommen − pie tā Suņa vien ir. Līdz no Suņa nost − japāņos iekšā! Nu pēc suņa, nu! Toronto − ap Pelēko Suni − japāņu kvartāls. Gribi sīku naudu telefonam, lielu, krāsainu naudu ar daiļas ķēniņienes bildi, nevis pelēku bizmani virsū − stāvi japāņu bankā! Japāņi kliedz un smejas, ka ausis plīst. Un es iznāku pavisam greizām acīm, visu redzu plakani un Četru Gadalaiku viesnīcu pavisam ne. Par augstu, brāl, par augstu. Tas par augstu − zemāk lūko... Hotelis ir visai stalts un augsts. Ja par augstu − jele pilsētas valdes lielo pulksteni redzējis, Rīgā tas nebija par augstu, vai ne? Un no lielā pulksteņa skatīdamies, uzreiz jauno rātūzi novērtējis, kas ir tā kā debesīs paceltas − antīkā lūgšanas stilā paceltas parallēlas plaukstas − divas milzu plaukstas, divi darba spoguļi. Katra novakare, katrs debesu krāšņums tur visapkārt šķiet svētvakars. Debesis samtaini zilākas, mēness daudz lielāks. Un tās gaismotās šaltstrūklu akas! Otrā pusē aiz hoteļa debesīs slienas pasaules smailākais, augstākais, greznuma adatas veida tornis, kas vakaros mirdz daudzās dārgakmeņu krāsās. Liepas zied. Un smaržo. Visapkārt laukumam. Pavēlāk − kā jau vairāk uz ziemeļiem − bet ap laukumu saldi − mīļi tvan liepas. Vidū − baseinā − šaltstrūklu rinda. Jaunības dzīvo ūdeņu šaltis. Gaismas ērģeles. Vairāk cilvēku, mazāk robotu un spoku nekā Savienotajās Valstīs. Pilsētas centrā debesskrāpji, nudien, ir dekoratī­vāki un labāk izkārtoti nekā dažā labā citā zināmā pilsētā. Ročesterā, piemēram, tas centrs izskatās šausmīgs, piramidas uz tīši noplēstas pilsētas drupām! Nekur nekā nav. Architektu izbumbota vieta. Bet Toronto − skaties un laimīgi brīnies − viss dzīvs... un klusi − baigi nojaut − citur tās pilsētas mirst... Varbūt tā labi. Būs portorikāņiem, melnajiem drupu džungļi, daudz džungļaināki, čūskaināki nekā Bolivijā, vai tur, kur tie ubagi, pardon, gribēju teikt − ubangi − dzīvo un vadonības laikmetu taisa. Ņujorka pasaulei deva brīvu augstskolu − nu pārmet un makus tausta. Ņujorka laikam nodzērusi to naudu, vai? Nevis pensijās darba ļaudīm izmaksājusi? Kur vēl tāds komūnisms redzēts, tovarišči tak galīgie melnsimtnieki, ar demokrātiskiem amīšiem salīdzinot... Un vēl dažu labu citu pilsētu pārņēmis sociālās labdarības valsts melnais mēris, neuztraucieties, mīļie, komūnisms Amerikā sen ievests, tikai tie nolādētie auslenderi, kā mēs, vēl komūnistiski jāapkaŗo un jāpalīdz, lai viņi − kaimiņš kaimiņam − savstarpīgi komūnistiski apkaŗojas! Neviens tak neies Krieviju aiztikt. Tik to auslenderu komūnismu.

Hotelī ērtu ērtie dīvāni, krēsli izkārtoti tādos kā pilsētas skvēros. Brīnos − būs tas „lobijs” mūsu Rīgas Esplanādes lielumā, vai ne?

Vidū milzu stikla sienas un tai romiskajā „atrijā” ūdenskritums plūst no klintīm, bērzi aug...

Re, re ! Upe un cilvēka dzīve.

Kalna strauts...

Vai arī romantisko Burvju strēlnieka otru cēlienu vārētu spēlēt... Milzīga kristalla lāsteku lustra − dievīgi laipni − ne pārāk augstu, ne pārāk spilgti − lielā četrstūrī zaigo.

Man prātā bērnu dienās apbrīnotā Nacionālā teātŗa apaļā lustra. Bet tā bija apaļa. Briljantos mirdzoša indiešu radžas naba. Pāri Rīgas provin­ciāļu galvām. Provinciāls teātris.

Mazām acīm plāni zīmēti. Pēc pabailīga krievu pro­vinciāla metiem. Mazs, saplacis, seklu skatuvīti. Cilvēkam tas krievu ķeizara kronis pie sirds pieaudzis, galvā iemeties... Mājas, ek, jātaisa pēc krievu ķeizara kroņa mudula. Krievu teātris... Krievu apgabaltiesa... Lai tas varenais krievu ērglis (nu apskatait to cara ģerboni − pēc pluskaina skorpija, čūsku kopošanās izskatās, ne ērgļa!) − mazām, greizām acīm arī tas taisīts... lai tas varenais krievu ērglis mūs ņem zem saviem spārniem... Bet smaga provincialim Monomacha cepure. Prašēņijas caram rakstīt zina, lai mums pārkrievošanu Baltijā dod... staltu krievu teātri plānot neprata... Mūrnieciski stāv, vizuāli saplok. Mazās acis. Tādas saķepinātas tortes... Vai, vai, cara kroni, ka tevi provinciālis pārvērtis... Un svjātajai mātuškai vai „māmuļai” vēl zemāku, seklāku skatuvīti... Ja jau „Pribalķiskaja Kraja” ruskiem maļenkijs, tad latviešu čuknām pavisam maģu-maģītiņu latviešu biedrībā! Mazās acis. Tomēr...

Tai teātrī proklamēta neatkarīgā Latvija. Lai arī nacionālais karogs ar mazajām acīm mērots... tai pašai mazajai skatuvei par īsu. Apskatait vēsturisko bildi − re, tā izdarbojas „mazās acis”. Kādas trīspadsmit olektis par īsu... Karogs vienā pusē smuki ielocīts, otrā izstiepts, cik var...

Bet tur ne vien Latvijas likteņi iemesti svaros − kas mūsu acīs to ēku padarīja staltu, tāpat kā tēvbijība − mana tēva asimmetrisko seju − vērta pasaules spogulī...

Tas ir mūsu Nacionālais teātris. Tur uz skatuves uzmirdzējuši visu tautu klasiķi, franču un ungāru modernās lugas, tur savas orbitas un galaksijas ieveidoja Rainis. Blaumanis un Brigadere; tur Skroderdienas un Saldenā pudele iegaismojās ar mīlestību. Tur simtiem izrāžu − līdz dekorācijām nodila krāsa! piedzīvoja gan Raiņa Jāzeps, gan Janševska romāna dramatizējums, gan Zvejnieka dēla dramatizējums; − tur ir spēlēts Ibsens un Mārtiņš Zīverts un Materlinka Zilais putns; un tāds dikti skandalozs Pans Latvijas pirmajos gados (ne poļu pans, bet grieķu vai Pestīšanas armijas Pāns, kur uz skatuves jānāk pavisam plikam sievišķim, a poļicija ņipočom ņelaiž... Tur Osvalds Uršteins − japāņa lomā (Hermaņa Bāra Meistarā) − lēca pār trepju margām un deva vienam knock-out... − tas viss pieder pie Nacionālā teātŗa. Kas tagad spēlē Edvina Medņa, Viktora Eglīša lugas? Kas atceras Elīnu Zālīti un Jūliju Pētersonu? Vai jaunie vairs zina, kas ir Ludmila Špīlberģe, Anta Klints, Berta Rūmniece, Jānis Osis, Kārlis Lagzdiņš? Jānis Lejiņš vēl dzīvo Bostonā, Irma Graudiņa − Kanadā... Un pie Nacionālā teātŗa, protams, pieder arī tas, ka tam jābūt tautiski reālistiskam un ka Tentelis noņem Ērika Ādamsona lugu no repertuāra... Nacionālais teātris, bijušais krievu teātris (to tautas darbinieki nekad neaizmirsa piebilst!). ...Samta aizkars ar bronzas bārkstīm bizantīniski noslēpumains − Drusku par noslēpumainu, drusku par daudz krieviski brīvmūrniecisks...

- BBB - - chchchch!

Lugas sākumu allaž vēstīja tāds orientāls tempļa gongs... Un tad radžas briljanta naba nosarkdama Sāka tumst. Radās brūna gaisma. Zaigais samta priekškars švirkstēdams vērās, sākās luga...

 

*

Mēģinādams tikt vaļā no mazajām acīm − pārslēg­damies uz lielajām − skatos uz Seratona hoteļa augstajiem eskalatoriem, kas tā kā Jēkaba trepes tiecas debesīs. Un kā pa Jēkaba trepēm, Jēkaba debesu sapnī, visas pasaules latvieši pa tām uzkāpj un nokāpj. Daudzi runā, ka desmit tūkstoš latviešu nemitīgi un galvenokārt veselu nedēļu tikai stāvējuši uz Šeratona eskalatoriem, braukuši augšup, lejup. Teic; ja Londonā nostājoties Pikadilli laukumā un tikai stāvot − agrāk vai vēlāk visu pasauli dabūjot redzēt. Vai kāds brīnums, ka latvieši, uz eskalatoriem, liek visiem pārējiem svētku viesiem vienā nepārtrauktā vītenē − kā lūgsnu rožu kronī − aizvīties gaŗām, no tās vienas nepārtrauktās vītenes izlasot radus, draugus, pazinās, kuriozus, slavenības, un vēl visādus citādus, kuŗus vēlētos vai nevēlētos satikt?

 

 

Cik spēdams lasi grāmatas,
Tās garu pacilā!

Burvīgi jau ir... un Džonatans Svifts to pavisam rotaļīgi izteic: Gulivers uz četriem mietiņiem iestiepj savu kabatas lakatu: uz tā liliputi zirdziņiem mugurā uzved varonīgu turniru... Bet grāmatu rakstīšana, grāmatu lasīšana taisa „mazās acis”. Pasaule nevis aiziet kā satīta grāmata (tā aiziet vienīgi izmīlēta sieviete) − bet cilvēks pasauli iekārto plakani uz rakstāmās lapas. No grāmatu lasīšanas nāk „Sawas  Kahrtas Patikschanna”. Un pazemība. Un kalpošana kungiem. Un visādu mazu papīriņu rakstīšana.

Kā es to divdesmit gadu darījis bibliotēkā. Skatties Billdi! (uz Lutera vai Melanchtona vai Cvinglija ābeces vāka): tev būs bīties un mīlēt... Liels maģistrs, caunādu kažokā satinies, žagaru bunti kā slotu rokā, sēž uz krēsla kā tronī. Mazi, mazi bērniņi pie kājām. Kas sawus Behrnus mile / tas Rihkstes nhetauppa... Manam tēvam bija pilnīgi asimmetriska seja. Dakteris dzimstošā galviņu saspiedis gluži greizu. Bet tēvam bija tik patvaldīgs gribas spēks, ka viņš mūs, bērnus, piespieda savu seju samērīgu redzēt. Diemžēl − ar labo aci mums daudz kas tālab toties rādās greizi...

Daiļo, samērīgo tēva seju izņemot... Vai zināmā mērā tas tā nav ar cara tētiņa krieviskumu un mums: vai cara tētiņš nav uz laiku laikiem mūs piespiedis pasauli redzēt greizi?

 

*

Dziesmu svētki nu ir tik liels sarīkojums, ka ieteicams mazās, greizās acis pavisam atstāt mājās. Un uz svētkiem braukt tikai ar lielajām, labajām. Vai arī − dažādu cilvēku dažādi uztvertus sīkumus saliekot redzīgi kopā − varbūt dziesmu svētki rādīsies lieli un pareizi − kā ar lielajām acīm redzēti.

 

*

Man no svētkiem bija lemts redzēt tik nobeiguma cēlienu. No trim rakstnieku cēlieniem divus pēdējos. Neredzēju, kā uz sliekšņa jauns līdumnieks parādās... Bet tai cēlienā esot bijusi − man stāstīja − gluži neticami laba erotiska dzeja. Laba un stipra. Daudziem druīdiem un patriarchiem par stipru. Tie metušies − kā veļi pēc mielasta − kur kuŗais... Pārspējuši Latvijas liriku − man stāstīja.

 

*

„Pastāvēs, kas pārvērtīsies” − bija arī mans cēliens, bet nepārmetiet, ka es rakstoņus savelku kopā ar vēlāko rīta cēlienu: „Dievs, daba, darbs”. Kur garīgie vaibsti līdzīgi, savilkšu kopā. Mans cēliens − tas pār visām lietām bija Veltas Tomas cēliens. Kādreiz Neretā, biedrības namu atklājot, Jānis Jaunsudrabiņš teicis Spartas garā − divu teikumu runu:

„Čaula nu jums ir. Tagad piepildiet ar kodolu.” Veltai Tomai ideja līdzīga: tēva namu mantos tas dēls, kuŗš to piepildīs. Un namu piepilda ar gaismu. Dzejolis („Tēvam trīs dēli. Variācija par latviešu tautas pasaku”) publicēts JG 110. num.

Olafs Stumbrs ir stiprs, spilgts, veselīgs, labestīgs un virtuozs. Neviens cits tā neprot trīs mikrofonos kā uz trim instrumentiem balsi spēlēt. Trīs apjomi − skandēšanai ievērojami!

Ar Baibu Bičoli man tāpat kā ar Ilzi Šķipsnu: lasi, klausies, − allaž labāk nekā paša panti, paša proza, vai ne? Un Baiba Bičole arvien labāk iemanās sniegt savu dzeju. Gaidīsim jauno krājumu! Cēlienā viņa konsekventi, raženi risināja savas zīmīgās temas. Dažādas. Baiba Bičole ir bagāta.

Krāslavietis − man radās iespaids − piepilda tādu ka Edvarda Treimaņa − Zvārguļa vietu. Labi piepilda. Gars − it ka ērglis gaisā / augstu paceļas!... Šķiet, notālis „Brakos” Rūdolfs Blaumanis balsi vingrina. Ūsas vien kust. Bet Krāslavietis atmetis bārdu! Bildē ir, bet uz katedras cits ģīmis.

Visiem patīk Ritas Gāles balss, un viņa labi lasa. Formāli viņa seko latviešu meistardziedoņu paradigmām − bet tur ir tāda bagātība, ka no tās izcelt pašai un citiem tīkamo, mīļo − vien ko vērts. Bet šo latviešu formālo, olimpisko „čaulu” Rita Gāle allaž piepilda ar personisku, oriģinālu „kodolu”.

Ausmai Jaunzemei daudz ko teikt, un viņa redz pasauli lielām, nevis mazām acīm − bet viņa, šķiet, patērē ļoti daudz spēka − kā Daniela Defo Robinsons, meža vidū liellaivu no milzu koka grebdams. − Kā mežam cauri, ūdenī dabūsi, lai peld? Un Jaunzemei nedzeja vēl reizēm stāv dzejai priekšā − bet dzeja ir, nudien!

Vai, kā vēlējos, lai literatūras profesors Kārlis Kārkliņš vēl būtu dzīvs, vēl redzējis laiku, kad Friča Bārdas „vāciskums” gluži nobāl, daudz spēcīgāku, vitālāku Rietumu ietekmju dzīvās dzejas spoguļos... Piemēram − Guna Ikona. Viņai ir visādi varavīkšņu tilti. Gleznotājas un dzejnieces vizuālitātē realizēti. Bet tie ir viņas pašas varavīkšņu tilti un negrib nekāda citu cirsta, grodīta tilta vai laipas. „Meitiņa no svešuma” − tā viņa grib, to viņa spēj. Un dzejo kā jauns Helderlīns − tik tiešām − bet tie ir latviski ekvivalenti.

Lalita Muižniece − tāpat ar lielu gaišu sirdi un gudru galvu... reizēm raksta tā, kā Margarita Kovaļevska zīmē...

Ir radnieciski − sirsnīgi, „reālistiski-absurdas pasakas” veidoli manīti arī dzelzs aizkara otrā pusē. Ļoti ievērojami, ka Lalita Muižniece vēlas kādu latviskuma sintēzi, kuŗa balstītos uz dzelzs aizkara abpusības dialektikas... „Nezināmais un divi vientuļi...” Tas nezināmais Lalitai Muižnie­cei šoreiz nāk pa ērmīgu pasakas tiltiņu, viens spraislis − Ērika Ādamsona, cits − Franča Kafkas. Ja gribam mūsu mūzas grupēt, tad īpaši tur ir „čiepveidigās”. Lielā „čiepveidigā” Margarita Kovaļevska. Viņai pietika sniegt tā kā savās „klusās dabas” trīs dažādas atklāsmes: 1) nesaskaņa-saskaņa; 2) jūklis-veidoli un 3) nepatika-patika. Bet kamēr tādu „mazu noskaņu tēlojumu” lasa, tu gribi vai aizmirst Svētā Augustīna Atzīšanos − kam tāds Augustīns vajadzīgs, ja Čiepai visa iespējamā „sofrosīnē” un „eufrosīnē” dažās pretmetīgās svaigās un mīlīgās rindkopās iekšā. Klausītājs iedomā savu − re, re, kur tas Poruka Nezināmais lido... virs vientuļu troņiem... tas zils kā hiacintes zieds / Tas sidrabains kā ausma...

Kur? − Ai − Margarita Kovaļevska beigusi lasīt... kur esi, kur esi, laimes puķe, tu? Pats sāc iedomāties savu, viņas stilu palaid gar ausīm. Tāds neticams burvestības spēks ir Kovaļevskas rakstiem. Lalita Muižniece brīžiem pavīd tā kā Margaritas Kovaļevskas galma dāma... lai gan Lalitai pašai sava galva un liela profesores atbildība. Kam tad pašai Čiepai jāatbild, he? Sava un pati.

Ainai Zemdegai ir kāda Latvijas dzīvās dzejas kvēlē iedegta brīnuma lampa, sirdī − Laimdotas , nevis Spīdolas vai Lolitas spogulis. Viņas dzeja nav tipiskais „no drumslām salasītais zeltozols” (− kā Brigaderes saka Maijā un Paijā.) Trimdas salasītiem zeltozoliem trūkst galotnītes. Aina Zemdega nav Zenta Liepa − bet tā pati maģiskā dzejas gaisma. Dzejas aura − tāda gaisma kā Valdemāra Tones ģīmetnēm − nevis svētbilžu postāviļnuju svjačku gaisma, bet latviska gaisma, īpaša Laimas dāvana. Un tai gaismā − latvisku, dzejisku dzeju − es redzu un dzirdu un jūtu − ar vienotājām balsīm, atbalsīm − pie Zentas Liepas, Ainas Kraujietes, Ainas Zemdegas. Lai gan Liepa un Kraujiete projicējās svētdienas rīta sarīkojumā „Dievs, daba, darbs”. Bet es viņas atceros harmoniski radnieciski, un tā arī gribu minēt − arī Astrīdi Ivasku (gan rezervēti). Astrīdi Ivasku es jūtu īpaši kā Pērkona saspertā zeltozola drumslu lasītāju. Šīm Brigaderes Maijas un Paijas Debesu kalna darbonēm zeltozola galotnīti uzlika cēlienā − „Dievs, daba, darbs” − Ingrīda Vīksna. Un viņas dzejā arī saules vanags skrien. Un klausītāju saimi paceļ uz spārniem.

 

*

Viss, ko teicu par lielajām, mazajām acīm, par mongoļiem, par krievu provinces teātri, par latviešu Nacionālo teātri − netapa teikts bez nolūka. Visu to jo spilgti pārdzīvoju Raiņa Rīgas raganas izrādē. Labāku lugu lielai kultūras parādei jau nemeklēt. Tā ir „šekspīriskākā” no visām Raiņa lugām. Nekur citur Raiņa dramatiķa nemanām tik izteiktu tuvošanos − un ļoti sekmīgu tuvošanos − Šekspīra īpatnējai, pārlaicīgai pasaules redzēšanai − un gluži loģiski un gluži bez pārspīlējuma būs teikts, ka atsevišķās ainās, atsevišķos tēlos − Rainis atsevišķas Šekspīra ainas, atsevišķus Šekspīra tēlus gluži nenoliedza­mi pārspēj. Gluži tāpat, kā Veltas Tomas atsevišķi filozofiski dzejoļi nenoliedzami pārāki par atse­višķiem Raiņa filozofiskiem dzejoļiem. Bet Velta Toma ir sava un pati un konsekventi pretojas sa­līdzinājumiem ar Raini.

Fridricha Gundolfa, lielā Heidelbergas Gētes pravieša, individualitātes kults ir tas pats Zentas Mauriņas dižgaru kults. Indivīda pašnoteikšanās tiesības. No Gundolfa un Mauriņas (Gundolfa skolnieces) viedokļa gluži neiespējami teikt − tā tur aina, tas tur tēls Rainim labāks. Pats par sevi saprotams. No 17. gs. līdz 20. gs. drāmatiķiem gana laika, gana piemēru, drāmas techniku iemācīties. Gēte arī Šekspīru studējis. Bet būtu pilnīgs ārprāts, mērīt Faustu ar Šekspīra Ričardu III, Ziemas pasaku (The Winter’s Tale), Vētru (The Tempest) un mēģināt noteikt − tas te labāks, tas te sliktāks − lai gan Faustā visa Šekspīra pasaules redzēšana ir iekšā, un kā Globa teātris −burtiski! − Fausts aptver visumu un tāles mēro − bet no Šekspīra drāmatikas tur nav nekā. Gētem ir „iekšējais teātris − viena vīra teātris”, kas vislabāk spēlējas grāmatu lasot, ne uz skatuves. Tāda „iekšēja teātŗa, viena vīra teātŗa” luga ir Raiņa Spēlēju, dancoju, skatuvei tik pat grūta, gandrīz neiespējama kā viss Gētes Fausts, ko Eduards Smiļģis uzlika uz Dailes teātŗa skatuves. Sagriezts, saspiests.

− 20. gadsimta drāmatiķiem − arī Rainim − gana iespēju no agrākiem drāmatiķiem mācīties... Tur jau ir tā nelaime. Rīgas raganā Rainim būtu pieticis ar Šekspīru vien. Bet Raiņa egocentrisms ir gluži nēronisks − (es domāju Romas ķeizaru Nēronu, kas gribēja aptvert visādas mākslas un pats olimpiadā uzstāties ar viena vīra teātri). Raiņa lielajā ģēnijā ir tādi nēroniski vaibsti. Visiem tiem jaunajiem latviešiem, kuŗi drāmatiku studējuši tagadējās augstskolās − būs skaidrs, ka Rainis pāršāvis pār strīpu, pavisam labi ieradīdams šekspīrisku vēstures lugu, kuŗā visa Krievija reprezentējas vienā vienīgā Pētera Lielā tēlā un kuŗa pretspēlētāja ir Dedze, Spīdolas meita − citiem vārdiem, tāda kā lugas The Tempest Miranda. Ja nu vēl Rainis būtu gribējis pārņemt visādas maģiskas metamorfozes no Ziemas pasakas vizuāli veselajām ainām − visādu diplomā­tisku sūtņu nākšanu, iešanu, skulptūru iedzīvināšanos un tamlīdzīgi − ai! labi būtu bijis! Nur Beschrankung macht den Meister − saka Gēte, un pats tai maksimai nekad neklausīja. Tāpat kā Rainis, Gētes Fausta lieliskais tulkotājs, neklausīja tai maksimai. Rainis samaitā pats savas elegantās Šekspīra ainu secības, raudams tajās iekšā Šillera Mariju Stjuarti un maisīdams mirandisko Dedzi ar Orleānas jaunavu tā, ka nabaga jauns latviešu skuķis uz dziesmu svētku skatuves pavisam apjūk un spēlē Ofēliju. Un režisors priecīgs. Režisoram Rainis pagalam nepatīk − to katrs cilvēks varēja redzēt. Režisors bija spītīgi licis visiem pārkliegties mēģinājumos. Uz skatuves grozījās nomocīti cilvēciņi, rokām plātīdamies − vot, vot, vot latyshskaya Spidooļa − cel tik, cel tik tās stīvās rokas vēl augstāk! Bļauj vēl diktāk − Bože moi, kakoi pasāž! − tādu režisora antipātiju pret Raini varēja redzēt, dzirdēt no ikviena varmācīgi pārstatīta skandējuma aplamā loģiskā akcenta. Tik aplami neviens nedeklamē. Tas jāiemāca! Ja Raiņa Pēteŗa Lielā lomu varētu pierakstīt kā Šekspīra vai Korneija, vai Rasīna sacerētu − kā ideālu valdnieka, aristokrāta skatuves tēlu, to slavētu visas pasaules augstskolas. Tik labs un tik nobls un tik klasiski dramatiski pareizs!

Neba nu nomales teātrīti latviešu dziesmu svētkiem Toronto mums iedeva. Tas teātris ir lielā izstādes laukumā, visai Kanadai kur reprezentēties, skaists, gloriozs, moderns teātris. Zāle pusgaismā zvīļo kā viens vienīgs maģisks zeltozola bišu aulis. Hermionei kur mīlas dieves tēlā tverties (The Winter’s Tale). Priekškars zaigo violetā spāniešu purpurā. Un es kvēli ticēju uz Rīgas raganu... Un man nebija biļetes. Aiz skatuves vienam esot... laimīgi to ieguvu − bet − nezinu − ar lielajām vai mazajām acīm pamanīju − latviešu vēstures lugas platformas plakani taupīgi pašā priekšā. Pie seklām māmuļas skatuvītēm, mēs, nabadziņi, pieraduši...

Un Dajevska dekorācijas vienkārši lieliskas. Kālab tām nedeva pilnu dziļuma telpu? Mazās acis − gluži tāpat bez telpas saspiests Raiņa teksta skandē jums.

Saspiestas Lāčplēša acis...

Kaļķu ielas briļļu bodei, vai?

Lūgšus jālūdz − rīkotāji, vai mums moderni skolotu latviešu teatrāļu trūkst? Tādu cilvēku, kuŗiem šekspiriskās lugas režisēšanai vajadzīgā internacionālā pieredze, nevis Raganas režisora psīchiskās „mazās, japāniski greizās, krieviski provinciālās” teatrāļa acis? And mighty fellow is he! Pilnīgi līp pie proscēnija. Lai pa Elīzabetes vārdā nosauktā karaliskā teātŗa neiz­mantoto, tukšo skatuves telpu „gaŗlaicības caurvējš” (Heines: Viljems Radklifs) − staigā...

 

*

Teicu − tie ir mani pirmie dziesmu svētki trimdā. Arī Latvijā ar pārāk bagātu pieredzi nevaru lielīties. Mani pirmie ir Kurzemes novadu dziesmu svētki Irlavā 1933. gadā. Arī tur − Beverīnas dziedonis. Mirdzi kā zvaigzne... Un Emīla Dārziņa dievu doto meistarību Sapņu tālumā... apbrīnoju gan toreiz, gan tagad, Kanadas dziesmu svētkos... zvīļo manu pirmo bērna dienu dziesmu svētki vienmēr līdz − zaļu, sidrabainu egļu ielokā, ar vakara rozēm, vakara zeltu debesīs. Toreiz diriģēja Teodors Reiters. Iespaids − dievīgs visam mūžam. Koŗa tērpi un dziesmu vara − Teodora Reitera suģestējošās rokas − ... vai ne? Te Kanadā, Ernestam Brusubārdam Reitera žests vēl − tā pazemīgi, drusku palīki, drusku pagreizi imitējas − mantojums no tautas pielūgtā Teodora Reitera...

  

*

Sveiks, tautas vadoni!

Uzvaras laukums vēl bija tukšs un neiztaisīts, tautu apņēma smiltis, darvoti dēļi, tauta sēdēja uz dikti prastiem soliem, nevis tā kā trimdas trešajā gadu desmitā... Bet Norviļa „Balsis” un Mediņa „Tēv mūžam dzīvot Latvija” bija jaunas pienākušas klāt.

Jau toreiz − un laikiem pāri − zvīļo tie pirmie − tā kā debesu kalnā redzētie, neaizstā­jamie − tur burvīgā gaismā viss zaigo un laistās / Viss skaņās un dziesmās un saskanas saistās... Garu pasaule visādi citādi ļaujas pārveidoties, suģestēties. Bet ne sakarā ar dziesmu svētkiem. Tajos ir lielas un varenas konstan­tes, lielas un mūžiem pāri ejošas zvaigžņu saskaņas. Richarda Vāgnera Baireutu reiz, dievu mijkrēslī, pildīja latviešu koŗi. Un tas ir liels, un paliekams gods dieviem un sentēvu gariem. Un debesu godība un liels brīnums pasaulei ir tautas tērpos. Dziesmu svētku tautas tērpos, kuŗos mirdz reizē Bizantijas, Flandrijas viduslaiki, ķeltu aizmirstās zelta Eiropas, pirmtautu, dzīvības un saules koka dzimtene.

Tie ir koŗi, kuŗi sevī atjaunojas tā kā argonautu kuģi. Nu jau trimdas trešajā gadu desmitā... Vai tas nav brīnums? − Bet pāri trimdas gadu desmitiem, pāri jūŗām un dzelzs aizkariem −Toronto skan Jēkaba Graubiņa − Maza biju... bēthoveniskā polifonijā − brālīgi līdzās Alfrēda Jēruma poli-tonalitātēm − atšķiru toņkārtām reizē vienai pret otru zvīļojot − un redzes apvārsnī politonālitātes, šķiet, atveŗamies ne simt astoņdesmit, bet vai visu divi simti trīsdesmit gradu imperiālā lokā − „Atsa-roka-verējies!” Jāņa Medeņa metri, īru sintakse. Trimda ir jau ilgāku laiku nekā neatkarīgās Latvijas īsais, raženais brīvības cēliens. Kad nemainīgām vērtībām pildīti gara apcirkņi un salkušās spirgtas „šaltstrūkļu akas” (Plūdonisms no Zaratustras.) Tāpat kā Jaunās pasaules rātūža priekšā Toronto. Kanadā atkal skan Jurjāna „Tēvijai”. Andreja Jurjāna koŗu ritmi, orķestra bungu ritmi auļo tā kā jaunā Vāgnera Rienci − Rīgā rakstītā Rienci − uvertīras „vieglā kavalērija” −

− Santo Spirito
Cavalieri! −

Priecājos, ka solistes kantilena skan īsti. Italiski. Un tikai tā ir pareizi. Jau Marisam Vētrām pietika drosmes pateikt, ka Rīgā balsis mēdza maitāt, nevis skolot... Jaunā pasaule šķiet žēlīgāka, un jauna latviete dzied krāšņu bel canto Jurjāna sirdsdedzes kvēlošajā lokā. Gara acīm zvīļo Baltā Nama priekškara dzintara gaisma, maestro Knauerhāzes draperiju krokās pavīd skotu zīlesputns kreisajā, īru arpa labajā pusē, − āre, skatuves gleznotājs bija tā ielocījis tautiskās vilnaines skotu tartana rakstā... vidū zelta Karakallas romiešu pirts kolonnas, Romas pīnijas, Romas debesis... − Sag’n Se, gnädigste, ist das scho’ Dubbeln odah immah noch Bilderlingshof? −

... Vai tev neilgojas sirds...

... auļo Andreja Jurjāna koŗu ritmi. Ar Rienci uvertīras ritmiem. Baireutas svētku spēļu namā reiz bija latviešu dziesmu svētki.

Un te, Toronto − piepilda kā Romas Kolizeju − milzīgo Toronto Kļavlapu stadionu −

... mēs tev Romu atvedām −
būs tev vainags galvā! −

pravietīgi reiz dziedāja Raiņa jūrnieki Spīdolai Ugunī un naktī. Un no Baireutas Valhallas − trīsdesmit gadiem pāri − trīsdesmit trimdas gadiem pāri! − koŗi mirdz kā viduslaiku Bizantijas eņģeļu pulki atvērtās vasaras debesīs −

Cik brīnišķīgi ir tavi ceļi, latviešu dziesmu vara! Trešās Romas mijkrēšļa sēru maršu − Alfreda Kalniņa Baņutas Daumanta sēru maršā − bija Hitlera laikā saklausījuši brīnīdamies vācu muzikologi un mūzikas kritiķi − rakstīja jūsmīgus rakstus par Alfreda Kalniņa operu vācu varenības norietā − tie, kas toreiz vēl bija Dāvida brālības pēdējie Romas tribūni − Vāgnera Zigfrīda sārtu blāzmā − Dievu mijkrēslī...

Bet latviešu bārenītes slavināšanu − dievišķā Ordo Rerum pieņēma Baireutas svētku spēļu nams...

Un tik lielā stadionā kā Toronto Kļavlapu Kolizejā − skan dievišķīgi jūsmīgi, rotaļīgi − tās pašas Baņutas − Alfreda Kalniņa Baņutas − līgotnes...

Vai toreiz, vadonības laikos, uz varenajiem druīdu ozoliem, uz atvērto operas skatuvi lūkodamies − toreiz, kad pār skatuvi, mīlētājiem skūpstoties, plaiksnīja Jāņu nakts Pētera Rožlapas maģiskie zelta ziedi −

− vai toreiz, uz druīdu ozoliem vērdamies, es spēju saklausīt −

− dievišķīgo, laipno, rotaļīgo − komēdiju − Alfreda Kalniņa līgotņu starpspēlēs? Tur laimīgi, jocīgi mijas senlaicīgie Jāņi ar Alfreda Kalniņa paša jaunības, tūkstoš astoņi simti deviņdesmito gadu danču lustēm − nu, gatavais Vīnes Prāters! −

− Redzu − Alfreds Kalniņš, komponēdams, pats priecīgi smej bārdā − nu gatavais jaunā Brāmsa sentimentālais vieglprāts, vai ne? − bet pāri...

tās gaŗi elstās, sēri mīļās skaņas,
kam līdzīgu man pasaulē vairs nava... − līgo!...

un atkal tanckapellas interlūde, līdzi dzied Arkādijas lakstīgalas...

Kuŗš putniņis dzied tik koši,
Kā dziedāja lakstīgala? −

− Jaunā Pasaulē − trīsdesmit trimdas gadiem pāri − koŗu priekšā, kuŗi mirdz ka eņģeļu koŗi, viduslaiku eņģeļu koŗi atvērtās vasaras saulgriežu debesīs − stāv Jānis Kalniņš − zīmīgi, bet viegli paceltām rokām − tie nav čechu kvadrātiskie diriģentu ritmi, tā ir mocartiska div- un trijdaļu miju rotaļība − dievišķīgās rotaļas −

... kuŗš putniņis dzied tik koši...

Ādolfs Ābele un „Dziesmuvara” ar to gluži tradicionāli mēdza pārcelties gadmiju un gadskārtu šķirtnēm vecgada vakaros. Pie sirds latviešiem tā Jāņa Kalniņa dziesma.

Bet tur līdz ir Burvju flautas maģisko ceļvežu ritmi un Bacha „Angļu svītas” pasaku zirdziņu ritmi...

Mocarts. Kuŗš putniņis dzied tik koši? Laikam senie itāļi arī...

Bet Pēteŗa Barisona „Kantātē” tāda Gustava Mālera „Resurrection” − orķestrāla bagātība − kas to mūsu dienās Barisonam piedāvinājis klāt? Vai pats? Cilvēki brīnās un jūsmo un taujā, un nezina... Un cilvēki brīnās un jūsmo − ne velti Roberts Zuika ar tiem saviem vīriem slīpējis Alfreda Kalniņa „Šurp, brāli!” − karalisku, solitāru dārgakmeni − kuŗā nu − Toronto dziesmu svētku − valdnieces − Spīdolas kronī − zaigo vai viss Brāmss mikrokosmiski iekšā − jānudien! Un kas par to, ka Emīlam Dārziņam velnišķīgs ķēriens uz pasaules lielāko un slavenāko gulbju saukšanu par saviem? Tuonelas gulbi viņš paņēma sev aizsaulē, bet Lohengrīna gulbis dzied − un labi dzied! − kopā ar Kārļa Jēkabsona sirreālistiskiem vārdiem − Mirdzi kā zvaigzne tu naksniņā − un lai tik Olimpā Hugo Volfs ar Merikes Du bist Orplid mein Land! − tiek līdz mūsu vīru koŗu spožākai, mīļākai zvaigznei!