IZDEVUMS, KAS VĒL JOPROJĀM MŪS SAISTA

Pirmie vispārīgie latviešu dziedāšanas svētki Rīgā. Faksimiliespiedums. ASV: Latvju Mūzika, 1973.

 

Sakarā ar latviešu dziesmu svētku simtgadi apgāds "Latvju Mūzika" faksimilā pārspiesto nošu krājumu papildinājis ar divu lappušu ievadu. Tur aprādītie bibliografiskie smalkumi pieņemami zināšanai, taču dažs klīrīgs kommentārs prasa piebildes. Ievadā, piemēram, norādīts uz dažām iespiestajām dziesmām, kas "vēl joprojām mūs saista" un "nocelta cepure", ka pirmie latviešu koŗi tādu mūziku vispār spējuši dziedāt. Te derēja runāt daudz skaidrāku valodu: J.K. Rinka "Tēvreizē" un arī ne vienā vien Baumaņu Kārļa dziesmu taktī atrodamas modulācijas, kuŗas pašreizējiem latviešu trimdas koŗiem būtu pieveicamas labi ja pēc pamatīgas mācīšanās un vingrināšanās. Kā to paveica mūsu lauku koŗi pirms simt gadiem, to pārspieduma izdevēji nezina pateikt. Izskaidrojums itin vienkāršs: mūzikas mīļotāji vienmēr spēs veiksmīgi iedzīvoties skaņrakstos, kas atbilst tā laika garam, kuŗā viņi dzīvo. Rinka un Baumaņa mūzika pilnīgi atbilda Eiropas mūzikas aktuālajai gaisotnei 19. gs. vidū. Tādēļ mūsu koŗiem veicās šo mūziku bez sevišķas piepūles atskaņot. Tāpat tas veiktos tagad ar latviešu laikmetīgās mūzikas skaņdarbiem, ja tos dotu mūsu koŗiem dziedāt. Taču mūsu vecie brīvmākslinieki, ar maz izņēmumiem, vārdzina koŗus, liekot jauniem cilvēkiem dziedāt novecojušu mūziku.

Zinot "Latvju Mūzikas" apgāda saistības ar dziesmu svētku simtgades kopkoŗa programmas sastādītājiem, uzjautrina trāpījums, tā sakot, pašu vārtos. Simtgades programmā bija ielikta J. Cimzes apdare "Rīga dimd", uzsveŗot, ka tā atskanējusi arī pirmajos svētkos un tātad dziedama ar izcilu simbolisku nozīmi. Krājums toties parāda, ka koncertā pirms simt gadiem dziedāta pavisam cita dziesmas "Rīga dimd" apdare, gan arī J. Cimzes. Simtgades koncertos 1973. g. kopkoŗiem tātad deva dziedāt falsifikātu.

Krājums atklāj kādu līdz šim nepamanītu norisi latviešu agrīnajā mūzikas dzīvē. Tā ir pazīstamā tautasdziesma "Puiši jāja pieguļā", kas še sastopama ar gluži citā sfairā saistīto tekstu "Saules meita kroņus pina". Var droši teikt, ka J. Cimzes tautasdziesmu pieraksti ir autentiski. Skolotāju konference 1869. g. viņam uzdeva gādāt tautasdziesmu apdares. Skolotāji nekad nebūtu samierinājušies ar Cimzes patvarīgiem pārveidojumiem, kādus mūsu mūzikas lietpratēji stipri vēlāk brāļiem Cimzēm centās piedzejot, bez mazākā pierādījuma radot aizdomas, ka dažas melodijas viņi paši būtu komponējuši. Nav šaubu, ka brāļi Cimzes līdz ar kollēgām pievērsās latviešu tautasdziesmu melodiskajam žanram, jo tās vairāk atbilda vispārējai mūzikas gaumei 19. gs., atstājot novārtā teicamās dziesmas. Jāatbild uz līdz šim necilāto jautājumu, kā tas nāk, ka šai krājumā Cimze iespieda augšminēto melodiju ar latviski reliģiozo tekstu par Saules meitām un Dieva dēliem, izmainot to vēlāk Dziesmu rotā pret pantiem par pieguļā jāšanu. Puslīdz droši secināms, ka Cimze ar šīs dziesmas pirmvariantu parāda savu piesliešanos jaunlatvietībai Ausekļa un Kronvalda garā. Hipotetiski jāpieņem, ka vēlākā teksta maina notika uz luterisko klerikāļu spiediena, kas toreiz drakoniski valdīja pār Cimzi un viņa semināru un kas vēl tagad ar aizdomām raugās uz katru latviskas dievatklāsmes aspektu. Tas ir noziegums, ka neviens latviešu mūzikas druvas censonis simt gadu laikā neatrada par vajadzīgu atjaunot šīs varenās dziesmas teksta pirmformu, kas liek domāt par Paula Einhorna 17. gs. pieminētajām latviešu hymni deorum, par kuŗām latviešu lietpratēji pieraduši teikt, ka tās esot pazudušas bez pēdām. Simt gadus aizmirsta palikusi arī krājumā atrodamā īpatnā "Kaŗavīri bēdājās" melodija, kuŗas dominantīvais ievadtonis nevar būt Cimzes izgudrots.

It kā atvainodamies par nošu krājuma pārspiedumu ("Lai nu kādi šie pirmie latviešu skaņdarbi kritiskākam vērtētājam šķistu šobrīd..."), "Latvju Mūzikas" apgāds demonstrē gauži ierobežotus domāšanas apvāršņus. Nopietns vērtētājs nekad nesalīdzinās krājuma saturu ar šodienas laikmetiskās mūzikas aktuālitātēm, bet gan vērtēs to, izejot no laika vides un apstākļiem, kādi tie bija pirms simt gadiem, kā orientācijas palīgu izmantojot vācu koŗdziesmas toreizējo standartu, jo to un neko citu krājuma darinātāji gribēja sasniegt. Pirmo latviešu dziesmu svētku pamatā bija neslēpts nolūks radīt latviešu profesionālo mākslas mūziku, kas Latvijas territorijā spētu sacensties ar kultūras jomā vadītājiem vāciešiem (baltvācu dziesmu svētki kopš 1861. g.). Jāteic, ka svētku rīkotājiem viņu nodoms, dzīt šai virzienā pirmo vagu, labi izdevās. Falsifikāta "Rīga dimd" vietā simtgades kopkoŗa programmas autoriem nebūtu slikti piestāvējis, kaut vai tradicijas labad pievērsties tam vai citam šī krājuma oriģinālam. Vai spilgti iedvesmotā Baumaņu Kārļa "Daugavas zvejnieku dziesma" būtu atklājusi mūsdienu koŗu intonātivo nedrošību? Jeb vai Cimzes Dāvja "Kur mājo mana meitiņa" parādītu, ka dažs vēl pašlaik ražens kopkoŗu speciālkomponists nav neko tālāk ticis par toreizējo "līdertāfeli"? Cik archaiski būtu skanējusi Baumaņu Kārļa "Tēvijas dziesma", kuŗai tekstu rakstījis Lapas Mārtiņš - dzejnieks, kas tika ļauni izsmiets simtgadei veltītā lugā, kuŗu uzveda Zviedrijā, bet kas šai dziesmā raksta vārdus, ko Rīgā tagad neviens neuzdrošinās izrunāt:

Tad vienreiz tak tā migla velsies,
kas gara gaismu aizkavē,
un mūsu tauta godā celsies
pie citām tautām pasaulē.

Par komisku pārpratumu jānosauc apgāda "Latvju Mūzika" viedoklis, ka, parakstot savas tautasdziesmu apdares tikai ar iniciāļiem, brāļi Cimzes parādījuši kvalitātīvu "necilumu, pat biklumu". Īstenībā te izpaužas autoru goda prāts, kuŗa visai pietrūkst šodienas latviešu komponistiem. Nevienā tautā laikam nav tādā kuplumā sazēluši "tautasdziesmu komponisti" kā tagad pie latviešiem. Dažs skaitās skaņradis un saņem pat godalgas, taču kopš gadiem nesaskandina vairs ne kripatas paša mūzikas, tikai salipina vēl pavadskaņas tai vai citai tautasdziesmai. Cits atkal pārraksta trīssimt gadus vecu korāļmelodiju glīti četrbalsīgi un ieliek to programmā kā savu kompozīciju. Neviens nevar komponēt tikai uz "kredīta", pastāvīgi aizņemoties "kapitālu" tautasdziesmu vai korāļu bankā. Simtgades kopkoŗa programmas būtu labi piestāvējis, atjaunot pirmo svētku tradiciju un tautasdziesmu apdaŗu autorus atzīmēt tikai ar iniciāļiem - programmas lapa būtu izskatījusies krietni patukšāka, bet toties godīgāka.

Simt gadus vecā dziesmu krājuma parādīšanās jauniespiedumā silti apsveicama. Kaut tādu vecās latviešu mūzikas literātūras pārspiedumu būtu vairāk - gan ar apsvērtākiem kommentāriem nekā šoreiz. Pirms gadiem bija runa par A. Jurjāna "Latvju tautas mūzikas materiālu" faksimila jauniespiedumu, ko starptautiskās folkloristu aprindas ļoti apsveiktu. Kur tas kavējas?

Longīns Apkalns