BLOKĀDES PĀRRAUŠANA

Aleksandrs I.Solžeņicins. Gulaga archipelags. 1918-1956. Literārs izpētes mēģinājums. 2 sējumi. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1974-1975. 525 un 576 lp. $27.00.

 

Solžeņicina grāmatas Gulaga archipelags klajā laišana 1973. gadā manā uzskatā ir milzīgi svarīgs notikums. Šīs neaptveŗami nozīmīgās grāmatas iznākšanu var salīdzināt ar kādu citu notikumu - ar Staļina nāvi 1953. gadā.

Pēc mūsu (padomju) laikrakstu ziņām, Solžeņicins ir nodevējs. Savā ziņā jau, protams, tur taisnība ir - viņš nodeva Gulagu, t.i., Galveno nometņu pārvaldi. Savu dzimteni viņš nenodeva. Taisni otrādi - par to viņš bija cīnījies ar izcilību. Arī savu tautu viņš nenodeva, bet gan padarīja to slavenāku ar saviem darbiem, ar savu dzīvi. Visas cilvēces priekšā viņš cēla gaismā patiesību par Gulagu - par to, kā miljoni tika iznīcināti. Patiesību viņš atsedza ar konkrētām norisēm, ar precīzām liecībām, ar biografiskiem faktiem. Tas ir stāsts, kas katram cilvēkam būtu jāiemācās no galvas. Tas ir stāsts, ko padomju valsts uzraugi neizprotamu iemeslu dēļ par katru cenu grib nogremdēt aizmirstībā.

Jājautā, kuŗš tad nu īsti parādās kā nodevējs?

Asiņainās segas stūri mazliet pacēla (PSRS KP) XX kongress, tās segas, kas vēl joprojām pārklāj līķu kaudzes. Piecdesmitos gados šis kongress paglāba no iznīcības miljonus - gan tos, kas bija dzīvi palikuši, gan pusdzīvos, gan arī tos, kuŗu dzīvības karājās mata galā. Lai slavēts ir XX kongress!

XXII kongresā pieņēma rezolūciju uzcelt pieminekli bojā gājušajiem. Bet patiesībā notika tieši pretējais - pēc dažiem īsiem gadiem sākās šo notikumu plānveidīga izskaušana no tautas atmiņas. Šie briesmu darbi mūsu valstī tika pastrādāti ar vēsturē vēl nekad nepieredzētu intensitāti, ar nepieredzēti plašu vērienu. Pēc vienas un tās pašas sistēmas iznīcināja miljonus - kā mušas, lai arī tie bija cilvēki, visi kopā un katrs atsevišķi. Cilvēki - katrs ar savu savdabīgu likteni, katrs ar savu īpatnu nāvi.

Tikai padomājiet, ko īsti nozīmē fraze "pēc nāves rehabilitēts" vai arī teiciens "Staļina personības kulta sekas." Kas tad īsti notika ar personību? Ne jau ar personību kulta centrā, protams, bet ar visām tām personībām, kas aiz sevis nav atstājušas neko vairāk kā "pēcnāves rehabilitācijas" apliecības? Kur tad šīs personības īsti aizgāja bojā? Kur ir apraktas viņu mirstīgās atliekas? Kas īsti notika ar visām tām personībām - no brīža, kad viņas tika izceltas no savām mājvietām, līdz brīdim, kad viņas atdeva atpakaļ piederīgajiem apliecības veidā?

Kas slēpjas aiz vārdiem "pēc nāves rehabilitēts"? Kāda dzīve? Kāds sods? Kāda nāve? Bet kopš 1965. gada par visu to dienas kārtībā ir bijis mēms klusums.

Šo mēmuma blokādi pārrāva Solžeņicins, pats vienlaikus kļūdams par liesmojošu tradiciju, par dzīvu, nemirstīgu leģendu. Pagātnes notikumi viņa grāmatā apveltīti ar dokumentālu objektīvitāti. Anonimas upuŗu masas atkal atguva savus vārdus. Un vissvarīgākais - Solžeņicins aprādīja šo notikumu būtiskumu, to patieso un audzinošo nozīmīgumu.

Visu to mēs it kā atklājam no jauna. Mēs redzam un dzirdam visu tieši tā, kā tas notika: kratīšanas, aresti, pratināšanas, cietumi, deportēšanas, transitnometnes, koncentrācijas nometnes. Bads, dauzīšānas, vergošana, līķi.

Gulaga archipelags.

 

Lidija Čukovska

 

Redakcijas piezīme: Rakstniece Lidija Čukovska, kas nes pazīstamās krievu literātu un intellektuāļu dzimtas vārdu, arī pievienojusies augošajai padomju disidentu saimei. Tāpat kā Čukovskas citi raksti, viņas 1974. g. 8. februārī Maskavā sacerētās piezīmes par Gulaga archipelagu, kas veltīts visiem tiem, "kam nebija pieticis mūža, lai par to pastāstītu," plaši cirkulē visā PSRS samizdata veidā. Gulaga archipelagu latviskojuši Franks Gordons un Artūrs Strautmanis.