VĒMŪTISKI SPOKI, VIENA TAUTASDZIESMA UN GABALIŅŠ IRONIJAS

Indra Gubiņa un Gunars Janovskis, Paskaties kļavā. Dzejoļi. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1974. 123 lp. $5.50.

Dievs vien zina, kas divus nopietnus stāstniekus - Indru Gubiņu un Gunāru Janovski - kūdījis laist klajā kopīgu pabiezu dzejoļu krājumu Paskaties kļavā, To lasot un pārlasot, trīsdesmito un četrdesmito gadu Rīgas ģimnazistu atmiņu albumiņu die Wehmut aumaļām gāžas virsū, vesela apjomīgu apmēru spoku plejada, kuŗas rekvizītēs netrūkst pat ne vīstošo un vispēdīgi sabirstošo rožu.

Starp tavām grāmatām
kā skumjš un bēdīgs stāsts
būs nokaltusi roze,

skandē Gubiņa. (Tomēr diezin vai "nokaltusi roze", drīzāk gan - sakaltis rozes zieds!) Un Janovskis piebalso:

Kas paliks pāri?
Roze sakaltusi
starp manām grāmatām
kā kluss un bēdīgs stāsts.

Liekas gan, ka vairāk nekas, jo "stāsts" ir tiešām sirdi lauzoši bēdīgs. Un ainas padziļinājumā atklājas:

Kā gan lai tu to zināt vari,
cik grūti man bez tevis būt... (Janovskis).

Un vēl "dziļāk":

Vai ticēt man, ka nāksi vēl
reiz tomēr atpakaļ? (Gubiņa).

Kur šajās vēmūtisko spoku dievainēs lasītājam rast cietu zemes pleķīti, kur atsperties? Krājuma nākamajās nodalās?

Bet arī tur - spoki, Jāņa Grota un Elzas Ķezberes Ibsena Pēra Ginta un Solveigas motīvu interpretējumu manierē nodaļa "Mežinieka dziesmas". Turklāt, Gubiņa uzņēmusies spēlēt Pēra lomu, ne Solveigas. Janovskis savu dziesmu raksta Eduardai, tas jau labāk:

Eduarda, vai tu vēl atceries?
Tonakt ārā gaudoja vētra,
un lietus brāzās mana loga rūtī.

Pēc šīs "sekmīgi veiktās" ar prozas darbiem iemantotā autora portreta destrukcijas - tomēr dažas lappuses, vismaz Gubiņai, ar kurām būtu pieticis, ja nu par katru cenu "visiem latviešiem jābūt dzejniekiem".

Gubiņai, piemēram, viņas beidzamajā nodaļā "Bāŗu dziesmas" ir turpat vai konģeniāli uzrakstīts dzejolis, ievērojot, ja arī ne pilnīgi izturēti, mūsu tautas dzejas metriskos nosacījumus, (Un šis dzejolis vēlreiz apliecina, kādu aistētisku pilnību tautas dziesminieki bijuši spējīgi aizsniegt šo skopo metru robežās.)

Pie ābeles piestājos
kā pie savas māmuliņas
Balti zari pāri liecas,
slaucīs manas asariņas,
Nevar aizsniegt, nav tās rokas,
nav tā mana māmuliņa.

Gubiņai šajā nodaļā ir arī vēl citi dzejoļi, vai dzejoļu rindas, kas, izlasītas, tūliņ
neaizmirstas:

Tās nav tikai kaijas, kas tur tālē kliedz,
tā nav tikai jūŗa, kas tā vaid un dārd,
tas nav tikai vilnis, kas tev pretim skrien -
kāds, caur tāli nākdams, nāk, bet neatnāk.

Arī Janovskis uz beigām, nodaļā "Lietainā novakarē", uzdrīkstējies izkāpt no glītrakstīšanas un rakstīt pats savā rokrakstā. Ka tam ir savs asums, liecina ironiski iekrāsotā skicīte "Kolchoznieka bēres". Dieva nav. Un ja ir, tad kaitīgs kā opijs. To vecais Sķopka zina un tomēr, apmetis grožus ap kaklu, ieiet birzī. Kad nu viņš apglabāts -

Viņš tagad baltā linu kreklā staigā
pa Dieva opija laukiem.

Te jau - abiem - ir kaut kāds sākums, gandrīz vai sološs sākums. Kāpēc vajadzēja
āzēt sevi un latviešu literātūru ar rožu putekļu albumiņkonserviem?

 

Gunars Irbe