ZĪDASTES GRĀMATA

Mirdza Čuibe, Torņu un drupu bezdelīgas. Ainas un atspīdumi. Vesterosā: Ziemeļblāzma, 1975. 224 lp.

 

Zviedra Pēra Ulova Enkvista (P.O. Enquist) grāmatā Legionärerna, par ko priekš dažiem gadiem daudz rakstīts arī latviešu trimdas presē, ir kāds atslēgas epizods, ko vērīgs lasītājs pamana. Autora alter ego ir Amerikā un piedalās melnādaino amerikāņu protesta gājienā. Viņa simpatijas ir protestētāju pusē. Taču - lai cik tās lielas - viņš jūt, ka šajā emociju un pieredzes piesātinātajā kopībā viņš ir tikai viesis. Kurā katrā paša izvēlētā brīdī viņš var aizbraukt. Tas ir pavisam kaut kas cits, nekā ja cilvēks ir neatraujami saistīts ar vietu un vidi, kur notikumu plūsmas mechanika ik brīdi liek samaksāt ar sevi pašu par katru jā un nē, un kur cilvēkiem tā ir bijis pagātnē un būs nākotnē.

Par šīm lappusēm Enkvista grāmatā jādomā, lasot Mirdzas Čuibes īsa Rīgas apciemojuma "ainas un atspīdumus" vienā no pērnā gada trimdas grāmatniecības nozīmīgākajām grāmatām, Torņu un drupu bezdelīgas...

Pie galda Rīgas Centrāltirgus kafeterijā autori uzrunā vecāks laucinieks: "Kundzīte gan no tālām zemēm. Es jau labu brīdi vēroju. Jums tie ģīmji tādi - lepni, domīgi."

Kad viņa kādai senai paziņai izmet, ka "mums" jūs, t.i. latviešu Latvijā, "ļoti žēl", viņa saņem spītīgu atbildi: "Mēs esam savu izpostīto zemi uzcēluši pašu spēkiem."

Un autore jautādama rezonē: "Vai mēs vairs neesam viena tauta?"

Enkvists uz kuģa Daugavā - tiešāk, ar cittautieša bezkaislību: "Šeit bija īsais, sāpīgi intimais saskares mirklis divām tautām, kas reiz bijusi viena tauta."

Varētu iebilst: Nē, ne divas tautas, bet tauta un rieciens, kas no klaipa atgriezās, kad par to plēsās divas totālitāras, imperiālistiskas varas.

Bieza stikla sienas izjūta ir dominējošais motīvs Čuibes grāmatā: lai kur viņa arī ietu un ko redzētu vai dzirdētu, starp viņu un visu, ko Rīga viņai grib un var parādīt, ir kaut kāds iepriekš nosacīts anti, kaut kāda viņi un mēs distance. Un tāpēc šī grāmata, daudzām droši vien perfekti aprakstītām Rīgas ikdienas detaļām par spīti, ir vairāk grāmata par kādu ieilgušu traumu, mazāk - par latviešu Rīgu šodien, to Rīgu, kuŗas ļaudis ir ar to neatraujami saistīti un par katru jā un nē maksā ar sevi pašu.

Šis var būt redzes viedokļa jautājums. Problēmatiskāks tas kļūst, ja grāmatas dominantes tālākajā konsekvencē īpaši dīvains vairs neliekas gaŗais un attaisnojošais trimdas jauniešu pārtautošanās izklāsts, jo "dzīvot Skandinavijā starp zviedriem ir ciešamāk (ne)kā dzīvot starp krieviem dzimtenē". Ciešamāk gan, bet es ar aizdomām vēroju Čuibes "tēvoci" Centrāltirgū: Vai šis večuks tikai nav tas pats farbror, kā zviedru knēveļi dēvē visus, kam tāda kā gadu nastiņa uz pleciem. Pat Endzelīns ar Mīlenbachu uz citām domām neved.

"Mīlēt dzimteni var arī no tāluma..." pieliek punktu autore.

Bet, lai mūsu no kartes neizdzēstu, kādam tā ir arī "grēcīgi jāmīl" - cara laikā, Ulmaņa laikā un arī tagad. Kā tagad tas notiek, par to Čuibei nav turpat vai nekā ko sacīt. Pat no mazākās piemiņlietiņas, ko Latvijā augušais dēls dēla sirsnībā viņai grib nopirkt, nemaz jau nerunājot, ja pircēja viņa krievu cilmes dzīvesbiedre, viņa kratās vaļā it kā no saindēta kumosa.

Grāmatas galveno pavedienu, pašu "ceļojuma aprakstu", savā laikā turpinājumos publicēja laikraksts Laiks. To paplašinādama, Mirdza Čuibe ir uzcītīgi sekojusi tai pašai pavediens-sānskats-atskats metodei, ar kādu savu Rīgas piezīmju grāmatu Zili stikli, zaļi ledi (1968) bija uzrakstījis Uldis Ģērmanis. Emocionālais klimats katrai ir, turpretī, savs. Ģērmaņa grāmatu raksturoja ironiska, bet izprotoša distance, kritiski izzīmētas bērna dienu pilsētas pagātnes un tagadnes detaļas un - kaut kur zemdegā - ticētājs optimisms. Čuibes grāmata ir apraudātājas un atstūmējas, dziļi aizvainotas "zīdastes" grāmata (par zīdasti viņu cerēšanās laikā saucis viņas pirmais vīrs, izsūtījumā mirušais Vilis Cedriņš). Ģērmanim Rīga ir Rīga ar salstošu, bet nenosalušu Saulcerītes dvēseli, Čuibei - "bēŗu gājiens uz mūzejiem". Un tāpēc tā viņai arī aizšalc gaŗām ne meklēta, ne atrasta, bet lasītāju viņa ilgi, gaŗi un nogurdinoši vadā pa savas saplucinātās zīdastes mūzeju. Tur ir skatāmi traģiski epizodi un cilvēcisks intimitātes maigums, visa traumas etioloģija. Izstaigājusies, ne ar vārdu nepieminējusi, ka tādu ir tūkstošiem, kaut arī mazāk zīdainu, viņa iznāk pa durvīm kā pirmais brālis, trešā brāļa lomu uzticēdama meitai: "Tā dzimusi Skandinavijā, tai skandinavu vārds, skandinavu uzvārds."

 

Gunars Irbe