KOMMENTĀRI • PIEZĪMES • AKTUĀLITĀTES • REPLIKAS • ĪSRECENZIJAS
MOTOCIKLU VASARA
Rīgas kinostudijas filma, 70 min., 35 mm, melni-balta, 1975. g.
Režisors inscenētājs: Uldis Brauns. Mākslinieks inscenētājs: Uldis Pauzers. Scenārija autori: Andris Jakubāns, Elmārs Jansons.
Galvenajās lomās: Inese Jansone un Pēteris Gaudiņš.
Motociklu vasara ir filma par jaunību, mīlestību un motocikliem, kas ar saviem divi riteņiem aizzib pa šosejām, ceļiem, tālāk pa pļavām, pa takām cauri mežiem. Visā pasaulē tagad motocikls ir kļuvis par jaunatnes atbrīvošanās kopsaucēju, par simbolu kustībai telpā, par līdzekli izlidošanai no ikdienas rutīnas. Filmā šo izraušanos nemirstīgu padarīja aktieris Fonda ar savu Easy Rider. Modernais kovbojs, zirgu nomainījis pret motociklu, izjāj pasaulē... sev sievu meklēt. Motociklu vasara, kur kadri nomainās lēni, kur filmu kamera bieži atskrien atpakaļ, kavējoties pie dabas ainavām, ir liriski iecerēta divu jauniešu romantikas vizuāla mozaīka, kas virzās raiti, taču liekot skatītājam atcerēties, ka runa ir arī par filmu pašu.
Vai Motociklu vasara ir mākslas filma? Daļēji jā, kaut arī tās techniskā virzība ir dokumentālās stilistikas apjomā, kas nozīmē, ka aktieŗu drāmatiskumam nav smaguma un inerces kauzalitātes. Lietas nokārtojas pašas, un tāpēc filmu kamera kļūst par padevīgu pavadoni Inesei un Mārim, pat ar zināmu kautrību un redzes smalkumu, un tā sniedz skatītājam aistētisku prieku arī par dabu, kokiem, pļavām, jūrmalu, pilsētu, par visām tām vietām, kur „jaunais pāris” ierodas.
Vai Motociklu vasara ir t.s. autora (auteur) filma, kas nozīmē stingri veidotas stila iezīmes un rokrakstu, kas nāk no režisora rokas? Nē, režisors nav mēģinājis iekrāsot savdabīgu, personisku stilu, bet atļāvis daudz rīkoties filmu kamerai pašai. Šādi atskurbināta filmrade, kas it kā neplāno kadru plūsmu, liek uzrasties atgadījumiem, nesabiezina saturu un nerada konfliktus. Lielisks vizuāls nobeigums bija secībai, kas sākās ar „sliktā” līgavaiņa uzkāpšanu milzīgajā ozolā, mēģinot no tā galotnes nokacēt aizpūsto līgavas plīvuru, kamēr tajā pašā laikā Māris ar Inesi (mīla no pirmā acu uzmetiena) aizbēg ar motociklu.
Ierašanās pie „vecā pāŗa” lauku saimniecībā bija ar iejūtīgu humoru, un vecais vīrs savā labestībā, sirsnībā un laipnā uzņemšanā bija nepārspējams, un, daloties pie galda maltītē ar „jauno pāri”, labi iezīmējās tagadnes un pagātnes laika tecējuma jomi. Un tā šis vecais pāris klētiņā ieceļ „jauno pāri” jaunai dzīvei un jaunam laikmetam.
Nekad mēs vairs savā dzīvē nebūsim tādi, kā bijām pirms mūsu pirmās mīlestības, mēs esam mainījušies, kaut kas svarīgs, nepasakāms ir noticis, izsapņots, klāt nākušas jaunas atziņas, sasniegti jauni krasti, upes izbristas, pārpeldētas, un to lai atceramies. Un „jaunais pāris” iebrien Gaujā, un peld, un priecājas par tās skaistajiem krastiem, par ūdeni un par savu peldēšanu. Bet sapnis beidzot izgaist, un Inese pazūd. Beigu ainā redzam Māri vienu pašu uz motocikla braucam tālāk pakaļ auļojošam zirgam. Tā filma beidzas. Motociklu vasaras dzejiskā plūsma ir rāma, bez šaušalām, bez šokiem, kas bieži sagaidāmi „motociklu filmās”, un notikumi tek mierīgi, pat ar mazu rezignāciju. Tek un virzās: Inese sava ziņā ir pat pārsteidzoši nekustīga, paklusa, un mēs jautājam, bet ko gan viņa pašlaik domā? Šāds filmisks skatījums ir intellektuāli ierosinošs, un šādu statiskumu savā laikā līdz galam noveda francūzis-režisors Godārs filmā La Chinoise. Bet tas, kas rīkojas ir Māris, Inesi uz motocikla apkārt vadādams un viņa ar savu līgavas plīvuri atgādina kādu spāņa vecmeistara − Velaskēza vai Gojas − gleznu. Šajā sakarā zīmīgi, ka „Zoltnera bilde” eļļas gleznā, kuŗu Mārim uzdāvāja viņa 18 gadu dzimšanas dienā, tiek atrasta dabā ar motociklu braucot... Un tā divās dienās un divās naktīs šie divi izsapņoja sapni, prom no ikdienas, prom no burzmas. Filmu kamera labi uzturēja graciozu vieglumu, kuŗā iejūtīgi iekļāvās komponista Marģera Zariņa mūzika.
KOKLE
15 min. gaŗa, melni balta, 16 mm dokumentālfilma, ko bija darinājis Roberts Freimuts Toronto, labi izmantoja diagrammas, rādot kokles rašanos Kārļa Staško rokās. Šī amatnieka-meistara darbnīcā acu priekšā no pagales radās kokle, un filma imponēja ar savu precizitāti un tiešumu. Melni baltais tonis pasvītroja šī mūzikas instrumenta vienkāršību un maģiskumu.
Tālivaldis Ķikauka
(Abas filmas izrādītas Toronto 24.10.76.)
