JG redakcijai:
Atsaucoties uz jūsu aptauju JG 107. numurā, es iedrošinos lūgt turpināt iespiest prof. Ekmaņa recenzijas par Padomju Latvijā publicēto literātūru. Cik no sarunām kādreiz Rīgā nojautu, tad iebildumi pret stāstu etc. publicēšanu Jaunajā Gaitā nav „zemrindu kommentāri”, bet gan honorāri! Saprotams, ka katrs strādnieks drīkst pretendēt uz atlīdzību par darīto − rakstīto darbu. Es domāju, ka kosmiskā sirdsapziņa viegli atradīs veidu vai ceļus, kā autoriem pienācīgos grašus nosūtīt.
Kā Civitas Dei ticīgais domāju, ka turienes literātūras izlase no šīs puses zinātnieka lasītājiem dos vairāk faktus un atziņas kalnā kāpšanai nekā „mūsu” pašu izvēle brīvajā tirgū.
Priecāšos arī turpmāk lasīt kādu Alberta Bela stāstu Jaunajā Gaitā.
Oskars D. Kleinbergs, ASV.
JG redakcijai:
Gandrīz pirms gada rakstīju savu apceri par Florefas jaunatnes kongresu, kuŗu publicēja JG 106. numurā. Tagad pēc pārrunām ar dažām rakstā minētām personām izrādās, ka tanī pielaista smaga kļūda. Proti, tur apgalvots, ka M. Būmanis un O. Rozītis savā „Trimdas analizē” it kā aizstāvējuši masu deportācijas Latvijā. Tā nav taisnība. M. Būmanis izteicās, ka deportācijas ir jautājums, kas diskutējams sociālisma celtniecības ietvaros. Vēlāk Vācijas avīzē Latvija viņš paskaidro: „... Latvijā deportācijas nepalīdzēja nostabilizēt sociālistiskās sabiedrības iekārtu, jo, rīkojoties ar cilvēkiem kā necilvēkiem, nebija un nav pareizais veids, kā tikt galā ar polītisko pretinieku. Taču šis ir sociālisma celtniecības jautājums, kas nav diskutējams nedz ar cilvēkiem, kuŗu mērķis ir sociālisma sagrāve, nedz ar cilvēkiem, kas runā par sociālismu, nezinādami, kas ir kapitālisms.” Tik tālu M. Būmanis.
Jāmin, ka šis pārpratums radījis gan M. Būmanim, gan O. Rozītim zināmas grūtības turpināt polītisku darbu trimdas latviešu vidū. Lai nu kādi būtu abu šo personu polītiskie uzskati, tomēr sabiedrības domu par viņiem nevajadzētu bazēt uz nepareizu informāciju. Citāts, es domāju, pareizāk atspoguļo M. Būmaņa un O. Rozīsa nostājas. Tie nekādā ziņā neatzīst deportācijas, bet tie ir ar mieru šo jautājumu un jebkādu citu kritiku pret Latvijas padomju iekārtu diskutēt tikai ar personām, kam līdzīgi viņiem ir marksistiska pieeja gan kapitālisma, gan sociālisma analīzei.
Domāju, ka vismaz no savas puses esmu atsaucis falsifikāciju par notikumiem Florefā, kas tik plaši izplatijusies mūsu sabiedrībā un nepareizi apvaino divus citādāk domājošus jauniešus.
J. Jānadēls Rietumvācijā
JG redakcijai:
Cik zinu, profesors Dzelzītis ir arī dzejnieks, sevi skaitot par Raiņa skolnieku. Neko cītīgs nav bijis, un Raiņa cilvēcību nav apguvis.
Noniecinātie „Elles ķēķa” dzejnieki pat ieguvuši godalgas dzejā. Tās neviens pats sev iedot nevar, to dara citi, un fondu vērtēšanas komisijās neprašas nez vai sēž. Bez tam arī kritiķi šo dzejnieku dzeju nekur nav vienādojuši, kā to vienā teikumā dara K. Dzelzītis, ar to devumu, ko okupētā zemē reizēm bijuši spiesti kakla kungiem „dāvināt” turienes dzejnieki. Bet arī viņu dzejai tādēļ ar akmeni nemest. (Vai profesors tiešām neko pēdējos gados no viņu dzejas nebūtu lasījis?!) Nevajadzētu pašiem savus dzejniekus par zemu vērtēt, ar kāju spert. Var kāds piecelties un ar mietu sadot. Visam ir robežas, arī jaunu gaitu nīdējiem.
Ārija Rock-Roka Kārlailā, ASV
JG redakcijai:
Cienīju klasisko literātūru un mākslu. Tāpēc ar lielu interesi lasīju Dr. K. Dzelzīša apceri JG 110. numurā. Daudzi no mums nav akceptējuši modernās rakstniecības stila maiņas. JG līdzstrādnieks H. Kreicers, piemēram, DV Mēnešraksta 1976. g. 5. numurā izsakās:
Vai mēs, latvieši, lai būtu kādi atpalikuši provinciāļi? Arī mēs cenšamies iet kopsolī ar moderniem strāvojumiem. Kad pirms gadiem latviešu tulkojumā iznāca Dž. Džoisa „Uliss”, kāda sajūsmināta recenzente nožēloja, ka tas nav noticis krietni agrāk. Tad mūsu rakstniecība, Ulisa apaugļota, būtu piedzīvojusi varenu renesansi. Tas nu lielā mērā šķiet noticis: mūsu raksti modernizējas, sevišķi lirika. Ne vien Jaunajā Gaitā, arī pārējā periodikā nav retums dzejoļu, ko vienādi var lasīt no augšas vai apakšas...
Manuprāt, tomēr K. Dzelzīša indīgais raksts neiederas Jaunajā Gaitā. Nezinu arī nevienu nopietnu žurnālu Kanadā, Anglijā vai ASV, kas šādu rakstu publicētu. Laiki mainās, un mēs maināmies tiem līdz.
I.G. Toronto
JG redakcijai:
Paldies par Dr. Vairas Freibergas svētku runas publicēšanu Jaunajā Gaitā. Mūsu tauta (un ne tikai mūsu tauta!) dēvēja savās pasakās to sirdī gudrāko un nesavtīgāko − patiesības un progresa nesēju par „muļķīti”. Aizliegums Vairai Freibergai runāt Toronto, tāpat citi nesenie notikumi Kanadā norāda, ka trešajam dēlam jākļūst izmanīgākam, lai viņa skaidri apzināto dzīves tiešamībai nepieciešamo darbības programmu saprastu trimdas sabiedrība, kuŗai acis apmānījusi „gudro brāļu” demagoģija.
P. Šmits ASV
JG redakcijai:
Mūsu dzejnieki un literāti cauri laikiem bijuši ceļveži un ceļa rādītāji − Auseklis, Pumpurs, Rainis, Akurāters, Skalbe. Arī tagad mūsu labākie dzejnieki kā šeit, tā Latvijā pirmām kārtām ir latvieši pirms mēs viņus varam saukt kādā citā vārdā. Viņi ir latvieši, kas redz, ka jāsadodas rokās un jāturas kopā, balstot, palīdzot viens otram. Dzejnieki to redz, bet dižvīri, diemžēl, ne. Tāpēc arī tie gāganu kaŗi ar Jāni Peteru, Aneraudu un citiem. „Vai, vai, mūsu mīļie!” Lai nedzirdam šo Raiņa brīdinājumu par vēlu!
Ramavietis
