Nedaudz dienu vēlāk sākās kaŗš. Sparīgie vācu armijas triecieni padzina sarkanarmiju nekārtībā no Latvijas robežām. Jaunā okupācijas vara pa pilnam ļāva mums apskatīties, lai apjēgtu un sevī uzņemtu Baigā gada traģēdijas dimensijas: aizvesto latviešu tūkstoši, upuru atrakšana daudzos masu kapos simtiem zvērīgi noslepkavotu latviešu patriotu vairākos Latvijas cietumos. Kad noplaka izmisums un sēras, pāri palika dusmas un kauns. Tas bija jānomazgā − ar asinīm.

Zem kaŗa ešelonu riteņiem dunēja Latvijas dzelzceļu sliedes. Uz austrumu kauju laukiem, lai atriebtu mocekļus un vestu mājās izsūtītos, devās brīvprātīgo bataljoni un Leģiona pulki.

Jūs, čekisti un miliči − moku kambarsulaiņi! Komsorgi, partorgi, mopristi, aktīvisti, brigadieri un pionieri − panāciet priekšā, mums kārtojami rēķini!

Imants Piķelis, „Pirms atskan līgo”.

DV Mēnešraksts, 3, 1976.

 

 

Katrā ziņā novēršams pretējais − mūsu polītiķu braukāšana pa pasauli ar runām, kas musina uz naidu. Tas ir gluži pretēji tam, ko prasa federācijas principa ievērošana.

Federācijas princips lielā mērā ir balstīts uz brālības principa. Labums tomēr tas, ka, ja mēs domājam par federāciju konkrēti, kā polītiski izdevīgu ieroci, kā pašaisardzības, un pie gadījuma, arī kā ofensīvu ieroci, tad šai brālības apziņai nav jābūt abstraktai, kā tas bija franču revolucionāru un vēlāko laiku sociālistu idejās, bet tai ir praktiska funkcionāla baze.

Latviešu emigrantos šis tautu naids sevišķi vērsts pret krieviem. Un interesanti atzīmēt, ka šinī punktā visi trimdas polītiskie novirzieni saprotas: sākot ar oficiālajiem ALA runas vīriem un sociāldemokrātu Brīvības sleju rakstniekiem, beidzot ar neoficiālajiem intelektuāļiem un mammiņām, kas Rīgā ciemojušās un krievu barus uz ielām redzējušas. Un sociāldemokrātu vēsturiskā misija taču bijusi izlīdzināt tautību šķelšanos, novērst duncīšu polītiku starp dažādo tautību piederīgajiem.

Kas aiz tā slēpjas? Ir taisnība, krievu ieplūdums Latvijā ir liels un pie tā vainojami komūnistu plānotāji un iekārta kā tāda. Bet, domāju, pašlaik neko nevaram darīt. Kamēr padomju iekārta pastāvēs, tikmēr krievi brauks uz Latviju dzīvot. Vai nu kāds plāns latviešus pārkrievot pastāv, vai ne, patiesība ir tāda, ka nekāds plāns nav vajadzīgs. Galvenais, kas pievelk krievus Latvijā ir tas, ka tā ir gaišāka zeme, eiropiskāka, un tur dzīve met augstāku vilni nekā pelēkajā dzimtenē. Mēs varam pat teikt, ka daudzi no viņiem Latvijā ir it kā sava veida bēgļi un bieži atvieto mūs, kas izbēga uz rietumiem.

Dr. Andrievs Ezergailis, „Latvijas federatīvās tradīcijas pagātnē un nākotnē.” Laiks, 1976. g. 10. novembrī.

 

 

Torontieši sacēluši traci ap mūsu izcilāko lektori, zinātnieci un runātāju Dr. Vairu Freibergu. Turienes Latvijas valsts svētku sarīkojuma rīcības komiteja augustā lūgusi viņu teikt runu šī gada aktā. Dr. V. Freiberga lūgumu pieņēmusi. Oktobrī dažiem torontiešiem runātāja pēkšņi kļuvusi bīstama. Rādās, rīcības komiteja spiedienam piekāpusies un savu iepriekšējo aicinājumu atsaukusi. Neparasts gājiens. Vai tiešām esam tik tālu, ka krītam tūdaļ pānikā, ja saklausām neparastu un pretēju domu? Jeb vai še tīri polītiski apsvērumi sakarā ar LNAK vēlēšanām?

Laikrakstā Latvija Amerikā lasītāju vēstulēs publicētā karikatūrā Biruta Rubesa jautā, kāpēc ir tā, ka Rīgā pazīstamai zinātniecei muti aizsien čekists, bet Toronto − turienes valsts svētku rīcības komiteja? Vai tādēļ, ka viņa savā dziesmu svētku atklāšanas runā (publicēta laikrakstā Laiks un Ziņotāja 8. (329.) numurā, un ko klausītāji uzņēma ar nedalītu sajūsmu) atzina, ka māsas, kas dzied Rīgā un Toronto, ir vienas mātes meitas?!

Šķiet, aiz visa tā jūtama pārcenšanās kāda cita negrozāma lēmuma un principa aizstāvēšanā, ko padomes vēlēšanās LNAK darbinieku saraksta kandidātiem parakstīt prasīja tā sastādītāji. Šāda prasība arīdzan notikusi pirmo reizi, un, cik zināms, pārējo sarakstu sastādītāji saviem kandidātiem neko tamlīdzīgu nav prasījuši.

 

Mārtiņš Štauvers,

Montrealas Latviešu Biedrības Ziņotājs,

1976. g. nov.

 

 

Zinaīdas Lazdas piemiņas fonda Ziemeļkalifornijas nodaļas kārtējie kulturālie vakari ir gandrīz vienmēr ierosinoši tiem, kuŗi jūt, ka izglītība, īpaši latviskā, nebeidzas līdz mūža galam.

Tiekšanās pēc izglītības ir daudzkārt atzīts latviešu tikums, bet šķiet, ka lielai daļai no mums šī dzirksts izčūkst kolīdz esam beiguši skolas − vai tas būtu trīsdesmit piektā, četrdesmitā, četrdesmit piektā vai piecdesmitā gadā. Cilvēks pēkšņi, tā sakot, paliek dzīves skolā sēžot. Sēžot ne tikai uz otru gadu, bet uz desmit, divdesmit − līdz jāliekas guļus.

Šādus „sēdētājus”, nereti ar akadēmisku grādu, dzirdam nemitīgi lasītāju balsīs Laikā un Latvijā Amerikā. Viens sūrkst par neatzītiem personīgiem nopelniem, cits ābecnieciskā aizrautībā informē par visiem zināmo un vēl cits ar ķencisku pārgudrību pamāca Fordu, Kisindžeru, Brežņevu.

Bet ne visiem tīk sēdēt. Ir gājēji, kuŗi negaužas par laiku, zinot, ka cita nav un iet tam līdz. Tie nesēž pārāk ilgi pie viena skolotāja kājām, līdz pašiem tās notirpst, bet pieceļas un iet tālāk. Tie nekaunās mainīt, papildināt uzskatus, ja no tiem izglītojoties izaug. Šie cilvēki, lai kādas skolas beiguši, nebeidz iet un izglītoties līdz mūža galam.

Ir dabiski, ka starp „sēdētājiem” un „gājējiem” pastāv īgnums − īgnums mūsu sēdēs, konferencēs, laikrakstos, biļetenos.

Nedomāju, ka dzejnieks Olafs Stumbrs apvainosies, ja klasificēšu viņu kā „gājēju” un zinu, ka mūsu Daugavas Vanagu priekšnieks J. Pružinskis ir lepns, principiāls „sēdētājs”...

J. Jaunzems, „Florefa un citas dabas parādības”.

Ziemeļkalifornijas Apskats, 2, 1976.

 

 

Latvijas gūda konsuls Dr. Ed. Upinīks Aloizam Budžem veļteitūs atvodu vōrdūs storp cytu sācēja: „Breivā Latvijā Latgola beja taida palnruškeite − šudiņ tei ir kristiānisma bastions − kristiānisma citūksnis okupātā Latvijā”. Paļdis Dr. Ed.Upinīkam par šim vōrdīm, kaut vōrds palnruškeite man napateik. Te vīnmār ir jōpatur protā tys, ka Latgolā dzymtbyušona tyka atcalta 40 godus vālōk kai pōrejā Latvijā.

Antons Zvīdris, „Kristiānisma cituksnis”.

 Latgolas Balss, 17.4.1976. 933.nr.

 

 

Kristus miesā ir vieta nacionālismam, arī − bet pozitīvam nacionālismam. Pilnības saite ir mīlestība. Šinī mīlestībā mēs mīlam arī savus brāļus, savu tautu. Bet tuvāks joprojām mums paliek tas krievs, vācietis vai korejietis, ar kuŗu mūs vieno mīlestība uz Kristu, nekā tas latvietis, kuŗš Kristu noliedz.

Māc. V. Vārsbergs, „Kuŗas ir ciešākās saites?”

Ciānas Vēstnesis, 1976. g. rudenī.

 

 

Meklēdamās Rīgā pēc agrāko gadu grāmatām, autore iegriežas komisijas veikalā, kur strādā kādreizējā skolas biedrene Judīte. Toreiz abas bijušas „vienādās domās un darbos”. Bet tagad? „Vai tagad spēlējam katra savā orķestrī?” (143. lpp.)

Tālāk autore: „Mēs raudam abas. Vai esam draudzenes, vai ienaidnieces? Viss ir sajaukts, viss ir sajucis... Es mīlu šo zemi, kāda tā reiz bija. Judīte mīl to arī tādu, kāda tā tagad ir.”

Jautāsim, kas notiktu ar mūsu tautu un zemi, ja arī Judīte vairs to nemīlētu, ja neviens vairs to nemīlētu?

Kārlis Rabācs recenzijā par Mirdzas Čuibes Rīgas ceļojuma ainām un atspīdumiem.

Laiks, 8.1.77.

 

 

Un ir dabiski, ja trimdinieki vaimanā par senā zušanu, paša mūža pagājību, it sevišķi, ja vaimanātajiem nav bērnu vai tie aizmaldījusies citās tautās, un ceļš līdz kapam ir drēgns un nemīlīgs. Vientuļa mūža traģika, no kuŗa paliks tikai pēdas laika pludmalē, ko aizskalos mazākais vilnītis.

Mūsu viensētu daudzšķautnainā bagātība šodien būtu gadu gaitā pārveidojusies arī bez okupantu brutālās kollektīvizācijas. Visur strādātu ar mašīnām, vienā otrā saimniecībā audzētu tikai vistas. Cik romantiska ir lauku sēta šīsdienas Zviedrijā, Rietumvācijā vai Lielbritānijā?

Ir jāatšķir realitātes un paššausmināšanās. Kad ikviens šodien dzīvojošais latvietis, bērnus ieskaitot, sen jau, mūžu nodzīvojis, būs kapā, latviešu tauta dzīvos. Vai bēdāšanās ir veids tās nākotni darīt gaišu?

E.G. „Ko padomāt” Latvija, 1976. g. 4. septembrī

 

 

Retos gadījumos šāda kultūras izmaiņa ir jau notikusi. Nevis ar pārsteigumu vien, bet ar dusmām un riebumu ir jāredz dažu Amerikas latviešu niknā pretestība šādiem pasākumiem, kuŗi tos nosauc par komūnisma propagandu, kas ir tik vispārīgi lietojams lamu vārds, ka to var pielietot visam, kas kādam indivīdam nepatīk. Piemēram, kad pirms dažiem gadiem Kalifornijā izrādīja Latvijā uzņemto filmu „Mērnieku laiki”, kuŗā pat visfanātiskākajam fantastam nebija iespējams ne kripatu propagandas atrast, Daugavas Vanagu organizācija filmas importu un izrādi nobļāva par Padomijas propagandu. Pat ja tur propaganda būtu bijusi: vai tad Daugavas Vanagi domā, ka šejienes latvieši ir tādi antiņi, kuŗi kviešus no pelavām nespēs atšķirt, un viņiem kāds velns, svētais gars vai kāds cits spoks ir pavēlējis būt par sabiedrības cenzoriem?

Erasms Dean-Dyura

Ziemeļkalifornijas Apskats, 10 (200), 1976

 

 

Vidējai un jaunākai paaudzei, kas apzinās sevi par latviešiem un nekad nav nolieguši savu identitāti ar šo tautu, tagad savās dzīves un darba vietās jāsaskaŗas ar daudz nepatīkamiem jautājumiem, kā piemēram: Kas tad ar jums latviešiem īsti ir? Vai tas tiesa, kas noticis Latvijā? Vai latvieši bija nacisti?

Tieši šādā laikā Kalamazū Latviešu Jaunatnes Pulciņa publisku sarīkojumu (dzejnieka Jāņa Pētera dzejas pēcpusdienu) Rietumu Mičigenas universitātes telpās pāris vecās paaudzes cilvēki provokatoriskā veidā traucējuši ar metodēm, ar kādām, piemēram, demokrātiskajā Vācijā Hitlera nacionālsociālisti traucēja un jauca publiskus sarīkojumus, kas nebija viņiem pa prātam. Saprotami ir šo pāris vecās paaudzes cilvēku izlēcieni, jo, nespējuši savā dzīvē itin neko padarīt, lai uzlabotu latviešu tautas stāvokli, tie vērš savu personīgo īgnumu un naidu pret vistuvāko, parocīgāko objektu ar sev vispazīstamākām (vēsturiski iemācītām) metodēm. Viņu izvēle lietot Latvijas himnu un karogu kā līdzekļus sava rūgtuma izrādīšanai ir šo tautas simbolu nonievāšana, jo ne Latvijas himna, ne karogs nav domāts ikdienas izdarībām, bet gan svinīgiem tautas svētkiem.

Austris Ruņģis, „Patiesības grozītāji un patiesības fonds”..

Studiju Grupas Biļetens, 44, 1976.

 

 

Lugu Zilā Gunārs Priede uzrakstīja 1971./72. gada mijā − ilgi pirms presē publicētajiem rakstiem par „Baibiņu problēmām”... Mani, tāpat kā daudzus citus, lugu lasot, satrieca un līdzangažēja jau pati sākotnējā autora atspoguļotā situācija; jauneklis pirmo reizi burto un cenšas izprast savu senču ētisko un aistētisko kritēriju pierakstus.

Līvija Akurātere, „Meklēt savu līdzvainības daļu”. Māksla, 4, 1976

 

 

Gudras galvas izgudroja, ka pēc izrādēm (tādas bija divas) jārīko debašu vakars. Tas jau nu bija īsts zilais brīnums − lugai tāda goda parādīšana! Sarīkojums notika 28. novembrī. Pret lugu un tās izrādīšanu referēja E. Rodze-Ķīsele, par − teātŗa kritiķe Ņina Luce, debates vadīja Austrālijas Latvieša redaktors Sidnejā Aleksandrs Zariņš...

„Ja trimdinieki laikā nesaskatīs ieroci, kas paslēpts čekas sūtītajos „kultūras produktos”, tad var gadīties, ka mūsu saime sašķeļas divās naidīgās pusēs,” Referente domāja, ka tāds ierocis paslēpts arī Zilajā un atzina, ka luga ir tendencioza, bez sevišķas mākslas vērtības. Zilas ir arī čekistu uniformas...

Ed. Šmugajs, „Govs psīcholoģija un Zakenfelds”, Latvija Amerikā, 25.12.76.

 

 

„Apskatīsimies savā organizācijā, biedrībā, draudzē, kur senāk viss bija labi un mierīgi, vai tur pēdējos gados nav mēģinājis vadībā iefiltrēties kāds veikls un mums naidīgas varas pakalpiņš, agrāk nepazīstams vai maz pazīstams, kas nāk ar ‘jaunām’, ‘labākām’, ‘modernākām’ idejām, kam sekojuši strīdi, atslābums, chaoss? Ja tā, izlemiet, lai šāds cilvēks vismaz paliktu aiz jūsu organizācijas vadības durvju sliekšņa, kur tas būs nekaitīgs, bet tas jādara bez lieka trokšņa, lai nepadarītu viņu par ‘idejas mocekli’...”

JG red. piezīme:

Augšējais citāts, pazīstama tautieša atrisinājums „psīcholoģiskā kaŗa” stāvoklim, publicēts pazīstamā trimdas izdevumā. Atļausim jums minēt − lai autora un redaktora mazbērniem vēlāk nebūtu jāsarkst.