Jaunā Gaita nr. 112, 1977

 

 

Vācijā iznākoša laikraksta Latvija 1976. g. 2. oktobŗa numura 1. lappusē redzam šādu ziņojumu

„MĒS GRIBAM BŪT KUNGI!”

Štutgartē (G) − Pirmās Vācijas latviešu dziesmu dienas šarmantajā švābu Štutgartē visumā izdevās spīdoši. Dieviņš bija devis labu laiku, telpas atbilda rīkotāju solījumiem un, salīdzinot ar dziesmu svētkiem, mazais dalībnieku skaits radīja intimitāti, patīkamu saskari starp devējiem − māksliniekiem, koŗiem, tautas deju kopām, un publiku.

Pieminot tikai lielākos sarīkojumus − folkloras vakars bija pulcinājis ap 600 skatītājus, kopkoncerts 800 klausītājus, un balles vakara abās zālēs līksmojās ap 550. Dziesmu dienu organizatoriskā dvēsele E.E. Rozītis ir apmierināts par dienu norisi, kaut vēl nav financiālā pārskata.

Dievkalpojumam pacēlumu deva oikūmeniskais spēks, solo un koŗa dziedājums. Kopkoncertā Latvijas valsts himna skanēja, kā tai jāskan, pats koncerts noslēdzās ar Alfrēda Kalniņa „Mēs gribam būt kungi”.

Un ballē improvizētam mēģinājumam pēkšņi cēlās svētku drānās tērptās dāmas un kungi, lai dziedātu − Gaismas pili!

Pirmo Vācijas latviešu dziesmu dienu noskaņu paudīs Štutgartē bijušie, un tā būs pamats nākamajām. Tuvākajos LATVIJAS numuros sniegsim sīkāku pārskatu par notikušo.

Raksts sniedz vairākas iepriecinošas pārdomas. Mazais dalībnieku skaits ļoti vēlams dziesmu dienās, jo tad rodas intimitāte un patīkama saskare starpdevējiem. Ja jau dvēsele ir tagad apmierināta par dienu norisi, kādēļ gan rūpēties par kādu financiālo pārskatu. Var vēl zust apmierinātība.

Bet kas pateiks, kā tad īsti jāskan Latvijas valsts himnai?

Ļoti patika jauninājums svētku mēģinājumu noturēt svētku ballē. Varat iedomāties šo skatu, „kad pēkšņi cēlās svētku drānās tērptās dāmas un kungi, lai dziedātu − Gaismas pili!”

Sīkāks pārskats vairs nav vajadzīgs. Raksta sākumā neparasts teikums, ka Dieviņš bija devis labu laiku. Kas tad noticis ar latviešu Dievu?

 

*

Vēl izskan atsauksmes par Kanadas latviešu dziesmu svētkiem. Te piemērs no Latgales preses, t.i. Latgolas Bolss 1976. g. 31. jūlija numura:

Dzīsmu svātki ilga nu 1976. goda 27. jūnija leidz 4. jūlijam. Beja daudzi un dažaidu sareikōjumu, lai tur vysus apmaklātu, beja vajadzeiga dīzgon lela nauda. Tai kai man lelas naudas nav, tod apmeklēju tikai tautas deju leluzvadumu un kūpkoru koncertu. Starplaikā apmeklēju latvīšu mōkslas un lītiškōs mōkslas izstōdes. Par latvīšu mōkslas izstādi man nav nikō saceit. Tei beja bezenergijas izstōde, nikō napaude un nikō naīrūsynōja.

Lītiškōs mōkslas izstōde beja plaša un bagōta, ar ļūti lobim dorbim. Symā izstōdē varēja redzēt daudzi latgaliskō, ari Latgaļu tautas tārpu nu 11.-12. godu symta. Ogrōkōs leidzeigōs izstōdēs beja nūrōdeits kas kuŗam nūvodam pīdar. Šūreiz taidas nūrōdes nabeja. Vysspīdar vīnai varonai” latvīšu tautai... Par tautas deju leluzvadumu var dūmas daleitīs. Nu sovas puses prīcojūs par vīnu latgaļu tautas deju − Aglyunes meitiņu deja, pi kuŗas teicēja − Dace Kārklina centēs pīdzīdōt latgaļu tautas dzīsmes latgaliski, kai, Zīdi, zīdi ōru pļova un cytas. Ar šū mozumeņu īsiļdēja ari munu dvēseli. Byutu vēļ daudzi lobōk, jo latgaļu tautas deju byutu bejis vairōk. Paļdis par pošu mozumeņu!

Par 4. juļija kūpkoru koncertu lai soka cyti kompetenti. Symā koncertā dzērdēju vīnu latgaļu tautas dzīsmi − Aiz azara balti bārzi, dzīdōtu latgaliski. Pēc tōs tyuleņ sekoja − Vysi veji mani pyute un šei latgaļu tautas dzīsme jau tyka dzīdōta lejas latvīšu volūdā, un tādēļ tei naskanēja tik labi, kai bjutu skanējuse latgaliski. Latgaļu tautas dzīsmes vjslobōk skan latgaļu volūdā, jo latgaļu volūdai ir cyta patskaņu struktūra, ir vairōk divskaņu un teiru patskaņu. Pīmāram: Vysiskaņ brašōk par − visi; Pyute skaņ brašōk par − pūta; bārziskaņ brašōk un teirōk par bērzi un tai bez gola tōļōk. Latgaļu volūdā dzīsmes skan brašōk un daiļskaneigōk.

Lai nyu kai, gribīs cerēt, ka nōkūtnē, leidzeigūs svātkūs skanēs vairōk latgaļu dzīšmu latgaliski. Šūreiz paļdis par pošu mozumeņu!

O. Zvīdris

 

Kaut arī neesmu latgalis, man tomēr ir tiesības kommentēt šo rakstu. Vispirms − es biju tas, kas ierosināja dziesmu svētku kopkoŗu koncertā uzņemt latgaļu dziesmu, tāpat es ar literātūras kritiķa Dr. P. Vasariņa atbalstu cīnījos par latgaļu dzejnieka uzņemšanu dziesmu svētku rakstnieku cēlienu programmā. Diemžēl, latgaļu dzejnieku, kas rakstītu latgaļu valodā, gandrīz neizdevās atrast. Atrastais dzejnieks pie tam saslima. O. Zvīdris ir aizmirsis pieminēt, ka šie bija pirmie trimdas dziesmu svētki, kur dziedāta latgaļu dziesma latgaļu valodā. Bet iespējams, ka paliks arī pēdējie, jo kas gan cīnīsies par latgaļu lietu, „kad manas strīdīgās un nesaticīgās personas vairs jūsu vidū nebūs” (citāts no Melngaiļa). Rakstā minēts, ka mans tautasdziesmas darinājums „Visi vēji mani pūta” skan labāk latgaļu valodā. Tam visumā pievienojos, īpaši par vārdu „pyute”. Katrā ziņā pantā par „Skaista bija vēju pūsta” − pyusta skan brašāk par pūsta.

 

*

Lielu piekrišanu trimdas sabiedrībā izraisīja Larisas un Co viesizrādes ASV un Kanadā. Larisas klavieŗu pavadītājs „uzstājās” arī ar solo priekšnesumiem − Šopēna „Valsi” un Dārziņa „Melancholisko valsi”. Pēdējo 4/4 ritmā klausoties, atmiņā pazibēja Čaka dzejolis „Šopēna sēru maršs krogū”. Šis dzejolis publicēts žurnālā Jaunā Līra 1928. g. 6. burtnīcā, tāpat arī 1971. g. Rīgas apgāda „Liesma” izdevumā. Pirmpublicējumā aiz 3. panta ir rindas:

Trīs mazi krieviņi
dejoja kazāku.

Vēlākos publicējumos šīs rindas iztrūkst. Vienalga, gribēju runāt par Čaka dzejas muzikalitāti vai nemūzikālitāti. Te muzikologa Guntara Pupas citāts no raksta LuM 1976. g. 30. oktobŗa numurā:

Viens no pieņēmumiem, kas daļēji aizēno Čaka dzīves un daiļrades patieso būtību, ir pieņēmums par viņa un viņa dzejas nemūzikālitāti. Tiesa, tādā mērā kā J. Poruku, A. Austriņu, I. Sudrabkalnu skaņu māksla Čaku nav saistījusi (ne speciālas muzikālas izglītības, ne kaislīga melomana entuziasma, ne ilggadējas mūzikas recenzenta prakses viņam nav bijis.)

Rezultātā viss, kas ar Čaka vārdiem komponēts, aprobežojas ar dažām nenozīmīgām S. Krasnopjorova, Jēk. Medina, J. Ozoliņa un M. Zariņa dziesmām, jau interesantākiem viņa dzejas muzikālā traktējuma mēģinājumiem, par kādiem uzlūkojami pāragri mirušā A. Kivila solodziesma „Aicinājums” un estrādes žanrā radītie U. Stabulnieka vokāli instrumentālie sacerējumi „Lielais kaps” un „Sprediķis Piņķu baznīcā” (bez tiem U. Stabulniekam ir vēl „Ielas zēna dziesma”), kā arī ar diviem izciliem skatuves mūzikas paraugiem − Im. Kalniņa mūziku A. Čaka dzejas drāmai (I. Ziedoņa un P. Pētersona izveidojumā) „Spēlē, Spēlmani!” un P. Plakida songiem V. Lāča diloģijai (A. Liniņa drāmatizējumā) „Piecstāvu pilsēta” un „Putni bez spārniem”. Nupat tiem pievienojusies O. Grāvīša „Poēma par ormani” baritonam un čellam, taču šis jaundarbs plašākai publikai vēl nav pazīstams. Nu, bet „Miglā asaro logs”, „Liepas satumst”, jūs vaicāsit, vai tās nepieder pie pašām dzīvīgākajām mūsu sadzīves dziesmām? Pieder, tikai aizvien vēl nav skaidrs, kad un kā šiem dzejoļiem „piefoklorizējušās” klāt krievu pilsētas romancēm radniecīgas, no profesionālā viedokļa banālas anonimas melodijas.

Kā redzam, skaņdarbu, kam ierosmi devis Čaks, ir pārsteidzoši maz.

M. Zariņš savās atmiņās par Čaku mēģina argumentēt, kāpēc tas tā: „(..) jo lielāka dzeja, jo grūtāk likt to mūzikā, − mūzika velti pūlēsies izteikt to augstvērtīgo un māksliniecisko, kas atrodams dzejā. Mūzikai ir savi likumi, tā labprāt izvēlēsies pavisam pelēcīgu un neitrālu parindeni, lai sāktu savu domu lidojumu.”

Vadoties pēc mūsu skaņražu prakses, tas tā tiešām varētu būt. Un tomēr, lai cienījamais autors man piedod, − viņa vārdos saklausu arī jaunrades kūtruma noti. Godīgāk būtu atzīt, ka mēs, mūzikas ļaudis, vēl neprotam interpretēt Čaku. Ar tiem vispār liriskajiem vai vispārdrāmatiskajiem, plastiskas melodijas un neitrāla, plastiskas melodijas un neitrāla pavadījuma iezīmētajiem izteiksmes līdzekļiem, kādi ilgus gadus bijuši vadošie latviešu dziesmu daiļradē, tas nav izdarāms. Čaka dzejas spēks ir maksimālā konkrētībā, gandrīz priekšmetiskā uzskatāmībā − īpašībās, ko mūsu skaņu māksla uzrāda tikai pašos pēdējos gados un tikai atsevišķu autoru (M. Zariņa, P. Dambja, P. Plakida, I. Zemzaŗa) darbos. Lai komponētu Čaku, ir jābūt ārkārtīgi sensiblam, ir jātuvojas viņa pasaules redzējumam un, protams, jāmīl, jāpazīst viņa daiļrade visā tās tēlu un nokrāsu daudzveidībā. Manuprāt, vispārliecinošāk tas līdz šim izdevies P. Plakidim jau minētajos songos V. Lāča diloģijas drāmatizējumam. Arī Im. Kalniņa mūzikā A. Čaka dzejas drāmas uzvedumam, kaut gan tur ieskandināta galvenokārt viņa dzejas liriskā stīga.

Tālāk rakstā pieminēts, ka Čaka mīļākā dziesma bijusi Šūberta „Liepa”. Ļoti indīgi skan teikums − „Vadoties pēc mūsu skaņražu prakses...” Par vārdiem „banālas anonimas melodijas” Guntars Pupa trimdā dabūtu pa kaklu.

 

*

Cik saprotams, pašreizējais trimdas iekšpolītiskais augstspriegums atstājis savas sekas ari trimdas jauniešu radītā resp. pārveidotā folklorā. Tā kaut kur gaŗāmejot dzirdēju:

Čekists mani pavadīja
mazu ceļa gabaliņ’.
Mazs bij ceļa gabaliņis
,
lielas laužu valodas

Otrā telpas pusē tikpat nikni atskanēja:

Fašists manim apsolīja
visu savu bagātīb.
Lielu fondu kalniņāi
nabagmāju lejiņā.

Visumā mums ir apķērīga jaunatne.

 

Imants Sakss

 

 

Bezpartejiskā humora un satiras žurnāla Rūgtais Apīnis 47. numurs sasniedzis JG redakciju! Vērtīgā izdevuma atsevišķu numuru par $3,00 var pasūtināt pie Viļņa Zaļkalna S-143 00 Vĺrby, Bäckgĺrdsv. 13 nb. Sweden.

Apakšā: RA un JG līdzstrādnieka Zilberta laikmetīgs zīmējums.

 

 

Jaunā Gaita