Divi Jaunās Gaitas autori nesen saņēmuši balvas par darbiem literātūrā. Pasaules Brīvo Latviešu Apvienības kultūras fonds piešķīris Krišjāņa Barona prēmiju Arturam Baumanim par romānu sēriju Grāfa kunga sūtnis, Saderinātie un Hernhūtieši, bet dzejniece Velta Toma saņēmusi Zinaīdas Lazdas piemiņas fonda balvu par dzejoļu krājumu Pēc uguns.

 

Dažs tevi līdzina
ar svešumu un smejas −
nabagāka tu.

Man tevi līdzināt
ar sapņotu
un mosties −
īstenāka tu.

Ar bites naskumu
pēc negaisa tu spārnos −
lai spietotu.

Es mīlu tavu
kluso lepnumu
uz TU.

(Velta Toma, „Dzimtene”, 60. lp.)

 

Par abiem godalgotajiem darbiem parādīju­šās atzinīgas atsauksmes gan latviešu, gan angļu valodā (žurnālā Books Abroad). Par Veltas Tomas godalgu sacelti arī putekļi. Padomju Latvijas dzejnieks Arvīds Skalbe raksta: „Abpusējā izpratnē un pretimnākšanā veidojušās dzejnieces attiecības ar dzimteni un tās ļaudīm.” Bet Modris Lorbergs no savas puses laikrakstā Laiks (1976. g. 17. nov. num.) protestē pret apbalvojumu: Kā nievājums nacionālajai dzejniecei − un ap­vainojums ikvienam brīvības domu domājošam latvietim ir ziņa, ka Zinaīdas Lazdas piemiņas fonda balva šogad piešķirta Toronto dzīvojošai kultūras sakaru komitejas centienu veicinātājai Veltai Tomai.

 

JG redakcijai ir gaŗāka Modŗa Zeberiņa eseja par Veltas Tomas vietu latviešu literātūrā. To esam paredzējuši publicēt turpinājumos 1977. vai 1978. gadā. Šoreiz sniedzam mazu Modŗa Zeberiņa darba fragmentu „Spīdolas vainags”.

 

... Augstāk par dzejoli „Svešos savs” Veltai Tomai laikam būtu bijis grūti kāpt. Es domāju − augstāk kāpt rainiskā nozīmē. Dzejniecei ar tādu pasaules skatījumu varam droši vēlēt Spīdolas vainagu, Spīdola viņā ir esenciāla, Spīdolas raksturs immanents. īpaši, ja skatāmies no krājuma Vēl to saulītes trejkrāsu varavīksni: Veltas Tomas pretmetīgo, dialektisko, filozofisko zaigu. Jā, kur lai Velta Toma augstāk kāptu? Vai tas nav labs Spīdolas vainags? Ja nu mēs tagad skatāmies uz krājumiem − uz trešo cēlienu − Veltas Tomas laikmeta un cilvēcības cēlienu − uz krājumiem − Sērdienes spēks un Pēc uguns − tad nu tie krājumi ir latviešiem, mūsu laikos, tie, kad dzejniece atkal dzīvo līdz ar tautu, priecā­jas līdz ar tautu − tur − viņpus dzelzs aizkara, bēdājas līdz ar tautas bēdām − te pie mums, Leiputrijā, Pilnības zemē te pie mums, ar mūsu smilšu rokām, smilšu mutēm, te, kur no kauliem lobās mūsu latviskā miesa, te, kur labā roka vairs neatrod kreiso... („Lepra” −krājumā Pēc uguns.)

 „Man tevis žēl” − teica Velta Toma, kad es biju ierakstījis vēstulē, ka es sev Latviju esmu amputējis. Kad es priecājos par Latvijas skaņu platēm, Makša Rēgera mūziku uz Doma ērģelēm, Velta Toma pārmetoši sauca − „Ņēmājs! Pie siles piegājis! Pie siles!” Tādi personiski pārmetumi, manuprāt, pieder literātūras vēsturei. Tie ir Veltas Tomas spēka avotu topogrāfijas liecinieki. Un tik vienreizēji, tik aktuāli, tik varonīgi ir nule minētie jaunākie krājumi tālab, ka tauta, kuŗai Velta Toma dzīvo līdz ir šaipus un viņpus dzelzs aizkara. Tas ir lielums, kuŗš grūti mērījams ar Veltas Tomas iepriekšējiem krājumiem, tas ir lielums − reizē jauns un arī − latviski − reizē tas pats, kas Ausekļa laikos, kad dzejnieks priecājās līdz ar tautu un cieta līdz ar tautu. Latviešu mācītāji mēdz skaitīt tos vārdus: „Nāve, kur ir tavs dzelonis? Elle, kur ir tava uzvarēšana?” Tos vārdus tulkodams, rakstīja latviešu Svētajos rakstos prāvests Ernests Gliks. Tas ir bībelisks negāciju parallēlisms − bet es šos vārdus piemēroju, Veltas Tomas dzeju apcerēdams. Pēc viņas ieskatiem − galīgi nesaprazdams − tomēr apceru.

Nāves dzelonis. Elles uzvarēšana. Nevis abas negācijas kā bībelē. Nevis abas ar minus zīmi kā bībelē. Bet abas ar plūs zīmi − lai cik drausmīgi tas arī izklausītos. Nāves dzelonis: ar plūs zīmi. Elles uzvarēšana − savukārt abās nozīmēs ar plūs zīmi. Proti, gan kad elle uzvar, gan kad uzvar elli − viena vienādoju­ma puse nāves dzelonis, otra − elles uzva­rēšana. Mīļie tautieši, Veltas Tomas dzejoļu krājumi Sērdienas spēks un Pēc uguns aptveŗ, pirmkārt, šo mūsu problēmu, kad man jāsaka nežēlīgi: cik daudz ir to, kuŗus Latvija vairs negrib. Tās vientuļās traģēdijas un tās ledū stingstošās sirdis, kas to piedzī­vojušas, ir grūti citiem iedomāties. Man īpaši − kas apzinīgi Latviju sev amputējis. „Gana labi ir Krievzemes kāposti / bet man tie vārīti nebūs”... un lai kā mans draugs vēsturnieks Ezergailis latviešiem ieteic krievus nekaitināt − mani viņi gana kaitinājuši. Es uz viņiem šāvis, un mugurā nēsāju Staļina mīnas gabalu, kas − ja Ezergaili neklausīšu, var ielīst sirdī... bet Veltai Tomai, viņas Spīdolas dvēselei − krievi Latvijā nav manāmi.

Bet daudz mūsu vidū ir tādu, kuŗi Latviju grib, un kuŗiem Latvija vecuma maizi nedos.

Un lūk − dzejniece dzīvo līdz ar tautu − lai gan viņa − Sērdienes spēkā − savā pašpor­tretā − saka − viņai māju nav ne te, ne tur − priecājas līdz ar tautu − cieš līdz ar tautu. Un Velta Toma man rādīja tagadējā Latvijā izdoto Vergilija Eneīdu, mana skolotāja Augusta Ģiezēna tulkotu − ar viņa kommentāriem. Un Eneīdā ir tāda krāsu bilde, kuŗā − reālāks par reālu − zaigo tas dzintara gredzens, kuŗu Fricim Bārdām dziļjūras vārava solīja saldi... Tās nav putas un maldi Veltas Tomas savrupā dzejas iztēlē. Tas ir reālāks par reālu tagadējās Latvijas gara mantās. Jā, arī es − Latviju sev amputējis − „piegāju pie siles” − mūzikā − arī tās ir tagadējās Latvijas skaņu plates. Un lai kā dažs labs − un es ar’ − teiktu, ka Velta Toma savu lielo simbolu − svēto Latvijas maizi − ir dzejodama − kā Virza − vienā zvanā skandinādama − savu simbolu pārdzīvojusi, ka mums te, trimdā, ārsti vispār vairs neieteic maizi ēst, − tas viens −

mēs vairs nespējam iedomāties, ka ne­atkarīgās Latvijas laikos Latgalē maizei jauca klāt kartupeļus, pupas, lai izvilktos bez bada − tas otrs −

− trešs − kungu laikos − 17. un 18. gs. kul­turālajā kungu Īrijā un kulturālajā pasaules zaldātu un opicieŗu Skotijā − no mūsu Vidzemes un Kurzemes riju dūmos žāvētiem rudziem dedzināja to vislabāko viskiju − āre, kas zemi kopj, to zeme kopj, vai ne? − Vīrs, Oināns (dzērājs) [Oinos − grieķiski: vīns. Vecā Derībā iejucis Jēzus sējēja līdzības sākums.] vārdā − izgāja sēt. Un cita sēkla krita uz akmeņiem un cita starp ērkšķiem un dadžiem; un Dievs to nokāva... Mūsu rudzu Dēkla, Kārta. Kā varam teikt − svētā Latvijas maize − kas poļitruka, aģitpropa vadībā maizes fabrikā uz slīdošas lentes laista?

Jā gan − varam teikt − svētā Latvijas maize, jo tā ir viss, kas mums ir. Var jau teikt − līdz ar Virzu − latīniskais raugs. Var teikt līdz ar Kārli Skalbi − tēvu sidrabs, māšu dziesmu grāmata. Nezināmā maize − saka Velta Toma Sērdienas spēkā. Kolchoznieces roku glausta... Es neaizmirstu, ko teicu: ārsti liedz maizi ēst, Latgalē svētajā maizē bija kartupeļi, pupas − kungiem no mūsu rudziem tecēja tā naudiņa kas īriem un skotiem tā spieda maciņā... bet Veltai Tomai maizes motīvs ir tas pats, kas Svētā Gara motīvs. Grēki pret Svēto Garu piedoti netiek...