Nikolajs Bulmanis jun.

IESKATS ARNOLDA NULĪŠA MĀKSLĀ

Abstrakcija latviešu glezniecībā

 

Arnolds Nulītis

Ja neskaita latviešu tautas rakstu ļoti seno cilmi, tad sākumi abstrakcijai latviešu mākslā meklējami šī gadsimta sākumā Valdemāra Matveja teorētiskajos rakstos un Aleksandra Drēviņa glezniecībā.

Savās rokrakstā atstātajās piezīmēs šī gadsimta pirmajā dekadā Matvejs rakstīja: „Daba organizē priekšmetus, bet māksla organizē brīvus elementus − formu un krāsu. Māksla ir abstrakcija.” (1) Iespējams, ka pirmās abstrakcijas latviešu glezniecībā ir Aleksandra Drēviņa 1913. gadā otrā latviešu mākslas izstādē Rīgā eksponētie darbi. Jūlijs Madernieks, apcerot šo skati Dzimtenes Vēstnesī, tos nosaucis par krāsu poēmām un raksturojis kā kontrastainus krāsu laukumu gleznojumus − it kā ainava no putnu lidojuma. (2) Lai gan latviešu abstraktā glezniecība ir turpat 65 gadus veca, īsti akceptēta kā nozīmīga latvju mākslas daļa plašākā sabiedrības slāņojumā tā ir, labākā gadījumā, visai nesen. Tā, piemēram, Jaunā Gaita, kas visumā bijusi dzirdīga saklausīt jaunas skaņas un redzīga saskatīt jaunus ceļus, vēl sešdesmito gadu vidū (3) sirdīgi lauzusi šķēpus par abstrakcijas mākslas būt vai nebūt. Tā, vērtējot no savas vides, no latviešu sabiedrības viedokļa, Arnolda Nulīša meklējumi abstraktajā glezniecībā piecdesmito gadu sākumā Toronto iegūst drošsirdīga novatora un īsta avangardista skanējumu. Šai laikā mākslinieku Nulīti pazina un par viņu runāja arī cilvēki, kam par mākslu bija visai margināla interese. Lūk, latviešiem esot gluži traks mākslinieks − gleznojot pilnīgi abstraktas gleznas − nu tādas, kur nekā nevar saprast!

 

 

Arnolda Nulīša mākslinieciskā izaugsme

Ja jautājam pašam māksliniekam, kā radusies nepieciešamība pēc atbrīvotas glezniecības no reāliem veidoliem, Arnolds Nulītis aizved mūs uz Rīgu 1920. gadā. Šai gadā Latvijas telegrāfa aģentūra Krišjāņa Barona ielā 4 atvērusi mākslas salonu (4), kur Arnolds Nulītis pirmo reizi iepazinies ar Rīgas grupas mākslinieku darbiem. Kazaka, Grosvalda, Eliasa un it sevišķi Tones daiļrade radījusi Arnoldā Nulītī ļoti dziļu un paliekošu iespaidu, un ir pamats pārejai uz bezpriekšmetīgo glezniecību četrdesmito gadu beigās. Kazaka un Grosvalda bēgļi, Kazaka peldētājas un Tones enigmatiski introspektīvie portretējumi nākamajam māksliniekam atklāj pasauli, kur valda būtiski nozīmīgākie, no nesvarīgiem sīkumiem attīrītie glezniecības elementi.

Rīgas grupas tā laika glezniecību koncentrēti raksturojusi Tatjana Suta: „Tā ir māksla, kur visi izteiksmes līdzekļi − gleznas uzbūve, lineārie ritmi, kolorīts, virsmas apdare − kalpo dziļi cilvēcisku pārdzīvojumu izteikšanai. Viņi grib izveidot savam laikmetam piemērotus un vīrišķīgus un nacionāli savdabīgus mākslas darbus, kuŗi būtu stabili kompozīcijas uzbūvē, intensīvi krāsziedā un dažādoti virsmas faktūrējumā.” (5) 1921. gadā Nulītis iestājas Latvijas valsts mākslas akadēmijā, 1929. gadā beidzot prof. Tilberga figūrālo meistardarbnīcu ar diplomdarbu „Mākslinieka darbnīcā”. 1931. gadā strādā Mūksalas mākslinieku studijā pie V. Tones.

1932. gadā ir viens no Mūksalas mākslinieku biedrības dibinātājiem un biedrības pirmajā izstādē 1933. g. janvārī Rīgas pilsētas mākslas muzejā (6) eksponē 11 darbus. Portrets, ainava ar architektoniskiem elementiem un abu žanru savījums ir šī laika Nulīša daiļrades galvenā tematika. Darbu gleznieciskais risinājums rāda V. Tones ietekmi gleznot vecmeistaru stilā, bet visumā tolaik valdošā akadēmiskā reālisma tradīcijā. Nozīmīgus impulsus tālākiem meklējumiem Nulītis gūst četrdesmito gadu otrā pusē Vācijā. Ulmā mākslinieks iepazīstas ar vācu mākslas teorētiķa Dr. Ro (Roh) uzskatiem par laikmetīgo mākslu, kā arī redz pirmās abstrakcijas vācu mākslinieka Helcela (Hölcel) izstādē. Šai laikā arī gleznots pirmais abstraktais darbs. Pēc iebraukšanas Kanādā 1951. gadā iekšēja nepieciešamība izteikties no reāliem veidoliem atbrīvotā mākslinieciskā valodā redzama arvien pieaugošā interesē par abstrakto glezniecību. Pirmajā personālizstādē 1956. gadā Toronto jau vairāk nekā puse no 47 izstādītiem darbiem ir abstrakcijas. Daļa darbu šai skatē ir, kā pats mākslinieks tos nosaucis, pusabstrakti. Ļoti brīvi tverti, savdabīgi stilizēti ar lielāku vai mazāku sižetisku atbalstu ainavu, figūrālajā vai klusās dabas glezniecībā. Lai gan Nulītis ir beidzis Tilberga figūrālo meistardarbnīcu, šie piecdesmito gadu pusabstraktie darbi it kā liecina, ka dabas elementiem Nulīša mākslā lielāka nozīmība kā figūrālajiem. Interesantu ieskatu par šo pāreju abstraktajā glezniecībā dod šī laika gleznu studijas. Plaukstas lieluma zīmuļa skices, pieticīga formāta krāsainu krītu un akvareļa meklējumi un krietns skaits lielākas pasteļa un akvareļa studijas dod interesantu liecību Nulīša meklējumiem atbrīvoties no reālo veidolu mākslinieciskās idiomas 50-to gadu otrā pusē. Šīs dekadas beigās Arnolda Nulīša māksla jau ir pilnīgi iesvērusies abstraktā glezniecības jomā, un 1970. gadā Nulīša glezna „Tālās atmiņas” ir pirmā Kultūras fonda godalgotā abstrakcija.

 

Nulīša abstraktā glezniecība

Harmoniski krāsu sadari dramatiski pretmeti un izšķērdīgā formu daudzveidība iezīmē Nulīša abstrakto glezniecību. Daudzveidība un maiņa ir šīs daiļrades pamatā un padara tās analītisko vērtēšanu visai prasīgu. Grupu darbu, kas gleznoti galvenokārt sešdesmitos gados, varētu nosaukt par Nulīša melnā režģa gleznojumiem. Noslēpumainība, svinīgums un dramatisms ir šo darbu evokātīvā satura pamatā. Daļēji jau šīs iezīmes ir raksturīgas melnajai krāsai un vēl it sevišķi spēcīgiem melnās un primāro krāsu pretmetiem. Abstraktās glezniecības jomā šeit daudz vareni piemēri, teiksim Kleina, Hartunga, Solāža un Afro darbos. Vietumis šajos Nulīša darbos sajaušama svētsvinīga noskaņa, gotikas bezgalīgā tiekšanās, kas atbalsojas arī gleznu nosaukumos − svētvakars katedrālē. Šajos melnā režģa gleznojumos mākslinieks piedod abstrakcijai dziļumu. Gleznieciska savdabība, kas satur sevī arī zināmu pretrunas elementu, ja abstrakciju tulkojam kā renesanses meistaru radītās dziļuma illūzijas noliegumu glezniecībā. Daļā šo darbu, kas gleznoti akvareļa technikā, manāma sasaukšanās ar Kurta Fridrichsona glezniecību, Džeksons Polloks ar savu ekspresīvi impulsīvo, kontrolētās nejaušības techniku nu jau pieder mākslas vēsturei. Sešdesmito gadu pirmajā pusē Nulītis arī ir gleznojis grupu darbu līdzīgā tecināšanas technikā. Lai gan šeit ir nepārprotama sasaukšanās abu mākslinieku pieejā, nobeigtos darbos vairāk izteiktu atšķirību nekā līdzību. Polloka tecinājumos ir nosacīti atmesti tradicionālie glezniecības elementi − apgleznojamās virsmas ietvaros stabili balansēta glezniecisko elementu kompozīcija, krāsu sadari un zīmējumi. Viss tas ir nomainīts ar it kā zemapziņas dzemdinātu un nejaušības apaugļotu bezgalīgi komplicētu lineāro elementu izklājumu un samezglojumu. Polloka darbiem nav nedz gala, nedz malas. Lielformāta darbi nav ietveŗami vienā skatījumā, bet ievelk skatītāju savā lineārās nejaušības pasaulē, kas tveŗama visai dažādās apziņas pakāpēs. (7) Mazāka formāta šīs pašas technikas Polloka gleznojumi arī iezīmīgi ar impulsīvi spontānu, nevērīgu gleznošanas veidu, bet ierobežotā gleznas virsma neatļauj brīvu izteiksmi jaunatrastā glezniecības idiomā, un gleznieciskam materiālam ir tendence uzbūvēties gleznas centrā. Ir tiesa, ka arī Nulīša gleznās varam priecāties par smalkiem līniju tīklojumiem, kas visai atšķirīgi no kontrolētā uzlicienā iespējamā. Tomēr tecinātā emaļas krāsa ir tikai viens elements šajos Nulīša darbos, un arī tam pieiets ar rūpību, lai radītu vai nu zīnāmu koptoni vai dabas parādību illūziju, vai kādu citu vispārēju noskaņu. Nulīša darbu fonā ir rūpīgi būvēti un slīpēti, visai konvencionāli glezniecības elementi, kas tikai pēc tam nobeigti ar emaļas krāsas tecinājumiem. Darbu dimensijas, līdzīgi visai Nulīša daiļradei, konvencionālās stājglezniecības formātu robežās. Vēl soli tuvāk asociatīvai tēlainībai ir relatīvi nedaudzi darbi, kuŗus varētu nosaukt par liriski romantiskām noskaņu abstrakcijām. Formas šeit zaudējušas savu stingrību un izkusušas krāsu noskaņās. Darbi gleznoti pasteļa, akvareļa, bet galvenokārt eļļas technikā. Šie noskaņu gleznojumi ir it kā Šopēna noktirnes − romantiskas un tomēr atturīgas, it kā starp sapni un īstenību. Varbūt visnozīmīgākais Arnolda Nulīša daiļrades kodols nepadodas nekādai klasifikācijai un neiederas nevienā kategorijā. Šie ir darbi, kur, lietojot Matveja terminoloģiju, mākslinieks tuvojas kamertonim. Gleznieciska pilnskanība panākta ar stingru kompozīcijas uzbūvi, iekšējas dinamikas caurstrāvotiem formu ritmiem un tektoniski blīviem virsmas faktūrējumiem. Tie ir darbi, kas pamatīgi būvēti un rūpīgi nostrādāti līdz tie paši sāk dzīvot un kļūt patstāvīgi kā laikā, tā telpā. Šiem darbiem raksturīga pilnīga pabeigtība. Tiem lielā mērā piemērojams Alberti klasiskais nobeigta mākslas darba formulējums − darbi, kur nenieka nevar pārmainīt nesagraujot darba pilnskanīgo harmoniju, tātad pilnīgs pretpols De Kūnigam, kas ir lepojies, ka viņa darbi nerada šo pilnīgi nobeigto sajūtu. (8) Un tomēr neskatoties uz gleznieciskās domas blīvumu, Nulīša abstraktā valoda vedina domājošo skatītāju būt par līdzdalībnieku mākslas darba izvērtēšanā un izprašanā. Kā kuriozu no savas pirmās personālizstādes meistars atceras kādu dāmu, kas visai agresīvi noprasījusi − nu kas tad te īsti ir ko redzēt? Mākslinieka atbilde − ko jūs tur varat saskatīt, tas tur ir! Gluži kā atbalss no Čurļoņa domas, ka mākslinieka pienākums ir radīt nozīmīgu mākslas darbu, bet skatītāja pienākurns ir to izprast. (9)

 

Nobeiguma vietā

Arnolda Nulīša bezpriekšmetīgā daiļrade ir organiski izaugusi no reāla pasaules un it īpaši dabas skatījuma. Nulīša glezniecība parāda meistaru kā uzmanīgu un iejūtīgu sava laikmeta un mākslas dzīves vērotāju. Nulīša abstraktai glezniecībai gadu gaitā visai iezīmīga liela daudzveidība, kas raksturo mākslinieku kā nerimtīgu meklētāju kuŗa mākslā maiņai pieder centrāla nozīmība. Nulīša meklējumi abstraktā glezniecībā visnotaļ būvēti uz Latvijas mākslas akadēmijā apgūtiem klasiskās skolas pamatiem. Pamatīgs nostrādājums, rūpīga pieeja darbam un vispār dziļa nopietnība un bijība pret mākslu ir būtiska Nulīša daiļrades daļa.

 

 

NORĀDES

(1) S. Cielava, Latviešu glezniecība buržuāziski demokrātisko revolūciju posmā, Zinātne, Rīgā, 1974 − 139. lp.

(2) Ibid − 151. lp.

(3) „Abstraktās mākslas simpozijs”, JG 41, 1963.

(4) A. Nodieva, Konrāds Ubāns, Liesma, Rīgā, 1974 − 34. lp.

(5) T. Suta, Romāns Suta, Liesma, Rīgā, 1975. − 24. lp.

(6) M. Kovaļevska „Ukuriņš” krājumā Norītis, Zelta Ābele, Stokholmā, 1952 − 30., 31. lp.

(7) J.C. Taylor America as Art, Smithsonian Institutions Press, 1976 − 270., 271. lp.

(8) Ibid − 273. lp.

(9) J. Čurļonīte Atmiņas par M.K. Čurļoni, Liesma, Rīgā 1975 − 247. lp.