Juris Mazutis

D'APRèS VERLAINE

Dziesmas lēnas

Izplūst vēnās

       Rudens krāsās –

Noskaņo šo

Sirdi drošo

       Lapās lāsmot

Nomirst vārdi.

Skumji bārdā

       Nokrīt brīdis –

Sapņiem cauri

Rudens taurēm

       Raudot – līdis

Es aizeju –

Četros vējos

       Izskumdināts.

Visas lapas

Nokrīt kapos –

       Dzīves sārtos

Zem saules

Meži un lauki izpilda

Savas zaļās šalkšanas partitūru

Tumšā naktī, zaļā zālē

Kalnā auļojot

Melnu zirgu svīta izpilda

Savu vējkrēpju un pakavu partitūru

Es slīdu gaŗām

Viens otram mēs slīdam garām

Ar atšķirīgu nošu piesitieniem

Milzu milzīgā partitūrā

Mēs to izpildām – nezinot

Kā skan

Mēs to izpildām – nezinot

Kas to sarakstījis

Kad

Un

Kāpēc

Es nāku –

Es nāku lēni, pacietīgi

Es brienu mīnu laukam pāri

Jāuzmana kājas

Jo kājas – kājas nes galvu

Te ienākt nav obligāti –

Tikai brīvprātīgo un muļķu soļi

Te atstāj savus rakstus...

Jāuzmanās rakstos

Jo raksti – raksti nes sirdi

1976.

Še roka –

Mans draugs esi –

Ielas, ieskatu, iespēju, ieražu

Ērtības, ērmības

Skaņu plašu

Spēlīte

Mūs nevieno, nē –

Tikai vārdi un valoda,

Zemzemes dzintarstrāvas.

Vasaras zāļu ticība

Vēlreiz apliecināta.

Aizjūras sniega pikas.

Mans draugs esi –

Še roka.

Tajā sirdi kā riekstu

Sniedzu.

Lobīsimies.

Bonjour, chef.

Comment ça va?

– Comme ci, comme ça

Des nuages, des ourages

Il pleut dans mon coeur

Comme il pleut dans la ville...

Hi!

How're you doing?

–  I'm doing it to anybody I can.

Sveiks, vecais,

Kā sokas?

– Kā plikam pa nātrēm.

1976.

Gundars Pļavkalns

Mans gars dažreiz mostas katakombās,

Beztrokšņa soļiem atgriežas pasaulē,

Kas smaržo pēc nakts un lietus.

Skatīdams tuvo un tālo, tas nojauš:

Aiz kauju laukiem, aiz drupām,

Aiz trūdiem, aiz laikiem

Ir atkal ielas ar smiekliem un sauli.

Sensenā jūŗa glabā

Romas un pūniešu kuģus,

Galeras, fregates, karavellas,

Kreiserus, izpriecu laivas.

Ziemeļu svešiniece zilganās džīnās,

Kas piekļaujas cieši Venēras kājām,

Attēlā smaidīs allaž

Pie strūklakas amoretiem

Un stiklotām augstceltnēm.

Tirgoņu zīmes jau blāzmo

Kā mākslīgi dārgakmeņi

Pret vakara debesu gurdeno kvēli,

Ko skatīja leģioni un Kanibāls.

Tālas augstienes ūdeņi steidzas

Uz pilsētu vēl pa akveduktu.

Bijušais –

Britanijā kāds pilsonis prātīgs

Nesen redzējis brīnumu lietas:

Romas leģionārus un zirgus

Iznirstam pēkšņi no mūŗa sienas ...

Būdami iedomu rēgi

Vai svešāds laika atspīdums,

Tie soļojuši vien tālāk,

Es tevi ieraugu citās

Ielu vai veikalu drūzmā –

Tava gaita, tavs skatiens,

Tavas kājas vai tavi pirksti ...

Tu svešā vasarā, svešā ziemā,

Bet parkos man dažreiz liekas:

Tu it kā nebūtu tālu

Un varētu nākt pa šīm takām.

Prāts tikai parausta plecus

Un pētī pelēkām acīm:

Viss taču neziņa, māņi,

Žūpošana vai inde.

Un tomēr –

„Alas, poor Yorick!”

Antropoloģija.

Lappusē piecdesmit piektā

Iegarens galvaskauss.

(Auklas keramika,

Zirgi, laivas cirvji.)

Lappusē citā – dzīvi vaibsti,

Gadsimts divdesmitais (A.D.).

Salīdzini vaibstus un kaulus

Mēs varbūt jau sastapāmies
Neolītā vai bronzas laikmetā.

Kaut kur, kaut kad mēs atgriežamies,

Bet nepazīstam tos, kas bijām.

Kādreiz mans veids atkal ieraudzīs tavu,

Viņam ik pirkstā pa acij.

Viņš atrod līnijas, savienošanās

       un atšķiršanās punktus,

tumsas sprādzienu

un gaismas izlīdzināšanās

                     saknes.

       Vienā rokas kustībā

       viņš ieņem, dzemdē,

       izauklē lielu

       un pasaulē palaiž.

       Viņš sastīgots, iekalts

       savu krāsu, savu līniju

       režģos,

       pa šīm ielām viņš staigā

Tās kāpnes viņa sviedru

              apzīmogotas.

Caur sliekšņa spraugu

gaismas dzeltenais pirksts

rauga slaucīt un dzēst,

ielas trokšņi šļakatodamies

                   izplēst,

un tomēr šīs kāpnes

paliek

       piemineklis

              radību sviedriem,

              mīlestības sviedriem,

              tumšās augšā kāpšanas

Visu dienu vēji staigā.

No egļu pazarēm

aizkaru spraugās,

pa grīdu čabinoties,

aizzogas.

Visu dienu dzirdu istabās

                     soļus,

nopūtas, valodas

nesaprotamas.

Dārzā lapas kā smagi plakstieni

                             vārstās,

                   lietus būs.

Neticu,

         ka viņa,

                    kas caur sidraba birzi gāja,

no viena vien zariņa nosidraboja.

Ticu gan,

            ka viņam,

                          kas visu mežu līdz zemei nocirta

kaut kur

            birtin

                   bira

                         sidrabnauda,

līdz viņš pats nosidraboja.

Bet mežs

            vēja kaņepēs

                               asiņu sarkans

visu cauru atvasaru.

Lec nu, mana tautu meita,

pa celmiņu celmiņiem!