Laima Kalniņa
IEVA DĀRZĀ
(Izvilkums no stāsta „Japāņu brīnišķīgās puķes”)
Kā bija, jā, kā īsti bija, kad Dārzā jauna un bikla staigāja Ieva? Varbūt tur nebija ne saules, ne mēness, ne zvaigžņu rēnās gaismas, tik migla, pelēka migla, un rasas lāses zālē, koku lapās un jaunā bambusa stiegrainos dzītos. Meža balodīša balss dūdojot miglā, un Ievas acis zem gaišo matu šķipsnām pelēkas un skumjas.
Migla, migla, rasa, rasa,
Tu man laba nedarīji!
Varbūt, Ieva ilgojās saules. Saules un ēnas, kas dos veidu visām lietām. Viņa, kuras vārds bija Havah, Heva, Eva, Efa un Ieva, bija skumja un ilgojās saules. Viņas vārds bija dzīve un dzīvība un ir sacīts, ka viņa bija māte visām lietām.
Mazs tīģerēns, nošņurcis un slapjš, tecēja viņas pēdās, apstājies sūkāja samirkušās ķepiņas un raudāja: „Ciebiņ, pagaidi mani!”
Tas nemaz nebija dīvaini, ka toreiz, kad jaunā Ieva staigāja Dārza zaļajās takās mazais tīģerēns viņu uzrunāja senās Kursas izloksnē, jo toreiz visas lietas un vietas bija draudzīgas, un pasaulei vēl nebija ne draudu, ne ēnu. Visaugstākais - kuŗa prāts mums mirstīgajiem ir noslēpts - bija ieslodzījis dumpīgo eņģeli Luciferu pazemes dziļākajās velvēs, un pasaulē nebija ne saules, ne ēnas, ne mēness, ne zvaigžņu rēnās gaismas.
Brīdi apstājos rakstīt - kam pieder vārdi „zvaigžņu rēnā gaisma”? Man vai kādam citam? Man šķiet, kādas iemīļotas dzejnieces vārsmās ..., bet neesmu droša.
Taču šo zinu skaidri: tas bija vēlāk, daudz, daudz gadus vēlāk - skaidrā rudens naktī Ieva apstājās pagalma vidū, no kūts uz istabu nākdama. Viņa pacēla acis uz debesīm, kur ap mēnesi zaigoja sudrabains dārzs.
„Dārzs,” viņa sacīja, un ap viņas lūpām bija pavisam, pavisam viegls smaids. Viņai gribējās pamest smago, piemirkušo koka spaini pagalma vidū, izstiept rokas pretī mirdzošajam gaišumam, it kā viņa varētu no miegā mierīgi elpojošām lauku mājām pasniegt pasaku zemes vārtus. Bet viņa tikai pieskārās ar roku saviem matiem, tos zem lakatiņa kārtodama, kā tad, kad bija vēl jauna un viņai rūpēja viņas izskats. Viņa iedomāja, ka sudrabainais mirdzums ir sabiris arī viņas matos, un tie nav vairs tik zeltaini un kupli kā senajās dienās. Viņa vēl aizvien smaidīja un, raudzīdamās augšup, kādam klusu teica: „Augusta grieži.”
Jā, man, diemžēl jums jāsaka, ka Ieva tobrīd pieminēja Čūsku un citas tālas vasaras saulaino dienu.
Ieva - viņa tobrīd vairs nebija jauna, un viņa bija nogurusi. Gaŗu mūžu viņa bija strādājusi un rūpējusies par savējiem. Viņas rokas tai šķita smagas, kad viņa gribēja tās celt pretī zvaigžņu mirgai un mēness klusajam sudraba dārzam. Ievai varbūt šķita, ka viņas pelēkās, adītās jakas piedurknēs sabēgušas kā pelītes viņas māju dvēselītes un gariņi, ka rupjās dzijas vijumā ieķērusies dzīvnieku elpa un visu lietu dvaša.
„Mani bērni ir izauguši,” domāja Ievā, „man vajadzēja būt vieglāk tagad kā tad, kad mazi tie ķērās man drēbēs, darot smagāku soli.”
Viņa smaidīja, raudzījās uz tālo, neaizsniedzamo mēness dārzu un domāja: „Vai es vēl aizvien esmu māte, māte visām lietām un manas mājas dzīvībām?”
Bet man, kad es redzu Ievu tā stāvam kluso lauku māju pagalmā rudens naktī sudrabainas gaismas lokā, šķiet, ka viņa tobrīd jau līdzinās tai otrai, tai, ko dēvē par Mariju vai Māru un kas esot māte visām dvēselēm.
Taču kaut kad starplaikā Dārza zaļajās, ēnainajās ejās viņa sastapa kādu, kas nozīmēja daudz. Man šķiet, tā, varbūt, bija saulaina vasaras diena, kas gaismā izvilināja Čūsku.