 Zelta diadēma no 3. gs. pr. Kristus, atrasta Dienviditalijā, pašlaik Britu muzejā Londonā. Puķu ornaments tipisks hellēnu laikmeta Dienviditalijas rotas lietās. |
Kārlis Neilis
VAI LATVIEŠI CĒLUŠIES NO ETRUSKIEM?
1974. g. kultūras dienās Filadelfijā prof. A. Annus savā runā aizstāvēja hipotēzi, ka latvieši būtu tuvos rados vai pat cēlušies no etruskiem. Uz to norādot viņu ornamenti, kas ļoti līdzīgi seno latviešu ornamentiem.
Pirms gadiem desmit, iekams sāku tuvāk interesēties par etrusku mākslu, kādu laiku arī saistīju latviešu izcelšanos ar šo noslēpumaino tautu. Papētījot apstākļus tuvāk, no šīs vilinoši romantiskās domas bija jāatsakās, jo pret to ir pārāk daudz neapstrīdamu faktu.
Vēl nevienam nav pilnīgi izdevies noskaidrot etrusku izcelšanos. Grieķu vēsturnieks Herodots, kas dzīvoja 5. gadu simtenī priekš Kr., domāja, ka tie nākuši no Mazāzijas. Līdz šim šo apgalvojumu nevienam nav izdevies ne pilnīgi pierādīt, ne noraidīt. Arī par to, ka etruski, pirms ienākšanas Itālijā, būtu dzīvojuši kaut kur citur, izņemot leģendas, nekas nebija zināms. Tikai pirms neilga laika sāka pamazām noskaidroties, ka tie tiešām ieradušies Itālijā no Mazāzijas. Līdz ar to arī 1. gadu simtenī pr. Kr. dzīvojušā Romiešu dzejnieka Vergilija un viņa laika biedra vēsturnieka Līvija rakstus par šo kustību nevar kā vienkāršus dzejojumus noraidīt. Gluži pretēji − tie apliecinājuši tikai vēsturiskus faktus.
Varētu teikt, ka pēdējo un ticamāko izskaidrojumu šīs daudzo gadu simteņu tumsībā tītās tautas izcelšanās noslēpumu atrisina bulgāru ģermānists V.I. Georgievs ar savu 1972. gada februārī publicēto rakstu, kuŗā viņš, salīdzinot pastāvošos, bet līdz pat vēlākiem laikiem neievērotos faktus, nāk pie nebijušiem, mulsinoši loģiskiem secinājumiem. Viņš atrod, ka atšifrētajai senajai etrusku valodai ir neapstrīdama līdzība ar hetīteru valodu. Ievērojot šo patiesību, jāatzīst, ka Vergilija un Līvija „dzejojumi” par seno Itālijas ieceļotāju vadoni Eneju (Aeneas), kuŗu konvencionālā vēsture nepamatoti uzskata par teiksmaino Romas dibinātajā Romula ciltstēvu, savā Trojas atstāšanas posmā, nav vis leģenda, bet vēsturiska patiesība un proti, ka etruski ir trojieši un trojieši tie paši hetīteri.
Šo Georgieva pārsteidzošo secinājuma patiesīgumu apstiprina fakts, ka senais grieķu vārds trojiešu nosaukumam esot bijis troes.
Arī vecajos 14. un 15. g.s. pr.Kr. ēģiptiešu un hetītiešu dokumentos trojieši apzīmēti ar vārdiem turuš (turusch) un trusia (trusya).
Tātad , ja Homērs un Vergilijs teica troes, tad viņi etruskus nosauca viņu īstajā vārdā, ko vēsture līdz šim neņēma vērā. Tikai vēlāk, šie „emigranti”, nonākot Itālijā, it kā vēlēdamies savas izcelšanās pēdas slēpt, pielikuši troes un trusia vārda saknei priekšā „E” un iztaisījuši no tā ETRUSKI. Šis paņēmiens, pielikt kādam atsevišķam vārdam priekšā „E”, parādās arī vēl gadījumā, kur latīņu vārds status, pielietots arī valsts jēdzienam − spānieši no tā iztaisīja savu Estado.
5. g.s. priekš Kr. sākās etrusku kultūras uzplaukums, un tas ir tik satriecoši varens, ka vācu vēsturnieks Verners Kellers liek savai grāmatai par etruskiem virsrakstu − Denn sie entzündeten das Licht, jo toreiz Eiropa vēl skaitījās „tumšais” kontinents.
Ir nostiprinājies uzskats, ka Vācija, pēdējā kaŗā pilnīgi sagrauta, īsā laika radīja savu „saimniecisko brīnumu” − Wirtschaftswunder. Tomēr pirmo saimniecisko un kultūras uzplaukuma brīnumu Eiropā jau priekš 2500 gadiem radīja etruski. Dūmeņi kūpēja, apstrādājot rūdu visā Itālijas rietumu piekrastē, sākot no Alpiem līdz Salerno dienvidos. Tie bija lielākie meistari bronzas apstrādāšanā. Viņu kaltie ieroči un rotaslietas atrastas visā Viduseiropā. Tās izraktas Vācijā, Polijā un līdz pat Baltijai. Zelta izstrādājumi ar smalko granulātu bija techniski tik pilnīgi, ka pat mūsu laika zeltkaļi ilgi pūlējās šo problēmu atrisināt. Tikai nesen kāda zeltkale Vācijā atklājusi šo smalko granulāta technikas „brīnumu”. Brīnišķīgi purpura audumi, izsmalcinātas modes, pat kulinārā māksla bijusi ļoti attīstīta.
Ar sarežģītu atūdeņošanas sistēmu tie nosusināja purvus, bet sausās vietas atkal apūdeņoja. Cauri kalniem, lai ūdeņus novadītu jūrā, tie dzina tuneļus. Pat tagad vēl Romā lieto dažus viņu ierīkotos kanalizācijas vadus. Visur, kur etruski parādījās, ziedēja dārzi un nesa labu ražu. Ar saviem kuģiem tie pārvaldīja jūras un tirgojās ar tuvām un tālām zemēm.
Iekams etruski vēl nebija Itālijā apmetušies, tās iedzīvotāji dzīvoja trūcīgi. Grieķi toreiz Italiju nosauca par „teļu zemi”. Kur ieradās etruski, tur apstākļi spēji uzlabojās. Šī iemesla dēļ iezemieši tos ar prieku gaidīja.
Vēl nesen skolās mācīja, un to dara pat vēl tagad, ka Romu dibinājis Romuls. Romieši un to pēcnācēji itāļi lepni uzskatīja to par savējo. Tas lasāms pat samērā nesen izdotos leksikonos. To varētu nosaukt par vēstures negribētu kļūdu, ja tikai antīkā un vēlākā „kristīgā Roma apzināti, lai paildzinātu savu slavu, nemēģinātu noklusēt etrusku panākumus. Līdz pat pēdējam laikam, kur vien varēdami itālieši lika visādus šķēršļus un aizliegumus archaiologiem, kas pētīja un cēla gaismā Romas pagātni. Tā iznāk, ka tagad to nevar vairs uzskatīt par nevainīgu vēstures kļūdu, bet par apzinātu vēstures viltojumu Rietumu pasaulē. Izrakumi nemaldīgi apliecina, ka Romu 575. gadā pr.Kr. dibināja un cēla etrusks Lūcijs Tarkvīnijs Prisks (Lucius Tarquinius Priscus).
Ja vispār kādreiz tāds Romuls eksistējis, tad tanī laikā viņš dzīvoja kādā Romas pakalna kleķu būdā, ganīja teļus un grauza kazu sieru.
Ar sarežģītu drenāžas sistēmu etrusku inženieru nosusinātas vietas tagadējā Palatīna un Kapitola apkārtnē tika nodotas nākošo Romas iedzīvotāju lietošanā. Ielas tika izbūvētas. Tarkvīnijs Prisks uzcēla un ierīkoja arī vareno sacīkšu laukumu Circus maximus, kas vairāk nekā 1000 gadu tika uzlūkots par Romas atrakciju.
Zelta diadēma no 3. gs. pr. Kristus, atrasta Dienviditalijā, pašlaik Britu muzejā Londonā. Puķu ornaments tipisks hellēnu laikmeta Dienviditalijas rotas lietās. |
Viens no vēlākiem etrusku cilmes Romas valdniekiem, gribēdams būt tautai sevišķi taisnīgs un labs, izkārtoja demokrātiskas vēlēšanas. Lai cik neticami tas izklausās, tomēr ar šo aktu, kuŗa sekas neviens nevarēja paredzēt, sākās etrusku kultūras un viņu pašu iznīcināšana, jo ar balsu vairākumu par Romas nākamiem valdniekiem ievēlēja vietējos. Tie sāka valdīt pēc savas gaumes. Pirmā vietā tika izvirzīts kaŗavīrs. Romu pārvērta par garnizona pilsētu. Civilizāciju un kultūru atsvieda gadu simteņus atpakaļ. Kā nevajadzīgu iznīcināja smalko audumu rūpniecību, jo katrai Romas sievietei vajadzēja mājās pašai vērpt un aust. Tas pats notika ar zeltkaļu darbnīcām − kala tikai ieročus. Arī smalkos ēdienus atmeta kā nevajadzīgus. Pietika miltus iejaukt vārītā ūdenī − šī vira izvērtās par romiešu nacionālo ēdienu. Romas laukumos kaŗavīrus apmācīja apieties ar ieročiem. Romieši sāka dzīvot tikai no kaŗa. Pirmie cietēji bija kaimiņi etruski. Lai gan sākumā viņu desmit pilsētas bija nesalīdzināmi stiprākas par Romu, tie kaŗu negribēja un galvenais neapvienojās pret kopējo ienaidnieku, bet pretojās pa atsevišķām pilsētām. Tā pamazām tos sakāva un iznīcināja. Drenētie purvi atkal pārvērtās malāriju dūksnājos, kuŗus tikai atkal Musolīni laikā nosusināja. Etrusku inženieŗus nodarbināja nocietinājumu, ceļu un akveduktu būvei. Drīz vien Romas „barbari” pārvaldīja visu Itāliju un beigās iznīcināja arī Kartāgu.
Atgriežoties pie A. Annus hipotēzes, ka latvieši būtu cēlušies no etruskiem, ko viņš pamato ar senlatviešu un etrusku ornamenta līdzību, jāatzīst, ka šī līdzība parādās tikai retās atsevišķās vietās. Tā nav viņu pašu radīta, bet sakarā ar ciešajiem tirdznieciskajiem un kulturālajiem sakariem ar Grieķiju, pārņemta no turienes. Turpretim neapstrīdama līdzība ir latviešu un grieķu ornamentam. Tas bagātīgi redzams uz vāzēm, darinātām sākot ar 6. g.s. līdz 12. g.s. pr.Kr., pēc ziemeļu tautu iebrukuma Grieķijā.
Grieķi savu apgleznoto keramiku eksportēja ne tikai uz Viduseiropu, bet arī uz Etrūriju. Šādas no Grieķijas importētas vāzes ir izraktas etrusku apdzīvotajā Itālijas rietumu piekrastē. Etruski šo izstrādājumu iespaidā attīstīja arī savu keramikas rūpniecību un pat Eiropā sekmīgi konkurēja ar grieķiem.
650 gadus pr.Kr. „gleznotās sievietes uz Mēlosas salā (Grieķijā) darinātām vāzēm savā tērpā un ornamentālajā izpildījumā neko neatšķiras no senlatviešu sieviešu tērpiem, kur gleznojumā redzams „mūsu ugunskrusts” nevainojamā izpildījumā. Vāze tagad atrodas Atēnu muzejā.
Savā dziļākā būtībā etrusku māksla krasi atšķiŗas no grieķu mākslas. Ja grieķi savā dzīves jēgā un filozofijā vadījās no logos un gleznojumā, kā arī skulptūrā meklēja ķermeņa proporcionālo saskaņu un skaidrību, kas sevišķi Perikla laikā izveidojās nepārspējamā perfekcijā − kanonā, tad etruski, šo cilvēka ķermeņa proporcionālo skaistumu pakļāva iekšējai, ekspresīvai izjūtu dinamikai − tie ziedoja formu pareizību izjūtu interpretācijai − ekspresīvismam.
Ilgu laiku mākslas teorētiķi šo apzināto formu deformāciju pārprata un uzskatīja par nemākulību. Vēlāk modernā tēlniecība to augsti novērtēja un pat iespaidojās no tās.
Etruskiem kā varbūtējiem latviešu senčiem doties uz ziemeļiem, uz Baltiju, nebija nekādas vajadzības, jo kolonizējamās zemes bija vēl turpat Itālijā diezgan. Došanās uz ziemeļiem būtu varējusi notikt tikai galīgas bezizejas stāvoklī, tas ir pēc tam, kad 68. gadā pēc Kr., Klaudija un Nērona laikā zemāko tautas šķiru sevišķi apspieda. Pie tiem skaitījās arī etruski, kuŗus kā bijušos pretiniekus sevišķi decimēja. Tanī laikā tie kā tauta beidza eksistēt.
Arī tādai varbūtībai runā pretim nepārkāpjams fakts. Tanī laikā Romas valstī uzliesmoja kristīgā ticība, kuŗa sevišķi pulcēja ap sevi trūcīgos un apspiestos. Tā ar savu īpatnējo misticismu labi iederējās senajos etrusku reliģiskajos ticējumos. Nebija brīnums, ka tai sevišķi pieķērās vergi un palikušie etruski. Tie arī no savas puses ar savām ieražām, kuŗas pastāv vēl līdz šai dienai, ietekmējuši kristīgo ticību. Uz to norāda garīdznieku purpura tērps, liektais bīskapu zizlis, līgavas šķidrauts un laulības gredzens. Sākumā romieši kristīgos nežēlīgi apspieda. Tie bija spiesti noiet „pagrīdē” − katakombās. Vēl tagad Romas katakombās vienā vietā uz sienas redzams no grieķiem pārņemtais mūsu ugunskrusts, kuŗu dēvē par „saules zīmi”.
Ja šinī, kristīgās ēras sākuma periodā, etruski, lai pasargātos no galīgas iznīcināšanas, kā „emigranti” būtu ieradušies Baltijā, tad labi vēlāk, 1180. gādā, bīskapam Meinhardam kopā ar vācu krustnešiem un tirgotājiem iebraucot Latvijā, lai latviešus nokristītu, vajadzēja jau šo ticību atrast tur priekšā.
Pēc prof. P. Šmita domām uzskats, ka baltu pirmdzimtene, atdaloties no indoeiropiešu pirmtautas, bijusi tagadējā Lietuva, ir diezgan neskaidrs, jo izslēdz varbūtību, ka balti būtu dzīvojuši arī kaut kur citur. Jau pieņemamāk, kā to norāda zinātnieks O. Šrāders, balti pirms ierašanās Lietuvā un Latvijā, mituši dienvidrietumu Krievijā un tagadējā Rumānijas apgabalā. No turienes, sākot ar trešo gadu tūkstoti pr.Kr., tie pamazām izplatījušies uz visām pusēm − arī uz vēl vēsturē neminētām iespējām − dienvidiem, Grieķijā.
To ar neapstrīdamiem faktiem pierāda archaioloģija, celdama gaismā Grieķijā un tās salās mūsu ģeometrisko ornamentu ar visu ugunskrustu. Šo ekspansiju uz dienvidiem ap 14. g.s. pr.Kr. vai pat vēl agrāk Parīzes Luvras mākslas muzeja konservators Pjērs Dambezs (Pierre Dambez) nosauc par tumšajiem gadu simteņiem Grieķijā.
Mūsu tautas laika gaitā aizputinātās pēdas pagātnē ir tik interesantas, ka pie šo „mistēriju” atrisināšanas, derētu vairāk piestrādāt mūsu vēsturniekiem nekā gar tām taustīties gleznotājiem.
